KINO Raksti

Sieviete Marta Mēsāroša

13.12.2021
Sieviete Marta Mēsāroša
"Dienasgrāmata maniem bērniem", rež. Marta Mezaroša (1984)

Gluži nesen, 11. decembrī, Eiropas Kinoakadēmija pirmo reizi pasniedza balvu par mūža ieguldījumu režisorei no Centrālās vai Austrumeiropas – ungārietei Martai Mēsārošai (Márta Mészáros). Turklāt kopš kategorijas izveidošanas 1988. gadā balvu saņēmušas tikai sešas sievietes (Mēsāroša ir septītā). Šī Mēsārošai nav pirmā reize; un viņas dzimtei ir bijusi liela nozīme visā viņas karjeras gaitā – lai arī viņa pati apgalvo, ka neesot feministe.

Šī raksta sagatavošana man nebija viegla, jo likās, ka jāpasaka kas jauns, jāveic padziļināta analīze, jāatrod jauni skatpunkti. Taču par Mēsārošu pateikt ko jaunu ir viegli un grūti vienlaikus. Starptautiskajā infotelpā par viņu informācijas nav daudz – dažas intervijas, viena 1993. gadā iznākusi grāmata Screen Memories: The Hungarian Cinema of Márta Mészáros (tās autore – Katrīna Portugesa / Catherine Portuges), daži akadēmiski raksti. Visur vieni un tie paši biogrāfiskie fakti (kurus es tomēr īsi aprakstīšu, jo tos nevar nošķirt no viņas daiļrades – šeit autors nevaid miris, šeit autors dzīvo un ir klātesošs), vieni un tie paši secinājumi. Skaidrs, ka Mēsāroša ir politiski un sociāli ļoti nozīmīga režisore[1], pirmā sieviete, kas saņēmusi Berlīnes kinofestivāla Zelta lāci  (par filmu Adopcija (Örökbefogadás / Adoption, 1975)), pirmā režisore, kas Ungārijā uzņēmusi pilnmetrāžas spēlfilmu (Aizgājušās dienas / Eltávozott nap / The Girl, 1968), režīma un patriarhijas kritiķe.

Bet mēs daudz vairāk zinām par Anjēzi Vardu un Agnešku Holandu, kas nākušas no lielām kinovalstīm,

nevis par vienlīdz iespaidīgu režisori no mazas valsts, kuras liktenis, iespējams, mums varētu likties emocionāli tuvāks.

Dzimusi 1931. gadā, nu jau 90 gadus vecā Mēsāroša ir uz savas ādas piedzīvojusi visdažādākos politiskos triecienus, kam Eiropa 20. gadsimtā gājusi cauri. Tēvu viņa zaudēja Staļina režīma laikā, māti – nelaimīgās dzemdībās, un meitene uzauga sociālisma ideoloģijai lojālas audžumātes uzraudzībā. Viņas kā cilvēka un kā režisores personība veidojās Ungārijai ļoti dramatiskā laikā, kas neizbēgami atstāja iespaidu uz viņas radošajām izpausmēm. Kad Mēsārošu neuzņēma Ungārijas filmu skolā viņas dzimuma dēļ (sieviete taču nevar būt režisore, kas vēl nebūs!), viņa devās uz Krievijas valsts kinematogrāfijas institūtu (VGIK) Maskavā. Budapeštā jaunā režisore atgriezās ap 1956. gadu, kad notika apmēram divu nedēļu gara revolūcija, kuru padomju varai galu galā izdevās apspiest un par ko vēlāk arī mākslā bija aizliegts runāt. Tomēr jau šajā politiski jutīgajā laikā Mēsāroša uzsāka savu darbību drosmīgi – ar dokumentālu īsfilmu par patieso nabadzību sociālisma režīmā[2]. Tas autoritātēm nepatika, taču režisorei atļāva strādāt. Viņa pati norāda, ka principā cenzūra Ungārijā nebija īpaši izteikta – kamēr tu nerunāji par 1956. gada revolūciju vai Krieviju.[3] Mēsāroša runāja par abiem.

Īpaši pazīstama ir viņas Dienasgrāmatu triloģija (kurā parādās gan revolūcija, gan Krievija). Šīs trīs filmas – Dienasgrāmata maniem bērniem (Napló gyermekeimnek / Diary for My Children, 1984), Dienasgrāmata maniem mīļotajiem (Napló szerelmeimnek / Diary for My Lovers, 1987), Dienasgrāmata manai mātei un tēvam (Napló apámnak, anyámnak / Diary for My Mother and Father, 1990) – ir izteikti autobiogrāfiski darbi, kas, balstoties uz jaunas meitenes Jūlijas pieaugšanas stāstu, aplūko politisko saspringumu Ungārijā, attieksmi pret sievietēm it kā tik “vienlīdzīgajā” sistēmā un pašas režisores cīņu ar sevis pieņemšanu pasaulē, kas viņu pametusi. Tieši tādēļ nav iespējams runāt par Mēsārošas daiļradi, nerunājot par viņu pašu. Triloģijā apskatītās tēmas, kas atbilst režisores biogrāfijai, parādās lielākajā daļā viņas filmu: pamesti, atraidīti bērni, sievietes loma, attiecības ar vīriešiem un laulību, un visam vienmēr paralēli – politiskie notikumi. Jūlija un Ungārija abas ir satricinātas. Dzīves norisēs, ko caurvij attiecības ar nemīlēto, uzstājīgo audžumāti, ietekmīgu komunisti; studijas Krievijā un neveiksmīgā revolūcija, Jūlija cenšas atrast pamatu zem kājām. Lai gan filmas pieskaras abiem aizliegtajiem tematiem – 1956. gada revolūcija un Krievija –, 20. gadsimta astoņdesmitajos gados cenzori ir pielaidīgāki un ļauj tās izrādīt. Iespējams, tādēļ, ka abās pirmajās triloģijas filmās ir grūti skaidri nolasīt attieksmi pret sociālistisko varu – tā nav uzkrītoši kritiska, bet nav arī atbalstoša. Tā pieņem šo fonu kā ikdienas realitāti.

Jau minētā ungāru kino eksperte Katrīna Portugesa par šīs tautas kultūru un attiecībām ar pagātni saka šādi: “Ungāru pagātne nekad nav tālu no tagadnes, un nepieciešamībā atcerēties, izvērtēt un pieņemt pagātni ir manāma neatliekamība.”[4]

Pagātnes ietekme uz tagadnes lēmumiem ir spēcīgs faktors arī Mēsārošas filmās – gan individuālā, gan valstiskā līmenī.

Politiskie uzskati, kas veidojuši varonēm tuvu cilvēku dzīvi, atstāj pēdas arī viņās pašās; agrāk pieņemti lēmumi virza šī brīža attieksmes. Un cauri tam visam jūtama pati režisore, kuras dzīves pieredze ietekmē viņas filmu varoņu likteni.

Sākusi karjeru kā dokumentālā kino veidotāja (līdz pirmajai spēlfilmai 1968. gadā viņa uzņēmusi vismaz 35 dokumentālās īsfilmas), Marta Mēsāroša patur šo valodu arī savā naratīva kinorokrakstā. Filmās tiek izmantoti gan dokumentāli materiāli, gan reālu notikumu inscenējumi (piemēram, Staļina pieminekļa gāšana trešajā triloģijas daļā), kuros prasmīgi ievīti kadri ar varoņiem, tā radot iespaidu, ka viņi bijuši klāt attēlotajos notikumos. Arī filmu vērojošais skatpunkts ir izteikti dokumentāls. Mēsārošas filmu varones runā maz (šķiet, autobiogrāfiskā triloģija ir “visrunātīgākā”), viņu attieksmes un viedokļus pauž skatieni un izteiksmīgi sejas vaibsti. Skaļāki ir vīrieši, taču viņi Mēsārošas filmās eksistē tikai sieviešu kontekstā (atšķirībā no ierastās formulas, kurā vēsturiski sieviešu varones eksistē tikai vīriešu vajadzībām). Vīri, tēvi, kavalieri. Lai gan ir skaidrs, ka viņi nosaka lietu kārtību un sievietes tai īsti nevar iebilst, šī kārtība tiek pieciesta ar acīmredzamu iekšēju pretestību. Ļoti skaļi runā aktrišu sejas brīžos, kad varonēm jāpakļaujas savai “sievietes” lomai – jāmazgā līgavaiņa veļa vai jāvāc trauki pēc ģimenes maltītes. Vīriešu un sieviešu saskarsmes brīžos spēcīgi dominē t.s. vīrieša skatījums (male gaze), bet tādā veidā, kā sieviete to redz no malas. Kamera rāda vīrieša skatījumu, nevis pati ir vīrieša skatījums, t. i., – sieviete redz to, kā vīrietis uz viņu skatās, un apzinās, ka tur neko nevar darīt.

Arī jūtas Mēsāroša nostāda līdzīgi mazsvarīgā pozīcijā; būtiskāka ir patstāvība un brīvība. Varbūt tādēļ vīrieši parādās kā ierobežojumu reprezentācijas vai kā īslaicīgi laika kavēkļi (vairākkārt Mēsārošas varones izmanto fizisku tuvību kā emocionāli pastiprinošu līdzekli, uzsverot situācijas izmisīgumu). Ar dažiem izņēmumiem. Ļoti savdabīgs ir Jānoša tēls Dienasgrāmatu triloģijā. Attiecības ar klāt neesošo Jūlijas tēvu tiek risinātas, ieviešot jaunu tēva figūru, kam pret nepilngadīgo meiteni ir ne vien tēvišķas, bet arī romantiskas jūtas (un tās saņem atbildi no viņas puses). Šī neīstenotā mīlestība ir galvenais privātās sižeta līnijas virzītājspēks (sevišķi trešajā triloģijas daļā), un kinovaloda liek domāt, ka mums šīs attiecības jāuztver kā normālas vai pat atbalstāmas – traģiskas savā neiespējamībā. Pastāv iespēja, ka es pārāk reālistiski uztveru metaforu par tēva iztrūkumu jaunas sievietes dzīvē (kuru uzsver fakts, ka Jānošu un Jūlijas tēvu atmiņu ainās spēlē viens un tas pats aktieris), tomēr šīs spēcīgu jūtu caurstrāvotās attiecības ir pārāk būtisks elements, lai tām nepievērstu uzmanību un nemēģinātu izprast arī tīri sižetiskā, ne tikai simboliskā ziņā.

Līdzīgi kā valstiskie notikumi, (it kā) bez attieksmes parādīts arī sociālisma “vienlīdzības” fons – gan ekonomiskā, gan feministiskā skatījumā. Partijnieki dzīvo gluži tāpat kā agrāk buržuji; dzīvesveida ziņā nav lielas atšķirības starp smalko 20. gadsimta 30. gadu sabiedrības dāmu Silviju filmā Mantojums (Örökség / The Inheritance, 1980) un komunisma cīnītāju Magdu Dienasgrāmatu triloģijā.

Filmās, kas vairāk pievēršas strādnieku šķiras realitātei, uzkrītošs ir “vienlīdzības” feministiskais aspekts.

No sociālisma emancipētajām sievietēm, kas strādā garas maiņas fabrikās un brīvi iziet sabiedrībā, joprojām tiek sagaidīta arī “sievietes lomas” pildīšana – pēc darba ir jārūpējas par bērniem un mājsaimniecību. Nemaz nerunājot par dubultajiem standartiem romantiskajā dzīvē. Kad filmā Skaistules, neraudiet! (Szép lányok, ne sírjatok! / Don’t Cry, Pretty Girls!, 1970) saderinājies puisis skūpsta citas meitenes, par viņa rīcību atzinīgi pasmejas, bet, kad monogāmo vienošanos pārkāpj viņa līgava, tas ir nosodāmi un prātam neaptverami.

Tā Mēsārošas varones lavierē starp savām neatkarības alkām, sabiedrības gaidām, politiskajām vētrām, bet lielākoties saglabā stoicismu. Jo nav jau citu variantu. Komunisms nav novedis pie seksuālas vai jebkādas citas brīvības. Un vienīgais veids, kā sieviete var pieņemt jebkādu lēmumu savas neatkarības labā, ir izvēlēties palikt vienai.

Liktos atbilstoši vērtēt Mēsārošas daiļradi, balstoties uz feminisma teoriju, taču, kā norādīts MUBI rakstā par režisori – feministiskais skatījums bieži ir Rietumu attieksmju projekcija.[5] Varbūt nevajag piešķirt Austrumu bloka simboliem Rietumu nozīmes, nevajag uzspiest pēcsociālisma sievietībai kapitālisma definīcijas, jo šeit, lai arī sievietes un patriarhāta attiecības caurmērā ir balstītas vienos principos, to attīstība tomēr ir notikusi citādi.

Tas ir feminisms, bet cita piegriezuma.

Par godu Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanai interneta kinobibliotēkā MUBI ir pieejama režisores retrospektīva ar plašu filmu izlasi.[6] Tajā var dažādos veidos piedzīvot to, kā kinokameras skatījums var būt vienlaicīgi dziļi analizējošs un auksti novērojošs un kā nesentimentāla pieeja var izsaukt ļoti daudz atbildes reakciju. Mēsāroša ar ietiepīgu patiesumu ataino visas tēmas, bet vairās tiešā veidā izteikt savu attieksmi – lai gan tās esamība katrā solī ir nenoliedzama.

MUBI pieejamās režisores filmas

Aizgājušās dienas / Eltávozott nap / The Girl, 1968

Bērnunamā uzaugusi meitene sastop savu bioloģisko māti un saduras divas pasaules – ne vien pamestais bērns un mātes jaunā ģimene, bet arī pilsētas un lauku dzīve ar visu, ko šie dzīvesveidi sevī ietver.
https://mubi.com/films/the-girl-1968

Viltus mēness / Holdudvar / Binding Sentiments, 1969

Arī šajā filmā notiek pasauļu sadursme, tikai šoreiz tai pamatā ir ne vien dzīvesveida, bet arī paaudžu atšķirības – vienā pusē nostājas buržuāziju pametusī māte, otrā –  strādnieku šķiras dēls un viņa sieva.
https://mubi.com/films/binding-sentiments

Skaistules, neraudiet! / Szép lányok, ne sírjatok! / Don’t Cry, Pretty Girls!, 1970

Saderinājies pāris vada savas dienas koncertos un ballītēs, bet laulības dzīves realitāte ir tuva un ne pārlieku aicinoša. Šis ieraksts Mēsārošas filmogrāfijā atšķiras no citiem ar izteiktu jauneklīgumu gan fonā (iztrūkst politikas), gan varoņu problēmās.
https://mubi.com/films/don-t-cry-pretty-girls

Adopcija / Örökbefogadás / Adoption, 1975

Filma, par ko Mēsāroša saņēma Berlīnes kinofestivāla Zelta lāci. Pusmūža sieviete, kas alkst pēc bērna, palīdz meitenei no vietējā bērnunama, un tas noved pie vairākiem neizbēgamiem lēmumiem. Adopcija ir viena no Martas Mēsārošas filmām, kas iezīmē viņas sadarbību ar ievērojamo ungāru operatoru Lajošu Koltai (Lajos Koltai). Uzsvērtais supertuvplānu izmantojums šajā filmā rada minimālistiski intīmu, bet ārkārtīgi iedarbīgu vizuālo rindu. Koltai vēlāk daudz strādājis ar Ištvanu Szabo, Džuzepi Tornatori u.c.
https://mubi.com/films/adoption

Deviņi mēneši / Kilenc hónap / Nine Months, 1976

Ko nozīmē vai nenozīmē būt mātei? Galvenajai varonei jāuzdod sev šis jautājums, kad jaunais partneris atsakās pieņemt viņas ārlaulības bērnu.
https://mubi.com/films/nine-months

Viņas divas / Ök ketten / The Two of Them, 1977

Sieviešu draudzība ir būtisks elements Mezarošas filmogrāfijā, taču šī filma uz to lūkojas vismaigāk un dziļāk. Bēgot no nelaimīgām laulībām un nemīlamiem vīriešiem, galvenās varones atbalsta viena otru. Galvenajā lomā Marina Vladi, epizodiskā lomā Vladimirs Visockis.
https://mubi.com/films/the-two-of-them

Mantojums / Örökség / The Inheritance, 1980

Bagāts pāris, kas nevar tikt pie bērna, piedāvā mazuli iznēsāt jaunai meitenei (atveido Izabella Ipēra (Isabelle Huppert)), bet viss izrādās daudz sarežģītāk, nekā sākotnēji likās. Šķiet, visemocionālākā Mēsārošas filma.
https://mubi.com/films/the-heiresses-1980

Dienasgrāmata maniem bērniem / Napló gyermekeimnek / Diary for My Children, 1984

Ieguvusi žūrijas balvu Kannu kinofestivālā (The Grand Prize of the Jury). Autobiogrāfiskās triloģijas pirmā daļa atkal pievēršas tam, kā uz dzīvi skatās vecāku un pasaules pamests bērns.
https://mubi.com/films/diary-for-my-children

Dienasgrāmata maniem mīļotajiem / Napló szerelmeimnek / Diary for My Lovers, 1987

Ar šo triloģija kļūst politiskāka – un ir apbrīnojami, ka filmu ļāva veidot, ņemot vērā, ka teju visa tās darbība norisinās Maskavā (viens no Ungārijas cenzoru aizliegtajiem tematiem).
https://mubi.com/films/diary-for-my-loves

Dienasgrāmata manai mātei un tēvam / Napló apámnak, anyámnak / Diary for My Mother and Father, 1990

Politiskākā un jūtu vadītākā triloģijas daļa – mīlestība pret sistēmas sodītu vīrieti, liekas, virza ne vien galvenās varones, bet arī valsts likteni.
https://mubi.com/films/diary-for-my-father-and-mother

Foto no publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Sachs Kat. Notebook Primer: Márta Mészáros, MUBI: https://mubi.com/notebook/posts/notebook-primer-marta-meszaros, skatīts 08.12.2021. 
2. Horton Andrew James. Ordinary Lives in Extraordinary Times – Márta Mészáros interviewed, Senses of Cinema: https://www.sensesofcinema.com/2002/feature-articles/meszaros/, skatīts 08.12.2021. 
3. Turpat. 
4. Portuges Catherine. Memory and Reinvention in Post-Socialist Hungarian Cinema in Portuges, C., & Hames, P. (Eds.). (2013). Cinemas in transition in Central and Eastern Europe after 1989. Temple University Press, p. 108. 
5. Sachs Kat. Notebook Primer: Márta Mészáros, MUBI: https://mubi.com/notebook/posts/notebook-primer-marta-meszaros, skatīts 08.12.2021. 
6. Saite šeit: https://mubi.com/cast/marta-meszaros 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan