KINO Raksti

Vai “Svingeri” mūs izdrāza?

01.03.2017

Andreja Ēķa spēlfilma “Svingeri" kļuvusi par “trešo veiksmīgāko spēlfilmu Latvijas kino izrādīšanas vēsturē” un drīz sasniegs 100 000 skatītāju, ziņo producentu izplatīta relīze. Filma, kuras treileris noslēdzas ar filmas varoņa kliedzienu pāri pilsētas jumtiem: “Es jūs visus iz-drāā-zīī-šu-ū-ū!", kinoteātru repertuārā ir kopš 9. decembra un jau 2016. gada noslēgumā nostājās apmeklētāko filmu topa 10. vietā.

Kad pirmajās desmit minūtēs (un es precīzi zinu, cik daudz laika filmā aizritējis, jo jau desmit minūtes skatos pulkstenī un neticu, ka to minūšu ir tikai desmit) Elīnas Vānes varone mēģina “smieklīgi” komunicēt ar Jāņa Jubalta dzimumlocekli, pie tā uzstājīgi teatrāli vēršoties ar tekstu “Kukū, mazais draudziņ!”, es šausmās iegārdzos (ceturto reizi minēto desmit minūšu laikā) un mans draugs painteresējas, vai ar mani viss kārtībā.

“Man, iespējams, vairs nekad negribēsies seksu,” es viņu draudzīgi informēju un turpinu skatīties.

Ņemot vērā tik intensīvas izjūtas jau filmas pašā sākumā, jāatzīst, ka Svingeri vismaz ar mani ir paveikuši būtisku kino uzdevumu – raisījuši dziļas, paliekošas, pat traumatiskas emocijas.

Noteikti priecājos rakstīt šo recenziju tad, kad nekādi vairs nevaru ietekmēt filmas skatījumu skaitu, kad skatītāji jau ir dāsni balsojuši ar savu naudu, kad viss jau ir gandrīz beidzies. Protams, maz ticams, ka Latvijā ir cilvēki, kas vienlaikus aizrautīgi lasa Kino Rakstus un dodas uz tādām filmām kā Svingeri ar patiesu, skepses neaizplīvurotu zinātkāri, cerot, ka latvieši būs radījuši paši savu Nimfomāni, Shortbus vai, teiksim, Dienas skaistuli. Toties ir dzirdēts, ka daudzi patiešām devās uz Svingeriem ar domu, ka būs slikti, un pēc tam bija patīkami pārsteigti, ka nebija TIK slikti. Man subjektīvi ir grūti iztēloties, ko tādā gadījumā viņi bija gaidījuši.

“Intelektuāļiem” vai “tautai”

Domāju, visi filmas tapšanā iesaistītie apzinās, ka Svingeri nav kvalitatīvs kino. Ja, piemēram, Forum Cinemas ticētu, ka ieguldījuši naudu vērtīgā un sarunas vērtā produktā, tad Satori.lv autorei Anetei Konstei būtu veicies vieglāk, kad viņa izrādīja interesi aprakstīt filmu recenzijā Sekss, jautrība un Raiņa kopotie raksti (lasiet ŠEIT).

Protams, vārdi „viegls”, „izklaidējošs”, „vienkāršs”, „romantiska komēdija” un visādi citādi apzīmējumi nekādā ziņā neizslēdz kvalitatīva kino iespējamību – pretēji nez kāpēc Latvijā iesūnojušajiem priekšstatiem, lai filma kvalificētos kā „īsts kino”, tai nav jāatstāj mazāk erudīts skatītājs apmulsušā stāvoklī „un kas tas bija, ko es tikko redzēju?!”… Diemžēl Latvijā izveidojusies šī savādā robežšķirtne, kas atdala „intelektuālo” no „tautai domātā”, vienlaikus noliekot anonīmo „tautu” pamuļķu pozīcijā un piešķirot „intelektuāļiem” liekulīgu pārākuma sajūtu. Vēl joprojām „labs” kino it kā nevar patikt daudziem – tāda doma lec ārā no kauninošām recenzijām, kuras jau atkal nopūšas par laisko Latvijas publiku, kas neatšķir labu no ļauna; tas izspīlējas pretenciozās intervijās ar nesaprastiem režisoriem.

Andrejs Ēķis savukārt vismaz kā producents regulāri aizpilda lauciņu “tuvāk tautai”, un tīri teorētiski viss, ko viņš saka intervijās par to, ka filmām primāri ir jārunā ar savu skatītāju, - uz vispārējā fona tas ir valdzinošs un atsvaidzinošs koncepts.

Taču praksē jūtams, ka tā ir tikai draudzīga nolaišanās līdz kaut kādam iedomātam līmenim, nevis skatītāja neuztveršana par pilnīgu idiotu – jo šis, iespējams, bīstamais solis varētu novest līdz tam, ka skatītājs pieaugtu, kļūtu prasīgs, kritisks un, diespasarg, domājošs. Un tad “tuvāk tautai” filmu režisori un tie, kas saka “man nepatīk filmas, ko apbalvo festivālos, – pārāk mainstream....”, attaptos vienā laivā. Pasaulē, kur skatītāju vairs nevarētu apčakarēt ar lētiem trikiem.

Arhetipi un stereotipi

Filmas pieteikumā rakstīts, ka filma ir “izaicinājums nākt un pasmieties pašiem par sevi”, un ja šo vārdu autori no sirds tic, ka skatītājs filmā varētu saskatīt sevi un par sevi pasmieties, tad viņi par skatītāju ir vēl zemākās domās nekā Ugunsgrēka scenārija autori. Patiesībā Svingeros tiek piedāvāti līdz vājprātam kariķēti, kaut kādus lētus stereotipus iemiesojoši, virspusēji un brīžiem klaji absurdi tēli, kuri var vienīgi dot skatītājam iespēju sajusties labāk un izbaudīt jau pieminēto pārākuma sajūtu pār... tautu laikam jau.

Visvairāk man sāp homoseksuāla cilvēka atveidojums, jo tiek augstprātīgi parādīts, ka “mēs viņus pieņemam”, sastūķējot miljonu klišeju Jurija Djakonova varonī. Gan viņš ievēro sievietes nagu lakas krāsu, gan pats valkā rozā zeķītes, ir viss tāds iejūtīgs un manierismu pilns, un tam visam pa vidu vēl kaut kādi apakštoņi, kas īsti neizspēlējas, par to, ka sirdī visi geji ir heteroseksuāļi ar sapni par lielu un laimīgu ģimeni. Taču nav tāda skaidra nosodījuma, un tas laikam jāuztver kā mežonīgi progresīvs gājiens 2016. gadā.

Kristīne Belicka un Jurijs Djakonovs

Savukārt pārticīgais advokāts Intara Rešetina izpildījumā mums visiem sniedz tik tīkamu mierinājumu – bagāti cilvēki ir pilnīgi lohi, un mēs esam daudz labāki. Viņa personība atbilst mazliet pārspīlētam priekšstatam par to cilvēku, kurš mājas ballītē piedzeras pirmais un sāk justies ārkārtīgi ērti, nenojaušot, ka uzvedas kā pilnīgs kretīns. Tikai alkoholu aizstāj nauda, un acīmredzot par advokātu viņš tapis, jo ir labs blēdis, bet tomēr sirdī galīgs idiots, jo smadzenes veiksmīgam advokātam acīmredzot nav būtisks atribūts.

Kristīnes Nevarauskas tēlotais zaķis ļoti grib daudz naudas, un, kā visiem zināms, sievietes ceļš uz bagātību ved caur pareizi izvēlētu vīrieti, tāpēc mēs droši varam nosodīt arī viņu. Turklāt tikpat droši varam papriecāties, ka viņa taču sev tikai iestāsta, ka ir laimīga, bet nekad nebūs, jo ar naudu taču nevar nopirkt laimi.

Vēl mums ir arhetipiskais varonis Jāņa Jubalta izskatā, kurš atbilst idejai par latviešu vīrieti-lupatu, bet ar dziļu un maigu dvēseli.

Antiņš, vienvārdsakot. Viņš mums patīk vislabāk, jo, lai arī nevarīgs, tomēr sirds kā dimanta oliņa.

Elīna Vāne ir briesmīgi valdonīga būtne, kurai dzīve atnesīs mācību, ka nevajag būt tik ļoti prasīgai, bet vajag saredzēt, cik ļoti viņai patiesībā ir paveicies un ka savs Antiņš nav jāmaina, bet jāmīl. Filmas morāles ir kaitinoši primitīvas un didaktiskas – principā kā radītas, lai nomierinātu nervus tiem, kam treilera provokatīvais brēciens “Es jūs visus izdrāzīšu!” ir licis nodomāt, ka šī filma būs neķītra skriešana pakaļ kaut kādām neveselīgām Rietumu tendencēm – piemēram, filmām, kas nenodarbojas ar patriotisko audzināšanu.

Sunīši izcakotos mētelīšos

Visskaistākais visā filmā, manuprāt, ir Kristīnes Belickas dibens, it sevišķi brīdī, kad viņa kāpj pāri balkonam. Vienīgā estētiski interesantā aina visādi citādi garlaicīgi nofilmētajā gabalā, un vienīgā aina, kurā jaušams kaut kas seksuāls. Tiesa, visa sižeta līnija, kur iesaistīts šis dibens un tā īpašniece, nav īsti ne loģiska, ne jebkādā sakarīgā veidā iederīga filmas kontekstā (pieņemot, ka “arī par seksu” neskaitās), tomēr patīkami atpūtina no šausmīgajām četru “svingeru” mocībām izlikties par skatāmu un saprātīgu stāstu. Belicka un Djakonovs pārliecina ar aktierdarbiem, lai arī visu aktieru tēlojums man liek domāt par tiem mazajiem sunīšiem, kurus kāds ieģērbis muļķīga paskata izcakotos mētelīšos un izvedis pastaigāties.

Nav nekā, ko viņi varētu darīt, lai tas neliktos nedabiski un bezgaumīgi, tomēr var jau būt, ka kādam tas liekas uzjautrinoši. Nojauta saka – filmas uzņemšanas laikā neviens neprasīja niansētu, pieklusinātu un ticamu aktierspēli, bet gan skaļi priecājās par katru brēcoši uzkrītošo varoņa rakstura demonstrēšanu – jo pārspīlētāk, jo labāk.

Režisors Andrejs Ēķis strādā ar aktieriem Intaru Rešetinu un Elīnu Vāni

Ja noņemtu visas šīs teatrālās maskas un uzspīlēto, teju vardarbīgo „komiskumu”, apakšā varētu redzēt aktierus, spējīgus uz lielām un lieliskām lietām, par to šaubu nav.

Arī scenārijs veiksmīgi iztiek bez zemtekstiem un daudzslāņainības – ja ļoti ieskatās, parādās momenti, kur it kā varētu pavērties kaut kāds dziļums, kaut kāds dvēseliskums vai vismaz iespēja tēliem no plakātveidīgiem monstriem pārvērsties dzīvos un elpojošos cilvēkos, taču tas tiek ātri aizslaucīts prom un aizstāts ar to, ko šī filma uztver kā komēdiju. Proti – briesmīgu pārspīlējumu, rupju vārdu skaļu izsacīšanu, vaikstīšanos, simtreiz dzirdētus jokus un citus paņēmienus, kuri parasti mēdz būt vispopulārākie īsi pēc pubertātes sasniegšanas.

Žurka Kornēlija sapucējusies

Svingeru varoņi vai nu saka tieši to, ko domā, vai uzkrītoši melo, abos gadījumos atkal jau sniedzot skatītājam komfortablo pozīciju “cik smieklīgi pamuļķīši!”. Var just, ka ir mēģināts padarīt valodu dabisku, taču tieši teksta saturs nokauj šādu iespējamību, jo nenotiek sarunas, bet varoņu motivāciju izklāsts un cītīga to atkārtošana „для особенно тупых”. Starp citu, viens no absolūti spēcīgākajiem veikumiem pieder filmas māksliniecei Maijai Jansonei – viņas radītā vide runā pati par sevi un mierīgi varētu aiztaupīt ceturtdaļu no tā, kas tiek pateikts skaļi, jo viss jau ir redzams kā uz delnas dekorāciju un telpu iekārtojuma izvēlē.

Tas ir tikai mans minējums, taču ticu – ja filmas scenāristei Rasai Bugavičutei-Pēcei būtu bijusi lielāka teikšana pār procesu, mēs pieredzētu vairāk ko nebijušu un provokatīvu, kā to solīja filmas reklāmas kampaņa. Varbūt teātra dramaturģes pieredze nedaudz bremzē radošumu izvest notikumus ārā no dialogu un ierobežotu telpu rāmjiem un iejusties citā medijā, tomēr tik un tā – Svingeros nav sajūtams jauns un citādāks rokraksts, kāds Rasai nenoliedzami piemīt. Svingeri - tas ir tas pats vecais, labais, ne ar ko neriskējošais, padumjais un samākslotais tautas kino, domāts slavenajai “vienai tantei Bauskā”.

Svingeri – tā ir Žurka Kornēlija, visa tāda sapucējusies un gatava iesaistīties tik varen modernā pasākumā kā sekss ārpus jūtām.

Un te es uzšķiru interviju ar Andreju Ēķi, kur viņš citas filmas sakarā apgalvo, ka viņam svarīgākais ir “producēt tādas filmas, kas cilvēkiem liek domāt”, un apmulstu. Svingeri ne tikai neliek domāt, Svingeri nepieļauj domāšanas iespējamību.

Gaidām Rogu

Taču lai arī kāds būtu mans viedoklis par Svingeriem, filmai ir spēcīgs pretarguments, kas padara manu viedokli par piktu un absolūti lieku čukstēšanu vienā nelielā medijā, – proti, Svingeri kļuvuši par trešo veiksmīgāko spēlfilmu Latvijas kino izrādīšanas vēsturē, raksta delfi.lv.

Un ja filma patiešām būtu tik ārkārtīgi vāja, tas taču nebūtu iespējams, vai ne?

Protams, nevar neņemt vērā reklāmas kampaņu, kas ļoti piesaistīja uzmanību, un treileri, kas solīja kniebšanos kniebšanās galā. Bet pats galvenais – Svingeri aizpilda tukšu vietu, piedāvājot pašmāju komēdiju. Un pierāda, ka skatītāji ir izslāpuši pēc šī žanra, tik izslāpuši, ka gatavi izturēties nekritiski. Galu galā – nav jau daudz, ar ko salīdzināt, turklāt, ja sāk meklēt, var viegli atrast vēl daudz neveiklākus žanra paraugus. Svingeri izmanto drošu formulu, kas var apmierināt visus – pietiekami pieklājīgi, pietiekami intriģējoši, pietiekami nerātni... Un, ja ar to nepietiek, tur ir Jubalts. Ģeniāls gājiens, ņemot vērā, ka Vislatvijas mīlulītis Kaupers jau kino ir izmantots, bet Jubalts, tas ir gandrīz Kaupers, tikai inovatīvāk.

Kaut kur paralēlā un ideālā pasaulē, kur Latvijā pastāv maza, bet spītīga kinoindustrija, Svingeri vēl aizvien eksistē. Starp daudzām citām filmām, kuru vidū ir tādas, kas arī spiež uz erotiku, tādas, kas arī ir komēdijas, un tādas, kuras cilvēki dodas skatīties bez bažām, jo uzticas vietējiem kinoveidotājiem, un zina, ka viņi spēj radīt uzrunājošu un dziļu kino plašai auditorijai. Svingerus tik un tā ir apmeklējuši gana daudz cilvēku, tikai viņi sajūsmā nelauž krēslus, bet gan secina, ka Ēķim būtu laiks pāriet uz mūsdienīgāku kinovalodu un meklēt jaunus, oriģinālus un negaidītus risinājumus, kā iekarot latviešu kinoskatītāja sirdi.

Šeit un tagad, Latvijas sērīgajā sociālā reālisma un citu drūmdrāmu kinopasaulē mēs varam secināt, ka monopols uz produktu līniju “sirsnīgas filmas latvieša dvēselei” pieder Ēķim & Graubam, pacietīgi gaidīt nākamo filmu un cerēt, ka tur būs Kaspars Roga, un arī viņam sanāks tīri tā neko.

Komentāri

Edgars Jēkabsons
04.03.201712:38

"Elīnas Vānes varone mēģina “smieklīgi” komunicēt ar Jāņa Jubalta dzimumlocekli, pie tā uzstājīgi teatrāli vēršoties ar tekstu “Kukū, mazais draudziņ!”, es šausmās iegārdzos (ceturto reizi minēto desmit minūšu laikā) " Cringe comedy žanrā nav slikts rezultāts, ne?

Elza
05.03.201715:57

Draudzene pārsūtīja man šo recenziju un teica: "Re, kur precīzi Tavas domas uzrakstītas par Svingeriem!" Paldies, Alise Zariņa!

Alla Borisovna
06.03.201711:59

Man liekas, cienījamā kritiķe īsti neizprot "Svingeru" žanru. Jo tas faktiski ir televīzijas produkts 80.- gadu beigu un 90.- sākuma stilā un kā tāds ir stilistiski atbilstīgs, iekļaujot gan pārspīlēto aktierspēli, gan arī plakanos tēlus.

Alla Borisovna
06.03.201715:57

Bet man patīk, ka autore ir novērojusi, ka "Diemžēl Latvijā izveidojusies šī savādā robežšķirtne, kas atdala „intelektuālo” no „tautai domātā”". Jo patiesi - Latvijas skatītājam tik ilgi ir borēts, ka patiesi draņķīgas filmas ir kaut kas izcils (tikai jūs, muļķi, to nesaprotat), ka, protams, skatītāji ir dabiski iepriecināti, satiekot beidzot kaut ko saprotamu.

Dmitrijs Rancevs
07.03.201711:16

Alla Borisovna, Jūs varat nosaukt dažas "patiesi draņķīgas filmas" (protams, latviešu), ar kuram tiek pievilti nabagi skatitaji? Vienkarši interesanti paklausities piemerus.

Alla Borisovna
07.03.201712:52

Ranceva kungs, es, protams, domāju krietnu tiesu no Lailas Pakalniņas pēcKurpes aktierkino daiļrades. Piemēram, Ķīlnieku vai arī to pašu Ausmu.

Juris Poškus
20.03.201715:19

Svingeri ir rets mēģinājums radīt tā saucamo high-concept filmu, ekspluatācijas kino kas tieši tēmēts uz kasi un to vispār nevar vērtēt pēc ierastiem kritērijiem. Tā drīzāk mēģina būt American Pie 6 nevis Nimfomāne. Lietuvieši tādas filmas ražo jau sen - sākot ar Zero. Alyvine Lietuva, tad Zero 2 un nu jau Zero 3. Viss šis vodeviļas "sviests" tomēr liek domāt - pirmkārt jau par latviešu skatītāju par kura pieradināšanu pie pašmāju kino tik ļoti pēdējā laikā tiek runāts. Iespējams, šī filma sasniedz to auditoriju, kas uz latviešu filmām vispār neiet, ne jau tāpēc ka tās būtu sliktas, bet tāpēc ka neatbilst viņu gaumei. Žurku Kornēliju nu nekādi nevar salīdzināt ar JRT izrādēm, tomēr tā ir kases topā.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan