Il Cinema Ritrovato – restaurēto un jaunatklāto filmu festivāls Itālijā – vienmēr kalpojis par sinefilijas maģijas piestrāvotu, aizraujošu antitēzi pieņēmumiem, ka kino klasika ir garlaicīga un jau redzēta. Šāgada festivāla ietekmē pat gribētos iet tālāk un apgalvot, ka nav daudz kinoprogrammu, kurās tik konsekventi un blīvi būtu pārstāvētas pašlaik sabiedrībā nozīmīgas tēmas.
Vēstures elpas piestrāvotā Boloņa ir piemērota vieta kino klasikas izrādīšanai – vasaras smagās svelmes klusumā grimstošā pilsēta atmostas tikai vakara tumsā, un tās marmora mozaīku klātās ielas un milzu kolonnu balstītie portiki – pilsētas simbols – maz mainījušies pēdējo gadu desmitu un simtu laikā. Toties festivāla filmu izlase aptver būtiskas un aktuālas tēmas – mākslīgais intelekts, karš, politisku režīmu propaganda, mainīgās vīrieša un sievietes lomas pasaulē, nepo babies, izklaides industrijas tumšās puses, feminisms, dzimtes jautājumi, režisores sievietes loma kinoindustrijā… Šie un citi motīvi atspoguļoti programmā, turklāt aptverot plašus ģeogrāfiskos reģionus un laikaposmus no mēmā kino līdz 20. gadsimta beigām.
Viens no diskusiju avotiem, uz kinovēsturi lūkojoties šodienas acīm, ir sievietes subordinētā loma tajā. Il Cinema Ritrovato kuratori centušies vismaz daļēji pierādīt pretējo, kā liecināja vairākas nozīmīgākās programmas tematiskās sadaļas.
Ik gadu festivāla galvenās retrospektīvas fokuss un identitātes seja ir kāda Holivudas ikona; šogad tā bija Katrīna Hepberna / Hepburn (1907–2003). Būtu grūti atrast vēl spēcīgāku un suverēnāku sava laikmeta personību, aktrisi, kuras privātā un profesionālā dzīve, ko atspoguļo kinolomas, būtu tik mūsdienīgas un svaigas šodien. Hepberna ir viena no tām zvaigznēm, kuras persona īstajā dzīvē tik cieši saplūda ar viņas atveidotajām lomām, ka var sacīt – viņa bieži spēlēja sevi, vai vismaz noteikti – viena un tās paša tēla variācijas. Pazīstama ar afektēto runas manieri, inteliģenci, neatkarību, emancipētajiem uzskatiem, apveltīta ar fotogēnisku izskatu un akrobātisku atlētiskumu, viņa savas garās karjeras laikā gan saņēma rekordlielu Oskara balvu un nomināciju skaitu, gan izpelnījās ironisku titulu “kases ieņēmumu inde”. Katrīnas Hepbernas spožākais periods bija 20. gs. 30.–50. gadu filmās, strādājot ar režisoriem smagsvariem – Dorotiju Azneri / Arzner, Džordžu Kjūkoru / Cukor, Džordžu Stīvensu / Stevens, Deividu Līnu / Lean.
Festivāla Il Cinema Ritrovato programmā bija iekļautas gan Hepbernas slavenākās filmas, gan reti pieejamas lentes, un visās strāvoja mūsdienu kontekstā uztveramas tēmas, īpaši mazāk redzētajos darbos. Minot vien dažas – dzimumu maiņa apspēlēta agrīnā Hepbernas filmā Silvija Skārleta / Sylvia Scarlett (1935), kur viņa strādā tandēmā ar vēlāk bieži sastapto partneri Keriju Grāntu / Grant; izklaides industrijas aizkulises, kurās aprēķina attiecības un nepotisms plaukst un zeļ (starp citu, ārkārtīgi aktuāla tēma pēdējo gadu sociālo un tradicionālo mediju diskusijās), parādās filmā Darbinieku ieeja / Stage Door (1937) kopā ar Džindžeru Rodžersu / Rogers; izvēle starp spožu karjeru un ģimeni filmā Gada sieviete / Woman of the Year (1942) ar Spenseru Treisiju / Tracy. Filmā Vasaras laiks / Summertime (1955) ar melodramatisku vērienu attēlota vientulības tēma, bet šobrīd īpaši aktuālais temats par mākslīgo intelektu un visaptverošām bailēm, ka digitalizācija aizstās cilvēku zināšanas un darbu, – filmā Galda komplekts / Desk Set (1957), vienā no pirmajām, kas vispār pieskārās šai tēmai.
Hepbernas retrospektīvas kuratore bija leģendārā amerikāņu kinokritiķe Mollija Haskela / Haskell, kuras pētnieciskais fokuss uz sievietes tēla evolūciju kino aizsākās jau 20. gs. 70. gados. Festivālā notika arī saistoša Haskelas lekcija-saruna par Hepbernas ekrāna un reālās dzīves tēla uztveri pagātnes un mūsdienu kontekstā, un viena no izskanējušām atziņām bija – nozīmīgu lomu, ko Holivudā spēlē sievietes pēc četrdesmit, šodien varbūt ir pat mazāk nekā Hepbernas laikā.
Turpinot amerikāņu kino visaptverošā iespaida un spēcīgo sieviešu tēmu, visātrāk akreditācijas biļetes izķēra uz programmas sadaļu Norden Noir – norvēģu, zviedru un dāņu 40.–50. gadu filmas, kuru restaurētās versijas bija atveduši šo valstu arhīvi. Programmas popularitāte izskaidrojama gan ar vienmēr aktuālo noir stilu, gan faktu, ka šīs filmas uz kinoekrāniem ārpus Skandināvijas redzēt praktiski nav iespējams. Amerikāņu noir ietekmē ziemeļvalstu izpildījumā piedāvāta gan pazīstamā noir estētika, gan tēli, tai skaitā femme fatale skandināvu versijā. Drosmīgas tā laika kontekstā ir arī tēmas – vardarbība, slepkavības, aborti, alkoholisms, pašnāvības, viendzimuma attiecības utt.
Vienu no programmas galvenajām filmām, Nāve ir glāsts / Døden er et kjærtegn (1949), režisējusi norvēģu pirmā režisore sieviete Edīte Karlmāra / Carlmar, desmit filmu autore un kinovēsturē nozīmīga arī ar faktu, ka angažējusi Līvu Ulmani viņas pirmajai kinolomai. Nāve ir glāsts ir pirmā norvēģu noir un izcils žanra paraugs; tās naratīvo uzbūvi acīmredzami iedvesmojusi hrestomātiskā Dubultā apdrošināšana / Double Indemnity (1944). Norvēģu filmas centrā ir jauns automehāniķis, kurš aizraujas ar bagātu, skaistu un, protams, precētu liktenīgo sievieti, – un pavērsieni uz nenovēršamām beigām var sākties. Filma bija skandaloza ar intimitātes ainām, kas tolaik tika uzskatītas par pārāk atklātām, tomēr nodrošināja filmas popularitāti.
Izcilas šajā programmā bija arī citas filmas – Džons un Irēna / John og Irene (1949, rež. Asbjerns Andersens / Andersen, Ankers Sērensens / Sørensen), ārkārtīgi fatālistisks stāsts par ceļojošu naktsklubu dejotāju pāri, un zviedru Meitene ar hiacintēm / Flicka och hyacinter (1950, rež. Hasse Ekmans / Ekman, Ingmara Bergmana laikabiedrs), fascinējoša melodrāma – jaunas sievietes biogrāfijas izsekojums pēc viņas nāves, piedāvājot jaunus tēlus un negaidītus pavērsienus detektīva stilā un filmas darbības laikam tabu tēmu – aizliegtu kaisli; filma tiek salīdzināta ar Pilsoni Keinu / Citizen Kane (1941).
Visās šajās filmās izmantots klasiskais noir naratīvais paņēmiens – atmiņu uzplaiksnījums –, lielākā daļa darbības norisinās interjeros, pustumsā vai naktī, pilsētvidē, krasu, dramatisku gaismēnu ieskāvumā, kur morāli ambivalentie varoņi nespēj pretoties tumšajiem spēkiem un kaislīgām dziņām. Visās centrālo vietu ieņem sievietes tēls – gradācijās no vampa līdz mistērijai. Film noir stila iezīmes rodamas daudzās nacionālajās kinematogrāfijās, arī Latvijas kinovēsturē, un vienmēr aizraujoši tās ieraudzīt jaunā traktējumā.
Negaidīta atklāsme bija franču režisora, Luija Mala / Malle mācekļa Fransuā Leterjē / Leterrier filma Sliktie gājieni / Les mauvais coups (1961) ar spožu Simonu Sinjorē / Signoret galvenajā lomā. Filmā, kas uzņemta pēc tāda paša nosaukuma romāna un ir stāsts par lēnu laulības sabrukumu, fokuss pārvirzīts no Sinjorē varones vīra, rallija autobraucēja, uz pašas pamestās pusmūža varones psihodrāmu. Filmas vizualitātē manāmas Roberta Bresona / Bresson monohromās estētikas iezīmes, savukārt stāstā un Sinjorē tēlā manāmas sasauces ar Elizabetes Teilores / Taylor vēlākajām lomām filmās Kam no Vulfa kundzes bail? / Who's Afraid of Virginia Woolf? (1966) un Atspulgi zelta acī / Reflections in a Golden Eye (1967), taču Leterjē filma, īpaši restaurētajā versijā, vērtējama kā meistardarbs pati par sevi.
Sievietes tēmai pretstatu radīja krievu un ebreju izcelsmes amerikāņu režisora Lūisa Mailstona / Milestone (1895–1980) filmu retrospektīva ar tematisko nosaukumu Par kariem un vīriešiem. Mailstons pazīstams ar slavenāko mēmā kino gangsterfilmu Jandāliņš / The Racket (1928), kuras restaurētā versija dzīvās mūzikas pavadījumā tika izrādīta festivālā, un ar Remarka romānu ekranizācijām Rietumu frontē bez pārmaiņām / All Quiet on the Western Front (1930) un Triumfa arka / Arch of Triumph (1948, izcila Ingrīdas Bergmanes loma, kurā manāma līdzība ar Kasablanku / Casablanca (1942)), šajā izlasē bija iekļauta arī viņa absurdā Holivudā tapusī padomju propagandas filma par Ukrainu Ziemeļu zvaigzne / The North Star (1943).
Atgriešanos pie absolūtas klasikas un sinefilijas paraugstundas bija sagādājis Paramount studijas kinoarhīvs, izrādot Billija Vaildera / Wilder slaveno noir „kino par kino” – filmu Sanseta bulvāris / Sunset Boulevard (1950) jaunā digitāli restaurētā versijā.
Restaurācijas procesā ticis izmantots mākslīgais intelekts, lai atšķirtu un pēc iespējas tuvāk oriģinālam sabalansētu skaņu celiņus – voice-over, dialogus, trokšņus, mūziku.
Starp citu, šeit galvenā tēma līdzīga kā Substancē / The Substance – sievietes novecošanas traģēdija Holivudā.
Festivāla Il Cinema Ritrovato popularitāte, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem, ļoti pieaugusi – kādreizējo klusināto un nepiespiesto atmosfēru aizstājuši pūļi, pie ieejām zālēs drūzmējās rindas ilgi pirms seansu sākuma, vietas ne vienmēr bija garantētas. Šī fenomena pozitīvā puse ir fakts, ka interese par kinovēsturi un klasiku acīmredzami aug. Pat ja vismaz daļa festivālā izrādīto filmu pieejamas straumēšanā, industrijas veterāniem patīk atkārtot, ka nav iespējams aizstāt kinodarbu skatīšanos izcilā kvalitātē uz lielā ekrāna, koncentrētu programmu veidā, blīvi programmētā kontekstā. Tā ir arī iespēja turpināt diskusiju par arvien jaunām pagātnes kino interpretācijām un atsaucēm, kuras līdz šim atstātas ārpus oficiālajiem vēstures tekstiem.
