KINO Raksti

Krīze pirms krīzes. Vai kinoteātru gaismas dzisīs?

21.11.2022
Krīze pirms krīzes. Vai kinoteātru gaismas dzisīs?
Zīmējums - Lizete Upīte, speciāli Kino Rakstiem

Energoresursu krīzes jautājums šajā rudenī tapis par visaptverošu problēmu, kas skar pilnīgi visas nozares, tostarp arī būtisku kinoprocesa posmu – filmu izrādīšanu. Domājot un runājot ar vietējo kinoteātru vadītājiem par to, kādi varētu būt situācijas scenāriji (labākajā vai sliktākajā gadījumā), vienkāršas atbildes nav, gluži otrādi – iedziļinoties problēmaspektos, kas saistīti ar vispārēju izpratni par kinoteātru darbu un to nozīmi Latvijas kino procesā, izrādās, ka jautājumu, kas senāki par šābrīža krīzi, ir vairāk nekā atbilžu.

Augustā Vācijas kultūras konsulāta vadītājs Olafs Zimermans norādīja, ka muzeju, arhīvu, kinoteātru un citu kultūrvietu pastāvēšana energoresursu krīzes apstākļos, kas neizbēgami tuvojas vai ir jau sasniegusi Eiropu, ir apdraudēta. Tobrīd institūcijas, kas atbildīgas par Vācijas kultūriestāžu darbu, pieņēma dažādus lēmumus, lai efektīvāk samazinātu elektrības patēriņu, piemēram, diennakts tumšajā laikā neapgaismojot nozīmīgus kultūras pieminekļus. Tomēr kinoteātru kontekstā jau tobrīd bija skaidrs, ka būtiski samazināt elektrības patēriņu nebūs iespējams, ja netiks ierobežots kinoteātru darba laiks, tāpēc par tā īsināšanu Vācija lēma drīz pēc tam – septembrī.

Latvijas kontekstā šādi radikāli risinājumi varētu darboties tikai daļēji, jo finansiāli atļauties slēgt durvis var labākajā gadījumā tikai pašvaldības pārziņā esošie kinoteātri (respektīvi, kino izrādīšanas vietas, kuras saņem pašvaldības atbalstu telpu / ēku vai kinoteātra kā kultūrvietas uzturēšanai). Savukārt privāto kinoteātru kontekstā šādi lēmumi nav rentabli – nav tāda valsts finansējuma, kas būtu orientēts tieši uz kinoteātru darbības un pastāvēšanas atbalstu, tāpēc tas nozīmētu uzņēmējdarbības pārtraukšanu, tam sekojošu ieņēmumu kritumu un nevienam neatcelto rēķinu nomaksu pašu spēkiem. “Interesants piemērs par Vāciju, bet es, pirmkārt,

nesaprotu, ko tas palīdz, ja tu vienu dienu nestrādā, bet joprojām maksā par īri un komunālajiem. (..)

Apkure ir centralizēta, līdz ar to darbojas tik un tā, vai šeit kāds iekšā ir vai nav. Vienu reizi nedēļā aizvērt kinoteātri un sildīt tukšas telpas – īsti neredzu to kā risinājumu,” saka kinoteātra Kino Bize vadītājs Māris Prombergs.[1]

Līdzīgus lēmumus kā Vācijā drīz pieņēma arī Francija, nakts stundās neapgaismojot, piemēram, Luvru vai citus nozīmīgus kultūrobjektus[2], savukārt vairāk nekā seši tūkstoši kinoteātru valstī tika lūgti izslēgt āra apgaismojuma tehniku laikā, kad tie atvērti skatītājiem, samazināt gaisa temperatūru telpās un adaptēt darba laiku, ņemot vērā apmeklējumu.[3]

Visi uzskaitītie enerģijas taupīšanas risinājumi, kurus ievērot rosināts Francijā, līdzīgi tiek realizēti arī Latvijā, īpaši pašvaldības rīcībā esošajos kinoteātros. Piemēram, gan kinoteātrī Splendid Palace (Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrības SIA Rīgas Nami struktūrvienība), gan kinoteātrī Auseklis (Talsu pašvaldība) darbojas energoresursu taupīšanas pasākumi, ko noteikusi pašvaldība. Būtībā tas nozīmē, ka gaisa temperatūra apkures sezonā gan kinozālēs, gan arī citās kinoteātra telpās šogad ir zemāka nekā ierasts[4].

Kinoteātra Splendid Palace vadītāja Ieva Sīpola norāda, ka vēl pirms energoresursu krīzes kinoteātris vairākkārt pārdomājis iespējamos elektrības patēriņa mazināšanas pasākumus, jo vēsturiskā ēka aprīkota ar gandrīz 600 kvēlspuldzēm, kuru patēriņš ir ievērojami lielāks nekā citiem gaismas aprīkojumiem.[5] Energoresursu taupīšanas apstākļos arī ventilācijas sistēmas darbība Splendid Palace ir ierobežota, pielāgojoties apmeklējumam.

Tātad kinoteātru darbalaika izmaiņas vai darbības pārtraukšanu kinoteātru vadītāji Latvijā neizskata kā variantu krīzes pārvarēšanai. Jo vairāk tāpēc, ka pandēmija un citi pasaules satricinājumi dziļi ietekmējuši apmeklējumu un kino izrādīšanas vietu dzīvotspēju, par ko kino demonstrētāji un izplatītāji jau 2021. gada pavasarī pauda savu nostāju atklātā vēstulē, kas tika adresēta Kultūras ministrijai. Tomēr jāteic, ka kinoteātri šajos energoresursu krīzes apstākļos ir gana neērtā pozīcijā.

Teorētiski varētu izstrādāt darbības modeli, veikt aptuvenus aprēķinus, taču tā ir tikai minēšana.

Reāli izprast situāciju var tikai praksē. “Ja vienu vai divas dienas netiek darbināta zāle, pēc tam tāpat tā jāpiesilda nākamajā dienā. Mums vēl nav aprēķinu, vai tas ir dārgāk vai lētāk. To visu var saprast, tikai testējot un skatoties uz rādītājiem,” saka Ieva Sīpola.

No otras puses, valdība septembra beigās (ap to pašu laiku, kad raksta gatavošanai uzsāku sarunas ar kinoteātru vadītājiem) lēma noteikt dažādus atbalsta mehānismus. Tomēr arvien nav skaidrs, vai tie būs pietiekami, ņemot vērā, ka kinoteātru ienākumi atkarīgi no apmeklējuma. Krīzes apstākļos, kad ikviens domā par rēķinu samaksu paša mājās un citām primāri nepieciešamām vajadzībām, kultūra būs pirmais, no kā cilvēki atteiksies. “Būs jāpērk pārtika vai jāmaksā par apkuri, un šajās pamatlietās cilvēks noteikti neiekļaus vēlēšanos aiziet noskatīties šāgada Kannu laureāti. Ja cenas palielināsies un valsts atbalsts tajā brīdī būs neadekvāts, apmeklējums noteikti būs zemāks un mūsu izmaksas augs,” situāciju iezīmē Māris Prombergs.

Mazliet citu finansiālo situāciju šajā kontekstā iezīmē arī Talsu kinoteātra Auseklis vadītāja Māra Cēbere: “Mēs esam pašvaldības iestāde. Mums ir apstiprināts gada budžets jau gada sākumā, ar to mēs dzīvojam. [..] Šajā situācijā, kad nevarējām paredzēt, ka būs tāds izmaksu pieaugums, budžets noteikti būs par mazu. Šobrīd finansējums vēl ir, mums netrūkst. Bet vai mēs iztiksim līdz gada beigām… Elektrības rēķins jau ir divas reizes lielāks.”

Kultūrpolitikas mezgli

Septembra vidū, kad Eiropas kino izrādītāji sāka arvien uzstājīgāk un bažīgāk paust uztraukumu par energoresursu dārdzību, kuras rezultātā kinoteātri varētu lietot dažādus finansiālus mehānismus (piemēram, biļešu cenu palielināšanu) vai sliktākajā gadījumā pavisam slēgt skatītājiem iespēju tos apmeklēt, Itālijas valdība lēma piešķirt 40 miljonu lielu finansējumu visām kultūrvietām, tostarp kinoteātriem. Itālijas kultūras ministrs, komentējot finanšu piešķiršanu nozarei, atzīmēja, ka valdība meklē risinājumus, kā palīdzēt kultūras iestādēm, kas pirmo krīzes vilni Itālijā piedzīvoja jau pandēmijas sākumā.

Lielbritānijas kultūras nozarē kinoteātru krīzes jautājums, neskatoties uz dažādiem ekonomiskiem un politiskiem satricinājumiem un pārmaiņām pēdējos gados, tostarp arī izstāšanos no Eiropas Savienības (Brexit), nav ticis atlikts. Varbūt pat gluži pretēji, par to domāts jau krietni agrāk. Lai veicinātu skatītāju atgriešanos kinoteātru krēslos, jau 2014. gadā valdība lēma ieviest atvieglotu nodokļu maksāšanas sistēmu kultūrvietām, tādējādi arī dodot iespēju kinoteātriem samazināt biļešu cenu. (Itālija šogad rīkojās līdzīgi, izsludinot īpašu akciju – visā valstī no 18. līdz 22. septembrim kinobiļešu cena tika fiksēta, respektīvi, ieejas biļete maksāja tikai 3,50 EUR.)

Lai arī kinoteātru biļešu cena Lielbritānijā ir salīdzinoši neliela (vidējā biļetes cena 2021. gadā bija 7,52 GBP, savukārt vidējā pilna laika darba alga – mazliet vairāk nekā 38 tūkstoši GBP gadā), skatītāju atgriešanās kinoteātros pēc pandēmijas perioda noris diezgan gausi.

Vislielākie finansiālie sarežģījumi starp Lielbritānijas kinoizrādītājiem šobrīd draud tieši mazajiem kinoteātriem un kino izrādīšanas vietām ar kultūrvēsturisku ēku;

nama uzturēšana vairumā gadījumu ir pašu kinoteātru īpašnieku uzdevums. Līdz šim tie darbojušies diezgan pašaizliedzīgi, par galveno darbības mērķi izvirzot kinoteātru idejisko pastāvēšanu un kino kā īpaša kultūras notikuma apliecināšanu. Taču sekojušie pasaules satricinājumi un energoresursu krīze tos piespiedusi arvien skaļāk paust situācijas nopietnību un meklēt finansiāla atbalsta risinājumus jau valstiskā līmenī.

Jāatgādina, ka jautājums par 21% PVN likmes samazināšanu kinobiļetēm Latvijas kultūrtelpā ar jaunu dzirksti uzliesmoja pandēmijas apstākļos. Iepriekš minētajā vēstulē, kuru kinoteātri, kino veidotāji, filmu izplatītāji un producenti adresēja Kultūras ministrijai, izskanēja priekšlikums izvērtēt pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu, lai tādējādi padarītu kino apmeklējumu relatīvi pieejamāku. Vēstules autori priekšlikumu pamatoja ar 20(!) citu Eiropas Savienības valstu piemēriem, kur šāds atvieglots nodokļu modelis kinobiļetēm jau piemērots. Kultūras ministrija, reaģējot uz vēstulē pausto, lēma, ka tā ir gatava uzklausīt priekšlikumus, kurus kinoindustrija modelēs pati.

Kā zināms, 21% PVN likmi neviens neatcēla. KM ir filigrāni izvairījusies no šī jautājuma ilgtermiņa risinājuma un vispārējas atbildības par nozares dzīvotspēju šajā kontekstā; tolaik, lai mazinātu spriedzi, ministrija lēma atbalstīt tikai vienu priekšlikumu – piešķirt finansējumu Nacionālajam kino centram reklāmas kampaņas izveidei, kas mudinātu skatītājus atgriezties kinoteātros. Šeit gan neliela piebilde – kampaņa Ekrānam ir nozīme tika īstenota pagājušā gada rudenī, tad, kā zināms, sekoja mājsēde, un kinoteātrus atkal slēdza. Ilgtermiņa ieguvēji?

Šī kampaņa, manuprāt, uzrāda vēl kādu niansi nozares galvenās institūcijas retorikā, kuru es gribētu atļauties nedaudz iztirzāt. Un nevis tāpēc, ka šajā rakstā trūktu problēmu, kuras izgaismot, bet gan tāpēc, ka šāda pozīcija brīžiem ir ļoti mulsinoša un kopumā nedod nekādu potenciālu nozarei atkopties, izdzīvot vai pārdzīvot ne šo, ne kādu citu krīzi. Respektīvi, kinoteātri kā atslēgvārds galvenokārt tiek reprezentēti kā nacionālā kino izrādīšanas vietas – ne vairāk, ne mazāk. Būtībā par kinoteātru esamību Latvijas kultūrtelpā tiek atgādināts tikai tad, kad vietējais skatītājs tiek aicināts noskatīties jaunāko latviešu filmu. Taču tas, ko uzsver kinoteātru vadītāji, neatkarīgi no tā, vai tie saņem valsts budžeta līdzekļus vai nē, ir tas, ka kinoteātris nav nacionālās kinematogrāfijas “apkalpojošais personāls”, bet gan kultūrvieta. Pie šīs problēmas mums nāksies atgriezties nedaudz vēlāk arī citā kontekstā.  

Analizējot darbības, kas valstiskā līmenī tiek aktualizētas Eiropas kultūras nozarē, šķiet likumsakarīgi sacīt, ka ikkatrā no rīcības modeļiem tiek demonstrēta vispārēja šo kultūrvietu un jo īpaši kinoteātru ilgtermiņa vajadzība sabiedrībai kopumā. Faktiski ar to tiek adresēti jautājumi ne vien valsts institūcijām, kuru uzdevums šādos gadījumos ir rūpēties par finanšu piesaisti un atbalstu nozarei, bet kultūrpolitikai kopumā, kur lēmumi tādos vai citādos apstākļos tiek pieņemti, nepadarot jautājuma objektu par marginālu pašdarbību vai slogu. Patiesībā, no šīs puses raugoties, kultūrpolitika, ja tai vispār ir skaidra virzība un pamats, nevienā krīzes brīdī neatgriežas pie jautājuma “vai vajag?”. Vajag. A priori. Punkts. Tas nenozīmē visu iespējamo valsts budžeta līdzekļu iegrūšanu kultūrvietu uzturēšanā, kamēr ikviena mājsaimniecība domā par to, kā nomaksāt ikmēneša elektrības un apkures rēķinus. Tas nozīmē izprast kultūras procesus, izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju un rīkoties saskaņā ar pašu definētiem kultūrpolitikas principiem arī apstākļos, kas piespiež meklēt apkārtceļus.

Pandēmija – karš – bezmaksas saturs

Nacionālais kino centrs, apkopojot 2021. gada kinoteātru apmeklējuma datus, secina – interese par nacionālo kino nav mazinājusies, neskatoties uz to, ka pandēmija radikāli ietekmējusi kinoteātru darbību. Proti, lielākajā daļā aktīvā darba perioda, kas ierasti sākas vasaras beigās un noslēdzas vasaras sākumā, kinoteātri, reaģējot uz ierobežojumiem, bija spiesti pārtraukt savu darbību, bet periodiski atgriezties ierastā darba ritējumā tikai daļēji, uzņemot tik skatītāju, cik to ļāva pulcēšanās ierobežojumi. Līdz ar to varam secināt, ka normāla kino izrādīšanas procesa, kurā visām filmām būtu bijušas vienlīdz plašas vai šauras iespējas nonākt pie skatītāja, patiesībā nemaz nav bijis. Un šeit pat nav būtiski, vai tās bijušas ārzemju vai vietējā ražojuma filmas, – kino kā process pandēmijas apstākļos ir bijis ārpus ierastā, ārpus normālas filmu izrādīšanas prakses, tādēļ salīdzināt skaitļus, kas iegūti diametrāli pretējos apstākļos, šķiet pat pārsteidzīgi. 

“Situācija ir mainījusies tādā intensitātē, ātrumā un tik īsā laikā, tas periods ir bijis tik dinamisks un atšķirīgs. Mēs varam runāt, kā mainījās apmeklējums vienas nedēļas laikā, es varu runāt tikai par kādu konkrētu periodu, maksimums, mēnesi.

Mēs visu laiku esam bijuši tad vaļā, tad ciet, tad atkal vaļā. Nav tādas konstantas situācijas.

Kaut kas mainās, un mēs esam spiesti vienkārši reaģēt,” stāsta kinoteātra Kino Bize vadītājs Māris Prombergs.

Pandēmijas apstākļi ietekmējuši ne vien šābrīža apmeklējumu, bet arī publikas atgriešanos kinoteātros. “Mēs joprojām neesam sasnieguši pirms-Covida apmeklējuma līmeni. Tas ir tas, kas šobrīd ļoti traucē plānot, kā šo ziemu izdzīvot. [..] Šobrīd mums nāksies ļoti uzmanīgi sekot līdzi apmeklējuma cipariem,” sacīja kinoteātra Splendid Palace vadītāja Ieva Sīpola.

Šobrīd nav vēl pieejami dati, kas atspoguļotu apmeklējuma līkni 2022. gadā, taču nevar noliegt, ka vispārējs sabiedrības noskaņojums, kas sākās pēc šī gada 24. februāra, bija vēl viens nopietns satricinājums kino izrādīšanas procesā. “Viens ir pandēmija, bet otrs – karš. Februārī, martā cilvēki vienkārši nenāca uz kinoteātri, jo bija citas rūpes. Bija vairākas nedēļas, kad mēs strādājām ar 5-10 apmeklētājiem nedēļā. [..] Pirmajās divās kara nedēļās iepriekšpārdošanā nopirka labākajā gadījumā trīs biļetes. Kāds jau uz seansu atnāca, bet vispār bija pilnīgs tukšums. Kustība sāka atjaunoties tikai aprīļa beigās,” situāciju Ukrainas kara kontekstā raksturo Māris Prombergs.

Līdzīgu ainu iezīmē arī Aīda Zviedre: “Pirmais šāds trieciens bija sen, saistībā ar Banku Baltija. Un otrs bija tagad, februārī. Nogrieza kā ar nazi. Cilvēki vispār nenāca uz kino, un mēs pilnīgi nesapratām, ko darīt. (..) Ar katru reizi, kad kinoteātris tiek slēgts, arvien lēnāk cilvēki nāk atpakaļ. Viena daļa atkrīt pavisam, pierod skatīties mājās.”[6]

Lai arī cik paradoksāli tas liktos, pandēmijas apstākļos divi no iztaujātajiem kinoteātriem pievērsās arī tiešsaistes platformas izveidei. Kinoteātra Splendid Palace vadītāja Ieva Sīpola sarunā atklāja, ka šis lēmums pieņemts tāpēc, lai nezaudētu saikni ar skatītāju: “Kad sākās pandēmija, mēs cerējām, ka tas beigsies ātri, jo mēs taču esam par ēku, par lielo ekrānu. Bet jau iepriekš mums bija ļoti laba sadarbība ar skolām projekta Skolas soma ietvaros, mājsēdes laikā daudzi pie mums vērsās ar jautājumiem. Un tad mēs sapratām, ka tiešsaistes platformu būtu gatavi attīstīt tieši šīs auditorijas dēļ. Tas bija tas, kas mums ļāva morāli izdzīvot, jo mums bija ko darīt. Bet skaidrs, ka tas nav mūsu pamatdarbības virziens.”

Savukārt Kino Bizē Māris Prombergs un projektu vadītāja Paula Bērziņa, daloties ar tiešsaistes platformas Mājas kino stāstu, neloloja cerības, ka Mājas kino varētu piesaistīt jaunus apmeklētājus tad, kad kinoteātra darbība atgrieztos ierastajā ritmā. Vienlaikus viņi atzīmē, ka platformas izveide ļāva sasniegt skatītājus arī ārpus Rīgas; cilvēkus, kas iespējams, kinoteātri Kino Bize klātienē nav nekad apmeklējuši.

Filmu pieejamība tiešsaistes platformās ir viens no aspektiem, kas arī atspoguļojas NKC datu analīzē, īpaši tiek izcelta interese par filmām bezmaksas platformās, piemēram, filmas.lv. Šis aspekts neviļus liek uzdot jautājumu – kā šis “bezmaksas” saturs, kas pandēmijas apstākļos, iespējams, bijis viens no pieejamākajiem veidiem, kā skatīties filmas, korelē ar kinoteātru apmeklējumu?

Pieradums patērēt kaut ko „bez maksas” atsauc atmiņā citu smagu problēmu – pirātiskā satura aprite Latvijā nav nekas pārāk aizvēsturisks. Biedrības Par legālu saturu mājaslapā pieejams 2017. gada pētījums (tas ir jaunākais), kas ļauj izprast situācijas reljefu īsi pirms pandēmijas. Šī pētījuma aptaujā 75 - 80% Latvijas iedzīvotāju netieši atzīst, ka izmanto interneta saturu, lai nelegāli skatītos TV seriālus vai TV pārraides, lejuplādētu filmas vai klausītos mūziku. Ticēt, ka cilvēku paradumi Latvijā būtu mainījušies pandēmijas apstākļos, ir, maigi sakot, naivi. Un par to liecina sekojošais: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs 2021. gada decembrī secinājis, ka kopējā pirātisko filmu aprite ES no 2017. līdz 2020. gadam samazinājusies par 68%. BET: “Starp dalībvalstīm bija ievērojamas atšķirības. Vidusmēra interneta lietotājs ES 2020. gadā piekļuva saturam 5,9 reizes mēnesī, pārkāpjot autortiesības. Latvijas lietotāji nelegālām vietnēm piekļuva gandrīz divas reizes biežāk.”

Noteikt ēnu ekonomikas finansiālos apmērus, ko rada, piemēram, nelegālās maksas TV pārraides, ir relatīvi vienkāršāk, nekā aprēķināt zaudējumus, kurus rada šāda filmu skatīšanās kultūra, taču pavisam nesen, šī gada aprīlī NEPLP priekšsēdētājs Ivars Āboliņš apstiprināja, ka nelicencēta audiovizuāla satura apgrozījums gadā varētu būt vairāk nekā 30 miljonu eiro. Starp citu, tas ir aptuveni četras reizes lielāks, nekā NKC programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei budžets.

Šāda veida kultūras patēriņš tik lielā apjomā (un tik mazā valstī!) nekādā veidā neveicina kinoteātru apmeklējumu. Turklāt, nebūsim naivi, šī situācija apdraud arī nacionālo kino, kur filmu tiesības pieder pašām filmu studijām. Tas nozīmē, ka studijas ir spiestas pašas meklēt un uzraudzīt, kur nelegāli tiek demonstrētas šo studiju filmas (piemēram, YouTube), nemaz nerunājot par to, kur tās ir pirātiski pieejamas lejupielādei katra personīgajā datorā.

Runājot par pirātisko filmu apriti Latvijā, Māris Prombergs saka: “Tie ir zaudējumi izplatītājiem, kas darbojušies šeit jau gadiem, starp tiem ir arī kinoteātri.

Mēs nopērkam filmu un tad trīcam bailēs, kurā brīdī šī filma parādīsies pirātiskajos tīklos.”

Savukārt Juris Zviedris atzīmē vēl kādu niansi: “Ir tik dīvaini, ka autortiesību institūcijas Latvijā [AKKA/LAA – Aut.] slimīgi seko līdzi mūzikas izmantošanai, jo par filmas mūziku mēs maksājam atsevišķi. Bet par to, ka tādā pašā pirātiskā veidā rāda filmas, par to faktiski jāuztraucas filmu izplatītājiem.”

Skaidrs, ka pandēmijas ietekme uz filmu izrādīšanu būtu objektīvāk vērtējama relatīvi mierīgākos laikos, taču nevar noliegt, ka tā atsedz zināmu bilanci. Kopumā situācija liecina, ka zaudētāji ir ne vien kinoteātri, bet pati kultūras nozare un jo īpaši filmu nozare kā tāda. Skatītāju intereses un pirātiskā satura pieejamības korelācija vēl ir diskutabls jautājums, tomēr ne vienmēr interese par filmām iet roku rokā ar legālu saturu. Dati, šķiet, neapstrīdami uzrāda, ka Latvijas kontekstā tā ir ievērojama problēma, kas visnotaļ bremzējusi vispārēju legālu filmu patēriņu, izpratni par kino procesu, kinoteātru apmeklējumu pirms un arīdzan pēc pandēmijas.

Tiksimies pirmizrādēs

Neskatoties uz vispārējās situācijas nepatīkamo raksturu, šķiet, iztaujātie kinoteātru vadītāji nesteidz celt paniku. Tas zināmā mērā ļauj pietiekami paļāvīgi raudzīties uz šīs kino sezonas apstākļiem, vienlaikus paturot prātā, ka kinoteātru turpmākā pastāvēšana ir atkarīga no tā, cik ilgi to vadītāji un radošās komandas turēsies pretim visa veida iekšējām nozares pretrunām. Nav jau tā, ka pēdējos 30 gados vismaz kādu laiku būtu bijis citādi. Un zināmā mērā šī doma ir pat biedējoša un ļoti nežēlīga. Skaidrs, ka, paļaujoties uz šo cilvēku profesionālo darbu un pieredzi, mēs varam teikt, ka kinoteātri pārdzīvos šo krīzi (vismaz šajā ziemā), taču, ja pārdzīvos, kā dzīvos tālāk? Kā šī industrija, kurai faktiski vajadzētu aktualizēt un uzrādīt nozares atbildīgajām instancēm problēmas, kuras bez to līdzdalības un vispārējas izpratnes nav atrisināmas, runās par to? Ja nerunās, tad kāpēc?

Dažādu problēmu izskatīšana ir zināmā mērā arī radošo apvienību uzdevums; filmu nozarē šāda organizācija ir Latvijas Kinematogrāfistu savienība. Līdzīga pārstāvniecība reiz tika izveidota, lai apvienotu arī Latvijas kinoteātru pārstāvjus – Latvijas Kinodemonstrētāju asociācija. “Tolaik visi cerēja, ka valsts subsidēs digitālo projektoru iegādi, un bija nepieciešama kaut kāda organizācija, kas pārstāv kino demonstrētājus. [..] Tajā brīdī, kad apvienību it kā formāli nodibināja, tad viena daļa uzskatīja, ka tā viņiem nav vajadzīga,” situāciju iezīmē Juris Zviedris.

Skaidrs, ka starp kino demonstrētājiem atrodami ļoti dažādi kinoteātri, tikpat dažādi ir to mērķi un darba specifika, bet starp tiem noteikti atrastos arī tādi, kuri būtu ieinteresēti iesaistīties sarunās, ja vien kāds tiem dotu vārdu. Neviļus, protams, rodas jautājums – ja ir kinoteātru pārstāvji, kuri patiešām ieinteresēti strādāt vietējā kinoindustrijā un dalīties pieredzē ar citiem jomas profesionāļiem, tādējādi padarot šo procesu mazliet tālredzīgāku, kāpēc tie nav “kinematogrāfisti”[7]?

Vai jēdziens “kinematogrāfists” Latvijas kino telpā tiek asociēts tikai ar kino veidotāju (ražotāju)?

Šeit mums atkal jāatgriežas pie problēmas, kuru minēju iepriekš. Vārdu spēle netieši norāda uz zināmu robu kinoprocesa izpratnē vai drīzāk pretrunu starp izpratni un reālu darbības modeli. Respektīvi, ja pieņem, ka kino ir process, ar ko mēs saprotam idejas realizāciju (t.i., filmu veidošanu) un tās nonākšanu pie skatītājiem īpašas pieredzes ceļā (līdz pēdējam filmas seansam un varbūt vēl tālāk), tad kinoteātris nav tikai procesa tehnisks īstenotājs. Patiesībā šī kultūrvieta ir būtisks vidutājs, tilts starp kino veidotāju un patieso kino procesa “gala staciju” – skatītāju. Līdz ar to uzskatīt kinoteātri par pragmatisku filmas realizācijas vietu ir pat aroganti, ne vien pret kinoteātru pārstāvjiem, bet arī pašiem skatītājiem. Jo galu galā viņi izvēlas doties uz kinoteātri, maksāt par pieredzi aptumšotā zālē ar citiem svešiniekiem, nevis ieguldīt aptuveni to pašu summu, abonējot straumēšanas platformu un gaidot, kad filmu varēs noskatīties mājās. 

Latvijas Kinematogrāfistu savienības mērķos jēdziens “kinoteātris” nemaz neparādās. Tā vietā ir “Latvijas filmu nozares atjaunošana, attīstība un kvalitāte un prestižs. Ar to saistīta arī biedru labklājība, radošo ieceru īstenošanas iespējas, panākumi un jaunu filmu ceļš pie skatītāja.” Būtībā kinoteātris kā svarīga kino procesa daļa šajā kontekstā tiek reducēta līdz filmas īstenošanas vietai, kas uztur dzīvu tikai fantasmagoriju par “nacionālā kino skatīšanos kinoteātra krēslos”, jo realitātē ar to tiek pateikts, ka process, kādā filma nonāk pie skatītāja, nav svarīgs. Svarīgi, ka tas vispār notiek.

Eiropas kontekstā šāds domāšanas ietvars ir savā ziņā pretrunā ar kinoindustrijas pamatnostādnēm, kur kinoteātris tiek uzskatīts par kultūras (t.i., arī filmu nozares) pašvērtību. Jau 2019. gadā, kad Kino Raksti publicēja pētījumu par straumēšanas platformu un kinoteātru saspīlējumu pasaulē, Elīna Reitere citēja Oberhauzenes īsfilmu festivāla direktoru Larsu Hendriku Gasu,  kurš uzskata – kinoteātris ir vēsturiska kino izrādīšanas forma, kura ir jāaizsargā un jāsaglabā. Šajā rakstā vēl pirms pandēmijas izskanēja tas, ko pasaules tendences kino izrādīšanā apliecināja tieši Covid krīzes gados un arī tagad, – pat ja lielie kinoteātru tīkli un daudzzāļu kinoteātri tiek slēgti, tas nepavisam nenozīmē kinoteātru izzušanu, drīzāk pārbīdi un kinoskatīšanās tendenču maiņu, atklājot mazo kinoteātru finansiālo un estētisko rentabilitāti, kas tiek īstenota ar smalku kinoteātru repertuāra politiku.

Pēc visu šo problēmmezglu uzskaites jāteic – galvenais aspekts, kas šobrīd rada reāli apgrūtinošus apstākļus, kādos funkcionēt Latvijas kino industrijai, ir pašu iekšējā sašķeltība, kurā trūkst uzņēmības un spējas nopietnu sarunu ceļā vienoties par kopīgiem mērķiem un vispārēju nozares vīziju. Turklāt cerēt, ka valsts pati iesaistīsies un interesēsies par to, kā palīdzēt, šobrīd šķiet pavisam nereāli. Varbūt kādreiz, bet tikai ar pašu iniciatīvu, inovatīvu domāšanu un atbildību par nākamību, kas realizējas sarunās un problēmu analīzē. Es gribu ticēt, ka tieši kinoteātri un viss, kas saistīts ar kino izrādīšanas procesu, ir tas, kas vieno kinoindustrijas pārstāvjus, nevis tos šķeļ. Galu galā visbiežāk šī pati Latvijas kinoindustrija tiekas filmu pirmizrādēs, kas nemainīgi tiek organizētas tieši kinoteātros, nevis tiešsaistes platformās vai katra personīgajā dīvānā.

Raksta ilustrācijas zīmējusi Lizete Upīte, speciāli Kino Rakstiem

Atsauces:

1. Saruna ar Māri Prombergu kinoteātrī Kino Bize, 21.09.2022. 
2. France's cultural sector tries to adapt to the energy crisis. Pieejams: https://www.lemonde.fr/en/culture/article/2022/10/05/france-s-cultural-sector-tries-to-adapt-to-the-energy-crisis_5999272_30.html 
3. Feeling the pinch: French museums and cinemas adapt to rising energy costs. Pieejams: https://www.euronews.com/culture/2022/09/23/feeling-the-pinch-french-museums-and-cinemas-adapt-to-rising-energy-costs 
4. Saruna ar Talsu kinoteātra vadītāju Māru Cēberi platformā Zoom 29.09.2022. 
5. Saruna ar Ievu Sīpolu kinoteātrī Splendid Palace. [28.09.2022. 
6. Saruna ar Juri un Aīdu Zviedriem kinoteātrī K.Suns (27.09.2022.) 
7. Kinematogrāfija - 1) Kinomāksla, kino. 2) Kultūras un tautas saimniecības nozare — kinofilmu veidošana un demonstrēšana skatītājiem.” Pieejams: https://tezaurs.lv/kinematogrāfija 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan