Kad dažādi “force majeure” pilnīgi izmaina cilvēka dzīves un darba apstākļus, tad izrādās, ka kino tomēr paliek kino jebkurā situācijā. Un Kino Raksti to atgādina, piedāvājot dažādus ieteikumus, kā apmeklēt visdažādākās pasaules, pat ja pašam skatītājam jāpaliek savās četrās sienās, pie sava lielā vai mazā ekrāna. Filmas jauniešiem un par jauniešiem, pasaules klasiku, Latvijas filmas, “Netflix” repertuāru un pat seriālu skaņu celiņus piedāvā profesionāli kinoskatītāji – Marta Elīna Martinsone, Tabita Rudzāte, Elīna Reitere, Žulijens Nuhums Kulibali un Ilmārs Šlāpins.
Marta Elīna Martinsone iesaka filmas jauniešiem
Motociklu vasara
(Uldis Brauns, Latvija, 1975, 70')
Dokumentālista Ulda Brauna vienīgā spēlfilma šogad svin savu 45. jubileju. Poētiskais un metaforiskais operatordarbs (Kalvis Zalcmanis un Ivars Seleckis) papildina un patiesībā arī uzbur šo stāstu par jaunību, brīvību un mīlestību. Protams, var strīdēties, vai šī filma ir akurāt domāta jauniešiem, vai varbūt drīzāk ir filma par jauniešiem. Es uzskatu – ir abējādi. Lai arī Motociklu vasara tapusi padomju laikos un runā par laikmetu, kas mūsdienu jauniešiem ir jau tāla, tāla pagātne, domāju – tā nav problēma. Zinot, kādu popularitāti ieguvuši dažādi seriāli, kuri izmanto retro estētiku, jāpievērš uzmanība faktam, ka Motociklu vasara piedāvā autentisku retro.
Stāsts par astoņpadsmit gadus veco Māri, kurš sastop jaunu līgavu Inesi un ar savu parādīšanos iedvesmo viņu aizbēgt no pašas kāzām, piederas arī road movie žanram. Pāris braukā ar motociklu, sastop dažādus savdabīgus tēlus un, protams, kā jau piedien pieaugšanas stāstam, meklē sevi, turklāt ievērības vērti ir Ineses progresīvie uzskati par dzīvi un attiecībām. Iespējams, ka šobrīd daudz kas filmā var likties naivs un pārlieku izskaistināts, taču uzskatu, ka šī Latvijas kino klasika gluži vienkārši ir jāredz.
Pieejama portālā filmas.lv (bez maksas) vai platformā Shortcut (abonēšanas maksa 6 EUR mēnesī)
Brokastu klubs / The Breakfast Club
(John Hughes, ASV, 1985, 97’)
Džons Hjūzs ir pazīstams kā viens no leģendārākajiem jauniešu filmu režisoriem. Astoņdesmito gadu vidū viņa filmas padarīja par zvaigznēm jauniešu aktieru grupiņu, ko iedēvēja par Brat Pack (atsaucoties uz sešdesmito gadu izklaides industrijas zvaigžņu kompāniju Rat Pack, kurai piederēja gan Frenks Sinatra, gan Dīns Mārtins, Semijs Deiviss juniors un citi). Šī iesauka radās, pateicoties divām 1985. gada filmām – Brokastu klubs un Svētā Elma uguns / St. Elmo’s Fire (režisors Džoels Šūmahers) –, un pieci no šīs aktieru grupas redzami par tīņu filmu klasiku kļuvušajā Brokastu klubā (Emilio Estevess, Entonijs Maikls Hols, Džads Nelsons, Mollija Ringvalde un Elija Šīdija).
Stāsts notiek pēcstundās, kurās satiekas pieci skolasbiedri, kuri ikdienā vispār nekomunicē, jo pieder katrs citai sabiedrības grupai, un katrs no viņiem šķietami apzīmogots ar kādu birku – atlēts, zubris, noziedznieks, princese, trakā. Šo pēcstundu laikā katrs no varoņiem parāda, ka viņi ir daudz kas vairāk, nekā šīs birkas, viņi cits citam atklājas, runā par vienaudžu spiedienu, ģimenes problēmām, savām bailēm un sapņiem. Šī ir filma, kas noteikti jāredz, lai saprastu, no kā radušies tīņu filmu noteikumi, klišejas un arī varoņu tipāži. Tajā pašā laikā filma ir godīgs un skaists vidusskolas dzīves portretējums.
Pieejama HULU STARZ (sākot no 5.99 $ mēnesī)
Bezpalīdzīgās / Clueless
(Amy Heckerling, ASV, 1995, 97’)
Filma Hetēras / Heathers (1989, Maikls Lēmans) radīja tādu kā robežšķirtni tīņu komēdijās, izmantojot farsu, pašironiju un pievēršoties daudz baisākiem sižetiem. Tas jo īpaši redzams deviņdesmito gadu nogales tīņu filmās, kuras izceļas ar krietnu devu pašironijas (Ledene / Jawbreaker (1999, Dārens Steins), Neiedomājami skaista / Drop Dead Gorgeous (1999, Maiks Patriks Jāns)) un arvien neprātīgākiem sižetiem, atkāpjoties no ierastā pieaugšanas stāsta. Tepat šajā kontekstā ir arī Eimijas Hekerlingas kulta lente Bezpalīdzīgās, kura par vienu no pieprasītākajām Holivudas zvaigznēm padarīja Alīsiju Silverstoni (līdz tam – sekssimbolu no grupas Aerosmith videoklipiem).
Eimija Hekerlinga stāstam par pamatu izvēlējās Džeinas Ostinas romānu Emma un tā motīvus ievietoja deviņdesmito gadu Beverlihilzā. Galvenā varone Šēra ir bagāta, populāra vidusskolniece, kura nolemj palīdzēt neveiklai jauniņajai, vārdā Tai. Līdzīgi kā Emmas gadījumā, Šēras pārliekā aizraušanās ar citu dzīvju nokārtošanu rada problēmas viņas pašas pasaulē. Šī ir brīnišķīgi kičīga filma, kura neapšaubāmi iedvesmojusi arī, piemēram, 2001. gada blokbāsteru Gudrā blondīne / Legally blonde (Roberts Luketics), un to vērts noskatīties kaut vai tādēļ vien, lai papriecātos par pārspīlētajiem deviņdesmito gadu tērpiem, slengu un dažādiem gadžetiem.
Pieejama Netflix
Nekrietneles / Mean Girls
(Mark Waters, ASV, Kanāda, 2004, 97’)
Tīna Feja ieguva atpazīstamību kā komiķe un scenāriste, pateicoties šovam Saturday Night Live, un Nekrietneles ir viņas pirmais filmas scenārijs. Balstoties Rozalindas Vaizmenas romānā, Feja kopā ar režisoru Marku Votersu radījusi vienu no asprātīgākajām filmām par meiteņu pasauli vidusskolā. Galvenā varone Kedija (Lindsija Loena) ir uzaugusi Āfrikā un pirmo reizi iepazīstas ar ASV vidusskolas sarežģīto hierarhiju. Gribēdama palīdzēt savai draudzenei Dženisai atriebties skolas populārākajai meitenei Regīnai, Kedija piedzīvo gan popularitāti, gan nodevību un intrigas, gan arī sieviešu solidaritāti.
Filmas lielākais pluss, bez šaubām, ir šovā uztrenētā Tīnas Fejas spēja radīt absurdas situācijas un asprātīgus dialogus – šī joprojām ir viena no citētākajām filmām neseno laiku vēsturē un noteikti arī viena no divtūkstošo gadu smieklīgākajām tīņu komēdijām. Filma iemanās pasmieties gan par dzimumu stereotipiem, gan par pašu žanru kā tādu, tajā pašā laikā arī perfekti parādot, cik ļoti sarežģīti ir būt pusaugu meitenei. Filma padarīja par zvaigznēm arī līdz šim nepazīstamās aktrises Reičelu Makadamsu, Amandu Saifredu un Liziju Keplenu.
Filma pieejama HULU CINEMAX (sākot no 5.99 $ mēnesī)
Eiforija / Euphoria
(Sam Levinson, ASV, kopš 2019, TV seriāls, 55’)
Lai arī Eiforija nav filma, bet gan seriāls, šai izlasei to var pievienot, jo šobrīd seriālu un filmu pasaules ir tik cieši blakus, ka gandrīz nav nošķiramas. HBO seriāls ar slaveno dziedātāju un aktrisi Zendaju galvenajā lomā, manuprāt, ir viens no labākajiem darbiem, kas uz ekrāna iemieso mūsdienu tīņu pasauli, problēmas un attieksmi pret dzīvi. Zendaja atveido Rū, kura pēc narkotiku pārdozēšanas pavadījusi laiku rehabilitācijas centrā un tagad, atgriezusies skolā, cīnās ar depresiju, vientulību un nelaimīgu mīlestību.
Eiforija ir brīnišķīgs, skaudrs un vizuāli izstrādāts darbs, kas neiekrāso pasauli didaktiski vai melnbalti, lai gan pievēršas smagām tēmām –
fiziska un seksuāla vardarbība, mazgadīgo izmantošana, transpersonu tiesības, seksuālās identitātes meklējumi, aborts un mentālās veselības problēmas. Seriālā redzams lielisks aktieru ansamblis, kuri arvien biežāk parādās arī citos projektos.
Tīņu filmas un seriāli lielākoties tiek filmēti diezgan klasiskā veidā, neaizraujoties ar vizuāli interesantiem risinājumiem, bet Eiforija šajā ziņā izceļas. Līdzīgi kā seriāla radītāja Sema Livingstona filmā Slepkavošanas nācija / Assassination Nation (2018), liela nozīme ir neona krāsām, sulīgām gaismām, galvu reibinošām kameras kustībām un rakursu maiņām, arī sajaukumam starp realitāti un fantāziju. Seriāla vizuālās valodas autoru vidū ir, piemēram, Slepkavošanas nācijas operators Marsels Revs, kā arī Drū Daniels, nesen Rīgā rādītās filmas Viļņi / Waves (2019) operators. Kopumā seriālu pirmajā sezonā filmējuši četri dažādi operatori, arī Andrē Šemetofs un Ādams Ņūports-Bera, kas vairāk pazīstami ar mūzikas videoklipu filmēšanu, un tas jūtams arī Eiforijas kopējā stilistikā. Seriālam paredzēta arī otrā sezona.
Pieejams – HBO LMT Viedtelevīzijā (mēneša maksa 5.99 EUR, iespējams 30 dienas izmēģināt HBO bez papildu maksas)
Tabita Rudzāte iesaka kino klasiku
Svešinieks / The Stranger
(Orsons Velss, ASV, 1946)
Neskatoties uz to, ka pats režisors Orsons Velss Svešinieku atzinis par savu nemīļāko filmu, tas ir gana aizraujošs nuāra trilleris ar visu attiecīgo atribūtiku un noskaņu. “Kurš gan cits, ja ne īsts nacists, noliegtu Kārļa Maksa vācietību un uzsvērtu viņa ebreju izcelsmi?” Tieši šis faktors ir izšķirošais, lai Sabiedroto kara noziegumu komisijas pārstāvis misters Vilsons zem miermīlīgā skolotāja Čārlza Renkina čaulas atšifrētu izbēgušu nacistu noziedznieku. Interesanti, ka misteru Vilsonu ar vēsu šarmu šajā filmā spēlē Edvards Dž. Robinsons, kuru ierasts redzēt visdažādāko neliešu lomās.
Filma pirmizrādi piedzīvoja 1946. gadā un, tāpat kā šajā gadā iznākusī Alfrēda Hičkoka Notorious, pievērsās tobrīd acīmredzot ļoti aktuālai problēmai – kā sadzīt rokā no Vācijas un taisnās tiesas izbēgušus un kaut kur ārzemēs noslēpušos nacistu noziedzniekus. Filmā Svešinieks tas izdodas ārkārtīgi viegli, kaut par Čārlzu Renkinu pārtapušais Francis Kindlers ir neticami ātri un ērti iekārtojies kādā Konektikutas mazpilsētā, gatavojas precēties ar ASV Augstākās tiesas tiesneša meitu un aizrautīgi labo baznīcas torņa senlaicīgo pulksteni.
Šķiet, vienīgā filmas neveiksme ir pats Velss Renkina lomā – viņš, manuprāt, izskatās tāds kā dezorientēts, mazliet sapīpējies un nebūt nepārliecina kā aukstasinīgs nacistu māstermainds.
Filma pieejama Netflix
Cilvēks visiem gadalaikiem / A Man for All Seasons
(Freds Cinnemans, Lielbritānija, 1966)
Vairākiem Oskariem godalgota, bet nepelnīti piemirsta filma, kuras pamatā oriģināls dramaturģiskais materiāls (lugas autors Roberts Bolts ir arī filmas scenārija autors). Šajā gadījumā varas spēles tiek izspēlētas 16. gadsimta Anglijas galmā, un notikumu centrā ir sers Tomass Mors – jurists, valstsvīrs, humānists un reformācijas pretinieks. Viņš bija tuvs karaļa Henrija VIII draugs un uzticības persona – līdz brīdim, kad atteicās atbalstīt karaļa vēlmi šķirties no sievas, lai apprecētu Annu Boleinu (šī izvēle galu galā noveda pie Anglijas baznīcas nošķiršanās no katoliskās pasaules). Taču patiesībā filmas vēstījums ir pārlaicīgs un arvien aktuāls, jo runa jau nav par katoļiem un protestantiem, karaļiem un viņu sievām, bet par vienu cilvēku, kurš vispārējā politisku intrigu, korupcijas, sīku nodevību un mazākā ļaunuma pieņemšanas situācijā spēj palikt uzticīgs pats sev un tam, kam viņš tic. Tam, kas, viņaprāt, ir taisnīgs, godīgs un patiess – lai kas tas arī būtu.
Filma pieejama Netflix
Montijs Paitons un svētais Grāls / Monty Python and the Holy Grail
(Terijs Giljams & Terijs Džonss, Lielbritānija, 1975)
“Jūs mūs neiebiedēsit, jūs – angļu cūku suņi! Ejiet un uzvāriet savas pakaļas, jūs – dumiķu bērni!” Tā filmā Montijs Paitons un svētais Grāls kāds bruņinieks ar izteiktu franču akcentu auro uz Svētā Grāla meklētāju pulciņu jeb slaveno „Paitona sešinieku” (Džons Klīzs, Stīvens Greiems, Terijs Džonss, Terijs Giljams, Ēriks Aidls un Maikls Peilins). Lai arī filma uzņemta pirms 45 gadiem, turklāt par niecīgu budžetu, ko diezgan labi var redzēt inscenējuma pieticībā, tā nebūt neliekas novecojusi, turklāt joki ar katru skatīšanās reizi liekas arvien smieklīgāki. Taču par laika nepielūdzamo plūdumu nežēlīgi atgādina gan filmas režisora un Paitona veceņu lomu tēlotāja Terija Džonsa nesenā aiziešana mūžībā, gan fakts, ka Maikls Peilins, kurš filmā spēlē seru Galahadu, ir iecelts bruņinieku kārtā, tā kļūstot par seru Maiklu.
Montija Paitona dīvainais, absurdos apvērsumos balstītais humors droši vien ir saprotams ne visiem, taču šīs un pārējo viņu filmu un televīzijas skeču nepārejošā popularitāte visā pasaulē apliecina, ka zināma deva absurdu joku ir vajadzīga visos laikos un visās nācijās.
Filma pieejama Netflix
Mierīgās saules gads / Rok spokojnego solnca / The Year of the Quiet Sun
(Kšištofs Zanusi, Polija, Itālija, VFR, 1984)
Izpostīta ainava, izpostītas dvēseles, divi cilvēki (karā izdzīvojusi poļu atraitne un amerikāņu virsnieks, izbijis karagūsteknis) satiekas kaut kādā nevietā un nelaikā un mēģina atrast ceļu uz mīlestību. Filma Mierīgās saules gads, kas 1984. gadā ieguvusi Zelta lauvu Venēcijas kinofestivālā, ir vēl viena versija par 1946. gadu, tikai no laikā attālinātāka, nosacītāka skatpunkta, nekā iepriekš aprakstītais Svešinieks.
Šis ir elēģisks, klusināts vēstījums par cilvēku vēlmi pēc tuvības, pēc šīs “mierīgās saules” – par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem un nespējai saprasties vienā valodā, par spīti pārdzīvojumiem, kas izdangājuši dvēseli. Starp Emīliju un Normenu visskaļāk runā klusums, viss nepateiktais vai nesaprastais, kamēr viņu acis nodod nepārvaramo vēlmi noticēt mīlestības iespējamībai. Taču, ja tikko piedzīvota šāda humānisma krīze, kāds bijis Otrais pasaules karš, vai kāds vispār ir tiesīgs pretendēt uz personisku laimi un tīrām, cilvēciskām attiecībām? Varbūt mums nekas tāds vairs nepienākas…
Filma pieejama Netflix
Nav dūmu bez stobriem / Lock, Stock and Two Smoking Barrels
(Gajs Ričijs, Lielbritānija, 1998)
Šī ir absolūta 90. gadu kulta klasika, tolaik šokējoša ar Gaja Ričija jaunās kino stilistikas pieteikumu, pie kuras nu jau viņš mūs pieradinājis, – neskaitāmi varoņi un sižeta līnijas, savijušies šķietami neatšķetināmā kamolā, milzu ātrumā tinas un pinas nemitīgas vārdu gūzmas un vardarbības pavadījumā, līdz galu galā atšķetinās, un pārsteidzošā kārtā visi gali sanāk kopā. Lai arī kādu trešdaļu filmas teksta nav iespējams saprast Londonas noziedzības pasaulē neiesvētītajiem, to klausīties tik un tā ir tīri muzikāla bauda. Un citāti no filmas, piemēram, “I asked for a refreshing drink, not a fucking rainforest!”, “We grow copious amount of ganja” vai “If the milk turns out to be sour, I ain’t the kinda pussy to drink it”, ir neatgriezeniski iesakņojušies manas paaudzes leksikā.
Kontekstā ar Ričija svaigāko veikumu Džentlmeņi / The Gentlemen (2020), kas joprojām skatāms kinoteātros, filma Nav dūmu bez stobriem būs labs atgādinājums par to, “ar ko tas viss sākās”, turklāt ar savu nenovecojošo jauneklīgumu, entuziasmu, absolūto spēles prieku un talantu filma spēj aizraut arī (kā pārliecinājos) mūslaiku jauniešus.
Filma pieejama Netflix
Elīna Reitere iesaka Latvijas kino
Redzi, dzirdi Latviju
Vietne Redzi, dzirdi Latviju ir Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve, kurā par brīvu visā pasaulē var noskatīties ar Latviju saistītas kinohronikas un dažādus filmējumus, kas veidoti laika posmā no 1910. – 1962. gadam. (Materiāli, kurus iespējams noskatīties tiešsaistē, marķēti ar sarkanas kameras simbolu.)
Lai vai cik liela laika distance mūs šķir no filmētajiem notikumiem, lai vai kā mainās vizuālā valoda, šajās hronikās demonstrētais skaidri norāda, ka kino vienmēr ir bijis svarīgs varas un ideoloģijas reprezentācijas rīks. Atainotie vadoņi, monarhi, mākslinieki, sociālo grupu pārstāvji, sabiedrību vienojošie rituāli un aizkadra teksti un balsis var mainīties, bet vienmēr ir kameras panorāmējošais žests, kas paver kino telpu, lai parādītu vienas un tās pašas vietas - Daugavmala, Esplanāde, Vecrīgas ielas. Cauri gadu desmitiem mainās pa tām ejošie cilvēki, taču vienmēr ir kāds, kas ieskatās tieši kamerā. Viņš ar savu skatienu lauž kinohroniku ideoloģiskos uzstādījumus un vizuālo motīvu atkārtošanās loģiku, atgādinot, ka cilvēks nav vien bandinieks kameras filmētajā ļaužu masā, bet katrs ar savu unikālo pieredzi, no kuras mums gan tagad palicis tikai šis viens skatiens vienā kadrā.
Pieejams ŠEIT
Kolka Cool
(Juris Poškus, 2011)
Gaidot Jura Poškus jaunākās spēlfilmas Saule spīd 24 stundas pirmizrādi, ir vērts atklāt, ka kinozinātnieces Ingas Pērkones grāmatā Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino, kas tiks laista klajā gada vidū, būs plaša nodaļa par Hermaņa-Poškus metodi, kas bija atslēga režisora otrās spēlfilmas Kolka Cool radošajai veiksmei un trim Lielā Kristapa balvām. Andža, Gvido un Simona (galvenajās lomās Artuss Kaimiņš, Andris Keišs un Iveta Pole) kaut kā planē pa dzīvi. Kluss lauku nostūris kaut kur pie jūras, nekas jau nenotiek. Papeldina tējas maisiņu krūzītē, padirn uz soliņa un iedzer aliņu. Jo nekas jau nenotiek. Varbūt pārdos māju, varbūt precēsies. Viss filmā iesaistītais aktieru ansamblis,veidojot pedantiski smalkas mikrosituācijas, izspēlējot ironiskas mizanscēnas, kuras ir apbrīnojamas savā ikdienas garlaicīguma un tukšuma precīzi naturālistiskajā tvērumā, režisora Jura Poškus vadībā izveidojuši vienu no vislabākajām “klusajām“ komēdijām Latvijas nesenajā kinovēsturē.
Filma pieejama Shortcut / Helio
Lailas Pakalniņas dokumentālo īsfilmu triloģija
Šis solās būt Lailas Pakalniņas gads – viņas jaunākā dokumentālā filma Pirmais tilts tikko iekļauta ievērojamā starptautiskā dokumentālā kino festivāla Visions du Réel konkursa skatē, bet vēlāk gada gaitā gaidāma viņas sestās spēlfilmas Spogulī pirmizrāde. Ar savām pēdējām filmām Pakalniņa atgriežas pie sadarbības ar operatoru Gintu Bērziņu, un tāpēc ir īstais brīdis paskatīties, ar ko sākās starptautiski viskonvertējamākās Latvijas režisores daiļrade. Savu pirmo starptautisko atzinību Laila Pakalniņa ieguva ar īsfilmu triloģiju Veļa (1991), Prāmis (1994) un Pasts (1995), kad tās 1996. gadā tika iekļautas Kannu kinofestivāla programmā Un certain regard. Režisores Lailas Pakalniņas, operatora Ginta Bērziņa un skaņu operatora Anrija Krenberga spēja pārveidot savu acu priekšā atrasto realitāti poētiski piesātinātā melnbaltā dokumentalitātē šodien liek domāt, cik garu ceļu ir nogājusi šī radošā triāde. Šķiet, deviņdesmitajos naratīva bija vairāk. Bet tas nav ne labāk, ne sliktāk. Tikai jābūt uz to gatavam.
Filmas pieejamas dokumentālā kino portālā dafilms.com, mēneša maksa 6 EUR vai arī strīmot katru filmu par 1,50 EUR. Šajā vietnē var noskatīties daudzas Lailas Pakalniņas filmas.
Vienu biļeti, lūdzu!
(Matīss Kaža, 2016)
Gan drīz pienāks atkal tas brīdis, kad mēs pat vēl kaislīgāk nekā līdz šim iesim meklēt kultūru īstā teātrī, īstā kino, īstā koncertzālē un muzejā, izbaudot dažādas mākslas kā kolektīvu klātienes pārdzīvojumu. Tad – ja vien nebūs jāsteidzas atpakaļ pie biroja darbgalda – pat bez brokastošanas skriesim ārā no dzīvokļa skatīt kultūras pasākumus, kā to dara septiņdesmit astoņus gadus vecā Nikija režisora Matīsa Kažas debijas dokumentālajā filmā Vienu biļeti, lūdzu!. Bet, kamēr tas nav iespējams, dosim mākslai iespēju digitālā formātā, jo neviens mākslas veids nevar pastāvēt bez sava skatītāja un klausītāja. Un šo satikšanos, radot sava veida divvirzienu komunikatīvo telpu starp skatītāju un mākslas darbu, mēs katrs varam radīt šodien, pat neizejot no mājas. Piemēram, ļaujoties tikko pirmizrādītajai Kažas dokumentālajai filmai Klejotāji, kura šajā ārkārtas situācijā daudz ātrāk, nekā sākotnēji plānots, ir nonākusi straumēšanas platformā Vimeo On Demand (maksa 4,44 eiro).
Filma pieejama bez maksas Matīsa Kažas Vimeo kontā ŠEIT.
Ilmārs Šlāpins iesaka jauniešu seriālus ar brīnišķīgiem skaņu celiņiem
Pēdējā laikā vairojies tādu seriālu skaits, kas ne vien iepriecina ar spraigu sižetu varoņiem, kuros iemīlēties, bet neviļus iemāca skatītājam kādu mūsdienu sabiedrībā noderīgu morālu, sociālu vai seksuālu prasmi, iemaņu un vērtību. Taču iepriecina arī tendence rūpīgi piedomāt pie skaņu celiņa veidošanas, ņemot vērā dziesmu tekstus, muzikālo un vēsturisko kontekstu, noskaņu un pārsteiguma momentu. Noskatoties šādu seriālu, rodas vēlme sameklēt tā muzikālo pavadījumu un vēl pāris dienas pavadīt sentimentālā noskaņojumā. Bet var darīt arī otrādi – mēs piedāvājam noklausīties, kādas dziesmas skan dažos Netflix seriālos, lai izspriestu, vai vēlaties tos arī redzēt.
Stranger Things
3 sezonas, 25 sērijas, kopš 2016
Žanrs: bērnu šausmu filma
Ekrānā redzēsim Vinonu Raideri un lielisko 2016. gada atklājumu – Milliju Bobiju Braunu, kura tēlo mazo meiteni ar pārdabiskajām spējām. Pārdabiskās parādības un valdības sazvērestības spēj noturēt uzmanību, taču seriāla odziņa, bez šaubām, ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sadzīves detaļu, estētikas un, protams, mūzikas izmantojums. Skaņu celiņu veido īpaši sarakstīta titru un fona mūzika, ko retro elektronikas skanējumā radījuši Kails Diksons un Maikls Steins no grupas Survive, taču daudz izmantota arī mūzika, ko varoņi klausās radio, kasešu magnetofonos un ballītēs – Wham!, Madonna, Scorpions, Motley Crue, Toto, The Clash, Sindija Lopere – vārdu sakot, tas, ko šodienas jaunieši nav dzirdējuši, bet ar ko uzauguši viņu vecvecāki.
Seriāla mūzika platformā Spotify - ŠEIT
OA (2016-2019)
2 sezonas, 16 sērijas
Žanrs: noslēpumu un pārdabisko parādību trilleris
Režisora Zāla Batmanglidža un aktrises, scenāristes Britas Mārlingas sadarbībā jau iepriekš tapušas dīvainas un noslēpumainas filmas – Austrumi / The East (2013) un Manas balss skaņa / Sound of My Voice (2011). Arī seriālā OA tiek turpināts nepateiktības un neticamības paņēmiens, kas uztur skatītājos spriedzi ne sliktāk par šausmu vai pakaļdzīšanās ainām. Arī šeit darbība daļēji notiek nesenā pagātnē, daļēji – neskaidrā tuvējā nākotnē, un mūzikas izvēli vairāk diktē nepieciešamība piešķirt notiekošajām noteiktu noskaņu. Dzirdēsiet Duran Duran un Pearl Jam, rezignēto Nilsu Frāmu un Benu Frostu, etiopiešu džezu un krievu postpankus Shortparis.
Seriāla mūzika platformā Spotify - ŠEIT.
Anne With An E (2017-2019)
3 sezonas, 27 sērijas
Žanrs: L.M. Montgomerija romānu (Anna no Zaļajiem jumtiem u.c.) ekranizējums
Aizkustinošs un satriecoši mūsdienīgs seriāls par senāku laiku bārenes pieaugšanu nomaļā Kanādas salā. Galvenajā lomā aktrise Emībeta Maknaltija, kuru nav iespējams nemīlēt, lai arī cik kaitinoši eksaltēta, pļāpīga un romantiska viņa censtos būt. Nelielu skandālu izraisīja titru video ar mūsdienu popmūziku fonā (grupas The Tragically Hip, Ahead of a Century) un animētu Maknaltijas tēlu, kas esot “tīši padarīts skaistāks” – nu, it kā izdabājot plašākai publikai. Būtībā nekādas pretrunas te nav – skaistuma standartiem neatbilstošā galvenā varone savā iztēlē sevi redz pavisam citādāku. Interesanti filmā iekļauti vēl citi motīvi, kas arī “ir priekšā savam laikam” – visai konservatīvajā provinces sabiedrībā mazā meitene lauž dzimumu stereotipus, aizstāv sieviešu tiesības uz izglītību un patstāvību, izplata iecietību pret citādību un cenšas itin visā saskatīt skaisto. Neuzkrītošo “lauku un klajumu” mūziku sarakstījuši kanādiešu komponisti Amins Bhatia un Arijs Pozners.
Seriāla mūzika platformā Spotify - ŠEIT.
The End of the F***ing World (2017-2019)
2 sezonas, 16 sērijas
Žanrs: pusaudžu drāma ar melnā humora un detektīvtrillera elementiem
Meitene, kurai viss apnicis, un puika, kurš grib kādu nogalināt (nu, viņam ir tādas tieksmes), – viņi satiekas un aizmūk no mājām, lai dotos eksistenciālā ceļojumā, kurā pārbaudījumi un likstas satuvina aizvien ciešāk un ciešāk. Aizkustinoši simpātiski varoņi un neticami cinisks scenārijs liek šim seriālam izraisīt atkarību, kuru vēl vairāk pastiprina rūpīga mūzikas izvēle, nereti iepinot to filmas darbībā un piešķirot nejaušiem teksta fragmentiem kādu īpašāku nozīmi. Lai arī darbība notiek mūsdienās, Amerikas lauku ainava un bēguļojošo mazgadīgo noziedznieku tēma prasa noteiktu muzikālu stilistiku, ko izdevies atrast, izmantojot to pašu paņēmienu, ko lietoja Kventins Tarantino – smelties iedvesmu piecdesmito un sešdesmito gadu mūzikā. Seriālā skan ieraksti no Bernadetas Kerolas, Vandas Džeksones, Henka Viljama, Nensijas Vilsones, Džūlijas Londonas, Betjes Swonas un citu aizgājušo laiku aizmirsto ģēniju arhīviem.
Seriāla mūzika platformā Spotify - ŠEIT un ŠEIT
I Am Not Okay With This (kopš 2020)
1 sezona, 7 sērijas
Žanrs: attiecību komēdija ar superspēju trillera elementiem
Pavisam svaigs seriāls, kuram iznākušas vēl tikai pirmās septiņas sērijas un vēl īsti nav zināms, kā veiksies turpmāk. Tas ir pieteikts kā seriālu The End Of the F***ing World un Stranger Things radītāju veidots, taču izskatās vairāk pēc komiksa ekranizējuma. Vienīgais pa īstam spēcīgais elements ir aktrise Sofija Lillisa galvenajā lomā – tā ir jocīga pusaudžu meitene, kas mokās ar attiecību veidošanu jaunajā skolā, paralēli atklājot sevī superspējas, kas atmostas tad, kad viņa kļūst uz kādu dusmīga.
Ieteicams skatīties pusaudžiem, kas netiek galā ar dusmām.
Komiksa sajūtu pastiprina neskaidrais notiekošā laiks – apģērbs, mūzika un fakts, ka neviens nelieto mobilos telefonus, liecina par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem, taču fanošana par vinila platēm un atsaukšanās uz VHS formātu kā novecojušu liecina par mūsdienām. Mūzikas izlase ir stilīga un daudzpusīga: Roxy Music, Prefab Sprout, Pixies, Karena Daltona, Roxette un galvenā varoņa mīļākā grupa Bloodwitch.
Seriāla mūzika platformā Spotify - ŠEIT.
Sex Education (kopš 2019)
2 sezonas, 17 sērijas
Žanrs: pusaudžu attiecību drāma ar komēdijas elementiem
Seriāls, kas būtu piespiedu kārtā jānoskatās katram pusaudzim, kura vecāki vēlas, lai viņam būtu veselīga attieksme pret seksualitāti un ar to saistītajām attiecību problēmām. Ir pārsteidzoši, cik viegli un smieklīgi par to iespējams runāt mūsdienu mediju valodā. Seriālā ir vesela virkne brīnišķīgu tipāžu un nestandarta problēmu vai situāciju, scenāristi vienā laidā sagrauj stereotipus un klišejas, ļaujot varoņiem meklēt un atrast savu seksualitāti visdziļākajos brikšņos. Arī mūzikas izvēle ir līksma un satraucoša, skaņu celiņa centrā ir transseksuālas amerikāņu dziedātājas Ezras Fūrmanas dziesmas – gan no agrākiem ierakstiem, gan speciāli seriālam radītas. Pirmās sezonas septītajā sērijā redzama arī viņa pati – uz skatuves skolas deju vakarā.
Seriāla mūzika platformā Spotify - ŠEIT
Skins (2007-2013)
7 sezonas, 61 sērija
Žanrs: pusaudžu drāma
Ja nu karantīna ievelkas garumā un vēl nav redzēts ikoniskais seriāls Skins, nevar laist garām izdevību iegrimt šajā sapņu cerību un skarbu pārdzīvojumu pilnajā pasaulē, kurā britu pusaudži iemīlas, ienīst, kaut ko iemācās un neko neiemācās, cieš un iet bojā, lieto narkotikas un iepazīst seksu, bet viscaur un visu laiku klausās mūziku. Tā ir skumja un bezcerīga, liriska un noslēpumaina, šī seriāla skaņu celiņu var klausīties kā atsevišķu mākslas darbu, atklājot aizvien ko jaunu un iepriekš nedzirdētu.
Seriāla mūzika platformā Spotify - ŠEIT
Žulijens Nuhums Kulibali iesaka svaigākās filmas no Netflix
Džuno / Juno
(Jason Reitman, ASV, 2007)
Lai pastiprinātais uztraukums par veselības krīzi tomēr neaizēnotu skolēnu brīvlaika norisi, iespējams, ir pienācis laiks vēlreiz vai no jauna noskatīties Džeisona Reitmana komēdijdrāmu Džuno. Šī filma zināmā mērā radīja standartu Holivudā, bet indie filmu estētikā ražotajiem, jauniešu auditorijai paredzētajiem stāstiem, turklāt ASV lielbudžeta kino sistēmā nostiprināja spēcīgās, asprātīgās mūsdienu pusaudzes tēlu (zināma radniecība ar 2001. gada lielisko filmu Spoku pasaule / Ghost World). Filmā Elenas Peidžas varonei Džuno, kas piedzīvojusi neplānotu grūtniecību, nākas pieaugt tieši proporcionāli sava vēdera apkārtmēram un saprast, kā iespējams navigēt cauri pusaudzes gadiem, kad pēkšņi atklāj, ka šajā pasaulē neesam atbildīgi tikai par sevi vien. Galveno lomu atveidotāji Ellena Peidža un Maikls Sera šīs filmas popularitātes dēļ kļuva par ļoti pieprasītiem aktieriem un, lai gan abi diemžēl nākamās desmitgades laikā norietēja visai bezgaumīgu lielbudžeta produktu dēļ, filmā Džuno vēl ir iespējams izbaudīt abu niansēto un jūtīgo pieeju sarežģītam laikam un tēmām. Vēl vienam iedrošinājumam – filmā ir spīdoši dialogi, viens no iemesliem, kāpēc Džuno 2007. gadā saņēma Oskara balvu par labāko oriģinālscenāriju (scenāriste Diablo Koudija).
Pirms saulrieta / Before Sunset
(Richard Linklater, ASV, 2004)
Šķiet, ka Netflix izspēlējis savādu joku, martā saviem abonentiem piedāvājot tikai vidējo no Ričarda Linkleitera īpatnējās, 18 gadus aptverošās triloģijas Before… jeb Pirms…, tomēr filma ir pilnībā skatāma kā atsevišķa vienība, tādēļ nevajadzētu uztraukties par iekāpšanu mīlas stāsta vidū.
Filma vēsta par Selīnas (lomā Džūlija Delpī) un Džesija (Ītans Houks) atkalsatikšanos Parīzē deviņus gadus pēc pirmās filmas Before Sunrise (1995) notikumiem Vīnē. Gluži kā pirmā filma, arī Pirms saulrieta apbur ar savu nesteidzīgo, reālajam laikam pietuvināto tempu un pilsētas portretu kā izteiktu tēlu, ar atteikšanos no pārliekas stilizācijas un ar ļoti dzīvām sarunām, kuras dīvainā kārtā atklāj kaut kādu fundamentālu patiesību par iemīlēšanos (jāmin, ka filma bija nominēta Oskaram par labāko adaptēto scenāriju).
Mans personīgais Aidaho / My Own Private Idaho
(Gus van Sant, ASV, 1991)
Mazliet šmaukšos, jo viens svarīgākajiem queer new cinema darbiem – Gasa Van Santa filma "Mans personīgais Aidaho" – straumēšanas vietnē atrodas jau mazliet vairāk nekā mēnesi, taču pavisam iespējams, ka vēl kāds to nav pamanījis. Filmā vienā no savām pēdējām lomām redzams „deviņdesmito gadu Džeimss Dīns" – talantīgais Rivers Fīnikss, kurš 1993. gadā traģiski zaudēja dzīvību narkotiku pārdozēšanas dēļ; varoņa draugs ir vēl jauns Kianu Rīvss.
Fīniksa varonis ir eskorta zēns, kurš sirgst ar smagu narkolepsiju (iemigšanas lēkmēm), un filma seko viņa apziņas plūsmai ceļā uz vietu, kuru viņš pašam neizskaidrojamu iemeslu dēļ vēlas saukt par mājām, – Aidaho. Sajūtu līmenī šis ceļojums ir neapšaubāmi radniecīgs Vima Vendersa klasiskajam darbam Parīze, Teksasa / Paris, Texas (1984) – nav viegli jēgpilni izklāstīt abu filmu sižetus, jo darbos priekšplānā nostājas kinovalodas paņēmieni. Tiesa, Venderss stāstu primāri atklāj caur mizanscēnu, bet van Santam šajā filmā raksturīgākas spēles ar montāžu.
Altered Carbon, 2. sezona
(četri režisori astoņām sērijām, ASV, 2020)
Līdz skatītājiem beidzot nonākusi arī Netflix producētā seriāla Altered Carbon otrā sezona, kas iepriecinās zinātniskās fantāzijas žanra fanus. Stāsts ir diezgan klasisks savās žanra iezīmēs – skatītājs seko bijušajam kareivim Takeši Kovakam 24. gadsimtā, kur cilvēka apziņu ir iespējams lejupielādēt mazā ierīcē un sabiedrība (vai vismaz tās daļa) ir pieņēmusi, ka ķermenis ir tikai utilitārs gaļas gabals. Šāda veida distopijā ne tikai tiek šķetināti jautājumi par cilvēka dabas patieso izcelsmi, bet arī aizraujošā veidā notiek spēles ar nemirstības konceptu. Īpaši varētu patikt tiem, kuri meklē ko stilistiski un idejiski līdzīgu Mamoru Oši 1995. gada animācijas filmai Rēgs bruņās / Ghost in the Shell vai Ridlija Skota hrestomātiskajai Pa asmeni skrejošais / Blade Runner (1982).
Crip Camp: A Disability Revolution
(James Lebrecht, Nicole Newnham, ASV, 2020)
Iemetot skatu nākotnē, piekodinu, ka 25. martā pie skatītājiem arī Latvijā nonāks Sandensas kinofestivālā skatītāju balvu ieguvusī Crip Camp: A Disability Revolution – dokumentāla filma par aktīvistu veidotām un Vudstokas atmosfērā uzturētām vasaras nometnēm jauniešiem ar īpašām vajadzībām ASV pagājušā gadsimta 70. gados. Vairāki kinokritiķi jau paspējuši norādīt uz stāsta nozīmīgumu ne tikai arī šodien aktuālu sociālo tēmu risināšanā (cilvēki ar invaliditāti ir lielākā minoritāšu grupa ASV) , bet arī tādas vēstures atveidošanā, kas atšķiras no vispārpieņemta (un tādēļ bieži vien netaisnīga) pagātnes naratīva. Interesants fakts – filmas izpildproducentu starpā ir arī iepriekšējais ASV pirmais pāris, Mišela un Baraks Obama.
