KINO Raksti

Riga IFF: Denešs Naģs un „Dabiskā gaismā”

14.09.2021
Riga IFF: Denešs Naģs un „Dabiskā gaismā”
Foto Tomašs Dobošs.

Pirmo Berlināles Sudraba lāci par labāko režiju Latvijai sagādājis ungāru režisors Denešs Naģs (Dénes Nagy), kura debijas pilnmetrāžas spēlfilma "Dabiskā gaismā" tapa kā Ungārijas-Latvijas-Francijas-Vācijas kopražojums, filmu uzņemot 2019. gada nogalē Latgales mežos. 2021. gada oktobrī filma nonāk uz Latvijas kinoekrāniem, startējot Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) konkursa programmā.

Elīna Reitere: - Kino industrijā cirkulē daudzi iesīkstējuši mīti, un viens no tiem – ka ir iespējams atnākt režisoram no nekurienes un iegūt kāda ievērojama festivāla galveno balvu. Izlasot, ka Berlinālē balvu par labāko režiju saņēmis režisors-debitants, es saausījos un gribu noskaidrot, kā veidojusies jūsu karjera un vai tā atspēko minēto mītu. Jūs esat dzimis 1980. gadā, 2009. gadā absolvējāt Budapeštas Teātra un Kino akadēmiju, bet jūsu pirmā īsfilma Kovács Éva tapa jau 2005. gadā.

Denešs Naģs: - Tā ir kinoskolas filma.

Man šķiet ārkārtīgi interesanti, ka sešas no jūsu divpadsmit īsfilmām jūs uzņēmāt studiju laikā, liela daļa no tām ceļojusi pa daudziem festivāliem, atnesot arī balvas[1]. Kā bija strukturēta jūsu mācību programma, ka studiju gados jūs varējāt uzfilmēt tik daudz?

Domāju, ka kinoskolas tieši tam ir paredzētas – lai varētu eksperimentēt. Tā ir iespēja veidot kino, nebaidoties kļūdīties, un kinoskola ir īstā vieta īsfilmu radīšanai.

Tā ir droša vide.

Tieši tā. Kinoskolai ir divi uzdevumi, un pirmais no tiem – radīt filmas, izmēģināt sevi. Bet otrkārt, skola ir svarīga, jo tur tu iepazīsti cilvēkus, ar kuriem strādāsi visu mūžu. Es tur sastapu savu operatoru Tamašu Dobošu.

Esat strādājuši kopā pie visām jūsu filmām.

Jā. Savā ziņā ir grūti nošķirt, kur beidzas mans darbs un sākas viņējais. Protams, viņš ir operators un es esmu režisors. Taču šīs lomas ir ļoti saistītas, dažreiz man jākļūst par operatoru un viņam dažreiz nākas iejusties režisora lomā. Man šķiet, šīs profesijas nav tik nošķiramas, kā varētu likties, tās ir ļoti līdzīgas. Lielākā daļa cilvēku vienkārši nespēj darīt šīs abas lietas vienlaikus, tāpēc filmas uzņemšanai vajag piesaistīt citus cilvēkus. Bet patiesībā es domāju, ka režisoram vajadzīgas arī operatora iemaņas un operatoram jāspēj būt režisoram.

Vai esat kādreiz strādājis par operatoru?

Jā, kinoskolas laikā divus gadus filmēju sava kursa režisoriem. Tomēr kaut kā šajā lomā nejutos savā ādā. Ja esi operators, tev jāpielāgojas stāstam, ko tev iedod. Es sapratu, ka jādara pašam savas lietas, jo man bija grūti pielāgoties citu cilvēku idejām. Man šķiet, tieši tālab pārgāju uz režiju. Bet jāatzīst arī, ka nebiju visai prasmīgs tehniskā ziņā – ne ar kameru, ne gaismu. Man bija grūti saprast kameru, apgaismojumu, ekipējumu.  Taču galvenais iemesls, kāpēc sāku nodarboties ar režiju, bija vēlme strādāt pašam ar savām idejām.

Jūsu filmas publicitātes materiālos norādīts, ka kopā ar Dobošu strādājāt jau pie aktieru atlases.

Jā, viņš ir mans tuvākais komandas biedrs. Ļoti uzticos viņa viedoklim. Mums ir daudz kopīgu ideju, kopīgi apspriežam scenāriju. Man liekas, viņam patīk iesaistīties, taču viņš negrib lietas kontrolēt. Savā ziņā tā bija mana problēma, kad biju operators, – vienmēr gribēju darīt pa savam. Tamašs, piemēram, ļoti labprāt visā iesaistās, viņš izjūt filmu kā savu projektu, bet atļauj lēmumus pieņemt man. Tādēļ ar viņu ir ļoti patīkami strādāt. Viņš saprot, ka gala izvēle ir manā ziņā, un negrib būt svarīgāks par mani.

Domāju, ka filmas uzņemšanā ir būtiski saglabāt struktūru, jo katrā situācijā jāpieņem lēmums – jā vai nē. Un kādam šī izvēle ir jāizdara. Galvenā atbildība par filmu ir man, tāpēc man arī jāuzņemas lēmumu pieņemšanas nasta. Tas ir grūti, bet domāju, ka citādāk strādāt nespētu. Taču mēs daudz apmaināmies viedokļiem, es ieklausos citos. Vienmēr apspriežu lietas ar saviem producentiem Šāru Laslo (Sára László) un Marselu Gero (Marcell Gerő), viņi ir iesaistīti gan aktieru atlasē, gan scenārija izstrādē.

Tātad arī darba radošajā daļā?

Jā, noteikti. Arī montāžas laikā viņi nāk un uzdod daudz jautājumu. Man liekas, ir ļoti labi, ka tā notiek, esmu ļoti pateicīgs, ka varu strādāt ar producentiem, kuri vēlas iesaistīties arī radošajā procesā.

Cik saprotu, tā ir tāda jauna producentu paaudze – viņi savu profesiju apzīmē kā  „radošie producenti”,  kas ne tikai skaita naudu, bet piedalās gandrīz visu radošo lēmumu pieņemšanā.

Jā, tas ir ļoti būtiski arī saistībā ar finansējuma izlietojumu. Ja producenti ir iesaistīti, viņi labāk izpratīs, kādēļ režisoram vajadzīgas kādas konkrētas lietas. Domāju, ka producentu iesaiste radošajā darbā ļoti palīdz visam projektam, arī montāžā. Montējot filmu sešus vai septiņus mēnešus, var viegli pazaudēties, un tad ir ļoti vērtīgi, ja blakus ir producents, kurš pasaka – tā, pie šī projekta mums vajadzēs strādāt vēl pāris mēnešus. Un tieši tāpēc, ka viņi ir iesaistīti, viņi saprot, ka man nepieciešams vairāk laika.

Mēs cits citu pazīstam ļoti ilgi, un tas ir ļoti īpaši – mēs visi kopā studējām kinoskolā. Kopā ar viņiem esmu radījis lielāko daļu savu filmu; tas nozīmē, ka piecus gadus mēs diendienā viens otru satikām. Filmu skola dod iespēju iepazīt cilvēkus pavisam tuvu, un ja pēc skolas sāk kopā strādāt, tā ir liela priekšrocība. Ja pazīsti producentu, tad vari viņam uzticēties nesalīdzināmi vairāk nekā tad, ja tikko sākat strādāt kopā. Man šķiet, tas ir būtisks mūsu darba aspekts – esam tāda kā kopiena. Es neapgalvoju, ka nav strīdu, – protams, ir. Bet viņi saprot, kā es strādāju, kā es komunicēju. Man nav sevi nemitīgi jāpaskaidro. Viņi saprot, ja jūtos slikti, viņi to nolasa no krietni sīkākām izpausmēm, nekā to varētu kāds, kurš mani nepazīst. Un mēs arī spējam viens otru labāk paciest. Jo katrā jomā ir konflikti un izaicinājumi, bet domāju, ka mūsu ilgā pazīšanās ļauj vieglāk pārvarēt sarežģītas situācijas.

Jūsu filma Lágy eső / Soft Rain (2013) tika izrādīta Kannu kinofestivāla programmā Director's Fortnight, saņēma arī balvu kā labākā Ungārijas īsfilma. Jau šajā darbā iezīmējas divas jūsu galvenās intereses – sejas un ainavas –, ko vēlāk var redzēt arī Dabiskajā gaismā, un jau šajā filmā jūs strādājāt ar neprofesionāliem aktieriem.

Arī pirms tam, filmā Vmeste viņi bija neprofesionāli. Bet jā, Soft Rain bija radikālāks darbs, jau konceptuāli bija domāts, ka visiem jābūt no viena ciemata, neliela reģiona.

Kāpēc jums ir tik svarīgi filmēt tieši neprofesionāļus?

Tam ir vairāki iemesli. Mani vairāk interesē vizualitāte, nevis dramatiskums, tāpat man vairāk  patīk novērot, nevis aktīvi darboties. Man patīk skatīties uz lietām no malas. Es izbaudu vērošanu, skatoties uz īstām sejām – tādām, kas neko netēlo –, tas man ir daudz aizraujošāk, nekā skatīties uz aktieriem, kas spēlē tēlus.

Un ir ļoti svarīgi, ka manu filmu dalībniekiem uzņemšanas laukumā nav jāizliekas par kādu citu. Viņiem jābūt tādiem, kādi viņi ir, es pielāgoju scenāriju viņu personībām. Scenārijā ir daudz izmaiņu, arī dialogos, viss atkarīgs no tā, kādi cilvēki piedalās. Es neesmu režisors, kurš cenšas visu kontrolēt, es drīzāk vēroju, kas notiek. Taču pagāja ilgs laiks, līdz es sapratu, kā  es pats strādāju. Man nepatīk, ja man katram jānorāda, kas viņam jādara, jāskaidro varoņa psiholoģija. Mani interesē šis brīdis, nevis cilvēka pagātne. Es gribu vērot un norādīt nelielas detaļas; negribu būt tas, kurš redz visu, zina visu par varoņiem. Man patīk nezināmais – tas, ka es visu nesaprotu.

Arī sejās mani visvairāk interesē tas, ko es nezinu. Es negribu rādīt to, ko zinu, bet gan to, ko nezinu. Un man šķiet, ka ar neprofesionāliem aktieriem ir lielākas iespējas, vienmēr ir kāds noslēpums, kāds pārsteigums. Protams, es varu arī iztēloties strādāt ar īstiem aktieriem, taču jūtu, ka darbs ar amatieriem ir tuvāk manām personīgajām interesēm. 

Vēl viens iemesls, kāpēc vajag strādāt ar neprofesionāliem aktieriem, ir stāsts par lauku cilvēkiem. Man grūti iedomāties, ka aktieri, kas lielākoties nāk no pilsētām, spēlēs laukus – cilvēkus, kas kopj lopus, strādā tīrumā… Filmā Dabiskā gaisma viņi gadu cīnās karā, tas nozīmē, ka pavada laiku ārā, saulē, dabā… Kā kaut ko tādu parādīt? Ja nosmērēsi nagus, tas būs neīsti. Tāpēc bija doma, ka meklēšu lauku cilvēkus, kuri realitātē daudz laika pavada, strādājot zem klajas debess, viņiem ir saulē apdegusi āda, raupjas rokas – pēc pirkstiem, pēc ādas var redzēt, kas viņi strādā fizisku darbu, nevis sēž birojā.  Šāda veida sajūta man bija svarīga. Cilvēki, kas jau dzīvo līdzīgos apstākļos, manuprāt, rada lielāku autentiskuma sajūtu. Un vēl kas – ārvalstu skatītājiem ir grūti to nolasīt, bet viņi runā īpašā Ungārijas lauku reģiona akcentā. Arī tas man ir ļoti interesanti – klausīties ungāru valodu, kas nav pilsētas valoda.

Kā notika aktieru atlase un kā jūs viņus gatavojat filmēšanas procesam?

Atlase prasa daudz laika un ir arī ļoti riskanta. Liekas vienkārši, taču šādai filmai atlasīt īstos cilvēkus ir ļoti sarežģīti, varbūt viens no simta būs interesants uz ekrāna. Es meklēju cilvēkus, kuru acīs ir noslēpums. Man šķiet, visinteresantākie ir cilvēki, kurus ir aizraujoši vērot, bet nav skaidrs, ko viņi jūt vai domā.

Vēl viens jūsu radošajam rokrakstam raksturīgs elements ir atrašanās citviet, pārvietošana, migrācija. Tas redzams vairākās iepriekšējās filmās – cilvēki tiek aizvesti prom no pazīstamas vides. Kāpēc tas jums ir tik svarīgi?

Ir ļoti interesanti rādīt situāciju, kurā kāds nokļūst nezināmajā, tas mani fascinē. Savā ziņā mēs visi nemitīgi sastopamies ar nezināmo, un tā nav tikai doma par pārvietošanos telpā. Lai gan mēs cenšamies ticēt, ka spējam kontrolēt vai izprast to, kas notiek mums apkārt, patiesībā visi atrodamies nezināmajā. Un mani ārkārtīgi interesē, cik daudz mēs spējam gudri reflektēt par to, kas notiek ap mums.

Tas saistīts arī ar neprofesionālajiem aktieriem – man ļoti patīk, ka viņi sevi neanalizē. Tas ir kas ļoti īpašs – viņi necenšas kontrolēt, kā viņus uztvers apkārtējie.

Tādējādi viņi patiešām spēj būt klātesoši, viņi ļauj situācijai vai kamerai būt klātesošai. Mani ļoti interesē mirklis, kurā tu nesaproti, kas ar tevi vai ap tevi notiek. Man liekas, ka esmu tādā pašā situācijā, mēs visi esam, tikai neapzināmies. Vai arī cenšamies to neredzēt.

Cik ilgi kopumā jūs strādājāt pie filmas Dabiskā gaismā projekta?

Gandrīz septiņus gadus. Es jau gatavojos šai filmai, bet paralēli strādājām pie dokumentālās filmas Harm / SEB (2015), ko veidoju TV kanālam  HBO. Pagāja ilgs laiks, kamēr izstrādājām scenāriju, arī finansējuma piesaiste bija ļoti sarežģīta. Vismaz divus gadus prasīja aktieru atlase, vēl gadu – fiziska sagatavošanās filmēšanai. Vairākkārt braucām uz Latviju, lai atrastu filmēšanas vietas.

Ļoti paveicās, ka tas bija pirms Covid-19.

Jā, noteikti. Droši vien ar katru filmu saistās kāds veiksmes stāsts, taču ar šo it īpaši. Ja process būtu ieildzis par diviem vai trīs mēnešiem, mēs nebūtu varējuši filmēt un visdrīzāk projekts būtu izgāzies. Filmēšana notika 2019. gada novembrī un decembrī. Tad pagāja gads pēcapstrādei – montāža ilga pusgadu, un pēc tam mēs daudz strādājām pie skaņas.

Jūs jau minējāt, ka dialogi jums nav tik svarīgi, tāpēc īpašu uzmanību pievērsāt skaņu ainavas radīšanai.

Jā, tieši tā. Man pēkšņi kļuva skaidrs, ka tad, ja nav daudz sarunu, daudz rūpīgāk jāstrādā pie skaņas. Patiesībā tas bija ārkārtīgi interesants process visiem iesaistītajiem – franču un ungāru skaņiniekiem. Viņi ielika filmā sirdi un dvēseli, lai atrastu visas nianses, neskaitāmas idejas. Nezinu, vai to varēs pamanīt. Filma domāta kinoteātriem, un ļoti daudz kas būs dzirdams vienīgi ar kinoteātra aprīkojumu. Darbs ar skaņu bija viens no radošākajiem filmas posmiem.

Un latviešu komponiste Santa Ratniece…

...rakstīja filmas mūziku. Bija ļoti jauki viņu iepazīt un sadarboties ar viņu, arī skaņdarbu ieraksts Rīgā kopā ar Latvijas Radio kori bija ļoti skaists.

Denešs Naģs un Santa atniece filmas mūzikas ieraksta laikā. Foto no studijas "Mistrus Media"

Kopražojumi dažkārt visu sarežģī, taču galu galā tie mūs visus bagātina – satiekam cilvēkus no dažādām valstīm, kurus nekad nebūtu sastapuši. Puse komandas bija no Latvijas, mēs ļoti labi sastrādājāmies. Arī Latvijas aktieri bija lieliski; atlases vadītāja Dace Jokste atrada brīnišķīgus cilvēkus un paveica lielisku darbu.

Domāju, arī latvieši varēs identificēties ar filmas stāstu – mums tāpat ir strīdīgs vēstures posms, kurā latvieši cīnījās kopā ar vācu armiju. Un ir uzskatu atšķirības arī starp paaudzēm. Kā šodien skatīties uz šādiem vēstures faktiem, kā par tiem runāt? Kā Ungārijā tagad raugās uz šo vēstures posmu?

Runāt par vēsturi nebija mans galvenais nolūks, veidojot šo filmu. Gribēju runāt par sevi, par to, kā šobrīd jūtos, mūsdienu sabiedrībā, mūsdienu pasaulē. Galvenais varonis nokļūst pasaulē, kur robežas šķiet izgaisušas – nav skaidrs, kas ir labs, kas slikts. Man tā ir ļoti pazīstama sajūta, šīs šaubas… Filmas galvenais varonis jūt, ka tumsa tuvojas, tomēr lolo ilūzijas, ka izdosies tikt cauri sveikā, izdosies atgriezties mājās, un viss būs tāpat kā agrāk. Taču viņš sastopas ar situācijām, kurās nākas izvēlēties – glābt sevi vai citus cilvēkus. Viņam nepatīk karš, nepatīk tas, kas notiek visapkārt, viņš jūt tumsu. Taču, no otras puses, viņš negrib nekādus sarežģījumus. Tas arī mani pašu interesē visvairāk – ka es pamanu problēmas visapkārt, bet vienlaikus nevēlos sarežģījumus. Tas rada divkosīgu situāciju – vai vari būt labs cilvēks, vienlaikus būdams vājš? Visvairāk gribēju runāt tieši par to.

Bet, protams, arī vēsture ir svarīga, arī par to varu runāt. Taču Ungārijas vēsture atšķiras no Latvijas vēstures, jo mums uzreiz bija skaidrs, ka esam nepareizajā kara pusē. Mēs bijām nacistiskās Vācijas sabiedrotie, tas nav nekas jauns Ungārijas sabiedrībai, un mēs sliecamies domāt, ka Ungārijai nebija iespējas izvēlēties savu pozīciju šajā karā. Taču, protams, runāt par noziegumiem, ko pastrādāja ungāru karavīri, nav diez ko ierasts. Un man negribējās runāt par politiku vai vēsturi. Man šķiet, daudz interesantāk ir runāt par Nezināmo kareivi, kurš kļuva par daļu no kaut kā, ko pats neizprata. Runāt par kara noziegumiem nenozīmē rādīt ar pirkstu uz ungāriem vai nacistiem. Mani vairāk interesē atainot situāciju, kurā nezināms kareivis, kam ar politiku nav nekāda sakara, kļūst par daļu no kaut kā šausmīga. Filma cenšas nemoralizēt. Man tas bija ļoti svarīgi, domājot par to, kā rādām tēlus un kādus tēlus šajā filmā vispār izvēlamies – lai tie nebūtu melni vai balti.

Kādās filmas jūs ietekmēja, kamēr strādājāt pie šīs?

Man patīk daudzi režisori. Ļoti cienu Tarkovski. Bet es centos radīt ko pavisam citu, jo – ja man kaut kas patīk, tas nenozīmē, ka gribu veidot savu darbu tieši tāpat. Man tā ir emocionāli svarīga pieredze. Man ļoti patīk Šarūna Barta filmas, tās mani iedvesmojušas ne tikai pēdējai filmai, bet arī agrākajiem darbiem – kā viņš rod risinājumus ainavām un sejām. Arī Sergeja Lozņicas dokumentālais kino man ir ļoti tuvs. Lielāko daļu dokumentālo filmu skatos vairākkārt. Jāpiemin arī Bruno Dimons, viņš līdzīgā stilā interpretē savus tēlus, it kā distancējoties no viņu darbības. Mani tas daudzējādā ziņā valdzina – šīs noslēpumainās personības. Es ļoti mīlu savus tēlus, man patīk tos vērot pa gabalu, taču tie man ir ļoti tuvi. Mans kino ir kā tāds Tarkovska un Dimona kino stilu sajaukums.

Jūs pieminējāt publiku. Kāda loma jūsu filmās ir skatītājiem?

Es neuzskatu, ka, strādājot pie filmas, būtu jādomā par publiku. Protams, pēc tam mani interesē, ko skatītāji domā un kā viņi reaģē uz filmu, taču filmas uzņemšanas gaitā man jākoncentrē uzmanība uz savām un komandas biedru domām. Mēs nekad neapspriežam, ko justu skatītāji. Mēs paļaujamies uz savu intuīciju, uz to, kas mums šķiet vērtīgs un interesants. Beigās, protams, tieši skatītāji nolems, vai filma ir interesanta vai nē, tomēr man ir jāveido personiskas filmas, nezinu, kā strādāt citādi. Kad pieņemu lēmumus, man jāseko savām sajūtām.

Man liekas, šī ir cita veida izklaide… jo es uzskatu, ka ikviena filma ir sava veida izklaide – skatītājam jādod iespēja filmu izbaudīt. Ir dramatiskā izklaide, un ir šāda – novērojumu izklaide. Ar to izklaidēties nav tik vienkārši. Taču domāju, ka jebkurai filmai jāspēj sniegt skatītājam baudījumu, tikai citā veidā, un skatītājam šī citādība ir jāakceptē. Un šāda veida tematiem ir nepieciešams vērojums, citādi tos nav iespējams izstāstīt. Daudz kas rodas ļoti instinktīvi. Manā pieredzē daudz lietu savās vietās nostājas pašās beigās.

Interesanti, ka no 600 lappušu garā romāna, kas ir šīs filmas pirmavots, jūs izvēlējāties mazu daļu, kurā aprakstītas trīs dienas.

Jā, mūs interesē tieši vizualitāte. Kad filmē seju vai ainavu, tad jāprot tikt nākamajā līmenī – kāda ir sajūta, kas apslēpts šajā attēlā... Tādas nianses filmējot var noķert intuitīvi. Protams, daudz kas tiek ieplānots, taču dažkārt visinteresantākās lietas atklājas tieši filmēšanas laukumā. Mums vienmēr ir plāns, bet mēs tam nekad nesekojam, arī kameras virzība parasti ir intuitīva. Vai arī atrodam īsto veidu mēģinājumos. Īsti neticu stingram plānojumam. Ir labi iepriekš lietas saplānot, taču realitātē viss būs citādi.

Tātad jūs filmēšanas laukumā vienmēr improvizējat?

Jā. Ir svarīgi saplānot filmēšanu, jābūt skaidrai sākotnējai domai. Taču realitāte vienmēr ir krietni interesantāka, nekā plānotais.

Vai jums ir zināms, kāds būs turpmākais filmas ceļš? Mēs zinām, ka kino industrijā ir pirmizrāžu sastrēgums – daudz labu filmu gaida iespēju nonākt kinoteātros. Parastā situācijā Berlināles balvai vajadzētu palīdzēt filmu izplatīt...

Savā ziņā manas attiecības ar šo filmu ir beigušās. Nav tā, ka mani neinteresētu, kā filmai klāsies, taču tagad tai ir pašai sava dzīve, tā vairs nav mana dzīve. Es jau domāju par nākamajām filmām. Esmu priecīgs, ka daudzas Eiropas valstis to iegādājušās izrādīšanai kinoteātros – Somija, Latvija, Portugāle, Lielbritānija, Grieķija, arī Turcija, Krievija. Tā ka, iespējams, tā parādīsies Eiropas kinoteātros vēlā rudenī vai ziemā. Arī vairāki festivāli to ir atlasījuši, dažus no tiem varbūt apmeklēšu, bet pārāk neraujos. Ir jauki satikt cilvēkus, galvenokārt citus režisorus, taču tādas īstas tikšanās atgadās reti, festivālos parasti ir ļoti saspringts grafiks, viss notiek lielā steigā. Man patīk saņemt skatītāju jautājumus, reizēm tās ir ļoti skaistas satikšanās. Taču lielākoties festivālos ir pārāk liela kņada. Labākais veids, kā satikt cilvēkus, ir būt žūrijā, jo tad jāpavada kopā trīs vai četras dienas. Tad var patiesi saprast, kā otrs domā, var tā pa īstam apspriest lietas.

Vai jums jau ir nākamais projekts?

Jā, strādāju pie vairākiem filmu projektiem vienlaikus.

Fotogrāfiju autors Tomašs Dobošs.

Atsauces:

1. Jau pirmā filma Kovács Éva tika aicināta uz starptautiskiem festivāliem, daudzos festivālos izrādīja arī Naģa nākamo filmu Kopā / Vmeste / Együtt (2006) par diviem krievu brāļiem, kas pēc ilgāka atšķirtības perioda satiekas Budapeštā. Tā ieguva Ungārijas kritiķu balvu kā labākā īsfilma, Denešs Naģs – kā labākais īsfilmas režisors. Sekoja dokumentālā īsfilma Berlīnes fūga / Berlinskaya Fuga (2009) par krievu / ukraiņu ģimeni Doņeckā, arī tā ceļoja pa festivāliem. Savukārt Russian Playground (2009) tika izrādīta Kannu Kritiķu nedēļā (Cannes Critics Week). 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija