Kā uzvedināt pusaudžus un jauniešus skatīties cita veida kino? Maiks Koljers piedāvā savu pusaudzības pieredzi – kā viņš, pateicoties BBC raidījumam „Moviedrome”, atklāja sev daudzveidīgu kino vēsturi un kulta filmas, turklāt vēlāk tas palīdzēja viņam novērtēt pat Kventina Tarantino sasniegumus.
BBC raidījuma Moviedrome 207 sērijas tika izrādītas BBC2 kanālā no 1988. līdz 2000. gadam (lai gan pūristi iebilstu, ka īstais Moviedrome bija tā 81 sērija, kuru no 1988. līdz 1994. gadam ievadīja kinorežisors Alekss Kokss / Alex Cox).
Formāts bija ārkārtīgi vienkāršs. Kokss ienāca kadrā, reizēm dīvainā lokācijā un bieži vien greznojies ar dīvainu galvassegu, un piecās minūtēs iepazīstināja ar filmu, kuru demonstrēja pēc šī ievada. Parasti viņš sniedza biogrāfisku informāciju par režisoru, galvenajiem aktieriem, scenāristu un jebkuru citu, kas var izraisīt interesi, pieminēja arī citas filmas, pie kurām šie cilvēki strādājuši vai kuru ietekmei ļāvušies. Dažreiz tie bija stāsti par uzņemšanas procesu, filmēšanas stilu, arī amizanti fakti, kas ar filmu saistīti ne tik tiešā veidā.
Būtiskākais bija tas, ka Kokss necentās filmu par visām varītēm iepārdot skatītājam,
viņš bieži vien norādīja arī uz vājām vietām vai problemātiskiem elementiem. Tas vien, ka filma nokļuva Moviedrome, nebūt nenozīmēja, ka tā ir izcila vai pat tikai laba; tas vienkārši nozīmēja to, ka filma ir interesanta. Tātad – to ir vērts noskatīties. Un – varbūt pat vissvarīgāk! – tas nozīmēja, ka šī filma ir citāda, atšķirīga no tām, kuras parasts cilvēks parastā pilsētā būtu varējis noskatīties savā vietējā parastajā kinoteātrī.
Filmas iznākšanas gadam, valstij un pat politiskajai ievirzei nebija nozīmes, lai gan raidījumā neizbēgami tiecās dominēt amerikāņu filmas – tikai tā iemesla dēļ, ka tieši šādas filmas veidoja lielāko daļu no kinolenšu krājuma, kas gulēja BBC arhīvā bez lielām izredzēm nonākt uz ekrāna. Kā izteicies pats Kokss, šo aizmirsto filmu likšana lietā bija sākotnējais raidījuma rašanās iemesls.
2016. gadā, sarunā ar kinokritiķi Marku Kermoudu (Mark Kermode) viņš teica: “Lielākā daļa no filmām, kuras mēs parādījām Moviedrome, bija tādas, kuru izrādīšanas tiesības BBC jau piederēja, bet viņi nezināja, ko ar tām iesākt.”
Kulta kino manifests
Paša pirmā Moviedrome ievadā (raidījumā tika demonstrēta filma Klūgu vīrs / The Wicker Man – izcilais 1973. gada oriģināls, ne briesmīgais rimeiks ar Nikolasu Keidžu) Kokss piedāvāja plaši lietojamu kulta filmu definīciju un vienlaikus manifestu:
“Kas ir kulta filma? Kulta filma ir tāda, kurai ir kaismīgu sekotāju pulks, bet tā nebūt neuzrunā visus. Džeimsa Bonda filmas nav kulta filmas… savukārt motorzāģa filmas ir. Kulta filmas statuss automātiski negarantē filmas kvalitāti. Dažas kulta filmas ir ļoti sliktas, citas ir ļoti, ļoti labas. Dažas kinoteātru kasēs ieņem milzu summas, citas nenopelna ne graša. Dažas tiek uzskatītas par augstas kvalitātes filmām, citas pārstāv ekspluatācijas kino. Bet viens tām ir kopīgs – tās visas ir žanra filmas… piemēram, gangsterfilmas vai vesterni. Tāpat kulta filmām piemīt tendence sapludināt žanru robežas.”
Te redzams, ka Moviedrome nekādā ziņā nebija domāts tikai izsmalcinātiem arthouse cienītājiem, un tas palīdz saprast, kāpēc tādi septiņpadsmitgadnieki kā es to ātri vien padarīja par savas TV-nedēļas svētdienas svarīgāko notikumu, kuru tad pirmdienas rītā varējām sīki un smalki pārspriest skolā vai koledžā.
Programmā bija vesels lērums 50. gadu B kategorijas zinātniskās fantastikas filmu, piemēram, Lieta no citas pasaules / The Thing From Another World (Christian Nyby, ASV, 1951) un Neticamais stāsts par sarūkošo vīru / The Incredible Shrinking Man (Jack Arnold, ASV, 1957), bija jocīgi vesterni, piemēram, ar zemtekstu pārpilnie Džonijs Ģitāra / Johnny Guitar (Nikolass Rejs, ASV, 1954) un Vienacainie kalpi / One-Eyed Jacks (Marlons Brando, ASV, 1961), bija stilīgas pieaugšanas drāmas, piemēram, Divjoslu šoseja / Two Lane Blacktop (Monte Helmens, ASV, 1971) un Izaicinājums / Rumble Fish (Frānsiss Fords Kopola, ASV, 1983), un bija arī tādi kontinentālie žanru robežu pārkāpēji kā Alphaville (Žans Liks Godārs, Francija, 1965) un Velnenes / Les Diaboliques (Anrī Žoržs Kluzo, Francija, 1965). Tur bija papilnam netradicionālu film noir – kā Dzīvi vai miruši / D.O.A (rež. Rūdolfs Matē, ASV, 1950) un Sniedz man nāves skūpstu / Kiss Me Deadly (rež. Roberts Oldridžs, ASV, 1955); bija filmas ne tikai no rietumiem, bet arī austrumiem – Tarkovska Solaris un pat Tallina tumsā / Darkness in Tallinn / Tallinn pimeduses (Ilkka Järvi-Laturi, Igaunija, 1993).
Ir vērts papētīt pilno sarakstu, kas ir apbrīnojams kinematogrāfisko sasniegumu katalogs un lielisks atspēriena punkts, ja vēlies iegūt Moviedrome kino izglītību. Vairākas no filmām, kuras es redzēju programmā Moviedrome, atstāja tūlītēju un ilgstošu iespaidu uz mani un to, kā es skatījos kino. Filma Novākt Kārteru / Get Carter (Mike Hodges, Lielbritānija, 1971) man atklāja, ka ne tikai amerikāņi spēj radīt spēcīgas gangsterfilmas (šo iespaidu pastiprināja mana māte, aprakstīdama daudzas Ņūkāslas lokācijas kā vietas, kur viņa mēdza pavadīt laiku). Klauss Kinskis, kurš smejas Serdžo Korbuči neparastās filmas Lielais klusums / Il Grande Silencio (Itālija, 1968) finālā, nogalinādams Žanu Luī Trentinjanu un aizjādams ar visu zeltu, man atklāja, ka itāļu vesternā sliktie puiši var arī paturēt virsroku.
Dialogi, kurus uzrakstījuši Klifords Odetss filmai Saldā panākumu smarža / The Sweet Smell Of Success (Alexander Mackendrick, ASV, 1957) un Billijs Vailders filmai Lielais karnevāls / Ace In The Hole (Billy Wilder, ASV, 1951), demonstrēja, ka scenāriji ir tikpat augsta mākslas forma kā dzeja vai romāni, lai gan abām minētajām filmām būtu vajadzējis mani brīdināt neizvēlēties žurnālista karjeru.
Būtībā Moviedrome veselai paaudzei sniedza eklektisku un asredzīgu izglītību kinopratībā. BBC publicēja pat Moviedrome bukletu, kurā bija uzskaitītas filmas, kuras mēs katru sezonu bijām noskatījušies. Tas bija pieejams tikai, pasūtot pa pastu, un es apzinīgi sūtīju savas divas mārciņas, lai saņemtu eksemplāru.
Kad dažus gadus vēlāk Kventinu Tarantīno pasludināja par ģēniju, uz Moviedrome skatītājiem viņa oriģinalitāte, iespējams, atstāja mazāku iespaidu nekā uz citiem kino interesentiem.
Mēs bijām redzējuši daudzas no tām filmām, uz kurām viņš atsaucās, kurām apliecināja cieņu, no kurām viņš kopēja. Il Grande Silencio ir aptuveni astoņas reizes labāka par Pretīgo astotnieku / The Hateful Eight, un citā Korbuči atdarinājumā, Džango / Django (Kventins Tarantino, 2012), ĪSTĀ Džango – Franko Nero parādīšanās cameo lomā (atsauce uz Serdžo Korbuči italovesternu Džango, 1968) mums bija filmas labākais brīdis.
Es nepavisam neesmu vienīgais, kas gatavs apliecināt Moviedrome ārkārtīgo nozīmi. Raidījuma ietekmi atzinusi vesela britu filmu veidotāju paaudze, ieskaitot Edgaru Raitu (Edgar Wright) un Benu Vītliju (Ben Wheatley) – viņi abi šobrīd rada filmas, kurās skaidri saskatāma ietekme no Moviedrome iknedēļas kulta piedāvājuma.
Savā 2016. gada sarunā ar Koksu Kermouds piezīmēja: “Tik daudz cilvēku ir rakstījuši, lai pateiktu, ka viņi pirmoreiz šīs svarīgās filmas piedzīvojuši programmā Moviedrome. Viņi bija gatavi skatīties jebko, ja vien jūs to viņiem ieteicāt kā interesantu, un Moviedrome sniedza viņiem ievadu filmā.”
Kokss atbildēja: “Dažas no filmām bija izcilas, bet dažām bija problēmas. Vislieliskākais saistībā ar Moviedrome bija iespēja to atzīt. Bija iespējams pateikt “Filma, kuru jūs šovakar skatīsieties, nav pārāk laba, patiesībā tā ir mēsls, BET – tai ir ļoti laba montāža… vai – tajā ir viena aina, kur notiek tas un tas… vai – tur ir tas lieliskais otrā plāna aktiera sniegums”… un tas bija kaut kas nedzirdēts. Neviens nekad to nebija darījis, jo bija pierasts – ja tu piesaki filmu, tev jābūt tirgonim un jāsaka „Šī ir labākā filma, kādu jūs jebkad esat redzējuši!"”
Kā izteicies Kokss, iespējams, tieši Moviedrome graujošā pieeja filmu veidošanas mārketinga aspektam galu galā izsauca programmas likvidēšanu – par spīti faktam, ka raidījuma izmaksas bija niecīgas un tajā tika izmantotas filmas, kas citādi krātu putekļus BBC arhīvos. Kokss no raidījuma aizgāja 1994. gadā, pēc pārtraukuma 1997. gadā raidījums atgriezās Marka Kazinsa (Mark Cousins) vadībā, taču arvien attālinādamies no sākotnējās būtības. Kazinss gan ir izveidojis ievērojamu karjeru kā kinozinātnieks un dokumentālā kino autors, taču viņa nopietnība kaut kādā ziņā bija mazāk pievilcīga par Koksa sarkastisko asprātību, un pēdējās divas desmitgades šis formāts ir miris.
Moviedrome Latvijā?
Vai būtu iespējams vai pat vēlams radīt ko līdzīgu Moviedrome Latvijas auditorijai, lai veicinātu mīlestību pret starptautisko kino un tā savstarpējām saiknēm? Es gribētu domāt, ka jā. Pat ja tikai tāpēc, ka baidos – mūsdienu septiņpadsmitgadnieki tiek ievilkti pēc noteiktām formulām veidotu vidusskolas drāmu jūrā, pacilājošos šovos par grūtību pārvarēšanu utt.
Zīmīgi, ka oriģinālā Koksa laikmeta Moviedrome gals sakrita ar brīdi, kad nopietnu lomu sāka spēlēt internets. Mūsdienu skatītājiem teorētiski ir daudz lielāka iespēja izvēlēties, ko skatīties, lai gan jāšaubās, vai tas nozīmē, ka viņu gaume būtu eklektiskāka vai neikdienišķāka nekā tā, kas piemita Moviedrome paaudzei. Alekss Kokss bija kruts kurators. Mēs skatījāmies viņa ieteiktās filmas tāpēc, ka viņš mums patika, un ar katru seansu mēs arvien vairāk uzticējāmies viņa vērtējumiem.
Ja viņš teica, ka filma ir jocīga, ar trūkumiem, bet tomēr skatīšanās vērta, mēs devām tai iespēju.
Mūsdienās „kurators” vairumā gadījumu ir tiešsaistes platformas algoritms, kuram it kā būtu jābūt gudram, bet viņš iesaka tikai to, kas kaut kādā ziņā ir līdzīgs tam, ko tu jau esi noskatījies (un miljoni citu cilvēku, kas klasificēti kā līdzīgi tev). Ja tu tikko esi citu pēc citas aprijis kādas no tām vidusskolas drāmām, tu neatradīsi sev ieteikto filmu sarakstā Lodi ģenerālim / A Bullet For The General (Damiano Damiani, Itālija, 1966) vai Elles eņģeļus uz riteņiem / Hell’s Angels On Wheels (Richard Rush, ASV, 1967).
Turklāt šis algoritms ir korporatīvs – tas ieteiks tikai tās filmas, kas ir pieejamas attiecīgajā platformā, nekad neko no sāncenšu piedāvājuma. Tādējādi mūsu modernā kino skatīšanās ir gandrīz viscaur korporatīva – B kategorijas kino “kulta” un ekspluatācijas filmu dumpinieciskā, pancīgā noskaņojuma antitēze. Un pat nesāksim apsvērt, vai Lolita (Stenlijs Kubriks, ASV, 1962) vai Atnesiet man Alfredo Garsias galvu / Bring Me The Head Of Alfredo Garcia (Sems Pekinpā, ASV, 1974) spētu neīsinātas tikt garām šodienas meinstrīma TV politiski korektajiem cenzoriem.
Labās ziņas ir tādas, ka senais Moviedrome gars vēl nav pilnībā norakts (ar mieta caurdurtu sirdi, filmēts Rodžera Kormena liesmojošajā krāsu gammā). Kinoteātra Kino Bize Antuāna Duanela kinoskolas klasikas seansi jauniešiem, kas sniedz cerību zināmai daļai jaunākās paaudzes, un Ditas Rietumas nemitīgais darbs, veicinot kinopratību (kā gan būtu iespējams nejūsmot par sievieti, kura jūsmo par film noir?!), – tie abi uztur dzīvu priekšstatu par kopīgu starptautisku kino mantojumu, kurā ir vieta gan dīvainajām, gan festivālos apbalvotajām filmām.
Tāpat arī LTV pēdējā laikā ir demonstrējusi klasiskas filmas, kuras var tikt pieskaitītas kulta kanonam, – piemēram, Zilais samts / Blue Velvet. LTV pat bija nodrošinājusi nelielus ievadošus un skaidrojošus materiālus, ar ko papildināja seansu, bet pēc noskaņas tie mazliet vairāk atgādināja Marku Kazinsu nekā Aleksu Koksu – nopietnu sineastu vēstījumi par to, kāpēc filma ir svarīga, un nevis par to, kāpēc šo filmu ir vērts skatīties.
Bet kurš gan varētu būt Latvijas Alekss Kokss, ja LTV varētu piedabūt kādam nodot filmu arhīva atslēgas? Netrūkst talantīgu un krutu kino cilvēku, kuru ieteikto filmu dēļ es labprāt katru nedēļu ieslēgtu televizoru. Matīss Kaža, kurš jau apņēmīgi izmēģinājis Koksam tik mīļo vesternu žanru, varētu būt viens no kandidātiem. Dita Rietuma varētu pamatīgi iztrakoties, ja viss arhīvs nonāktu viņas rīcībā. Vai varbūt Jānis Streičs – nu, jo viņš ir kruts un valkā interesantas galvassegas. Viņš varētu man pateikt, lai divas stundas skatos uz ķieģeļu sienu, un es to darītu.
Ir vēl arī citi. Tad kā būtu ar šo? Interesants cilvēks, interesants ievads, interesanta filma. Manuprāt, izklausās pēc lieliska svētdienas vakara.
BEIGAS / THE END
Tulkojusi Jolanta Pētersone
