KINO Raksti

"Melānijas hronika”. Teksts un konteksts

24.03.2017

Tuvojoties 25. martam, vienai no staļinisko deportāciju gadadienām, daudzviet Latvijā atkal demonstrē Viestura Kairiša spēlfilmu „Melānijas hronika”. Gandrīz piecu mēnešu laikā (kopš pirmizrādes 2016. gada 1. novembrī) filma patiešām „pāršalkusi visu Latviju”, un paraudzīšanās uz to ar laika distanci dod vairākas priekšrocības – var ne tikai ar vēsu galvu palūkoties uz pagājušā gada aktuālāko Latvijas filmu, bet arī vērot, kādas atbalsis vēsturiski jūtīgas tematikas kinodarba iznākšana atstājusi mediju telpā un plašākā sabiedrībā.

Jaunizdotās grāmatas noformējumam izmantots filmas vizuālais tēls

Viestura Kairiša spēlfilma Melānijas hronika aktualizē sabiedrības interesi par izsūtījuma tematiku. Filma ir balstīta rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna Veļupes krastā fragmentos, un līdz ar filmas iznākšanu uz lielajiem ekrāniem pārizdevumu piedzīvo arī šis nu jau mirušās autores romāns. Filma Melānijas hronika ir iespēja nodot autores stāstu plašai auditorijai, un iespēja ir veiksmīgi izmantota – kā redzams izplatītāja Forum Cinemas sniegtajos datos, 2016. gadā filmu noskatījušies vismaz 75 tūkstoši skatītāju, kas padara to par gada ceturto skatītāko filmu Latvijas kinoteātros. Un tie paši skatītāju tūkstoši filmu augsti vērtē arī kultūras kontekstā, par ko liecina sabiedrības balsojuma rezultātā saņemtā sabiedrisko mediju balva Kilograms kultūras 2016.

Viesturs Kairišs un Ieva Jurjāne saņem balvu "Kilograms kultūras 2016"

Melānijas hronika vienlaikus ir arī pirmā Latvijas spēlfilma, kas pilnībā veltīta staļinistisko deportāciju tematikai (atsauces uz izsūtīšanām gan bijušas arī iepriekš, tai skaitā daudzsēriju filmā Ilgais ceļš kāpās (1981)).

„Maksimālais mutvārdu atmiņas pastāvēšanas ilgums ir kādi 90, 100 gadi,” diskusijā, ko organizēja portāls Kino Raksti, atklāj filmas Melānijas hronika producents Gints Grūbe. „Un tad tā vai nu izbeidzas, nomirst, par to vairs nerunā, vai pāriet kaut kādā citā – kultūras atmiņas līmenī.” Kopš 1941. gada deportācijām aizritējuši jau 75 gadi, un filma Melānijas hronika var tikt uzskatīta par mēģinājumu nostiprināt pagājušā gadsimta šausminošos notikumus kultūras atmiņā. Spriežot pēc diskusijām, ko aktualizējusi filmas iznākšana, šis mērķis ir lielā mērā īstenots.

"Kino Rakstu" diskusijā par filmu piedalās Gints Grūbe, Dzintra Geka, Kristīne Želve, Sonora Broka un Kaspars Zellis. Portālā šī diskusija lasīta vairāk nekā 3000 reižu un ierindojusies starp lasītākajiem rakstiem.

Atmiņu romāns

„Esmu dzimusi Trakajā gadā, kristīta Āraišu baznīcā. Augusi krievu ķeizarvalstī. Mācījusies Latvijā. Mocījusies Sibīrijā,” – tā ar sevi īsi iepazīstina Melānija Vanaga atmiņu romāna Veļupes krastā priekšvārdā. Viņas romāns, kas pirmo reizi izdots tikai pēc padomju režīma sabrukuma – 1991. gadā –, atstāsta pašas pieredzēto izsūtījuma laikā un ietver arī citu izsūtīto stāstījumu fragmentus. Lai gan atmiņu stāstījumā parādās daudz subjektīvā, autore ir ievērojusi arī teju žurnālistiska caurspīdīguma principus – atgriezusies Latvijā, viņa apciemo izsūtījuma biedrus, lai precizētu faktus un detaļas; tāpat, kur vien iespējams, iekļāvusi informācijas pirmavotus – dokumentus, žurnālu ierakstus un vēstuļu fragmentus.

Pašas Vanagas stāstījums lielākoties ir vērojošs – viņa iespējami objektīvi atklāj notikumu gaitu, tikai vietām iespraucas pašas vērtējums. Aktrise Baiba Broka preses konferencē, kas atspoguļota Neatkarīgajā Rītā Avīzē, atzīst: „Vanagas grāmatas lasīšana nav viegls uzdevums, [vienā reizē] var izlasīt tikai noteiktu skaitu lappušu, jo pārdzīvojums ir ārkārtīgi spēcīgs”. Viņai jāpiekrīt – romānu lasīt ir tiešām grūti. Ik pa brīdim spēcīgi piemeklē apjauta, ka cilvēks, kas tik plūstošā valodā vēsta mums par pagājušā gadsimta vidus notikumiem, to visu tiešām piedzīvojis.

2016. gada novembrī, gaismas festivālā "Staro Rīga" pie kinoteātra "Splendid Palace" tika vizualizēts Melānijas un viņas likteņbiedru vairākas nedēļas ilgais brauciens vilciena vagonos uz Tjuhtetu

Ar filmu ir citādi – režisors un aktieri materiālu nevis atstāsta kā savu pieredzi, bet šajos tēlos iejūtas un tos izspēlē. Protams, māksliniekam šādā filmā daļa pietātes pret interpretējamo materiālu ir jāatmet, citādi viņš nespētu pie tā strādāt vispār. To apstiprina arī šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo, Melānijas lomas atveidotāja. Aizkadru filmā Visu laiku snieg [LTV dokumentālā filma par Melānijas hronikas tapšanu, scenārija autore Daira Āboliņa, režisore Agita Cāne-Ķīle, 2016.- Red.] Timoteo min, ka parasti atsakās no lomām, kurās jāspēlē „cilvēks, kurš tiešām dzīvojis”: „Man ir respekts pret kādu, kurš dzīvojis, kaut kādā ziņā bailes. Tā aktierim ir vienmēr, bet šādos gadījumos spiediens ir vēl lielāks. Bailes un spiediens, ka cilvēki teiks – Melānija bija tāda, un es daru citādi. Es dzirdēju, ka Latvijā mēdz apšaubīt manu piemērotību šai lomai un man bija ļoti, ļoti jātic, lai izvairītos no jebkādas nedrošības. Filmēšanas laikā bija vairāki brīži, kad es labāk būtu izgaisusi uz līdzenas vietas”.

Nošķirt filmu no „īstās vēstures”

Filmā Visu laiku snieg Kairišs stāsta, ka sākotnēji iecerējis no Vanagas atstātā materiāla veidot teātra izrādi, bet atmetis šo ideju, sākot strukturēt materiālu scenārijam. Rezultātā tapusī filma Melānijas hronika ir melnbaltā tonalitātē veidots darbs, kurā blakus Melānijas Vanagas teksta attēlojumam ielaužas arī varoņu stilizācija. Daži no filmas tēliem radīti, iespējami precīzi sekojot Vanagas tekstam, citi ieviesti no jauna, vēl citi summēti no dažādu grāmatā atrodamo tēlu īpašībām.

Filmas operatora Ginta Bērziņa radītais attēls ir kristāldzidrs, melnbaltā krāsu gradācija ne tikai rada iespaidu par notikušo kā „vēsturisku”, bet arī apslēpj visu to, ko spilgti grāmatā uzbur Melānija Vanaga – sutīgās būdas, kurās, pie uguns piekārtas, kūp lopu kūtī sastaigātās vīzes, kukaiņus, kas rāpo pār lopu vagonos saspiestajiem cilvēkiem, no mizām un pārtikas atkritumiem vārīto viru tvaikus. Melnbaltā krāsu gamma sapludina arī ziemas un vasaras, ko latvieši piedzīvo Sibīrijā, laika plūdums vairs neved uz nākotni, tas it kā maļas uz vietas. Filmas lielākā daļa filmēta Latgalē, un melnbaltā estētika ļauj mazināt šīs vietas īpašo kolorītu, padarot to universālāku. Sibīrijas notikumu atainojumam filma izmanto lēnus, slīdošus kadrus. Kameras pozīcija bieži nesakrīt ar varoņu acu līniju, bet atrodas zemāk, tādējādi piešķirot tēliem monumentālu, pieminekļiem līdzīgu iespaidu.

Filmas producents Gints Grūbe un māksliniece Ieva Jurjāne nodod Rīgas Kino muzejam autentiskus rekvizītus, kas izmantoti filmas "Melānijas hronika" uzņemšanā, dāvinājumu pieņem Kino muzeja vadītāja Zane Balčus

Īpaši spilgti stilizācija iezīmējas skaņā – tā izmantota minimāli un nevis apstiprina uz ekrāna notiekošo, bet piedāvā tikai atsevišķus aprautus saucienus, čukstus utt. Īpaši spilgti tas dzirdams (un vērojams) epizodē, kur izsūtāmie tiek dzīti vagonos transportēšanai uz Sibīriju – mēs uz ekrāna redzam vairākus desmitus cilvēku, kas haotiski kustas lielajā drūzmā, bet attēlu lielākoties pavada klusums, kurā ik pa laikam ieskanas kāds atsevišķs pavēles sauciens vai bērna ieraudāšanās. Arī dialogu teksti ir ieskaņoti studijā, rezultātā iegūtās balsis ir izolētas, pat sterilas; tās nešķiet piederīgas uz ekrāna redzamajiem dzīvajiem cilvēkiem. Tādējādi filmas skaņa ir izteikti neorganiska, drīzāk atsvešinājuma efektam veidota, lai gan filmas dramaturģiskās kvalitātes un lineārais stāstījuma izkārtojums pieprasa līdzpārdzīvojumu.

Šāda izteiksmes līdzekļu nesakritība pirmajā filmas trešdaļā veido savādu pieredzi – vajadzīgs laiks, lai aprastu ar pretrunu un ļautos stāstam.

Filmas beigās skatītājs atkal tiek vairākkārt izsviests no identifikācijas stāvokļa. Autors burtiski ilustrējis Melānijas rakstīto, ka viņa ik pa laikam izjūt vīra klātbūtni svešajā taigā, un šīs filmā redzamās vīzijas šķiet izteikti melodramatiskas – ar savu klišejiskumu tās izrauj no līdzpārdzīvojuma, ko rada apjausma par vēsturisko personu piedzīvotā mērogu.

Vēl citādā stāstveides virzienā darbojas aina, kurā Melānijas būdā sēdošie cilvēki piepeši veras tieši kamerai, tātad arī skatītājam acīs – tiek nojaukta „ceturtā siena” un panākts izteikts atsvešinājuma efekts. Izvēloties iekļaut šādas, ar klasisko dramaturģisko paņēmienu krasi disonējošas ainas, rodas izteikta asimetrija naratīvā, kas tik mērķtiecīgi briedis uz kulmināciju un atrisinājumu. Kinokritiķe Zane Balčus recenzijā Latvijas Avīzē norāda, ka šādai spējai stāstveides paņēmienu maiņai „var atrast sasauci ar filmas notikumu attīstības līniju, jo tobrīd Melānija pati ir tuvu sabrukuma robežai, fiziski sasniegusi savas izturības robežas, kā dēļ uz laiku nonāks slimnīcā”. Tomēr drīzāk rodas sajūta, ka kaut kas nav līdz galam izdomāts, līdz galam izturēts – filma nav nobalansējusi uz šaurās līnijas starp vēlmi uzrunāt skatītājus un atklāt autora rokraksta savdabību.

Filmas uzņemšanas moments. Foto: Agnese Zeltiņa

Attiecībā uz stilizācijas nepieciešamību vēsturiskajā kino interesants ir viedoklis, ko pauž režisors Dāvis Sīmanis, tiesa, stāstīdams ne par filmu Melānijas hronika, bet pats par savu darbu Pelnu sanatorija: „Lielākā problēma ir tā, ka vēstures izpratnē bieži nekritiski uzticamies kinofilmu interpretācijām. Šobrīd dzīvojam absurdā situācijā, kad deviņdesmit pieci procenti cilvēku savu vēsturisko atmiņu veido no filmās redzētā. Taču filmas pakļautas dažādiem nepieciešamiem dramaturģijas uzslāņojumiem un līdz ar to kropļojumiem, tādēļ bieži vien ir tālu no akadēmiskās vēstures stāsta. Šobrīd arvien populārāka ir filmveides teorija, kas māca – skatītājam jādod iespēja nošķirt stilizētos no vēsturiski patiesajiem elementiem. Ja filmā šī stilizācija nav pietiekami uzskatāma, skatītājs zaudē spriestspējas iespēju.” Lai gan Dāvis Sīmanis šai intervijā runā par filmu, kas vēsta nevis par genocīda, bet cita vēsturiski traumatiska notikuma – kara – pieredzi, var uzskatīt, ka likumsakarības, kas uz tām attiecas, zināmā mērā ir līdzīgas.

Operas estētika

Vairāki viedokļi, kas izskanējuši filmas ´Melānijas hronika´ kontekstā, pielīdzina filmu kādam citam mākslas veidam – Uldis Tīrons piedāvā uz to skatīties kā uz „epu”, bet rakstniece Andra Neiburga to salīdzina ar „sāgu” un „operu”. Arī Viesturs Kairišs dod norādi, ka šo darbu iecerējis kā operu, intervijā laikrakstam Diena sakot: „Par operu es jau sen saucu veidu, kurā gribu redzēt jebkuru mākslas darbu, arī teātri un dokumentālo kino. Man vairs nav svarīgi, ar ko tieši nodarbojos, – es jau taisu operu, Gesamtkunstwerk”

Vāgneriski „totālā mākslas darba” jeb Gesamtkunstwerk elementus filmas tekstā var saskatīt visai atklāti. Pirmkārt, daudzu elementu sintēze – Kariša darbā rūpīgi izstrādāts gan fotogrāfiskais attēls, gan mūzika, filmas “scenogrāfija”, grims, tērpi, īpašie efekti (viens no filmas prātā paliekošajiem elementiem ir sniegs, kas iegūst gluži vai patstāvīga tēla statusu). Cita operas žanra ietekme vērojama tendencē no izejas materiāla, Melānijas Vanagas romāna, veidot vispārinājumu, tādējādi mērogu it kā palielinot līdz tautas kopējai traģēdijai, ne atsevišķas cilvēku grupas pārdzīvojumam. Opera filmā vairākkārt ienāk arī kā zīme – ar operas kadriem iesākas un noslēdzas filmas ekrānlaiks, veidojot gredzenveida kompozīciju.

Filmēšanas moments. Foto Agnese Zeltiņa

Iespējams, šāda pieeja – strukturēt filmas tekstu pēc operas principiem – ir veiksmīgs risinājums, kā veidot filmu „dotajos apstākļos”. Tomēr šāda izvēle – pakārtot jebkuru naratīvu režisora iemīļota mākslas veida nosacījumiem – nes arī risku zaudēt to īpatno, ko nevar reducēt līdz konkrētā žanra prasībām. Lasot Melānijas Vanagas romānu, pārsteidzoša šķiet iejūtība, ar kādu autore spēj stāstīt pat vardarbīgas epizodes. Neraugoties uz piedzīvoto, viņas darbā ir maz apsūdzību - autore piešķir cilvēcisku dimensiju arī „izsūtītājiem” – dažādas nozīmības skrūvītēm sodīšanas mehānismā. Viņa nerada simbolisku ļaunumu, kas vēlas spīdzināt „fašistus”, bet drīzāk meklē kontekstu, kāpēc tā rīkoties izvēlējies nosūdzētājs, sardzes kareivis, dzelzceļa strādnieks, kolhoza darbu pārraugs.

Savāda ir grāmatas epizode, kurā Melānijas Vanaga apraksta kā Vecaisvelns – tā iesaukts kolhoza darbu vadītājs – ugunskura gaismā sēž un stāsta leģendas: „arī viņš pie uguns nometa savu velna ādu un klusinātā cilvēka balsī stāstīja, kā viņš zeltu racis, zeltu skalojis, un vispār par zeltraču labo un ļauno dienu.” Tēls, kurš filmā reducēts līdz vienas īpašības – „ļaunuma” – simbolam, Vanagas tekstā parādās pavisam citā pasniegumā – šķiet, viņa ar rakstīšanas palīdzību pēta pati savas izjūtas attiecībā uz cilvēkiem, kuru lēmumi radījuši viņas grūti panesamo stāvokli. Līdzīgi viņa romāna tekstā izturas arī pret sistēmas upuriem – Melānija Vanaga nesaudzīgi izsakās pati par sevi un citām izsūtītajām latvietēm, vietumis gan vairīdamās precīzi minēt to vārdus, jo „varbūt bērni (tagad dažs jau zinātnieks) kaut ko var arī nesaprast.”

Kairiša filmā šī dimensija zūd – tēlus reducējot līdz simboliem, filma varbūt arī iegūst spēju izdarīt vispārinājumu, bet zaudē tieši romānam raksturīgo neviennozīmīgumu – pieļāvumu, ka viens cilvēks var būt vairāk nekā tikai „cietējs” vai „pāridarītājs”.

Melānijas Vanagas romānā ļaunums nav anonīms – tā izpildītāji ir cilvēki, kuru izvēle tikusi izdarīta tagadnes apmulsumā, bet kuru izvēles globālās sekas mums atklājas tikai no nākotnes pozīcijas – raugoties ar vēstures distanci.

Publiskajā telpā izskanējušo viedokļu vidū ir gan tādi, kas uzskata, ka simboliskā valoda ir veiksmīgi izvēlēta kā filmas organizēšanas paņēmiens, gan tādi, kas to apšauba. Vēlmi izdzēst no filmas detalizētību un sadzīviskumu filmai pārmet rakstniece Andra Neiburga: „Man patiesība nekad nebūs eps, bet stāsts, kurā ir daudz sadzīvisku, reālistisku detaļu, dzīvs, krāsains stāsts, kurā līdzās šausmīgajam ir arī kaut kas priecīgs, gaišs, ironisks, – nu, visa dzīves krāsainība, kāda tā ir. Bet varbūt arī tas ir subjektīvi. Varbūt ir cilvēki, kas domā daudz lielākās kategorijās un mērogos.”

Tikmēr Kristīne Matīsa portālā Diena publicētajā recenzijā skaidro, kāpēc, viņasprāt, operiskais piegājiens ir attaisnojies: „Pirms gadiem četriem pieciem, kad Viesturs Kairišs tikko sāka darbu pie filmas Melānijas hronika, mana pirmā reakcija bija pārsteigums – Kairišs un Sibīrijas izsūtījuma tēma likās grūti savienojami jēdzieni. Tad viņš kādā intervijā teica, ka Melānijas stāstā saskata antīkās traģēdijas vērienu, un viss nostājās savās vietās.

Viesturs Kairišs, kurš nu jau gandrīz katru savu filmu iestudē kā operu, Melānijas hronikā paceļ šos paņēmienus vispārākajā pakāpē, un tas, ka filma sākas un beidzas operas namā, ir tikai pati uzskatāmākā zīme.

Pārlaicīgu abstrahēšanos no realitātes rada ainas, kurās sievietes darbojas kā kolektīvs tēls, visas ar vienu emociju un gandrīz sinhronām kustībām – piemēram, klausoties, kas notiek aiz tikko aizcirstajām lopu vagona durvīm. Un aina ar tik neoperisko saturu – kartupeļi un cūkas – jau nu pavisam ir gleznieciskas izteiksmības koncentrāts, kas varētu dzīvot arī savu atsevišķu dzīvi Latvijas kinovēsturē.”

Līdzīgu viedokli pauž arī ilggadēja izsūtījuma stāstu dokumentētāja Dzintra Geka diskusijā, kas publicēta Kino Rakstos, sakot: „...tā nosacītība jeb vāgneriskais bija vajadzīgi – kad es uzzināju, ka Sabīne Timoteo ir dejotāja, man likās, ka stāsts tiek izdejots, šis trauslais stāvs un tā nosacītība arī bija vajadzīga.” Tālāk tekstā Geka paskaidro, ka tieši fiziski trauslākie cilvēki bieži bijuši tie, kas Sibīrijas grūtības izdzīvojuši, kamēr fiziski spēcīgākie salūza psiholoģiski, tāpēc aktrises Sabīnes Timoteo aktieriskais sniegums bija ļoti atbilstošs Melānijas Vanagas atveidošanai.

Atsauksmes publiskajā telpā

Kopš filmas pirmizrādes 2016. gada 1. novembrī publiskajā telpā izskanējis liels daudzums atsauksmju un tekstu. Visbiežāk par filmu izteikušies cilvēki, kas nav tieši saistīti ar kino analīzes sfēru, bet runā no „ar mākslu tieši nesaistītā skatītāja” pozīcijas vai arī pārstāv citus mākslas virzienus. Vērojama distancēšanās no filmas kvalitāšu analīzes – piemēram, diskusija, ko organizē žurnāls Rīgas Laiks, iesākas ar Ulda Tīrona teikumu: „Es neesmu pārliecināts, ka mums būtu jārunā par Melānijas hroniku kā par mākslas darbu – lai par to izsakās speciālisti.”

Bet arī speciālisti par filmu izsakās izvairīgi. Neparasti, ka par šo filmu ir publicēts salīdzinoši maz recenziju, kas varētu būt saistāms ar nevēlēšanos lietot „parastai filmai” piemērotu kritikas metodi attiecībā uz darbu, kas aizskar vēsturiski jūtīgu tematiku. Publicēto recenziju skaitā uzskatāmi dominē to teorētiķu darbi, kuri jau ilgstoši darbojas kino analīzes laukā, un šādos gadījumos recenzēts tiek piesardzīgi, vairāk runājot par vēsturisko notikumu – pirmās deportācijai veltītās spēlfilmas iznākšanu –, nevis pašas filmas teksta kvalitāti. Ļoti maz ir tādu recenziju, kuru autori nāktu no jaunās kinokritiķu paaudzes – tas varētu būt skaidrojams ar izjūtu, ka „trūkst autoritātes vai zināšanu”, lai runātu par vēsturiski jūtīgu tematiku. Viena no retajām recenzijām, kas pievēršas tieši filmas teksta kritiskai analīzei, nevis tikai ieskicē filmas kontekstu Latvijas vai Baltijas kino mērogā, ir Montas Gāganes recenzija portālā Satori.

Toties interesanti, ka filma izpelnās zibenīgu un plašu reakciju visoperatīvākajā sociālās saziņas formātā – tviterī -, un jau nākamajā dienā pēc pirmizrādes vairāki mediji publicē skatītāju viedokļu apkopojumu „blic-formātā” (piemēram, Latvijas Avīze jau 2. novembrī)

Milzu atbildība

Filma Melānijas hronika citu spēlfilmu vidū izceļas ar ievērojamo blakusmateriālu klāstu, kas tiek radīts papildus spēlfilmas iznākšanai: tiek pārizdota grāmata Veļupes krastā; Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apskatāma izstāde Upe Melānija, kas nominēta Latvijas Dizaina gada balvai; portālā Delfi tiek translēts 5000 km garais brauciens vilcienā Rīga – Tjuhteta; Agitas Cānes un Dairas Āboliņas vadībā izveidota aizkadru filma jeb, kā to nodēvē pats autoru kolektīvs, „filma par filmu” Visu laiku snieg, kas tiek demonstrēta gan uz lielā ekrāna, gan tūlīt pēc tam arī redzama Latvijas televīzijā un tiešsaistes platformās.

Filmas "Visu laiku snieg" pirmizrāde "Lielā Kristapa ietvaros, no labās - filmas režisore Agita Cāne-Ķīle un "Melānijas hronikas" komanda - otrā režisore Madara Dišlere, aktrise Guna Zariņa, grima māksliniece Maija Gundare, māksliniece Ieva Jurjāne, operators Gints Bērziņš un producenti Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe

Daudzo blakusnotikumu starpā gribas izcelt, iespējams, par maz novērtētos radioteātra fragmentu ieskaņojumus latviešu un krievu valodās, kas nedēļu pirms Melānijas hronikas iznākšanas tika atskaņoti kanālos Latvijas radio 1 un Latvijas Radio 4. Demokrātiskais radioteātra formāts piedāvā dokumentālu materiālu par izdzīvošanas apstākļiem Tjuhtetā aktrišu lasītā teksta formā, un ļauj skatītājam pašam acu priekšā uzburt „iztēles filmu”, balstoties katra klausītāja personīgajā pieredzes bagāžā, kas radusies gan no kopējās kultūrtelpas, gan atsevišķu ģimeņu vēsturēm. Šāds formāts interesanti sasaucas arī ar pašas Melānijas Vanagas romānā vairākkārt pieminēto, ka tieši stāstu stāstīšana izsūtījumā sniegusi iespēju aizmirsties brīžos, kad sadzīves situācija kļuva neizturami grūta.

Tāpat filmas Melānijas hronika sakarā jāapskata tās pasniegšanas veids jeb to aptverošie publicitātes teksti. Pirmā filmas reklāmas rullīša jeb treilera versija rāda formātam netipiski stāstošu videokolāžu, kurā, līdzīgi kā daļā filmas, dominē Melānijas pierakstītā teksta interpretācija. Cits filmas videorullītis, kas izlaists mēnesi pirms filmas demonstrēšanas un plaši lietots gan kinoteātros, gan interneta platformās, jau ienes darba kontekstā patētiskas noskaņas. „Nesalaužama. Neiznīcināma. Neaizmirstama.” ir filmas kampaņas sauklis, kas rada disonansi ar bieži salauzto un pilnīgi noteikti ievainojamo cilvēku, kāds atklājas atmiņu romāna Veļupes krastā stāstītāja personā. Šāds izteiksmes veids, kāds lietots filmas Melānijas hronika pasniegšanā, šķiet drīzāk aizgūts no Holivudas filmu prezentācijas manieres, nevis piezemēta autorkino pasaules.

Tomēr saprotama filmas veidotāju nepieciešamība mākslas objektu pasniegt veidā, kas mudinātu skatītāju doties uz kinoteātri un to noskatīties. Šādu nepieciešamību preses konferencē uzsvērusi arī Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma, sakot: „Diemžēl mēs dzīvojam laikā, kad ir uzņemts pārāk maz izcilu filmu, pārāk maz ģeniālu filmu, un ir jādara viss, lai mākslas darbs tiktu pamanīts. Tas [filma Melānijas hronika] ir stāsts, kas mums visiem kopā kā latviešiem ir jāpiedzīvo uz mākslas skatuves,” Savukārt rakstniece Andra Neiburga uzsver - tieši tas, ka filmu redz un tā iespaido lielu cilvēku skaitu, uzliek lielu atbildību tiešām radīt mākslas darbu, kas adekvāti pasniedz izsūtījuma pieredzi: „Kino – un tas ir stiprākais populārās mākslas veids – patiešām var līdz skatītājiem aiznest šo stāstu. Ir jau redzams, kā Melānijas hronika pāršalc visu Latviju, un jācer, ka pusaudži, jaunieši patiešām uz to aizies. Tādēļ tā arī ir milzu atbildība – kāds tas stāsts būs.”

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan