Pirms sešiem gadiem Kino Raksti mani nolīga eksperimentam – vienu kinostāstu noskatīties padsmit reižu dažādās versijās un pēc tam reflektēt par pieredzēto. Pandēmijas “murkšķa dienas” ar slimīgu līdzību gūlās cita aiz citas, un drīz vien tas pats notika ar manu kino ēdienkarti, kas sastāvēja no itāļu grāvēja „Pilnīgi svešinieki / Perfetti sconosciuti” (2016, rež. Paolo Dženovēze) lokālajām adaptācijām franču, ķīniešu, poļu, vācu un citās valodās.
Eksperimenta rezultāts bija Kino Rakstu publikācija No franšīzes uz franšīzi – veiksmes imports un eksports (8.11.2020.), tobrīd Svešinieku scenārijs bija adaptēts 18 valstīs un ieguvis nozares fenomena statusu, turklāt arī ierakstu Ginesa rekordu grāmatā kā visvairāk adaptētā franšīze (The Most Remade Film). Itāļi par oriģinālu no kinobiļetēm iekasēja 32 miljonus dolāru, pasaules producenti cits pēc cita kāri uzlūkoja daudzsološu biznesa iespēju, un līdz 2024. gada janvārim tikušas uzņemtas jau 24 dažādas adaptācijas.
Baltijas valstu draudzīgā pieeja
Šodien Svešinieku ražotne turpina rullēt, tiesības uz scenāriju pārdotas 47 valstīm, no kurām uzfilmējušas jau 30, un stāsts par noslēpumiem septiņu draugu viedtālruņos sasniedzis arī Baltijas valstu reģionu. Lietuvieši, latvieši un igauņi šai projektā sadevušies rokās un nebijušā veidā optimizējuši resursus – devušies uz Lietuvu, kur citu pēc citas uzfilmējuši trīs versijas. Vai maz dzirdēts kas līdzīgs – trīs aktieru ansambļi ar trim režisoriem rindas kārtībā tajās pašās dekorācijās nofilmē trīs filmas! Tomēr raizēm nav pamata, jo producentam no Latvijas puses šis projekts nav ne tuvu pirmais rodeo – Kristians Alhimionoks ir krietni rūdījies adaptēto scenāriju importā un eksportā ar komēdijām Klases salidojums (2019, 2020) un Svingeri (kopš 2016).
Igauņi režisora Aruna Tamma vadībā savu veikumu pirmizrādījuši šā gada janvārī un kļuvuši par sezonas karstāko vietējo kino kumosu ar rekordlielu apmeklētāju skaitu – teju 67 tūkstošiem trīs nedēļās, kas igauņu kinoekrānos tur līdzi jaunajam Avataram un Zootropolei. (Skat – vēl divām franšīzēm, nevis oriģinālstāstiem!) Februārī komēdiju Perfektie (2026) režisora Dž. Dž. Džilindžera interpretācijā novērtē Latvijas kinoskatītāji, bet lietuvieši (rež. Daiņus Kazlausks) pirmizrādi plāno gada otrajā pusē.
Pēc kaimiņvalstu intervijām var noprast, ka īpatnējie filmēšanas apstākļi ietekmējuši mākslinieciskās izvēles. Igauņi pirmie iekārtojuši filmēšanas laukumu un radošā ziņā guvuši virsroku. Tamms medijiem stāsta: “Man paveicās, ka biju pirmais režisors, jo tas diktēja spēles noteikumus pārējiem.” Latviešu versija filmēta nākamā un cieši tipina kaimiņu pēdās – operatoru inscenētāju Mihkelu Soe esam aizņēmušies no ziemeļu kaimiņiem un, cik ļauj salīdzināt igauņu reklāmas rullītis, mūsējo kadrējums, tematiskie uzsvari, joki un pārpratumi izspēlēti teju identiski, tikai pieklājības labad esam pamainījuši dekorācijas, pirms telpā ieaicināt savus aktierus. Lietuvieši palikuši trešie un varējuši novākt igauņu un latviešu izēsto vakariņu galdu un tā vietā uzrīkot uzkodu ballīti; tai treilera vēl nav, bet kad būs, varēsim brālīgi skaitīt atšķirības.
Ritenis jau ir izgudrots
Džilindžeram nav bijis aktuāli Dženovēzes scenārijā meklēt jaunu teksta interpretāciju vai pārsteigt ar lokāliem pavērsieniem. Dažas kultūratsauces iemainītas uz latviešu skatītājam saprotamākām – piemēram, detaļa par vasarnīcu Saulkrastos (jo garlaikoti pārrunāt pārvākšanos uz Itālijas Rivjēru būtu bezkaunīgi) –, tikmēr citas palikušas neskartas un sarunās pārsvarā pavīd globāli tēli, kā Henrijs Fords, Bārbija un Kens, Disneja suns Pluto. Varoņiem pēc šiem vārdiem nav tālu jāmeklē, lai gan reālā sarunā latviešu kompānijā konkrētās atsauces liktos netipiskas. Laimīgā kārtā vienam no vakariņotājiem par zvana signālu iestatīta Pērkona Dienišķā dziesma – skatītājs vismaz uz brīdi var sajusties patriotiski piederīgs Latvijas kultūrtelpai, kaut arī pārējo laiku nepiesiets lidinās savādi globālā liminālā izplatījumā.
Kamdēļ izgudrot riteni vēlreiz, ja tas joņo pa pasauli jau desmit gadus? Mūsējie pēc itāļu veiksmes parauga radījuši perfekto kopiju un netiecas ar to veidot paši savas attiecības dziļāk par virskārtu. Gan jau licences līgumā ir ierobežojumi, kas nosaka, ko drīkst un ko nedrīkst darīt ar scenāriju, taču citas valstis tie nav atturējuši eksperimentēt – spāņi, piemēram, izpaudās ar šausmu žanra un melodrāmas elementiem. Lai arī viņu filma izsauca asu režisora Dženovēzes kritiku, tomēr tā skatāma kā savpats un kempīgs kino notikums.
Desmit gadu laikā kopš Dženovēzes oriģināla tehnoloģisko pavadoņu loma mūsu ikdienā ir tikai augusi. Statistika rāda, ka vidējais ekrānlaiks pasaules iedzīvotājam nu jau tuvojas piecām stundām dienā, analogas aktivitātes kļuvušas par kontrkultūras instrumentu, bet dzīve oflainā ir jaunākais statusa simbols, ko atļauties spēj retais. Šai tēmai ar didaktisku patosu pievērsās ķīnieši savā perfekto filmā ar nosaukumu Kill Mobile (2018). Taču Džilindžera versijā tehnoloģijas kā konflikta ierosinātājs saglabā 2016. gada raksturlielumus. Kadrā norēgojas viens desmit gadus vecs iPhone modelis kā abstrakts rekvizīts, jo ne jau par jaunākiem un krutākiem telefoniem ir runa, bet gan par grēcīgajiem cilvēkiem, kuriem desmit (gan jau desmit tūkstošu) gadu laikā nav tikusi atjaunota programmatūra. Cilvēciskie errori, kas nonāk filmas uzmanības centrā, ir universāli, neatkarīgi no zemes, valodas vai laikmeta.
Savulaik pētot Perfekto svešinieku fenomenu, rakstīju, ka no komerckino var pieprasīt kvalitāti, ja vien to balsta spraiga dramaturģija un precīzi aktierdarbi – tie ir lielumi, kurus saskatīju itāļu oriģinālā. Tad kāpēc, skatoties Latvijas versiju, saldo eskeipismu brīžiem nomāc sveškauns? Minu, ka problēma radusies tulkojumā – grozies kā gribi, bet dienvideiropiešu sarakstītais temperaments latviešu mēlē neskan dabiski. Teiksim, filmu atklāj Dārtas Danevičas spēlētās mātes strīds ar pusaugu meitu (Santa Breikša) par somā atrastiem prezervatīviem. Uz papīra šai ainā jāsprakšķ emociju dzirkstelēm, bet dzīvē tā pagūst sagarlaikot ne vien skatītāju, bet arī pašas aktrises, kuru acīs blāv vienaldzība. Pēc pirmās ainas kultūršoks gan lēnām pāriet, dialogi ieguļas pašu pieteiktajā ritmā un notur tempu līdz galam.
Viesu saraksts un humora tumšā puse
Kamerdrāmas apstākļos puse no veiksmes slēpjas aktieru izvēlē, un tā ir Perfekto labākā kvalitāte, jo piemeklēti atpazīstami latviešu aktieri, kuriem ir iespēja pašiem savu publisko auru translēt spēlētajos tipāžos. Galda galā sēž viesību rīkotāji – Intars Rešetins-Pētersons meitas tēva tēlā, nopietns līdz brīdim, kad melni pavelk draugus uz zoba, un Dārta Danēviča, kompānijas populārā dāma ar asu mēli un talantu pierunāt pārējos uz pikantu spēli. Savukārt galda pretējā pusē viens pats nosēdināts Mārtiņš Egliens. Gan aktierim, gan viņa varonim šīs vakariņas nozīmē atgriešanos pēc liktenīgiem dzīves pavērsieniem ar jaunu un autentisku pašidentitāti. Ieradies viens, Egliena varonis ir kairinātājs, kas salauž ilūziju par perfektajiem pāriem un izgaismo viņu noslēpumus. Tikmēr pārējās vietas pie galda aizņem viesi, kuri vakariņu intensīvajai buķetei piemet vēl citas garšvielas, – Linda Kalniņa, Dainis Grūbe, Anete Kursīte un Jānis Āmanis.
Perfektie tiek pieteikti kā “melnā humora komēdija” – trigera brīdinājums, ka tiks jokots par tabu tēmām. Un patiešām,
esiet brīdināti – filmā kā atkārtojuma figūra iekļauti vismaz trīs patizli joki par pupiem, mūžseni stereotipi par vīriešu un sieviešu nesaprašanos,
bet galvenais pārpratums grozās ap divu vīriešu seksualitāti. Skatītājs kā iedomāts astotais viesis tiek aicināts neveikli smieties līdzi, kamēr džekiem pār lūpām nāk ņirgāšanās par pediņiem. Grūti ieraudzīt robežu, kur beidzas scenārijā ierakstītā kritika par ārēji perfekto, progresīvo vidusšķiras ļaužu divkosību un sākas filmēšanas komandas patiesā attieksme pret tēmu. Baidos, ka filmai var piesiet to pašu morālo liekulību, par ko tā kritizē savus varoņus, – okei, pieņemt gejus šai kompānijai ir vēl jāiemācās, bet norādes uz pedofiliju paliek nevainīgu joku līmenī un netiek apšaubītas. Dialogos kā nekaitīga un humoristiska izgaismojas vīriešu apsēstība ar ļoti jaunām sievietēm – Āmaņa varonis ierauga drauga sešpadsmit gadus veco meitu un nekautrējas visu klātbūtnē slavēt par skaistumu; Grūbes varonis ik vakaru saņem intīmfoto no meitenes, kam mugurā pidžama ar multeņu varoņa apdruku, un nav svarīgi, vai viņa maz ir pilngadīga. Ha-ha, vīrieši, vienmēr sapņo par skuķiem! Tomēr šajās nedēļās, kad publiskajā telpā parādās aizvien jauna informācija par sistēmisku, globālu dzimumnoziegumu tīklu, šie momenti iekrāsojas kā neglīta kontrastviela, norādot uz pavisam melniem kambariem mūsu sabiedrības vērtību sistēmā.
Kopiju laikmets
Perfektie svešinieki nav izolēts fenomens kopējā kultūras ainā – pēdējo gadu dati uzrāda krietnu oriģinalitātes kritumu Holivudas piedāvājumā. Vislielāko skatītāju interesi iekaro kino, kurā tiek attīstīts jau eksistējošs un zināms intelektuālais īpašums – grāmatu adaptācijas, komiksu sīkveli, prīkveli vai fantastisku stāstu trešās, ceturtās un piektās daļas. Nepārejošas globālas trauksmes apstākļos meklējam mierinājumu pazīstamos naratīvos, un producentiem tas savukārt nozīmē bezriska modeli – Perfekto stāsts ir vēl viens šīs parādības piemērs.
Ievēroju, ka filmas scenogrāfijā dramatiski dominē Ikea ražotas mēbeles un dekori. Līdzīgi kā staigājot pa Ikea ekspozīciju zāli, filmas vide vilina savā omulībā un ļauj izspēlēt ilūziju par perfektām mājām, kaut patiesībā tās veidotas no skaidu plāksnēm, simulējot masīvkoku un citus īstus materiālus. Optimizācijas un algoritmu diktētajos laikos māksla turpina imitēt dzīvi – Perfektie ir viegli saliekama filma pēc skaidras instrukcijas, radot sajūsmu par ietaupītajiem līdzekļiem. Masu produkcija, kas visām mājām (filmām) visā pasaulē ļauj izskatīties vienādi un nomērdē ilgas pēc lokālām īpatnībām.
Vaicāts par projektu, Alhimionoks sacījis: “Mēs spējam radīt augstas kvalitātes starptautiski konkurētspējīgu kino, kas uzrunā gan vietējo, gan ārvalstu skatītāju.” Nav gan skaidrs, par kādu starptautisko auditoriju ir runa, ja gandrīz katrai tautai jau ir savi Perfektie, izņemot angliski runājošos, kuru versija ir aizkavējusies producenta Veinstīna kriminālnoziegumu dēļ. Un ar ko mēs taisāmies konkurēt? Ar Holivudas franšīzēm pašu repertuāros? Gaidām, kad arī pie mums kritīs skatījumu rekordi. Tikai, dodoties uz kino, galvenais nobāzt savu tālruni dziļāk mēteļa kabatā, jo tas ir viens no pēdējiem bastioniem, kur praktizēt nedalītu uzmanību.
