KINO Raksti

„Bergmana sala”. Mia Hansena-Lēve un viņas vertigo

10.03.2022
„Bergmana sala”. Mia Hansena-Lēve un viņas vertigo
Kadrs no filmas "Bergmana sala"

Kino ienākusi kā aktrise, vēlāk – kinokritiķe, kas emblemātiskajā franču izdevumā “Cahiers du cinéma” intervējusi gan lietuviešu avangarda meistaru Jonu Meku, gan Sofiju Kopolu, rakstījusi par Klinta Īstvuda un citu autoru filmām, visbeidzot kļuvusi par režisori. Mia Hansena-Lēve.

Ar filmu veidošanu Mia Hansena-Lēve (Mia Hansen-Løve) sāka nodarboties 2004. gadā, bet savu pirmo pilnmetrāžas filmu Viss ir piedots / Tout est pardonné uzņēma  2007. gadā. Šī filma, tāpat kā viņas nākamais darbs Manu bērnu tēvs / Le père de mes enfants (2009), ir veltīta Imbēram Balzānam (Humbert Balsan) – producentam, arī Morisa Pialā un Robēra Bresona filmu aktierim, kuru Hansena-Lēve uzskatījusi par savu aizbildni. Līdztekus sensitīvai introspekcijai un plašiem dialogiem viena no raksturīgākajām Hansenas-Lēves rokraksta iezīmēm ir

autobiogrāfisku un personisku stāstu iepludināšana spēlfilmu scenārijos, kurus savām filmām režisore allaž raksta pati.

Kinokritikas un teorijas apcirkņos Lēves filmas nereti tiek pielīdzinātas franču jaunā viļņa autora Ērika Romēra darbiem, taču, manuprāt, šis salīdzinājums drīzāk attiecas uz atsevišķiem režisores darbiem, nevis kopumu; Hansenas-Lēves darbi nepakļaujas tik vienotai birkas piekāršanai. Tiesa, aizraušanās ar tekstuāli bagātiem dialogiem, kuros tiek apspriestas gan attiecības, gan eksistenciāli filosofiskas tēmas, Hansenas-Lēves darbu veidolu tuvina Romēra filmu stilam. Lēves filmām piemīt arī savdabs jūtīgums, pat vietumis trauslums; šo kamertoni nereti rada varoņu atklāšanās – dialogos un darbībās. Lai arī viņas filmu varoņi, neatkarīgi no tā, vai filmā spēlē Izabella Ipēra (filosofijas pasniedzēja filmā Gaišā nākotne / L’avenir, 2016) vai Vikija Krīpsa un Tims Rots (abi spēlē precētu pāri Bergmana salā) no skatītāja nekad nenovērš savu ievainojamo pusi.

Filmā Bergmana sala / Bergman Island (2021) šī ievainojamība iezīmējas īpaši. Stāstā par divu režisoru došanos uz Fori – salu Baltijas jūrā pie Gotlandes, kur dzīvoja, strādāja (un mira) Ingmārs Bergmans, – ir ievīts papildu stāsts: filma filmā, kuras scenāriju raksta Vikijas Krīpsas spēlētā varone Krisa. Viņa raksta brīžos, kad vien viņu nevajā Bergmana diženuma un talanta rēgs vai pārdomas par radošā darba savietojamību ar ģimeni un būšanu labam cilvēkam. Bergmana rēgs, tiesa, ir visur – komiskā ekskursiju ciklā pa režisora zīmīgo filmu uzņemšanas vietām, sauktā par Bergmana safari, arī optikas veikalā, kur iespējams iegādāties uz mata tādus pat saulesbriļļu modeļus, kādus nēsāja Bibi Andersone filmā Persona (1966).

Taču atgriežos pie filmas filmā – Bergmana salas stāsta daļas, kura pēkšņi pārplūst vietumis asaraini smeldzīgā pieaugšanas, attiecību un zaudētas pirmās mīlestības melanholijā. Šis melodramatiskais iestarpinājums sākotnēji, atzīšos, pat tracina, taču pēc sarunas ar režisori motivācija kļūst skaidrāka. Stāsts, kura lomās iejūtas citi aktieri – Mia Vasikovska un Anderss Dānielsens Lī –, kalpo kā papildu raksturojums Vikijas Krīpsas spēlētajai varonei, viņas noslēpumiem un pašrefleksijai par sevi kā autori.

Par motivāciju veidot filmu filmā, tāpat kā par jūtīgumu gan pasaules uztverē, gan kinoveidošanas procesā, īstenības un scenārijā ierakstīto notikumu Mia Hansena-Lēve stāstīja īsā tikšanās reizē aizvadītā gada jūlijā. Redzējāmies drudžainā Kannu dienā, neilgi pēc tam, kad Bergmana sala piedzīvoja pasaules pirmizrādi Kannu kinofestivālā.

Kristīne Simsone: - Veidojot filmu, kurā pieminēts tik zīmīgs režisors kā Ingmars Bergmans, pastāv risks, ka jūsu darbi neizbēgami tiks salīdzināti.

Mia Hansena-Lēve: - Tā laikam ir manas iedvesmas mazohistiskā daļa, turklāt spēcīga. Franciski ir teiciens – iedot otram nūju, lai tevi pašu sit. Un, veidojot filmas, es allaž turpinu to darīt. Kad es meklēju finansējumu filmai Gaišā nākotne, cilvēki man sacīja: “Mia, šis stāsts ir pārāk intelektuāls, kāpēc tu nemaini Izabellas Ipēras varones profesiju uz kaut ko ne tik elitāru?” (Ipēras spēlētā Natālija ir filosofijas pasniedzēja, gluži kā režisores vecāki). Kad strādāju pie Ēdenes / Eden (2014), man sacīja, ka filma cilvēkus neinteresēs, jo ir pārāk specifiska. Un tā tālāk.

Taču manī mājo pārliecība, kas palīdz pārvarēt nedrošību. Es zinu, ka būs cilvēki, kam šī filma nepatiks, viņi to salīdzinās ar Bergmana darbiem un par mani, iespējams, pat smiesies, bet šī ir filma, ko vēlējos uzņemt. Šīs atziņas un bailes mani neaptur. Kad es strādāju pie filmām, man patīk ap sevi radīt tādu kā burbuli.

Es nefokusējos uz to, ko domās cilvēki, es fokusējos uz savu darbu.

Kā šajā kontekstā ierakstās aspekts, ka šī ir sievietes veidota filma?

Mana filma savā ziņā ir arī par to, ka diezgan ilgu laiku ir valdījis uzskats – režisorēm būtu jābūt skarbām, vīrišķīgām; reizumis sieviešu filmas tiek slavētas par to maskulīnajām vērtībām. Manās filmās nekā tāda nav, savulaik pat uzskatīju, ka tas, ka netaisu maskulīnas filmas, ir trūkums vai ierobežojums, bet tad atradu spēku un saskatīju individualitāti tieši savu filmu stāstu trauslumā. It kā vienīgais sieviešu režisēto filmu kvalitātes kritērijs un mērķis būtu tas, ka šie darbi ir maskulīni! Ar filmveidi nodarbojos tieši tā iemesla dēļ, ka manam pasaules skatam piemīt arī zināms jūtīgums.

Uzskatu, ka Bergmana sala ir ļoti intīma, tajā nav nekādu politisku uzsaukumu. Tos tur, protams, var saskatīt, bet es šīs filmas scenāriju rakstīju jau 2015. gadā, tas bija vēl pirms Me Too kustības sākuma. Veidojot filmu, izbaudīju to, ka varu pielāgot šo patriarhālo Bergmana figūru sev. Brīžiem pat šķita komiski un savā ziņā bezkaunīgi, ka es – franču režisore – nekādā veidā nebūdama saistīta ar Bergmanu, braucu uz Fori, lai uzņemtu filmu par citas sievietes režisores attiecībām ar šo autoru. Jāsaka, Bergmans nav “mans” režisors, lai arī viņu ļoti cienu un apbrīnoju. No otras puses – Bergmana mantojums taču vienlīdz pieder visiem, nevienam uz to nav monopola. Katram ir tiesības uz savu skatījumu uz Bergmana darbiem.

Kadrs no filmas "Bergmana sala"

Jūsu filmā nenoliedzami ir daudz Bergmana, bet tā noteikti nav bergmaniska, tajā ir daudz gaišuma.

Jā, nedomāju, ka esmu uzņēmusi bergmanisku filmu. Bergmana klātbūtne ir pašā filmas sirdī, taču es necenstos imitēt Bergmana stilu vai radīt darbu, kas izskatītos kā viņa filma. Es viņu apbrīnoju, bet strādāju pie tā, lai rastu savu (kino)valodu. Lai arī Forē visur viņa darbi ir klāt un tā ir sinefilu svētvieta, es vēl aizvien spēju tur atrast vietu arī sev. Tas man šķita brīnumaini, kad rakstīju filmas scenāriju.

Kā noritēja filmēšana Forē?

Vietējie iedzīvotāji bija ļoti izpalīdzīgi un viesmīlīgi – viņi man palīdzēja atvērt daudzas durvis. Domāju, ka viņi priecājās par jaunas filmas tapšanu. Kad Bergmans bija dzīvs, viņš tur filmēja, pēc viņa nāves salu lielākoties apmeklē tikai tūristi, tur noris Bergmana (kino) nedēļa, bet nekas daudz nenotiek filmu uzņemšanas jomā. Arī Bergmana fonds mūs atbalstīja, un šis atbalsts arī bija priekšnoteikums filmēšanai – ja forieši būtu atteikušies mūs uzņemt, šīs filmas nemaz nebūtu. Mēs nebijām gatavi filmas norises vietas replicēt studijā, jo šis darbs ļoti lielā mērā ir tieši par šo vietu.

Filmā pret tūrisma aktivitātēm attiecaties ar komismu, un man jājautā, vai jūs pati arī tajās piedalījāties?

Jāatzīstas, ka jā. Es piedalījos tajās muļķīgajās ekskursijās, biju pat divas, trīs reizes un man bija mazliet kauns. Bet patiesībā, kad dodies uz Fori, tu neizbēgami vēlies redzēt visas šīs vietas, un iznāk sekot jau iemītajām takām. Vispār jau tas ir diezgan skaisti – režisors aiziet, bet cilvēki dodas izpētīt vietas, kur viņš strādājis. Viss tūrisms varētu būt šāds.

Filmas galvenie varoņi ir precēts režisoru pāris. Laulāto attiecības jau tā nav vienkārša lieta, bet filmas varoņu starpā papildu spriedzi rada abu darbošanās vienā arodā. Vai, jūsuprāt, strādāšana kopā dod papildu kopības sajūtu, vai tieši otrādi – rada berzi?

Manuprāt, abējādi. Tas gan spēcina, gan sarežģī attiecības. Šādās pāra attiecībās noris mākslinieciska un intelektuāla līdzdalība, tas palīdz virzīties uz priekšu, attīstīties. Tajā pašā laikā ir grūti rakstīt scenāriju, ja dzīvo kopā ar kādu, kurš arī raksta; šim cilvēkam ir sava pasaule, savi noslēpumi, vietas, kurām nevari piekļūt.

Dzīvojot kopā ar kādu, kas darbojas tajā pašā jomā, ir būtiski cienīt vienam otra savrupību.

Kad cilvēks rada – vienalga, raksta vai uzņem filmu –, ir svarīgi, lai viņam ir sava telpa, vieta, kur neviens cits netiek ielaists. Un, kaut gan Vikijas varone ir runīgāka, bet Tima varonis – noslēgtāks, beigās var redzēt, ka ikvienam ir savi noslēpumi. Un to ir svarīgi pieņemt, lai cik grūti tas nebūtu.

Kadrs no filmas "Bergmana sala"

Kā jūs nonācāt pie idejas par filmu filmā – pie stāsta daļas ar Mias Vasikovskas spēlēto varoni?

Tas vienkārši notika, jo man šī struktūra šķita pareizākais veids, kā notvert to, ka izdomātais un realitāte var saplūst, kad raksti scenāriju. Tas brīžam raisa vertigo – tu īsti nezini, kur atrodies un kas esi. Iestājas apjukums. Dažreiz, kad rakstu, jūtu, ka atrodos kaut kur starp tagadni un pagātni, realitāti un izdomājumu. Man patiesībā patīk šis apjukums. Filma ir šādi konstruēta, jo tas atspoguļo manu scenārija rakstīšanas procesu.

Kas attiecas uz Miu Vasikovsku, esmu viņas pielūdzēja, jau ilgu laiku. Man šķiet simpātisks tas veids, kā viņa izpauž emocijas. Neskatoties uz Mias lielo pieredzi kā aktrisei, viņai piemīt nevainīgums, kas parasti ir jebkam, tikai ne aktieriem, un kautrīgums, kāds parasti piemīt tikai pusaudžiem. Es nekad nevarētu samainīt vietām viņas un Vikijas Krīpsas lomas.

Vispār Vikija projektā pievienojās pirmā. Tas gan bija nedaudz haotiski, jo sākotnēji biju plānojusi, ka šo lomu spēlēs Grēta Gerviga [viņa ir spēlējusi Hansenas-Lēves filmā Ēdene / Eden. – Aut.]. Grētai bija no šīs filmas jāatsakās, jo viņa tobrīd gatavojās režisēt Mazās sievietes / Little Women, bet mēs jau sākām strādāt pie filmas projekta. Lai varētu saglabāt jau nolīgtos aktierus – gribējām, lai projektā piedalās Mia –, bija jārīkojas ātri. Tad iedomājos par Vikiju. Biju viņu redzējusi [Pola Tomasa Andersona] Neredzamajā pavedienā / Phanthom Thread (2017), un man viņa ārkārtīgi patika. Tolaik gribēju ar viņu strādāt, taču nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Vikiju uztveru ne tikai kā lielisku, starojošu aktrisi, viņai piemīt arī autoritāte, kas ir ļoti būtiska šajā filmā, kur viņa spēlē režisori; lai arī neredzam viņu darbībā, ir svarīgi noticēt, ka viņa to varētu darīt, un Vikijai šāds spēks piemīt.

Filma Bergmana sala / Bergman Island kinoteātros no 10. marta:

Forum Cinemas / Citadele seansi no 10. marta – ŠEIT
Kinoteātrī Splendid Palace 11. martā, 12. martā un 15. martā – ŠEIT
Kinoteātrī Kino Bize no 11. marta – ŠEIT

Kadrs no filmas "Bergmana sala"

Foto no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan