Paralēlās Berlināles

Katru gadu tas nebeidz pārsteigt no jauna – Berlinālei ir tik daudz slāņu, kas pastāv līdzās, bieži pat nepārklājoties. Piemēram, vairums filmu tirgus dalībnieku kinoseansus neapmeklē vispār.

Par daļu no Berlināles slāņiem, piemēram, lielākajiem noslēgtajiem darījumiem, var uzzināt tikai no rakstiem lielajos preses izdevumos Screen Int. un Hollywood Reporter; citu daļu – kino industrijas mogulu ballītes – var ieraudzīt smalko aprindu hronikās. Un tikai viens slānis ir tas, ko ierasti kino ziņu lasītājs asociē ar Berlīnes festivālu – kinoseansi izgaismotajā Berlinale Palast, režisori, aktieri, un citas ievērojamas personas, kas ierodas uz seansu pa sarkano paklāju. Interesanti, ka šīs paralēlās Berlīnes tikpat kā nepārklājas – filmu projektu un izrādīšanas tiesību darījumi tiek slēgti lielajā viesnīcā Mariot, un vairums tirgus dalībnieku kino seansus neapmeklē vispār.

Berlināles filmu tirgus - "European Film Market"

Lai saprastu darījumu mērogu, jāmin, ka nupat noslēgta vienošanās par lielāko summu Berlināles vēsturē - filmas projekts ar Dveinu Džonsonu galvenajā lomā pārdots par 17,5 miljoniem dolāru. Mazliet atpaliek Toma Henksa Otrā pasaules kara filmas iecere, kuras “cena” mērāma astoņos ciparos. Kopumā lielās studijas un izplatītāji sūdzas, ka trūkst projektu ar lielu zvaigžņu dalību, savukārt mazāka budžeta filmu segmentā novērojama pretēja tendence – aktiera atpazīstamība nav izšķirošā, nozīme ir idejas oriģinalitātei, svaigumam.

Aplausi kasieriem

Festivāla viesiem, kuri atbraukuši skatīties filmas, katrs rīts sākas vienādi – ar vismaz pusstundu ilgu stāvēšanu čūskveida rindā pie biļešu kasēm, un vieta jāieņem jau pirms to darba laika sākuma.

Precīzi 8:30, rindā stāvošo aplausu pavadīti, vienā solī cits aiz cita zālē iesoļo darbinieki, kas izsniedz biļetes, virs kasēm iedegas zaļās lampiņas, un ir sākusies kārtējā kino diena.

Kad izstāvēta šī rinda, seko nākamā, pie kinoteātra. Neizbēgami jau tikai iekļūšana kinozālē uz kāroto seansu un brīva krēsla atrašana šķiet kā maza uzvara.

Berlināle ir izveidojusi īpašu programmu, kuras ietvaros bēgļi (viņus šajā gadījumā dēvē par “jaunajiem berlīniešiem”) pārī ar voluntieriem jeb “vecajiem berlīniešiem” var apmeklēt kino seansus. Tāpat kinoteātros novietotas ziedojumu urnas bēgļu bērniem un jauniešiem, tiek uzsvērta šai tēmai veltītu filmu dominance programmā. Neskatoties uz to, konkurss šogad pēc ilgāka laika kļuvis brīvs no sociālajām un politiskajām važām, pat konkursa vienīgā dokumentālā filma portretē izcilo mākslinieku Džozefu Boisu. Filmas ne tikai attālinājušās no aktuālā tēmu loka, tās papildina dažādi sapņi un vīzijas, kurās – neparasta sakritība vai tendence – cilvēki atgriežas pie dabas, meklē remdinājumu upes malā vai pat kļūst par dažādiem meža zvēriem.

Jauna tendence – „zvēru filmas”

Poļu režisore, Eiropas filmu akadēmijas prezidente Agneška Holanda savu filmu Spoor sauc par “anarhistiski-feministisku krimiķi ar melnās komēdijas elementiem”. Oriģinālā – poliski – filmu sauc Pokot, un tas ir mednieku lietots jēdziens, ko lieto nomedīto dzīvnieku skaita apzīmēšanai. Angliskā versija Spoor arī ir medību termins – tās ir dzīvnieku atstātās pēdas, takas. Autorkino trilleris Spoor uzausis pie kino pasaules debesīm gluži vai kā veltījums Latvijas lūšu sāgai. Amerikāņu kino žurnālisti tajā saskata dažādus politisko aktualitāšu komentārus, īpaši ASV jaunās vadības kontekstā, citi – Polijas varas aparāta tikumu asu kritiku.

Kadrs no filmas "Spoor / Pokot"

Ja abstrahējamies no politiskajām paralēlēm, Spoor ir smieklīga asa sižeta filma, kas uzņemta nomaļā, kalnainā un mežainā Polijas reģionā, un var izraisīt nepārvaramu vēlmi pārcelties turp uz dzīvi. Ja vien filmas gaitā netiktu atrasti aizvien jauni atriebīgo meža zvēru upuri...

Vēl viena “zvēru filma” - ungāru režisores Ildiko Enjedi On Body and Soul tā arī palika mans spilgtākais un pilnasinīgākais kinematogrāfiskais iespaids festivāla programmā. Filmas darbība norisinās kautuvē, gaļas pārstrādes rūpnīcā. Kāds nozog pārošanās vēlmi stimulējošu medikamentu, un policija iesaka rūpnīcas vadībai ataicināt psihologu, lai veiktu darbinieku psiholoģiskās veselības pārbaudi. Tā atklājas kas neticams – finanšu direktors un kvalitātes kontroles speciāliste redz identiskus sapņus; vēl vairāk - viņi tajos satiekas – tiesa gan, brieža un stirniņas veidolā.

Kadrs no filmas "On Body and Soul"

Psiholoģe to uztver kā personīgu aizvainojumu, nekādi nespējot noticēt, ka sapņi var līdzināties tādās detaļās, kā “mūsu purni saskārās, kad dzērām ūdeni no strautiņa”. Meža ainavas ir ārkārtīgi estētiskas, un graciozie zvēri tajās – tuvu idilliskām fantāzijas filmu ainām. Abi filmas varoņi ir gatavi uz dažādiem eksperimentiem, lai  tikai redzētu sapņa turpinājumus. Lai gan sižeta pārstāsts līdzinās anekdotei, atklātās kautuves ainas nograuj jebkuru iespēju filmai kļūt par enerģisku Austrumeiropas komēdiju, lai gan atsevišķas epizodes pārstāv arī šo žanru.

Akcents beidzot uz kino

Ungārijas filmām noteikti vērts pievērst uzmanību – nākamā, Ferenca Toroka filma 1945 ielien zem ādas jau daudz dziļāk. Melnbaltā filma vizuāli atgādina pirms pāris gadiem Riga IFF izrādīto rumāņu Aferim! vai Mihaela Hanekes Balto lentu, un tās sižets viegli iedomājams arī Latvijā – Otrā pasaules kara rētas, izrādās, nepakļaujas teritoriālam vai kultūras nošķīrumam. Kādā karstā 1945. gada vasaras dienā nelielā ungāru ciematā ar vilcienu ierodas divi ebreji – vecs vīrs un jauneklis. Viņiem līdzi ir divas smagas kastes – tas arī viss, ko tikpat kā līdz pašām filmas beigām mēs zinām par svešiniekiem.

Kadrs no filmas "1945"

Turpretī ciemats jūk prātā – sievas slēpj sudrablietas, viri steigšus rīko slepenas sanāksmes, kāds neiztur pagātnes grēku smagumu un aiziet no dzīves, pakaroties šķūnītī. Svešinieku ierašanās iemesls tiek atklāts vien pēdējā filmas epizodē, un arī tad nesteidzīgi – saulei dedzinot melnās cepures un nesaudzīgi izgaismojot to, kas kastēs.

Berlināles programma šogad ir bagāta dažādām mikro-tendencēm un nelielām tematiskām grupām.

Arī galvenajā konkursā akcents novirzījies no zvaigznēm uz pašu kino, tomēr straujā un nepastāvīgā kino žurnālistu kopa ir nesaudzīga, The Hollywood Reporter rakstā sludinot Venēcijas atdzimšanu un Berlīnes apdzišanu, jeb “modžo zaudēšanu”. Tiesa gan, vērtējuma kritērijs ir bezgala banāls – uz Oskariem izvirzīto konkursa filmu skaits. Nu jau divus gadus pēc kārtas Venēcijas konkursa filmas tikušas pie zeltītajiem vīriņiem, un visas zīmes norāda, ka La La Land turpinās šo tradīciju. Žurnālistu nīgrums ir saprotams – kas gan ir sarkanais paklājs bez zvaigznēm! -, kaut arī pirms dažiem gadiem tieši Venēcijai tika pārmesta Holivudas lielbudžeta filmu izrādīšana kā pārāk uzkrītošs solis auditorijas piesaistei.

Filma nekad nebeidzas

Visas minētās kaislības gan paliek lielākoties Berlīnes centra un konkursa programmas tuvumā. Panorāmas programma priecē ar lielisku filmu izlasi, tostarp arī austriešu dokumentālā kino leģendas Mihaela Glavogera pēdējo filmu – to jau pēc režisora nāves, ko izraisīja īpaši agresīvs malārijas paveids Libērijā, pabeidza režisora ilggadējā līdzgaitniece Monika Villi. Filmas Untitled projekts tika iecerēts jau 2013. gadā – Glavogers vēlējās filmējot apceļot pasauli: “Brīnišķīgākā filma, kādu varu iedomāties, ir tā, kurai nekad nepienāktu gals”.

Kadrs no filmas "Untitled"

Iecere ir bijusi patiesi izaicinoša – režisors aizejot atstāja četru mēnešu safilmētu materiālu no ceļojumiem kopā ar operatoru Attilu Boa un skaņu režisoru Manuelu Zībertu. Tālākā filmas realizācija – koncepcija, montāža, mūzikas autora piesaiste ir bijusi pilnībā Monikas Villi pārziņā.
Rezultāts ir savdabīga kolāža, kas gan diemžēl diezgan attālināti atgādina paša Glavogera filmas. Ceļojumu ainas pavada Fionas Šovas lasīti fragmenti no bloga, ko Glavogers ceļojuma laikā rakstīja diviem preses izdevumiem, kā arī Volfganga Miterera īpaši filmai rakstīta mūzika skaņu ainava.

Divu stundu garo rezultātu var pielīdzināt vienai no filmas epizodēm, kurā redzami zelta skalotāji kāda milzu smilšu kalna pakājē.

Ar labiem nodomiem un pacietību apbruņots skatītājs nepalaidīs garām paša Autora klātbūtni materiālā. Tam palīdz arī dziļi personiskie un poētiskie bloga citāti, izvietoti atbilstoši epizodēm. Iespējams, šajos ceļojumu mēnešos Glavogers arī pieredzēja savu ideālo filmu – to, kura nekad nebeidzas.

Berlināles ikdienas foto - Sonora Broka

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi