Piedzīvojot šo unikālo 2024. gada septembra dienu, kad Ivars Seleckis svin 90 gadu jubileju, Kino Raksti nolēma apsveikuma buķeti saplūkt no paša Meistara filmu kadriem un epizodēm; galu galā ir taču vesela pļava, kur plūkt, – jau vairāk nekā 60 gadi kinomākslā, kinolentes kilometru tūkstoši un filmogrāfija gandrīz nepārredzamā garumā. Tāpēc aicinājām Ivara Selecka kolēģus, tuvākos līdzgaitniekus un Kino Rakstu autorus piedāvāt šim pušķim no katra kādu būtiski svarīgu Ivara Selecka filmas epizodi, kas kaut ko nozīmē – kinematogrāfisku, emocionālu vai citu iemeslu dēļ.
Prieks piebilst, ka pilnīgi visas filmas, ko izvēlējušies 11 apsveicēji, var noskatīties portālā filmas.lv vai portālā redzidzirdilatviju.lv.
kinooperators VALDIS CELMIŅŠ:
Ivara dzimšanas dienas rītā es gribētu kopā ar viņu noskatīties viņa filmēto un Aivara Freimaņa režisēto filmu Lomi (1969), kas ir neapgāžams pierādījums Ivara neatlaidībai – uz slapja, slidena, netīra klāja ar saudzējamo filmēšanas tehniku cauri vētrām pacietīgi sagaidīt, kad zvejnieku un arī kinooperatoru dieviete Saule atalgo neatlaidīgos. Un tad, piektajā minūtē, varētu apturēt filmu un pacelt kalvadosa tostu par tiem brīžiem, kad filmējot uz muguras uzmetas zosāda un saproti, ka šis mirklis uz ekrāna kļūs par daudz ko vairāk. Kad reņģu „pārlūkāšana” stāvvadā kļūst par reliģisku himnu dzīves ritumam, ja tu to sagaidi un ieraugi. Un ja vēl caur anamorfisku stiklu...
Filma Lomi portālā filmas.lv – ŠEIT.
režisore KRISTĪNE BRIEDE:
Ivara Selecka un Aivara Freimaņa otrā kopīgā filma Ceļamaize (1963) tika nolikta plauktā uz 30 gadiem – ar mūsdienu aci nesaskatāmu ideoloģisku pārkāpumu dēļ. Tā ir filma par komjauniešu klasi, kas “noliek savas vieglās dienas” un visi kopā aiziet strādāt uz atpalikušu kolhozu. Faktiski tas ir pozitīvs stāsts par ideālistiem, tomēr filmas pirmais kadrs ir sabristi kirzas zābaki, tālāk redzam arī dubļus, lūstošus traktorus un visu to šļuru, kas realitātē kontrastēja ar ierasti mundrajiem padomju propagandas vēstījumiem par kolektivizāciju.
Taču ārkārtīgi aizkustinoša un zīmīga ir viena pavisam maza epizodīte pagājušā gadsimta 60. gados aktuālajā „fiziķu-liriķu” stilā. Jaunieši tumsā dodas mājās no ballītes, ar lukturīšiem izgaismodami sev ceļu (ļoti skaists Selecka kadrs!), un no tālienes līdz skatītājam nonāk dialogs:
- Bet… kas piešķir tam mākslīgajam pavadonim inerci?
- Nu, par to jau ir runa!
- Augšā, kad viņš iegājis orbītā, kas viņu notur orbītā?
- Nē, svarīgāk ir, kas viņu ievada orbītā…
Nu, pilnīgi kā brāļu Strugacku, padomju zinātniskās fantastikas rakstnieku romānā Pirmdiena sākas sestdienā, kur iepazīstoties runājas nejauši satikušies inženieris un zinātnieks:
- Un jūs? Ar ko jūs nodarbojaties zinātnē?
- Kā jau visa zinātne – ar laimi.
- Un vai kosmoss arī tur ir?
- Arī kosmoss tur ir…
Un viens no filmas Ceļamaize varoņiem pa vakariem būvē pats savu radioaparātu…
Filma Ceļamaize portālā filmas.lv – ŠEIT.
kinokritiķe DAIRA ĀBOLIŅA:
Mani ar Ivara Selecka kinodarbiem saista diezgan sena vēsture – beidzot Maskavas kinoinstitūtu, diplomdarbu rakstīju par režisora Aivara Freimaņa dzīves uztveri un filmām, pētot, kā tajās sadzīvo dokumentalitāte un spēles kino. Kā zināms, daudzu Aivara Freimaņa dokumentālo filmu operators ir Ivars Seleckis, un viņu abu kopīgi veidoto Kuldīgas fresku (1966) dēļ man radās dīvaina saķeršanās ar kinoinstitūta profesūru, pat strīds. Aprakstot konkrētu epizodi – Balto fresku, kas man šķiet viena no fantastiskākajām, filozofiski ietilpīgākajām un arī asprātīgākajām šajā filmā –, es stāstu par poētisko risinājumu, kurā apspēlēta ne tik daudz krāsa, bet daudz plašāks jēdziens „balts” ar saviem ētiskajiem zemtekstiem. Baltas ir gan izlaiduma kleitas jaunām meitenēm, gan vecu kundzīšu sirmās galvas… Bet profesori man saka – nē, jūs nepareizi saprotat, vecām sievietēm mati nav balti, tie ir pelēki! Biju spiesta gari un plaši skaidrot, ka Latvijas literatūrā un mitoloģijā, ja izrāda cieņu vecam cilvēkam, mēdz teikt „balta galva”, tas saistās ar Latvijas kultūras senākajām tradīcijām… Acīmredzot tas ir kaut kas tik ļoti latvisks, ka citām kultūrām – teiksim, krieviem vai angļiem – liekas nesaprotams, bet latviešiem tā ir dziļi saprotama paralēle, ar kuru šajā filmā autori noliek līdzās jaunību un vecumu.
Protams, Kuldīgas freskas, ko esmu jau sākusi saukt par Latvijas vizuālajām haikām, ir filma, ko var skatīties vēl un vēlreiz, kā mēs to nesen arī darījām kinoteātrī Splendid Palace paša Meistara klātbūtnē, gandrīz 60 gadus pēc filmas uzņemšanas. Tad man bija iespēja pajautāt arī par „vakarēdiena epizodi”, kur ģimene mierīgi sēž pie balti klāta galda, bet tad attēlā pēkšņi parādās amerikāņu lidmašīnas, kas lido debesīs pāri kadram! Un Ivars Seleckis saka – jā, bet televizors varēja būt ieslēgts, un tajā laikā taču notika Vjetnamas karš! Tātad filmas autori šiem Kuldīgas mazajiem sadzīviskajiem, pozitīvajiem un ļoti saulainajiem stāstiņiem ir tomēr radījuši pat politisku kontekstu – tāpat kā ar Selecka filmētajiem ziediem, starp kuriem pēkšņi parādās dālijas zieds, tumši sarkans ar baltu.
Ivars Seleckis gan saka – mīļie draugi, viss, ko jūs varat filmā saskatīt, tas viss ir jūsu galvās; mēs vienkārši uzfilmējām puķes, uzfilmējām vecas un jaunas meitenes… Tomēr šajā šķietami vienkāršajā filmā ir ļoti daudz detaļu un it kā sīkumu, kas tagad izskatās daudz viedāki un noslēpumaināki, nekā tolaik. Starp citu, Kuldīgas freskas ir viena no filmām, ar kurām jauniešiem un studentiem visvieglāk pierādīt, ka poētiskais kino patiesībā bija brīnišķīgs analītiskās domāšanas veids vizuālos tēlos; tāpat kā nav šaubu, ka Ivars Seleckis glezno ar kameru, šajā filmā tas ir ļoti pārliecinoši. Kuldīgas freskas noteikti ir filma, pie kuras vajag atgriezties vēl un vēl, – un varbūt mēs varam vēlreiz pārsteigt pasauli ar to, kā šie jaunie puiši radīja absolūti novatorisku kinovalodu.
Filma Kuldīgas freskas portālā filmas.lv – ŠEIT.
kinovēsturniece KRISTĪNE MATĪSA:
Lai nu gan režisora Ulda Brauna lielfilmu 235 000 000 (1967) īsti nav pieņemts asociēt ar Ivara Selecka filmogrāfiju, tomēr tur ir daži kadri, ko filmējis tieši Seleckis, un reiz es ar milzīgu sajūsmu uzzināju, ka viņš uzņēmis arī to mirkli, kas man šajā filmā liekas vissatricinošākais – pat ne kinematogrāfiski, bet pēc jēdzieniskās ietilpības un drosmīgas ieraudzīšanas. Gandrīz jāsaka – brīnums, kā tādu epizodi priekšnieki vispār ielaida filmā un kā visi autori pēc tam nesēdēja cietumā!
Runa ir par partijas kongresu Maskavā, kurš jau tā ir uzfilmēts ārkārtīgi pārgalvīgi un pat dauzonīgi, pavisam neoficiāli un bez jebkādas pietātes pret padomiskajiem rituāliem, – ilga stumdīšanās pa vestibilu, nesakarīgi sarunu fragmenti skaņu celiņā, divreiz parādās vīriņš, kurš smaidot ēd pastilas no bundžiņas, Valentīna Tereškova čamda savu milzīgi uzkasīto frizūru, delegāti spīdina bleķa zobus, Brežņevs grozās pa vidu…. tad spalgs zvana tarkšķis, delegātus sadzen zālē, visi stāvot aplaudē, kamēr aizpildās vietas pie garā prezidija galda… un tad! Nākamais kadrs, skaņu celiņā turpinoties kongresu zāles burzmai un sākoties himniskai mūzikai, ir skats no ārpuses – pilnīgi tukšs vestibils, dežuranti aizver zāles durvis, padomju ideoloģijas koncentrāts paliek tur iekšā, vāroties savā sulā, bet ārpusē uz soliņa viens puisis garlaikoti atver milzīgu avīzi….
Un pēdējais pārsteigums, ko piedzīvoju nupat, filmu pārskatot, – izrādās, šī durvju aizvēršanas epizode, kas mani bija satricinājusi uz ilgiem gadiem, ekrānā ilgst tikai 15 sekundes!
Filma 235 000 000 portālā filmas.lv – ŠEIT.
kinozinātniece ELĪNA REITERE:
Ivara Selecka debija režisora statusā bija mūsdienās maz pieminētā filma Tikšanās Gvinejā (1968); varbūt par to daudz nerunā tāpēc, ka no šodienas skatpunkta tas ir neērts darbs – divi Latvijas kinooperatori, Ivars Seleckis un Gvido Skulte, uzreiz pēc VGIK beigšanas no augšas saņem rīkojumu uzņemt filmu par Gvineju, un filmai jāiekļaujas PSRS ideoloģiskajā naratīvā par palīdzību Āfrikas valstīm, turklāt jāstrādā apstākļos, kur filmēt var tikai to, ko atļāvusi Gvinejas birokrātija un cenzūra!
Taču šodien, kad kinopētnieku aprindās ir izteikta interese par PSRS attiecībām ar t. s. Trešās pasaules valstīm, tai skaitā arī kino jomā (skat. Kino Rakstos par to ŠEIT), filma Tikšanās Gvinejā vismaz zinātniekiem ir īsts atradums, jo šādu darbu, kur kādi PSRS pārstāvji būtu filmējuši Āfrikā, ir ārkārtīgi maz. Tikšanās Gvinejā piedāvā versiju, lai analizētu, kā filmas tapšanas laikā un vietās iedomājās starptautisko solidaritāti, tādējādi šī filma paplašina iespēju spektru, kā skatīties uz Āfrikas valstu vēsturi, kuras tradicionāli skata vai nu tikai caur katras valsts konkrēto vēstures likumsakarību vai arī caur rietumu neokoloniālisma prizmām. Savukārt mums šī ir viena no iespējām, kas var rosināt domāšanu par jaunas Latvijas kino historiogrāfijas paradigmas nepieciešamību (bet plašāk par to citreiz).
Bet vēl šajā filmā ir tas viens brīnišķīgais kadrs, kur Ivars filmējis jauno, skaisto, spēcīgo Gvidi ar čūskām, no kurām gan viņiem esot bijušas paniskas bailes. Vēl viens kadrs, kas apliecina, ka Ivars piefiksējis laiku, kas patiešām ir pagājis.
Filma Tikšanās Gvinejā (krievu valodā) portālā redzidzirdilatviju.lv – ŠEIT.
producents GINTS GRŪBE:
Ivara Selecka ainavas – gan filmā Turpinājums (2018), gan Zemniekos (2022); tās ainavas , ko Ivars ieliek arī jaunākajās filmās, ir kā tāds “kultūras kanons” no poētiskā dokumentālā kino laikiem. Ivars Seleckis zina, ka ainava mainās un ir tāda pati Latvijas vēstures zīme, kā cilvēku portreti. It sevišķi ainava, kas paliek pēc vecsaimniecību nodedzināšanas filmā Apcirkņi (1973), ar ko sākās Ivara „zemnieku cikls”.
Filma Apcirkņi portālā filmas.lv – ŠEIT.
režisors un operators IVARS ZVIEDRIS:
Mana pirmā satikšanās ar Ivaru iznāca caur filmu Slāpju spogulis (1976) – protams, ne uzņemšanas laikā, bet vēlāk, kad es Kultūras akadēmijas diplomdarbā taisīju filmu Ar putniņu galvā par Arnoldu Plaudi un iepazinu visu to Langstiņu mafiju – Plaudis, Gunārs Binde, Ivars Seleckis, turpat vien viņi visi bija. Pasniedzēji man teica – nu ko tu ar to Plaudi, tur nekāda filma neiznāks! Bet es izdomāju – ļaušu viņam pašam to filmu virzīt, es tikai nofilmēšu. Un vienu epizodi viņš izdomāja, ka brauks vecajā moskvičā kopā ar Selecki un abi dziedās to dziesmu no Slāpju spoguļa – „…mums ir jātrako tā, mums ir jātrako tā…” Tā viņi brauca, mašīnai durvis krita vaļā, bet šie tik dziedāja.
Tolaik viņi man daudz stāstīja par Slāpju spoguli, to desmit minūšu šausmeni, kas īstenībā nav tipiska Ivara filma, tur jau vairāk Binde ar Plaudi strādāja tādā fotoplakāta stilā par alkohola postu. Tagad atkal to filmu noskatījos un domāju – pie mūsdienu datu aizsardzības regulām tādu kino nekad nevarētu vairs uzfilmēt, tā ir liecība par pilnīgi citu laiku, kad arī tie vīri bija jauni un traki. Kā Ivars saka, „kino ir stipro sports”, un arī Slāpju spogulī var redzēt, ka jauni cilvēki ir stipri un viņu filmas ir pilnasinīgas.
Filma Slāpju spogulis portālā redzidzirdilatviju.lv – ŠEIT.
producents ULDIS CEKULIS:
Kad mēs taisījām Simtgades dokumentālo filmu Laika tilti (2018), Ivars, kā jau operators, bija atnācis uz studiju VFS Films paskatīties krāsu korekciju savai filmas daļai. Viņš ilgi lūkojās monitorā uz fragmentu no Aivara Freimaņa režisētajiem Lomiem (1969) un tad teica – ir liela problēma, tās reņģes galīgi nav īstajā krāsā! Mēs domājām – kas tur par problēmu, normālas zivis, sudrabainas, bet izrādās, viņām jābūt mazliet zeltainām! Mūsu Krišs Roziņš ilgi laboja un slīpēja, bet es caur to atkal sapratu, ka Ivars ir fenomenāls – viņam ne tikai kadrējums, ne tikai gaisma, bet arī krāsa un jebkura detaļa ir šausmīgi nozīmīga.
Vispār filma Lomi ir unikāla jau ar pašu uzstādījumu, skatītājam liekas – tu tos večus pazīsti! Tas ir tāpēc, ka filmas autori visu vasaru nodzīvojuši šajā zvejnieku ciemā, Ivars arī filmā Laika tilti saka – mums toreiz bija laiks! Un tas ir ekvivalents zeltam, kāda tagad nav, mums nav laika nevienam nekad… Tāpēc, ja man jāiesaka kādam noskatīties kaut ko no Ivara Selecka, es ieteiktu ļoti uzmanīgi skatīties filmu Lomi, jo tur ir tāda dzīves esence, ko reti mūsdienās var ieraudzīt, turklāt tas filmēts uz kinolentes un tur viss ir pa īstam.
Un maza piebildīte – tas, kā Ivars kopā ar Kalvi Zalcmani filmējis brīnišķīgo Ulda Brauna Motociklu vasaru (1975), tas arī ir jāskatās vēl un vēl.
Filma Laika tilti portālā filmas.lv – ŠEIT.
Filma Motociklu vasara portālā filmas.lv – ŠEIT.
Filma Lomi portālā filmas.lv – ŠEIT.
kinozinātniece ZANE BALČUS:
Filmā Šķērsiela (1988) Toļiks telpā ar ļoti zemiem griestiem loka kastītes, ar kurām pelna iztiku; telpa pati ir kā kaste, bet viņš pacietīgi dara monotono darbu – un mēnesī var izdarīt daudz mazāk, nekā varētu kāds cits, kam nav tādu veselības problēmu. Saruna ar Toļiku un pēc tam ar viņa māti Ilgu ir skumja un smeldzīga, tā raksturo filmā blīvi sakoncentrēto individuālo stāstu galeriju, kurā katram ir sava šķautne – no ikdienas rūpēm, problēmām, konfliktiem līdz traģiskiem vēstures notikumiem un aktuālām norisēm Latvijas sabiedrībā. Ilgas un Toļika stāsts ir par Sibīriju – netaisnīgu izsūtīšanu, neatgriezeniski sabojātu bērna veselību, par ko Ilga pārdzīvo visvairāk. Viņa stāv savā darba postenī un vēro, kā teritorijā iebrauc mašīnas, un uz scenārija autora jautājumu, kam viņa tic, atbild – neticot nevienam, ir jāpaļaujas tikai pašai uz sevi.
Un kamera turpina filmēt arī tad, kad Ilga aizgriežas, lai notrauktu asaras…
Filma Šķērsiela portālā filmas.lv – ŠEIT.
fotogrāfe AGNESE ZELTIŅA:
Ivara Selecka un Imanta Ziedoņa gājiens – cauri ziedošai Kurzemei zirgu vilktos ratos vest milzīgu dzelzsbetona krokodilu (tēlnieks Oļegs Skarainis), kuru piemiņai uzsēdināt uz krokodilu mednieka Arvīda Blūmentāla māju drupu stūra Dundagā, – tas jau vien ir skatīšanās vērts. Turklāt braucienam filmā Gājiens ar krokodilu (1995) piepulcinātas Arvīda kādreizējās klasesbiedres – dzīvesgudras sievas mēļās un rakstainās kleitās; paaudze, kuras dzīves izvēles noteica karš, un paaudze, kura runā par mājām – jaunām vai zudušām.
Un tad šī gluži vai Fellīni filmu cienīgā delegācija cauri ziedošām pļavām un augļu kokiem, ēnainiem meža ceļiem un Jāņu noskaņām nokļūst grants karjerā, savā pārbaudījumu kalnā. Tas aptur pajūga līgano ceļu, vizuāli grafiskās ainās iekļaujot kopplānus ar pajūgu un cilvēkiem kā maziem punktiņiem, tehniku pretstatot dzīvajam, rādot atsvešinātas zemes faktūras, un pēkšņi brauciens kļūst par tādu “mēness tumšās puses ainavu”, izvēršoties neaizmirstami sāpīgi spēcīgā metaforā par Latvijas piedzīvoto vēsturi (un šis tēls būtu piesātināts arī bez aizkadra teksta).
Filma Gājiens ar krokodilu portālā filmas.lv – ŠEIT.
kinozinātniece INGA PĒRKONE:
Rolāns Barts, mēģinādams skaidrot atsevišķu fotogrāfiju īpašo iedarbīgumu, savulaik rakstīja: "Tas, kas manī notiek, ir (..) drīzāk iekšējs saviļņojums, svētki, arī darbs, spiediens, kas nāk no neizteicamā, kas vēlas tikt izteikts". Gandrīz katrā no Ivara Selecka filmām ir šādi vārdos neizteicami brīži – ainas, epizodes, kas rauj sirdi ārā. Ja jānosauc tikai viena, tad izvēlos epizodi no filmas Jaunie laiki Šķērsielā (1999) fināla.
Ir 18. novembris, Šķērsielā ir ļoti auksts, ātri satumst, gaisma nāk tikai no māju logiem. Osis ir saņēmis pensiju dienu pirms Valsts svētkiem, un tāpēc var piepildīt sava rudā runča Rokija sapni – abi ēd piena zupu ar makaroniem. Tikmēr Daugavmalā Rīgā notiek grandioza uguņošana...
Šis tik vienkāršais salikums ietver gan konkrēta cilvēka, gan valsts likteni, ļauj līdz sāpēm sajust kāda noteikta laika esenci un rosina domāt par to, kas ar mums visiem kopā un ar katru atsevišķi ir noticis...
Filma Jaunie laiki Šķērsielā portālā redzidzirdilatviju.lv – ŠEIT.
