Laika nav atlicis daudz

Filma „120 sitieni minūtē / 120 battements par minute” ir īsteni franciska filma, kas pilnu krūti svin jaunības dumpīgo enerģiju, beznosacījumu mīlestību un dzīves vērtību, ko tā īsti var apjaust tikai nāves tuvumā – jo visi filmas varoņi ir HIV inficēti un „netradicionāli orientēti”. Kannu „Grand Prix” un Francijas pieteikums labākās ārzemju filmas „Oskaram”, Rīgā – kinoteātrī „Kino Bize”.

„Lai piedalītos akcijā, ņemiet līdzi dokumentus – gadījumam, ja tiksim arestēti. Nodrošinieties ar ūdeni un medikamentiem, ja nu arests ilgs vairākas dienas,” – iesaka kāda pieredzējusi Act-Up Paris aktīviste, uzrunājot brīvprātīgos vienai no drosmīgākajām grupas akcijām.

Jau mirkli vēlāk pret farmācijas korporācijas Big Pharma 12. stāva sienu šķīst mākslīgo asiņu balons, iekrāsojot tumši sarkanu triepienu uz sterili baltā kompānijas logo.

Organizācijas Act-Up Paris aktīvisti ieradušies, lai pieprasītu tūlītēju rīcību HIV vīrusa apkarošanā, kas 20. gadsimta 90. gados strauji izplatās LGBT kopienā.

Dzīve iekšpusē

Filma 120 sitieni minūtē nav veltījums Fransuā Trifo 400 sitieniem, kā sākotnēji varētu vedināt domāt filmas nosaukums. Jēdziens „120 sitieni minūtē” nes sevī vairākas nozīmes – tas ir vienlaikus aptuvens pukstu skaits, ar kādu minūtē sit skrienoša, jauna cilvēka sirds, un arī ātrums, kādā tiek rakstīta house mūzika – 90. gadu deju grīdu karaliene. Tieši tumšās deju zālēs filmas varoņi, grupas Act-Up Paris aktīvisti, piedzīvo teju vienīgos mierpilnos mirkļus, kuros piemirstas apkārtējās sabiedrības inertums un vienaldzīgās slimības biedējošais tuvums.

120 sitieni minūtē ir spraiga, traģiska un dziļi cilvēcīga filma, kas balstīta iesaistīto atmiņās par kustības Act-Up darbību 20. gs. 90. gados. Filmas varoņi ir daudzi un atšķirīgi – grupas locekļu vidū ir gan ar HIV vīrusu inficētie, gan viņu tuvinieki, gan citi cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ izjūt solidaritāti ar HIV slimniekiem. Katram ir savs, traģisks stāsts par attiecībām ar šo vīrusu, filma nemanāmi transformējas no grupas portreta līdz individuālas traģēdijas atainojumam.

Filmas montāža ir spraiga, veidota gluži kā spriedzes filmai, tikmēr vizuālā estētika līdzinās dokumentālajam kino.

Filmas režisors Robēns Kampijo min, ka bieži montāžas gala versijā apvienojis kadrus no pirmajiem ainas mēģinājumiem – mazliet nedrošus, improvizētus, taustošus – ar tādiem, kas jau iemēģināti līdz perfektumam. Tāpat režisors stāsta, ka montāžā daudz izmantoti kadri no B kameras – tās rakursi ir zināmā mērā nejauši, meklējoši, nepieslīpēti. Perfekcijas un nedrošības apvienojums rada cilvēcīgus portretus – tāpat kā dzīvē, kur bieži mijas stomīgs mulsums un pēkšņa, skaidra pārliecība par to, kas darāms.

Filmas mugurkaulu veido ainas no aktīvistu sapulcēm – kādā anonīmā lekciju amfiteātrī ik nedēļu tiekas grupas Act-Up biedri, lai apspriestu jau paveikto un plānotu jaunas akcijas.

No šīs telpas filma nepārtraukti dodas visdažādākajos virzienos – uz skolām, medicīniskajām konferencēm, farmācijas uzņēmumiem un citām institūcijām, kas iestigušas apātijā, ignorējot straujo vīrusa karagājienu. Grupas apspriežu ainas filmētas gluži kā patieso sanāksmju dokumentējums – tās ir konkrētas, dinamiskas un ļoti līdzinās dokumentālā kino ainām, turpretī ārpasaules notikumi attēloti daudz abstraktāki. Šķiet, HIV vīruss kļuvis par filmas varoņu realitāti, kamēr dzīve ārpusē arvien vairāk līdzinās sapnim.

Tomēr pat grupa, kuru vieno tiešs nāves tuvums, ar pasauli nevar runāt vienā balsī.

Organizācijā, kas nostājas opozīcijā vienaldzīgajām valsts institūcijām un medicīniskajai sabiedrībai, pašā veidojas opozīcija – vairākiem no Act-Up dalībniekiem laika nav atlicis daudz, un šī spriedze uzmutuļo ikreiz, kad jāizvēlas starp radikālu un vēl radikālāku rīcību. “Pēdējo rindu radikāļi”, tai skaitā viens no filmas galvenajiem varoņiem, Šons, uzskata, ka viņiem vienkārši nav laika izmantot liberālākus paņēmienus, kurus aizstāv aktīvistu grupas vadība. Un tieši Šonā iemīlas grupas jaunpienācējs Natāns, bet mīlasstāsts, kas uzplaucis AIDS aktīvistu grupā, neizbēgami ir stāsts ar taimera tikšķiem fonā.

Lai gan filma par cilvēku grupu, kuru strauji retina tolaik nedziedināma slimība, šķietami varētu būt nepanesami smaga, 120 sitieni minūtē reizē ir franciski brāzmaina un seksīga, to caurvij tumšs karātavu humors, adrenalīns, kas rodas ekstrēmajās akcijās, kā arī dziļa beznosacījumu draudzība, kas saista cilvēkus, ko vieno līdzīgs liktenis.

Kino kā tīra darbība

Filmas 120 sitieni minūtē scenāriju veidojuši Robēns Kampijo un Filipe Manžo; abi 90. gados bija aktīvi kustības Act-up Paris dalībnieki. Kampijo, kurš ir arī filmas režisors, preses konferencē Kannu kinofestivālā minēja – lai uzrakstītu filmas scenāriju un pārvērstu atmiņas jaunā attēlā, viņam nebija nepieciešama nekāda papildus izpēte; tā bija realitāte, kuru viņš un viņa draugi izdzīvoja līdz kaulam.

Visi filmas varoņu prototipi ir patiesi dzīvojuši cilvēki, liela daļa no viņiem mira 90. gadu HIV epidēmijas uzliesmojumā.

Act-Up jeb pilnā nosaukumā AIDS Coalition to Unleash Power Parīzes grupa tika dibināta 1989. gadā, lai, no vienas puses, cīnītos par politiku, kas vērsta uz HIV inficēto ārstēšanu, bet no otras – informētu plašāku sabiedrību par tolaik jauno epidēmiju. Grupa, kas joprojām aktīvi darbojas, 90. gados īstenoja daudzus drosmīgus pasākumus – līdzās regulārām, nesankcionētām akcijām skolās, valdības institūciju konferencēs un medicīnas iestādēs viņi ķērās arī pie radošām un patiesi skaļām manifestācijām. Piemēram, vienā no visredzamākajām akcijām aktīvisti slavenajam Luksoras obeliskam uzvilka milzīgu rozā prezervatīvu, tā aicinot uz visaptverošu seksuālo izglītību.

Kannu preses konferencē režisors Kampijo, kurš dzimis Marokas pilsētā Mohamadijā, skaidroja – lēmums atainot savas atmiņas filmā ticis pieņemts, jo viņš vēlējies “uzņemt filmu, kurā vārdu spēks transformējas tīros darbības momentos”. Un, šķiet, viņam bijusi taisnība, jo kā gan vēl labāk parādīt aktīvistu darbību, ja ne kino – darbības mākslā?

Kampijo līdzgaitnieks, viens no Act-Up Paris dibinātājiem Didjē Lestrads intervijā portālam Vice skaidro, ka „daži no gejiem, ko pazīstu, baidījās skatīties šo filmu, jo viņiem šķita, ka tā uzjundīs vecas atmiņas un pagātnes traumas. Bet šī filma nav asaru gabals, tā ir ļoti atšķirīga no slavenajām, vecajām AIDS filmām. Tā ir ļoti franciska – ar mīlas stāstu un daudziem jauniem gejiem un lesbietēm”.

Izrauties no pagrīdes

Jēdziens „queer theory” latviski kultūras studiju kontekstā tulkots kā „zilo” vai „kvīru” teorija, tāpēc droši vien varam runāt arī par „zilo” vai „kvīru kino”. Jēdzienu „jaunais kvīru kino” pirmoreiz lietoja pētniece Rubija Riča 1992. gadā, ar to apzīmējot filmu kopumu, kas radītas 80. gadu beigās un 90. gados, un ataino seksualitāti kā plūstošu lielumu. Viņa rakstīja –

šīs filmas vieno fakts, ka tās ir “svaigas, lecīgas, mazbudžeta, izdomas pilnas, sev uzticīgas, seksīgas un formā drosmīgas”.

LGBT kino pēkšņais uzbangojums lielā mērā saistīts ar pārmaiņām, ko nesa 80. gadu beigās strauji augošā HIV vīrusa epidēmija, kas ārkārtīgi saliedēja geju un lesbiešu kopienas. Tāpat šajās filmās LGBT komūnas locekļi atrada atelpu no apspiestās eksistences, kādu izdzīvoja heteronormalizētajā sabiedrībā, smēlās iedvesmu “izkāpt no skapjiem” un būt uzticīgiem sev.

Filma 120 sitieni minūtē veiksmīgi iekļaujas šai paradigmā – tā ir drosmīga, dzīvi apliecinoša – tomēr atšķirībā no 80.- 90. gadu pagrīdes LGBT filmām tā ir pietiekami konvencionāla un ļauj vairumam skatītāju identificēties ar varoņiem tādā mērogā, lai zustu iekšējais pretnostatījums starp „viņiem” un „mums”. Tieši šī universalitāte droši vien palīdzējusi filmai izrauties no LGBT filmu festivālu aprites un tikt pamanītai kinofestivālos visā Eiropā.

Filma ieguvusi četras Kannu kinofestivāla balvas, tostarp otro augstāko Kannu apbalvojumu – žūrijas balvu Grand Prix, kā arī bijusi nominēta galvenajai godalgai, Zelta palmas zaram kā festivāla labākā filma.

Tāpat Francijas kinoinstitūcijas izvirzījušas filmu ASV Kinoakadēmijas balvai kategorijā Labākā ārzemju filma.
Bieži līdzīga satura filmas kā 120 sitieni minūtē iestrēgst LGBT filmu festivālu apritē, riskējot palikt zonā, kur tās cenšas “pārliecināt jau pārliecinātos” - proti, sasniedz tikai to auditoriju, kas uz līdzīgas tematikas filmām nāk jau tāpat, izjūtot solidaritāti ar LGBT sabiedrību. 120 sitieni minūtē ne tikai skaidro HIV aktīvisma vēsturē ārkārtīgi nozīmīgu laikaposmu pašai LGBT komūnai, bet arī nodod neatliekamu, emocionālu stāstu plašām skatītāju auditorijām.

Latvijā – joprojām izglītojoša

Nobeigumā mazliet par to, kāpēc šo filmu ir svarīgi redzēt arī Latvijas skatītājam. Blakus apstāklim, ka 120 sitieni minūtē ir svaiga un baudāma filma tās spēcīgo māksliniecisko kvalitāšu dēļ, līdzīgi kā citos aktīvisma mākslas darbos, tā nes arī jūtamu ideoloģisku lādiņu. Filma apliecina, ka izmaiņas sabiedrībā lielākoties dzimst no apakšas, no sabiedrības locekļu prasības pēc tām, nevis no kādas valstiski formālas iniciatīvas. Šobrīd Rietumu pasaulē medicīnas produkti ļauj HIV inficētam cilvēkam atbalstošas valsts politikas apstākļos nodzīvot līdz vecumam, kas tuvs dabiski determinētajam, un par šādu situāciju lielā mērā jāpateicas aktīvistu darbībai, kas 20. gadsimta pēdējās divās dekādēs rūpējās par to, lai šī problēma nepazustu no sabiedrības redzesloka.

Tikmēr situācija Eiropas austrumos ir atšķirīga. Lai gan šī tēma reti veido avīžu ziņu virsrakstus, Latvija šobrīd ir pirmajā vietā Eiropā jaunatklāto HIV saslimšanas gadījumu skaita ziņā, un šī vīrusa slimnieku aprūpes un slimības profilakses politika ir ļoti neiejūtīga. Turklāt, kā stāsta biedrības Papardes zieds speciāliste Inga Upmace, HIV slimnieka seja ir citāda, nekā tā bija 90.gados – tolaik HIV lielā mērā izplatījās intravenozo narkotiku lietotāju sabiedrībā, bet šodien vīrusa infekcijas slimnieku vidū arvien vairāk parādās spēcīgi, labi izglītoti cilvēki. Šāda situācija Austrumeiropas konservatīvajās sabiedrībās, iespējams, veidojas tieši sociāla nolieguma dēļ.

Pozīcija „es jau neesmu tāds” aizmiglo cilvēkiem acis un neļauj apzināties faktu, ka šī ir slimība, ar ko inficēties iespējams ikvienam.

Šai ziņā filma 120 sitieni minūtē un tai līdzīgas slēpj sevī spēku atkal pievērst uzmanību problēmai, kas nekur nav pazudusi un mūsu reģionā arvien pieņemas apjomā.

Un tomēr – uz brīdi noliekot malā filmas joprojām spēkā esošo aktualitāti, 120 sitienus minūtē pēc laika pārbaudes visticamāk atcerēsimies kā īsteni francisku filmu, kas pilnu krūti svin jaunības dumpīgo enerģiju, beznosacījumu mīlestību un dzīves vērtību, ko tā īsti var apjaust tikai nāves tuvumā.

Informācija par filmas seansiem kinoteātrī "Kino Bize" - ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi