„Klases salidojumi” un „Jaungada taksometri”, „Kriminālās ekselences fonds” un „Svingeri”… Visas šīs un vēl dažas pēdējos gados uzņemtas filmas vieno fakts, ka tās ražotas bez valsts finansējuma. Ko tas liecina par Latvijas filmu nozari? Kā dažādi finansējuma avoti ietekmē rezultātu? Un ko šāda tendence sola skatītājam? – par šīm un vēl citām tēmām diskutē nozares profesionāļi.
Kino Rakstu diskusijā piedalās filmu Jaungada taksometrs un Jaungada taksometrs 2 producente Linda Krūkle, mazbudžeta spēlfilmas Blakus režisore Alise Zariņa, filmu izplatīšanas kompānijas Acme Film Latvijas nodaļas vadītāja Inese Apse, uzņēmuma Tet izklaides daļas vadītāja, straumēšanas platformas Shortcut pārstāve Inga Alika-Stroda, producents un Valsts Kultūrkapitāla fonda filmu nozares eksperts Roberts Vinovskis, filmu izplatīšanas kompāniju Spektrs un Kino Kults pārstāvis Sergejs Timoņins un filmu Klases salidojums un Klases salidojums 2 producents Kristians Alhimionoks, sarunu vada portāla Kino Raksti galvenā redaktore Kristīne Matīsa, fotografē Agnese Zeltiņa. Saruna notiek Ģertrūdes ielas teātrī - paldies par viesmīlību!
Kristīne Matīsa: - Kino Raksti jau labu laiku gatavojās organizēt šādu diskusiju, un kļūst arvien uzskatāmāk, ka sarunai patiešām ir pamats. Latvijas filmu nozarē pieaug tādu filmu skaits, kuru finansējumu veido nevis Nacionālā Kino centra konkursi un valsts nauda, bet gan privāti ieguldījumi no dažādiem avotiem. Agrāk tādu filmu nebija tik daudz – vai nu producentiem bija mazāk iztēles finansējuma meklēšanā, vai valstī nebija atbilstoša ekonomiskā situācija, to mēs varam sarunas gaitā noskaidrot. Šobrīd tādas filmas ir, arī nupat pirmizrādītais Klases salidojums 2, un pirmais jautājums – vai tas ir izmisuma stāvoklis producentam, ka Kino centra konkursos nepietiek naudas, tāpēc viņš spiests meklēt citur, vai arī, gluži otrādi, tā ir dabiska un veselīga attīstība un liecina par filmu nozares jaudu un kvalitāti? Piemēram, Kriminālās ekselences fonds principā strādāja bez valsts finansējuma, savukārt Roberts bija starp pirmajiem, kurš uzdrošinājās ar pilnmetrāžas spēlfilmu, Aika Karapetjana M.O.Ž., varētu teikt, nospļauties par visu un taisīt bez naudas – paši smērējāt sviestmaizes, kā tu tolaik stāstīji. Tas bija apmēram 2012. gads, filma iznāca uz ekrāniem 2014. gadā.
Roberts Vinovskis: - Varbūt, pirms sāku runāt par konkrētu filmu, būtu ļoti svarīgi nošķirt dažāda veida kino, ko mēs ne vienmēr darām – saliekam visu vienā katlā, it kā viss kino būtu kaut kas viens un vienāds. Tiesa, tāds nošķīrums nav bijis vienmēr vēsturiski – ja atgriežamies laikā pirms gadiem piecdesmit, kad filmas taisīja Bergmans, Fellīni un visi citi dižgari, tolaik nenošķīra art-house kino vai kino kā mākslas formu no tādām filmām, kas apzināti orientētas uz skatītājiem. Kino bija vienkārši kino, un faktiski visu to, kas šodien ir dižena klasika, skatījās normāli cilvēki normālā kinoteātra repertuārā. Bet tas tā neturpinājās,
šodien pastāv kino kā izklaides forma un kino kā mākslas forma, un tās ir divas dažādas lietas.
Viena tipa filmas domātas cilvēku izklaidēšanai un atpūtai, bet otras ir, teiksim, intelektuāli sarežģītākas un noteikti nav izklaide. Es nezinu, vai pirmajam tipam būtu piemērojams termins „komerckino”, jo reizēm filma izrādās neveiksmīga un nekādas komercijas nav, tomēr šos atšķirīgos kino nevar jaukt kopā, un katram ir savi principi.
Kristīne Matīsa: - Tātad loģiski, ka ir katram arī atšķirīgs finansējuma modelis?
Roberts Vinovskis: - Manā uztverē tas ir pilnīgi loģiski, ka ir arī atšķirīgi finansējuma veidi, kas reizēm pārklājas, reizēm nepārklājas.
Kristīne Matīsa: - Tad mēs varam nonākt pie tā, ka tā saucamais mākslas kino (vai vienalga, par kādu terminu šodien vienojamies) nevar iztikt bez valsts atbalsta, jo tas nav komerciāls jau pēc definīcijas un tam arī sponsorus grūti atrast, savukārt otram, izklaides kino, ir vieglāk atrast finansējumu...
Roberts Vinovskis: - Tieši tā. Varbūt mēs pārāk ātri nonākam pie kaut kāda slēdziena, bet manā uztverē tas ir ārkārtīgi vienkārši.
Alise Zariņa: - Es absolūti iebilstu pret šo!
Roberts Vinovskis: - Un mūžīgais jautājums – vai nodokļu maksātājam ir jāmaksā par to, ko grib redzēt ļoti maz cilvēku? Manuprāt – jā, un demokrātiskās sabiedrībās šodien jāmaksā valsts institūcijām. Kādreiz šo funkciju pildīja aristokrāti, monarhi un mākslas mecenāti, kuri finansēja visu to, ko šodien pazīstam kā pasaules kultūras mantojumu.
Kristīne Matīsa: - Tas arī bija par nodokļu maksātāju naudu...
Roberts Vinovskis: - Tieši tā, bet ja vērtējums par to, kas ir laba māksla vai nav, tajā laikā būtu nodots tautas izlemšanai, tad nebūtu ne Mikelandželo, ne da Vinči, ne Vāgnera un citas izcilas mūzikas, jo visus šos zēnus un meitenes finansēja aristokrātija. Šodien šo pašu funkciju pilda valsts. Un ja to atņem, tad mums būtu tikai izklaides kino, par ko maksātu skatītājs, – tas nav slikti, bet ar to ir par maz, manuprāt.
Kristīne Matīsa: - Un Alise kategoriski nepiekrīt.
Alise Zariņa: - Jā, man liekas, tā ir Latvijas slimība, dalīt visu komerciālajā un mākslas kino, tā teikt – viens „tautai”, viens „festivāliem” –, tādējādi izveidojot mākslīgu nošķīrumu. Ja mēs pasaules līmenī runājam par komerciālu kino, tas nozīmē arī kvalitatīvu kino. Es nezinu, Inception ir pirmā filma, kas man nezin kāpēc nāk prātā. Varbūt ne pati pasaulē labākā filma, bet nu... kaut kāds konkrēts līmenis.
Bet Latvijā, es domāju, problēma ir, ka mēs vispār dīvaini skatāmies uz cilvēkiem. Televīzijas seriāli, man liekas, brīnišķīgi parāda kinoveidotāju izpratni par to, ko sagaida skatītāji, un neviens nav gatavs riskēt ar kaut ko citu.
Ja mēs taisām komerciālu kino, tad mēs viņu netaisām paši sev, bet kaut kādiem maksimāliem idiotiem...
Kristīne Matīsa: - Vārdu sakot, piezemēta izpratne par to, kas patīk skatītājam.
Alise Zariņa: - Jā, un mēs veidojam to plaisu aizvien lielāku un lielāku, un man tas sāp. Man liekas, arī kino var atrast kaut kādu vidusceļu, kas ir labākās domās par skatītāju uztveri... Visi parasti šādās diskusijās piemin Jauno Rīgas teātri – vai tas ir kaut kas super elitārs, vai tomēr komerciāls, ja reiz biļetes nevar dabūt? Man liekas, tas ir vienkārši – es zinu, ja es kā skatītājs eju uz JRT, es dabūšu kvalitatīvu produktu un tas arī, man šķiet, nav nekas ārkārtīgi nepieejams. Arī par šo jau ir milzīgas diskusijas – ka tik JRT nekļūst pārāk pieejams... Nu, tas ir cits stāsts.
Bet – mums nav (vai ir ļoti maz) tāda kino, par kuru varētu teikt – jā, no vienas puses, tas ir komerciāls produkts, bet no otras puses, tas tomēr ir kaut kas vērtīgs. Kā tie paši seriāli, kas pasaulē pašlaik ir lieliskā līmenī, visi viņus patērē un skatās, tai skaitā šī pati Latvijas glupā publika, kam mēs taisām, es ļoti atvainojos, Svingerus...
Kristīne Matīsa: - Un tu domā, ka finansēšanas modelis kaut kā nosaka vai ietekmē šo atšķirību?
Alise Zariņa: - Jā, jo man liekas – tajā brīdī, kad mēs veidojam komerciālu kino un neceram uz valsts finansējumu, atliek cerēt uz popularitāti; tad mēs meklējam sponsorus un izrādītājus, un sākam visu maksimāli vienkāršot.
Kristīne Matīsa: - Ieslēdzam pašcenzūru?
Alise Zariņa: - Jā, mēs domājam, kā pārdot šo produktu visiem skatītājiem. Un, kad mēs sakām „visiem skatītājiem”, mēs viņus kaut kā uzreiz ieliekam tajā glupajā rāmītī. Tomēr man liekas, ka tas ir izdomāts skatītājs. Nu, protams, kaut kur jau ir arī tas glupais, bet mēs taču varam viņu ņemt aiz rokas un mazliet pavest, pacelt kaut kā uz augšu.
Kristīne Matīsa: - Atceros, tu Kino Rakstu Simtgades diskusijā teici – ja šādu tā saukto komerckino taisa pēc tādas stereotipiskās izpratnes, tas it kā iedod skatītājam precīzi to, ko viņš gaida, bet tad skatītājs ir nolemts nedabūt neko vairāk. Teorētiski otra tipa kino paņem skatītāju aiz rociņas un ved tālāk, piedāvā vairāk.
Roberts Vinovskis: - Man tomēr šeit būtu jāpiebilst – Alise apgalvo, ka viņa man nepiekrīt, bet es nepiekrītu, ka viņa man nepiekrīt! (Visi smejas.) Tu runā par plaisu starp kino kā mākslas formu un komerckino, bet es nemēģinu to palielināt. Protams, labākais kino ir tāds, kurš apvieno sevī gan skatītāju interesi, gan mākslinieciskas kvalitātes.
Kristīne Matīsa: - Tas laikam eksistē tikai pasakās un kinovēsturē...
Roberts Vinovskis: - Nē, to var redzēt ļoti bieži! Lai cik mēs kādreiz augstprātīgi izturētos pret amerikāņu kino, es domāju, tieši tur daudz biežāk var redzēt tādus piemērus – kino kā absolūts mākslas darbs, kas tomēr vienlaikus spēj arī savākt skatītājus.
Sergejs Timoņins: - Vienkārši paskatieties IMDB topu, tur ir labas un augstu novērtētas filmas, kas ir vienlaikus diezgan pelnošas. Vai ilgtermiņā, vai īstermiņā, bet ir.
Roberts Vinovskis: - Protams, bieži vien autoriem ir grūtības ar to, ka lielākā daļa cenšas uztaisīt savu īpašo, ļoti personīgo filmu, un tāda ne vienmēr var būt arī komerciāli veiksmīga.
Bet ārpus visa šī ir tāds segments, kas ir apzināti iecerēts un taisīts kā izklaides kino, tur nav nekādu ambīciju veidot mākslas darbu, un nevajag visu likt vienā maisā.
Kristīne Matīsa: - Paskatoties mazliet no citas puses – vai veids, kā filma tiek finansēta, kaut kā nosaka to, kurā no šiem segmentiem viņa nonāks, vai paliks pa vidu?
Roberts Vinovskis: - Arī tas, kā filma tiek finansēta, jau ir atkarīgs no sākotnējās ieceres. Ir filmas, kuras jau apzināti nav pat meklējušas valsts finansējumu, jo iecerētas kā izklaides produkts, kurš spēs pats sevi daudzmaz atpelnīt.
Kristīne Matīsa: - Man jau bija tāds jautājums iepriekš noformulējies – tātad ir iespējama situācija, kad producents un režisors izdomā savu filmu, ko tagad grib taisīt, un pēc tam saprot – johaidī, šitam Kino centrs naudu nedos! Un tad ir jāmeklē citi finansētāji... Tā var būt, Kristian?
Kristians Alhimionoks: - Jā, tā ir. Mums tā bija ar Svingeriem, mēs nemaz nemēģinājām pieteikties NKC konkursam, vienkārši sapratām, ka ir kaut kas jāpamēģina citādāk un jāriskē. Tagad arī – mēs martā filmēsim filmu, kurai neesam meklējuši atbalstu Kino centrā, jo mēs zinām, ka īsti neko tas mums nedos.
Kristīne Matīsa: - Tātad ir kaut kāds priekšstats par to, ko Kino centrs atbalsta un ar ko labāk tur nebāzties?
Kristians Alhimionoks: - Ir, protams, ir.
Kristīne Matīsa: - Un vai pieredze rāda, ka šie projekti savukārt gūst atsaucību kaut kādās citās vietās, kur nauda stāv?
Kristians Alhimionoks: - Kā teica Roberts, ne vienmēr. Mums, pieņemsim, filma Blēži ne pārāk labi aizgāja.
Kristīne Matīsa: - Ēķis jau saka – tāpēc, ka vasarā palaidāt, 1. jūnijā bija pirmizrāde.
Kristians Alhimionoks: - Visādu iemeslu dēļ... Katrā ziņā – jā, filma vienmēr ir risks, jebkura filma. Arī Holivudai ir riski. Protams, visi gribētu iet zelta vidusceļu, bet es uzskatu, ka tas ir vissarežģītākais, kas vispār iespējams šajā pasaulē. Ir ļoti maz filmu, kas nostrādā šādā veidā. Piemēram, tas Jojo Rabbit, kas šobrīd repertuārā, – es neticēju, ka uz to kāds vispār ies, bet filmas ieņēmumi jau ir pāri divsimt miljoniem, pret to niecīgo budžetu. Nu labi, viņu niecīgais budžets ir apmēram četrdesmit miljoni, bet nu tik un tā...
Problēma man kā producentam veidot filmu, kas vairāk domāta skatītājiem, ir tā, ka Latvijā jau nemaz nav tik daudz to skatītāju – mums ir maz cilvēku, mazs tirgus.
Un, ja nevar savākt finansējumu, tad, protams, nevar izpausties, kā vien grib. Nevar filmā ielikt visu, ko vēlas.
Inese Apse: - Latvijā ir tik maza auditorija, ka tas ir ārprātīgs risks – uzņemt filmas tikai ar privāto finansējumu. Salīdzinot, piemēram, Lietuvā, ir daudz lielāks skaits privāti finansētu filmu, bet tas ir nodokļu atlaižu sistēmas dēļ. Ja Latvijā tādu varētu ieviest, tad, es domāju, privāti finansētas filmas taptu vairāk.
Kristīne Matīsa: - Lietuvā ziedotāji saņem atlaides? Vai cita sistēma?
Kristians Alhimionoks: - Ja es kā producents esmu Lietuvā izveidojis filmu, tad, uzrādot visu, kur esmu iztērējis naudu, es dabūju atpakaļ trīsdesmit procentus.
Kristīne Matīsa: - Latvijā tā darbojas līdzfinansējums ārvalstu filmām.
Kristians Alhimionoks: - Jā, tas nozīmē, ka es sāku strādāt jau ar trīsdesmit procentiem, nu, un septiņdesmit man ir jādabū klāt.
Kristīne Matīsa: - Tātad vispār tas ir normāls ceļš, ka jābūt arvien vairāk privāti finansētām filmām, un Lietuva jau pa to aizgājusi daudz tālāk?
Inese Apse: - Es domāju, tas ir normāls ceļš, jā. Ja reiz valstij ir tik naudas, cik ir, ko iedot šai nozarei.
Kristians Alhimionoks: - Mūsdienās vēl arī mežonīgi pieaugusi žanru dažādība, sen vairs nav tā, ka visi skatās tikai drāmu, komēdiju vai šausmeni...
Linda Krūkle: - Bet tieši žanru filmām ir visgrūtāk atrast finansējumu. Mums arī ir viens projekts, kur mēs pat nevaram iedomāties, kā viņu finansēt – lai arī tas salīdzinoši ir mazs budžets, bet mēs zinām, ka nevaram ar to iet ne uz VKKF, ne uz NKC, un es pat nevaru iedomāties, kāds sponsors varētu ar to ielaisties...
Bet es vēl gribu piebilst par to komerckino. Es domāju, manā filmogrāfijā ir pāris filmas, kuras nevar nosaukt par izklaides kino, tās ir izbraukājušas pa festivāliem, bet arī tās ir tikai pašfinansētas vai sponsoru finansētas, un es zinu, ka nekad to naudu neatgūšu atpakaļ. Tā tomēr ir producenta paša izšķiršanās – vai tu ej iekšā un ko tu ieguldi. Varbūt reizēm kāds projekts aiziet mīnusos, bet tu zini, ka savā CV esi ierakstījis labu filmu, ar kuru vari potenciāli nākotnē kaut ko iesākt, labākus partnerus atrast vai kaut ko tādu.
Tāpēc man dažkārt gribas teikt – producents, tā ir profesija, un tas nav valsts apmaksāts darbs.
Es to redzu tā, ka mēs esam izvēlējušies šo profesiju, mēs tajā strādājam, un mēs nedrīkstam kaut kā konceptuāli domāt par to, ka mūs visu laiku atbalstīs Kino centrs vai KKF, lai arī man, protams, būtu ļoti viegli, ja visi palīdzētu... Bet dažkārt rodas sajūta, ka ir vēl Latvijā producenti, kuri iet tikai šo ceļu. Nu, varbūt tas tā liekas man, kam Kino centrs nav neko finansējis. Un, protams, ja tiem producentiem izdodas tā dzīvot, viss chill...
Kristīne Matīsa: - Bet tas nozīmē, ka viņi, teiksim, brīvā peldējumā nemaz nemācētu strādāt?
Linda Krūkle: - Jā, viņi nemācētu. Kad man dažkārt kāds uzdod kaut kādus utopiskus jautājumus, es domāju – tu neesi bijis reālajā dzīvē, tu neesi bijis starp haizivīm! Tu nezini, kā tas ir, ka tev vispār nekā nav, bet tu tomēr radi kaut ko.
Kristīne Matīsa: - Un kā tur ir, „starp haizivīm”? Kaut kā daudz brutālāk? Vai vienkāršāk? Jo, es domāju, ejot prasīt naudu filmai, tas, kā tu viņu prezentē un kā pats jūties ar šo savu projektu, ir taču atkarīgs no tā, kas tev sēž pretī. Stipri vulgarizējot abas puses, – vai tev sēž pretī kāds, es atvainojos, lohs, kuram vienkārši ir nauda, bet nekad nav nācis prātā nekādu kino pat skatīties, kur nu vēl finansēt, un tev no viņa ir ar kaut kādiem paņēmieniem tā nauda jāizsit, vai arī tev pretī ir daudzmaz inteliģents cilvēks, ar kuru tu vari saprasties vienā valodā, turklāt viņam ir teikšana pār tādu naudu, kas tieši priekš kino ir paredzēta...
Linda Krūkle: - Es domāju, ir dažādi. Ja tu ej pie potenciālā finansētāja, tu viņu tomēr neuzskati par lohu. Tu viņu uzskati par iespējamo partneri, kuram tu vari pat palīdzēt, izstāstot, kāpēc viņam būtu interesanti un svarīgi piedalīties, kaut kādi biznesa principi…
Kristīne Matīsa: - Bet tu jau viņam nekādu baigo biznesu nevari piedāvāt! Ne naudu atpakaļ, ne ko, ja nu vienīgi product placement, kas varbūt kaitē filmai...
Linda Krūkle: - Ne tikai, ne tikai. Tas atkarīgs no tā, vai mēs runājam par tīro komerckino, vai... Es vēl kādu iedalījumu pateikšu par kino – man liekas, viena lieta ir nacionālais kino, un otra – filma, kura var iziet ārpus Latvijas...
Kristīne Matīsa: - Vai tad to jau šajā stadijā var nošķirt? Visi taču grib taisīt filmas, kas iekaros pasauli!
Linda Krūkle: - Es varu piesaukt normālu piemēru, man ir Jaungada taksometrs, kuru es apzināti taisu tikai Latvijas teritorijai. Man nav nekādas ekspektācijas, ka viņu skatīsies Paņevežos.
Kristīne Matīsa: - Ja nu vienīgi ar lietuviešu aktieriem.
Linda Krūkle: - Ar lietuviešu aktieriem, jā. Tas varbūt ir tas nošķīrums, kur es skaidri zinu, ka necenšos izlēkt ar kaut kādām ambīcijām. Un ir citi projekti, kuros es varētu atrast plašāku potenciālu. Atkarībā no tā es arī skatos, pie kāda partnera iet, jo katram ir savas vajadzības.
Un ir jau vēl tādi potenciālie mecenāti, kuri vienkārši grib piedalīties, tikai vēl nemaz nezina, ka grib, jo viņus neviens nav uzaicinājis.
Es vēl joprojām satieku tādus cilvēkus, kam kino šķiet kaut kas ļoti īpašs, tāda valdzinoša vide. Viņi saka – cik interesanti jūs dzīvojat!
Alise Zariņa: - Policisti vienmēr atlaiž, ja tu saki, ka brauc uz filmēšanu. Praktiski vienmēr.
Sergejs Timoņins: - Bet, Kristīn, tu saki – šis ir „alternatīvais” finansējuma modelis, un mums patiešām situācija ir tāda, ka viņš ir alternatīvs vienīgajam, kas praktiski eksistē, tam valsts finansējumam. Bet tas nav pareizi – ka netiek atbalstītas vai spēcinātas tādas privātās investīcijas, kas ir ne tikai Lietuvā, bet arī Lielbritānijā, visā pasaulē ir visādi modeļi, kā privātie investori var investēt un dabūt pēc tam kaut ko atpakaļ.
Bet, ja tu jautā, vai nav kauns iet prasīt privātam investoram, vienalga, privātpersonai vai juridiskai personai... Ir milzīga atšķirība, ko droši vien saprot visi cilvēki pie šī galda, – vai tu prasi naudu kādam, kam tā nauda pieder, vai tu prasi Kino centrā kādam, kuram tā nauda nepieder. Prasot investoram, tu vismaz esi kaut kādā līdzīgā spēles situācijā. Tu viņam paprasi – hei, iedod man piķi filmai! Viņš saka – jā, un kas man par to būs? Tu saki – tas un tas, jūs vienojaties – forši vai nav forši. Kamēr Kino centrā...
Kristīne Matīsa: - …tu nevari skaidri tirgoties? Tev jāgaida, ko eksperti savā prātā izdomās.
Sergejs Timoņins: - Tas ir būtiski. Vienā gadījumā tas ir bizness tādā vai citādā veidā, kaut vai par emocijām – tieši tā, es gribu atbalstīt kino, es gribu savu vārdu titros, es gribu būt executive producer, es gribu, lai mana meita tur notēlo lomu... Un otrā gadījumā tie ir cilvēki, kas ir absolūti subjektīvi un emocionāli.
Kristīne Matīsa: - Nu, vienkārši katrā vietā ir citi un atšķirīgi kritēriji, es domāju.
Sergejs Timoņins: - Bet problēmas būtība ir tāda, ka vajadzētu spēcināt privāto investoru dalību, jo patiešām filmu kļūst vairāk, un potenciāla ir vēl vairāk.
Kristīne Matīsa: - Kā mēs to varētu darīt? Vairāk slavēt tos ieguldītājus?
Linda Krūkle: - Manuprāt, vajadzīga kaut kāda iniciatīva, kāds likumprojekts...
Sergejs Timoņins: - Es domāju, nodokļu atvieglojumi ir svarīgi. Nav citas iespējas, kā biznesam ieguldījumu padarīt interesantu tieši kādā konkrētā nozarē, kā tikai un vienīgi ar nodokļu atvieglojumiem. Jo biznesam ir lielā mērā diezgan vienalga, kur ieguldīt naudu, bet ja viņam saka – hei, filmā ieguldīt ir izdevīgāk, nekā nopirkt mežu! Tad viņš domā – nu, varbūt ielikšu filmā? Tad nāk klāt arī tā emocionālā puse, un tamlīdzīgi.
Kristīne Matīsa: - Tad varbūt producentu asociācijai jāiekustina tāda iniciatīva?
Linda Krūkle: - Turpinot Lietuvas tēmu – man tagad ir viens potenciālais projekts, kur es varētu iet kopprodukcijā ar Lietuvu, pirms nedēļas sazvanāmies, un producente saka – tu saproti, es esmu aprēķinājusi, ka man izdevīgāk pārkvalificēt savu projektu par nacionālo, jo es vairāk varēšu dabūt no Lietuvas kā nacionālā filma, ne kā potenciāls kopražojums ar tevi...
Kristians Alhimionoks: - Jā, mums arī tā ir ar visiem, ar ko mēģinām sadarboties. Bet kas man pašlaik liekas Latvijā visgrūtākais, vissarežģītākais vispār, kas var būt kino cilvēkam, ir – radīt, attīstīt scenāriju, attīstīt filmas ideju. Šī stadija, manuprāt, mums vispār praktiski nav nodrošināta. Ja Kino centrs konkursā gadā var atbalstīt divu līdz trīs spēlfilmu attīstīšanu par septiņpadsmit tūkstošiem, tad kā mēs varam cerēt uz to, ka mums būs vairāk filmu? Nu labi, Kultūrkapitālā laikam arī sadala dažus tūkstošus scenārijiem. Cilvēkam ir jādzīvo, viņam ir...
Alise Zariņa: - KKF jau ir tikai tāda maza injekcijiņa, kamēr Kino centrs ir vienīgais, kas var nopietni atbalstīt projektu attīstīšanu.
Linda Krūkle: - Tas jau ir tāpat kā biznesā – jo vairāk tu ieguldi attīstībā, jo tev ir potenciāli labāks projekts. Vai arī skaidri saproti – nē, šitais jāmet ārā...
Kristīne Matīsa: - Savukārt sponsoram pārdot ideju, ka tu gribi tikai attīstīt filmu, to jau vispār droši vien nevar, vai ne?
Linda Krūkle: - Nē, to nevar.
Kristīne Matīsa: - Viņam vajag, lai šodien nofilmē un rīt ir pirmizrāde, ja?
Kristians Alhimionoks: - Drošības sajūtu viņam vajag.
Es taču nevaru viņam teikt – nu, mums te ir tāda ideja, kas var sanākt un var nesanākt, mēs te viņu pamuļļāsim…
Jūs mums uzsauciet kādu summiņu, mēs to ideju uzrakstīsim. Tas tomēr no biznesa viedokļa ir ļoti liels risks.
Es domāju, kādi vēl var būt varianti – tie mediju fondi...
Alise Zariņa: - Radošās stipendijas derētu, bet tas jaunais VKKF projekts, kur tagad var dabūt mēnešalgu kā radoša persona, tur kino nav ietverts. Kino cilvēks tur nevar piedalīties, kaut gan arī scenārijiem tas īstenībā būtu ārkārtīgi vērtīgi, jo tieši tajā laikā, kamēr tu pie jauna scenārija, es atvainojos, sēdi un sit galvu pret sienu, tev vajadzētu kaut ko ēst – tas palīdz domāt.
Kristians Alhimionoks: - Mums nav scenāriju, jo neviens nevar rakstīt, ja viņam tajā laikā neko nemaksā.
Kristīne Matīsa: - Tātad, piemēram, Klases salidojumu shēma ar saviem dāņu scenārijiem ir izmisums no tā, ka Latvijā nav?
Kristians Alhimionoks: - Arī, jā. Bet Svingeru scenārijā mēs paši investējām uz savu galvu, tas bija pirmais tāda tipa projekts, nu tad mēs to laiku veltījām, savus deviņus mēnešus. Tas arī ir, manuprāt, minimālais laiks tādam foršam pilnmetrāžas scenārijam.
Sergejs Timoņins: - Varbūt tā būtu cita saruna, bet tāds sistemātiska attīstīšanas atbalsta nelielais apjoms noved arī pie tā, ka Latvijā ir ļoti daudz režisoru, kas paši raksta savus scenārijus, – jo cilvēks zina, ka tas ir vienīgais veids, kā savu ideju dabūt gatavu, kā nonākt līdz tam, ka darbs tiks atalgots un scenārijs tiks realizēts.
Ļoti daudzās Latvijas filmās režisors pats ir arī scenārists, un tas droši vien ne vienmēr ir labi.
Alise Zariņa: - Tas nav labi lielākajā vairumā gadījumu.
Sergejs Timoņins: - Bet tu dabūji Kristapa balvu par savas filmas scenāriju!
Kristīne Matīsa: - Labi, ir skaidrs, ka vienkāršais sponsors nebūtu gatavs investēt filmas attīstīšanā, bet mūsu sarunā piedalās arī izplatītāji, kas varētu būt vairāk ieinteresēti tieši satura kvalitātē. Vai jūs būtu gatavi ieguldīt naudu attīstīšanas stadijā?
Inga Alika-Stroda: - Jā, mums arī ir kaut kādi kopīgi produkti, kur ieguldām. Turklāt, ja skatāmies tieši no mūsu puses, manuprāt, mediju joma kopumā šobrīd ļoti attīstās. Agrāk kinoveidotāji varēja iet tikai pie televīzijas kanāliem un, protams, tie arī šobrīd investē, bet viens no jaunajiem spēlētājiem ir straumēšanas platformas. Un mēs, salīdzinājumā ar televīzijas kanāliem, esam varbūt atvērtāki dažādiem eksperimentiem. Jo, teiksim, mums TET koncernā ir savi televīzijas kanāli, un es redzu, ka tur ir daudz striktāki nosacījumi par to, ko finansēt. Un vēl – kino izrādīšana televīzijā nenes nekādu tūlītēju peļņu, savukārt straumēšanas platformas, manuprāt, ir tāds modelis, kur arī producentiem potenciāli mēs esam interesanti no sadarbības viedokļa.
Kristīne Matīsa: - Un ko jūs viņiem piedāvājat? Protams, neatklāsim komercnoslēpumus, bet...
Inga Alika-Stroda: - Es varu šo to pateikt par cipariem... 2016. gadā mēs palaidām savu straumēšanas pakalpojumu Shortcut. Tas bija tas gads, kad Latvijā ienāca arī Netflix, arī ViaPlay, kas šodien jau laikam saucas TV3-Go, viņi ir vairākas reizes mainījuši zīmola nosaukumu. Nu, lūk, 2017. gadā Latvijas saturam mēs atvēlējām apmēram 7% no kopējā video-on-demand budžeta, 2020. gadā jau plānojam 31% no kopējā satura, un tuvākajos trijos gados – apmēram 45% no kopējā.
Kristīne Matīsa: - Vai tādi Latvijas satura pieauguma tempi jau no paša sākuma bija plānota stratēģija, vai arī tā ir reakcija uz nozares uzplaukumu, uz Simtgades vilni un visu, kas tam apkārt?
Inga Alika-Stroda: - Nu, mēs, protams, redzam, ka Latvijā vietējais saturs ir tas, kas mums palīdz konkurēt ar globālā tirgus dalībniekiem, un tie savukārt ir mūsu visu galvenie konkurenti – tāpēc, es domāju, agrāk vai vēlāk mēs nonāksim pie kaut kādas sinerģijas un partnerības ar pārējiem Latvijas spēlētājiem, arī straumēšanas jomā; pagaidām laikam neesam tam gatavi, tāpēc bieži vien cīnāmies par kaut kādiem ekskluzīviem logiem. Un bez Latvijas satura mums būtu ļoti grūti konkurēt – jo kas tad šobrīd ir palīdzējis platformai Shortcut iegūt šeit līderpozīcijas sīvā cīņā ar Netflix un HBO? Mēs janvāra beigās izlaidām preses paziņojumu, par kuru uzreiz, protams, sākās skepse – vai tiešām tā var būt? Bet tā ir, Shortcut klientu skaits no 2018. uz 2019. gadu ir dubultojies, šobrīd Latvijā 43% no tiem, kas izmanto maksas satura vietnes internetā, skatās tieši Shortcut.
Es esmu pārliecināta, tas ir tāpēc, ka Latvijas saturu esam definējuši kā galveno prioritāti, un mums arī, ja salīdzina ar pārējām platformām Latvijā, tas ir visplašākais. Un mēs nerunājam tikai par izteiktu komerckino – ja paskatās uz to, ko esam iepirkuši demonstrēšanai, tad ir redzams, ka mums tiešām bija svarīgi dabūt maksimāli plašu Latvijas satura klāstu, mums ir 105 Latvijas spēlfilmas, 131 dokumentālā un animācijas filma. Un pēc skatīšanās rezultātiem var saprast, ka tā daudzveidība ir ļoti svarīga arī mūsu skatītājam. 2019. gadā populārākais no Latvijas satura bija Klases salidojums, bet skatījumu skaitu ļoti veicināja neparastais piegājiens, ka filma pie mums bija skatāma desmit dienas pirms pirmizrādes kinoteātrī. Populāra bija arī jaunā Lote, kura pie mums parādījās vienlaikus ar kinoteātra pirmizrādi. Topā vēl ir Kriminālās ekselences fonds, Jelgava ‘94, arī Nekas mūs neapturēs. Nupat decembrī palaidām spēlfilmu Blakus, tai arī, es domāju, būs ļoti labi rādītāji. Tātad tik tiešām Latvijas skatītājs izvēlas Latvijas kino, tāpēc mēs arī apjomus satura investīcijās sveram par labu Latvijā ražotam saturam.
Mēs jau pat Producentu dienas rīkojam, tādu pašu pičingu, kurā atlasām potenciālos sadarbības projektus.
Kristīne Matīsa: - Un, ja producents nāk un saka – „ieguldiet naudu manā topošajā filmā!”? Cik tālu straumēšanas platformas ir gatavas draudzēties?
Inga Alika-Stroda: - Tas atkarīgs, protams, arī no iepriekšējiem panākumiem un sadarbības. Mums ir izveidojusies cieša sadarbība ar studiju Platforma Films, jo visi līdzšinējie projekti ir labi nostrādājuši. Bet pieejas ir ļoti dažādas – piemēram, strādājot ar Sergeja izplatītajām filmām, ir citādāk... Jūs tik ļoti neesat atvērti ekskluzīviem projektiem, jūs gribat būt pieejami visur. Un tā arī ir absolūti saprotama vēlēšanās.
Par budžetiem runājot, vēlreiz gribu uzsvērt – īstenībā cenrādis šobrīd tikai veidojas. Ja mēs salīdzinām ar 2016. gadu – tas, cik daudz mēs investējām kaut vai tajos pašos Svingeros, toreiz likās kosmoss, bet summas, ko mēs esam gatavi līdzfinansēt tagad, ir daudz lielākas. Un ne vienmēr mēs visu atpelnām, protams. Bet arī mums tas šobrīd ir konkurences jautājums, lai mēs sīvā cīņā ar tiem pašiem globālajiem spēlētājiem saglabātu savas pozīcijas.
Sergejs Timoņins: - Te ir viena tēma, ko es esmu pamanījis iekšējās sarunās un gribu arī te izcelt un varbūt izrunāt. Piemēram, Roberts zinās, cik ir vidējais Latvijas spēlfilmas budžets – labi, nerunājot par Dvēseļu puteni vai Nameja gredzenu, bet nu, piemēram, Tēvs Nakts vai Pilsēta pie upes. Cik tas ir – 300, 400, 500 tūkstoši eiro?
Alise Zariņa: - Interesanti, ka IMDB vienmēr uzrāda filmu budžetus – ja reiz mēs „ejam pasaulē” –, bet Latvijā tas nezin kāpēc ir komercnoslēpums.
Sergejs Timoņins: - Jā, bet ko es gribu teikt, kur ir tas konteksts. Tātad pieņemsim, ka vidējais Latvijas spēlfilmas budžets ir kaut kur pusmiljons eiro, kas tiek saņemts no valsts finansējuma, un ne valsts, ne šī budžeta saņēmēji nevienā brīdī necer, ka tas tiks atpelnīts, tas nav iespējams vienkārši tāpēc, ka mūsu nav tik daudz. Bet tajā brīdī, kad par filmu pamata finansētājiem kļūst straumētāji vai izplatītāji, kas ir biznesa vienības, viņi taču nekad nevarēs ieguldīt to pašu – vienkārši tas nav bizness, ja tu dod pusmiljonu, kuru tu nevari dabūt atpakaļ nekad. Jautājums tad ir, cik jūs varat ieguldīt un kā tas mainīs filmu budžetus vispār? Vai pēkšņi filmu autoriem būs jāstrādā ar, būsim godīgi, četras, piecas, sešas reizes mazākiem budžetiem vienkārši tāpēc, ka jūs esat gatavi dot no vislabākās savas sirds vēlmes, bet vairāk nevarat atļauties?
Inga Alika-Stroda: - Straumēšanas servisi jau nebūs vienīgie, kas spēs līdzfinansēt. Turklāt, ja tie ir vairāki un iet kaut kādā stratēģiskā aliansē uz to, ka atbalsta Latvijas kino...
Kristīne Matīsa: - Bet straumētāji taču savstarpēji konkurē, viņi jau nemetīsies kopā.
Inga Alika-Stroda: - Jā, protams, vienmēr ir jāsaprot, ar ko tu vari diferencēties. Tomēr, es domāju, šobrīd mediju uzņēmumiem Latvijā patiešām ir vairāk jāattīsta sinerģija un jādomā, kā mēs kopā varam noturēt pozīcijas un konkurēt ar to pašu Netflix un Amazon, arī Disney+ tūlīt ienāks, vēl Warner Media, Apple TV… Un auditorija aizplūst.
Sergejs Timoņins: - Jā, bet arī tāpēc mums nevar visas filmas kļūt par mikrobudžeta filmām, jo konkurēt var, pirmkārt, ar kvalitāti – tas ir attēls, tie ir scenāriji, tas vispār ir, kā minimums, produkta izskats, un to nevar panākt ar mikrobudžeta finansējumu.
Kristīne Matīsa: - Šo visu ļoti labi saprotot, Kultūrkapitāla fonds tomēr jau vairākus gadus izsludina mikrobudžeta un mazbudžeta spēlfilmu programmas... Robert, vai tev ir kāds koncepts par to, kāpēc jūs tā darāt?
Roberts Vinovskis: - Es, protams, neesmu šo programmu izveidojis, bet man ir diezgan skaidrs, kam tur vajadzētu būt un uz ko to visu vajadzētu virzīt. Svarīgākais, manuprāt, – šī programma nav domāta tikai debitantiem, tā ir domāta gan debitantiem, gan jebkuram citam kino veidotājam. Tas ir pirmkārt.
Kristīne Matīsa: - „Jebkurš cits” jau ir izaudzis, viņš grib strādāt ar normālu budžetu!
Roberts Vinovskis: - Bet šie mazbudžeti nav domāti tam, lai kādu audzētu! Manuprāt, lielākā nelaime ir tā, ka vairākos gadījumos autori un producenti ar šo nelielo mikrobudžetu ir mēģinājuši veidot normālu filmu, mūsu apstākļiem to pat varētu saukt par lielbudžetu – tādu pašu, kā Kino centra finansēta filma par 300, 400 vai 500 tūkstošiem, un tad visi briesmīgi cieš.
Bet šī programma ir domāta tāpēc, lai realizētu ieceres, kas jau saknē ir veidotas kā mazbudžeta idejas, un tas autoram un producentam ir jāparedz jau pašā sākumā.
Kristīne Matīsa: - Tātad mūsdienu sadzīves komēdija un, ja nopērk kečupu, tad šausmene...
Roberts Vinovskis: - Nē, tā var būt arī absolūti lieliska art-house filma.
Kristīne Matīsa: - Un Alise šo ir izcietusi, taisot savu pilnmetrāžas debiju Blakus.
Alise Zariņa: - Ja es nemaldos, sākumā tai programmai pat bija nosaukumā vārds „eksperimentāls”, tikai tas fokuss nobīdījās, jo cilvēki tieši tā reaģēja, kā tu saki. Domāja – ahā, te ir vēl viens konkurss, NKC man naudu neiedeva, tad varbūt iedos KKF, un es taisīšu to, ko es gribu! Tieši tā, savu ieceri vienkārši mēģināja iespiest šajā konkursā, un vārdu „eksperimentāls” attiecināja uz ražošanas apstākļiem. Man arī vienā kaut kādā priekšaizstāvēšanā jautāja, kas šajā filmā ir eksperimentāls, un es teicu – budžets.
Bet kāds bija jautājums – ko es par to domāju?
Kristīne Matīsa: - Tu esi jau vairākkārt teikusi, ka cilvēks kaut ko tādu var izdarīt vienreiz mūžā, bet otrreiz tu to nedarītu.
Alise Zariņa: - Nu, tas ir jautājums, ko darīt tieši debitantiem, kā viņiem sevi pierādīt? Nevar taču debitants iet ne pie Helio, ne uz NKC, visur vērtē iepriekšējo pieredzi… bet tajā brīdī, kad tu esi pavisam zaļš, tev ir diezgan grūti pat producentu nokoļīt...
Sergejs Timoņins: - Bet tad tā ir baigi pārprasta ideja, Robert, jo lielākoties uz šo programmu patiešām pretendē jaunie autori, kas domā – ir jāuztaisa tas mikrobudžets, un pēc tam ies spēlēt lielajā līgā... Var jau būt, ka mēs esam paši ielikuši sevi kastītē, nemaz nejautājot, bet liekas, ka cilvēki to ir tā sapratuši. Visi jaunie, kas ir kaut kādā manā lokā, visi grib to pirmo filmu uztaisīt, ar domu, ka es tagad kaut vai neēdīšu, bet dabūšu to mikrobudžetu, un pēc tam jau tā lieta aizies... Jo vienīgie, kas ir gatavi dzīvot badā, lai tikai strādātu, ir tieši jaunie autori, viņiem ir tikai divi varianti – vai nu šis, vai nekas.
Roberts Vinovskis: - Tas ir tikai viens iespējamais scenārijs, un, manuprāt, arī konkursa nolikumi tādus ierobežojumus neuzliek. Es, piemēram, būtu sajūsmā, ja kāds no vecmeistariem teiktu – okei, es gribu uztaisīt drāmu ar diviem aktieriem divās istabās, un man ar šo naudu pietiks, lai to realizētu.
Linda Krūkle: - Es šajā ziņā Robertam absolūti piekrītu, autoriem vienkārši ir jau konceptuāli jādomā mazbudžeta kategorijās. Tu vari runāt ar saviem radošajiem cilvēkiem – taisām konceptuāli, kaut vai ar šo gaismu, kas te ir, ieslēdzam un filmējam. Pluss vēl tas, ka ir tagad visādi formāti, – mēs varam, es atvainojos, ar telefonu nofilmēt, mums vismaz vairs nav uz kino jāfilmē, kas, protams, bija dārgi. Protams, reizēm mēs kā producenti saduramies ar dažādu departamentu prasībām, tie vienmēr saka – bez šī mēs nevaram...
Kristīne Matīsa: - Vai taisnība, ka Simtgades filmu budžeti esot izlaiduši nozari – paceļot algas, cenas un tamlīdzīgi?
Linda Krūkle: - Jā, tas, protams, ir šoks, kuru es tagad piedzīvoju, veidojot budžetu.
Jebkurš cilvēks, kurš nes kastes, – es nerunāju par to, ka viņi nebūtu nozīmīgi vai nebūtu pieredzējuši, es arī negribu nekādā veidā nonivelēt viņu ieguldīto darbu, – tas viss ir fine, bet es reāli saprotu, ka viņi saņem trīsreiz vairāk par mani.
Sergejs Timoņins: - Tu zvani, Linda, ja tev vajag panēsāt kastes... (Visi smejas.)
Linda Krūkle: - Katrā ziņā es domāju, ka ir projekti, kuriem vajag šīs lielās komandas, un ir projekti, kuriem nevajag. Un tas nav atkarīgs no tā, vai tas ir komerckino, vai art house, vai vēl kas cits.
Kristīne Matīsa: - Šīs mazbudžeta programmas darbojas jau vairākus gadus, Alises Blakus ir lielisks rezultāts, laikam vēl divas filmas ir pabeigtas, bet par citiem nekas vairāk nav dzirdēts. Vai nav tā, ka daļa no šiem projektiem ir iztērējuši savus trīsdesmit tūkstošus un iestrēguši, jo nezina, ko tālāk darīt?
Roberts Vinovskis: - Iespējams, ka tā ir. Ja producents un režisors to var izvilkt, ar šo budžetu uzņemt filmu, tad viņiem ordenis par to. Bet, ja nevar, tad, protams, problēma ir tajā, ka mēģina neatbilstoši budžetam izdarīt to, kas vienkārši nav iespējams, realizēt savu ideju par katru cenu. Es domāju, Alises filma bija kaut kā... uz robežas, pēc production value viņa izskatās krietni dārgāka. Filma arī nebija lokāciju ziņā un aktieru ziņā tik, teiksim, kompakta, kā tas varētu būt. Bet okei, Alise tika cauri ļoti labi. Un es piekrītu, ka vienu reizi to var izdarīt.
Es esmu divas filmas taisījis gandrīz bez budžeta, vienu pilnīgi bez, vienu ar supermazu budžetu – M.O.Ž. un Sēņotāji. Tiem bija NKC finansējums, bet kaut kādi 15 000 vai 20 000, es tagad neatceros. Un M.O.Ž. nebija naudas vispār. Skaidrs, ka vienreiz dzīvē tu kā režisors vai kā producents vari visiem saviem čomiem teikt – nu tad manis dēļ, ja... Bet tu nevari nākt atkal pēc mēneša un teikt – nu tad vēlreiz! Un tā visu mūžu.
Alise Zariņa: - Man nāk prātā vairāki nesaistīti punkti. Pirmais – man liekas, Latvijā finansējuma dalīšanā ir vēl aizvien ļoti izteikta tendence iedot vairākiem projektiem mazākas summas. Latvijas kods ir lielisks piemērs. Kāpēc mums vajag septiņas viduvējas dokumentālās filmas, ja mēs varētu uzbliezt trīs labas? Un nauda tur spēlē lomu. Es nerunāju ne par vienu konkrētu konkursu, arī ne par vienu konkrētu režisoru...
Kristīne Matīsa: - Bet tu vari runāt, pieredze tev ir – tev pašai bija Latvijas koda filma Pēdējais zvans (2014).
Alise Zariņa: - Jā, un arī absolūti viduvēja. (Smejas.)
Kristīne Matīsa: - Man patika tās skolotājas, kas tur staigāja un skaitīja matračus.
Alise Zariņa: - Un vēl – ja tu kā debitants paraksties uz tiem 30 000 vai 80 000, tu, iespējams, nemaz nezini, ka to nevar izdarīt. Tu balsties uz entuziasmu. Bet tad pēkšņi tu esi ražošanas procesa vidū, tev jātaisa kaut kādas atskaites KKF… un beigās, es nezinu, sanāk īsfilma vai kaut kas vēl.
Mums ar Blakus bija kaut kādi savi iemesli, kāpēc tas izdevās, un šie iemesli ir racionālāki, nekā tikai „mēs bijām šausmīgi talantīgi un entuziastiski”.
Piemēram, mēs strādājam reklāmā. Tas nozīmē, ka ir cilvēki, kas mums varbūt kaut ko dzīvē ir parādā; vai arī es varu pateikt – labi, atnāc man novergot uz šito šausmīgo filmu, un tad es tevi paņemšu reklāmā... Es banalizēju.
Trešais punkts par maziem budžetiem – zaudē vieni un tie paši cilvēki. Džeki, kas nes kastes vai brīnišķīgi gaismo, – viņu cena nemainās. Kam mainās cena? Aktieriem, kuri grib filmēties. Producentam, kurš grib izvilkt savu pirmo filmu. Tam pašam režisoram. Visiem, kas ir radošie un it kā velkošie talanti. Viņi visi strādās par velti, bet mēs ļoti bieži aizmirstam, ka strādāt par velti nenozīmē vienkārši kaut ko darīt un nesaņemt atalgojumu. Tas nozīmē, es atvainojos, man kā feministei dzīvot uz sava džeka kakla, ja man ir džeks. Ja ne, tad nošauties. (Smejas.) Un tas nav tikai filmēšanas periods, tas ir vēl labu laiku pirms un pēc...
Un vēl pēdējais punkts, tūliņ beigšu šo šausmīgi garo monologu. Principā cilvēki vēl joprojām uztver kino kā produktu, kuru kāds viņam uztaisa un noliek galdā, un tad, ja tā ir laba filma, skatītājs sāk maksāt ar savu biļeti, skatījumu, uzmanību un tā tālāk. Bet tad jau ir par vēlu, tad es potenciāli jau esmu nomirusi badā! Un tie visi trīs, četri gadi pirms tam, tas taču ir vēl vairāk... Okei, es pieņemu, ka šis ir ļoti labs veids, kā atlasīt stiprākos, bet ne obligāti talantīgākos. Ļoti bieži tie, kas sitas, kam ir nekaunība iet un vākt naudu, un prasīt, tie paliks un izsitīsies. Bet mums ir arī daudz talantu, kas atbirst, jo viņiem nav šo spēju. Tomēr tev kā režisoram vai māksliniekam nav obligāti jāprot sevi pārdot, tev ir jāspēj radīt.
Nu, tas ir punkts tam visam, kādiem sešiem nesaistītiem punktiem. Paldies.
Kristīne Matīsa: - Un kāda ir morāle? Neveicināt mazbudžeta situācijas?
Sergejs Timoņins: - Par KEF arī tev bija viedoklis, ka tas ir slikti visiem industrijā. Nē, saki droši... (Visi smejas.)
Alise Zariņa: - Ar KEF sliktums ir tas, ka mēs liekam šo filmu galdā kā piemēru – re, cik lielisku filmu var uztaisīt bez naudas! Bet tas taču nebija bez naudas, īstenībā bez naudas nevar neko. Kāds par to vienmēr maksā – ja ne tieši, tad pastarpināti.
Un tas, man liekas, arī lielā mērā saistās ar to „iedošanu drusciņ” – eksperti varbūt tādā brīdī jūtas labi kā devēji, un projektu autori, protams, paņems arī to drusciņu. Bet kas tad beigās sanāks, un cik daudz naudas būs iztērēts kaut kādos viduvējos rezultātos... Tādā ziņā mazbudžeta spēlfilma par 30 000 ir sviests, nevajag to nevienam. Tad varbūt tiešām runājam labāk par debijas konkursiem, kur dod mazāk, nekā parasti normālai filmai. Un tad mikrobudžets, kur rūpīgi jālasa scenārijs – ja viss notiek vienā istabā un tā ir filma par vienu cilvēku, tad jā, aiziet! Bet šitie varianti, ka „davai, iedosim un paskatīsimies, kā viņi spirināsies” – tas ir tāds realitātes šovs.
Sergejs Timoņins: - Jā, kad nu es beidzot saprotu, ka šie mazbudžeta konkursi nav domāti tikai jaunajiem autoriem, tad es varu arī teikt, ka to ir darījuši gan Kopola, gan Šjamalans, gan citi pasaules grandi, kas pēc simt miljonu budžeta pēkšņi uztaisa filmu par pusmiljonu, un tikai tāpēc, ka tas projekts ir viņam svarīgs.
Roberts Vinovskis: - Un tāpēc, ka ideja ir piemērota, to var realizēt ar minimāliem līdzekļiem. Vienā seminārā bija reiz ļoti iedvesmojošs stāsts, ko stāstīja Izraēlas filmu fonda vadītājs – par to, kā Izraēlas kino astoņdesmitajos gados nonāca bedrē un kā tika no tās ārā. Viņi izveidoja tieši šādu mazbudžeta sadaļu ar kādiem simts tūkstošiem vienai filmai, un parādījās virkne autoru, faktiski klasiķu, kuri gribēja šādas mazbudžeta filmas taisīt. Viņi uzrakstīja vai atrada stāstus, kas ir piemēroti šim modelim, un kļuva superpopulāri gan vietējā tirgū, gan arī festivālu apritē.
Toreiz rādīja vienu filmu kā labu piemēru tam, cik ļoti šeit rezultāts atkarīgs no idejas, un to stāstu var izstāstīt trijos teikumos. Puisis sēž bārā, ienāk meitene, viņi sāk runāties un viens otrā iemīlas, un abi saprot, ka turpat uz līdzenas vietas būtu gatavi intīmākām attiecībām. Viņi dodas ārā no bāra, iekāpj mašīnā, lai dotos kaut kur uz viesnīcu vai uz dzīvokli, un… viņi braukā un braukā, un nevar atrast pārkinga vietu, jo Jeruzalemē vispār nevar atrast pārkingu, un tā viņi pusotru stundu braukā un sarunājas par dzīvi. Viss.
Viena epizode bārā, pēc tam pusotra stunda mašīnā, puisis ar meiteni sarunājas. Un fantastiska filma!
Alise Zariņa: - Tas jau arī prasa kaut kādu zināšanu par to, kas ir mazbudžets.
Sergejs Timoņins: - Bet tad sanāk, ka mūsu pieredzējušie autori vienkārši neapsver šādu variantu! Kamēr jaunie piesakās un grib uztaisīt visu pasauli par tiem trīsdesmit tūkstošiem, tikmēr vecie, pieredzējušie domā – ai, es nestrādāšu par tādu budžetu...
Kristians Alhimionoks: - Bet protams! Ja tu zini, ka Kino centra konkursā tev iedos par brīvu četrsimt, piecsimt tūkstošus, kāpēc lai tu ietu pēc trīsdesmit vai astoņdesmit tūkstošiem? Tas ir muļķīgi.
Roberts Vinovskis: - Tas vienkārši ir neracionāli! Kā var bērns neticēt Ziemassvētku vecītim? Kā var neticēt kādam, kas tev nes dāvanas? (Visi smejas.)
Sergejs Timoņins: - Tad tas ir kaut kāds apburtais loks – pieredzējušiem autoriem arī Kino centrs biežāk dod naudu, nekā nepieredzējušiem. Un autori zina – vispirms iesniegs projektu attīstīšanai, tad vēl, tad vēl, un beigās sakrāsies; viņi saprot, ka viņiem nav vajadzīgs tas mikrobudžets, viņiem iedos tāpat.
Kristīne Matīsa: - Kriminālās ekselences fonds savukārt apzināti negāja uz NKC konkursiem, nolēma iztikt ar to, ko paši var savākt. Vai jūs sapņojāt, ka savāksiet naudu normāla budžeta filmai, vai jau uzreiz to plānojāt kā mazbudžetu?
Sergejs Timoņins: - KEF nav mazbudžets, tā ir normāla budžeta filma! Mūsu gadījumā iemesls bija tāds, ka negribējās iet tradicionālo ceļu. Vienkārši gribējās uztaisīt filmu – ņemt un taisīt „tūlīt un tagad” to, ko gribas, un tā, kā gribas, nevienam neprasot un neko iepriekš nepierādot. Mēs nevaram minēt, kā būtu bijis, bet, visticamāk, nebija pārliecības, ka Kino centra konkursā to varētu atbalstīt – tāda nesaprotama filma, mazliet huligāniska... Bija arī bāzes nauda pašiem autoriem, ar ko varētu uzsākt, bija iepriekšējo īsfilmu pieredze, bija komanda – vārdu sakot, kaut kāds tā brīža momentums, tāda sajūta, ka vajag tagad taisīt. Protams, tas bija maksimālisms, bet arī tāds apsvērums, ka valsts finansējums nāktu ilgāk, tas nebūtu tā, ka uzreiz iedod un var visu uzfilmēt...
Kristīne Matīsa: - Bet tāpat jau jūs uzreiz visu vajadzīgo nesavācāt, beigās filmējāt gadu ilgāk, nekā solījāt Projektu bankas kampaņā.
Sergejs Timoņins: - Tā ir taisnība, jā. Un vēl fakts, ka kolektīvā ieguldījuma kampaņa neveido pat desmit procentus no filmas kopējā budžeta. Lai gan arī pašā sākumā jau bija iecerēts, ka tā publiskā naudas vākšana ir vairāk filmas promo kampaņa.
Kristīne Matīsa: - Kas ļoti labi strādā, vai ne?
Sergejs Timoņins: - Tā ir iespēja visiem paziņot par sevi, un diezgan skaļi paziņot. Tu dabū ne tikai un ne tik daudz naudu, tu dabū kaut kādu pirmo auditoriju, atpazīstamību filmas idejai, un tā var nonākt pie cilvēkiem, kas investētu tavā projektā.
Bet patiesībā nauda, ko var savākt kolektīvā ieguldījuma kampaņā, ir visneērtākā un grūtākā nauda, ko vien var iedomāties.
Jo vispirms tu atdod desmit procentus platformai, tad ir vēl nodokļi, un galvenais, ka tu esi tiem ziedotājiem kaut ko arī sasolījis – biļetes uz pirmizrādi, lomu filmā vai, nedod dievs, kaut kādus kreklus, kuri vēl jāražo... Tā ir tāda ņemšanās, ka īstenībā pēc tās kolektīvā ieguldījuma kampaņas tu vari būt pat mīnusā. Tāpēc ir ļoti uzmanīgi jāsaprot, kam tu to naudu vāc, ko ar to iesāksi un cik esi kam piesolījis pretī.
Kristīne Matīsa: - Kāpēc tad šī iespēja kļūst kinovidē arvien populārāka? To iesāk cilvēki, kuri nezina, ko tas nozīmē?
Linda Krūkle: - Apzināti izmanto kā reklāmas platformu, kā mārketinga kampaņas sastāvdaļu.
Sergejs Timoņins: - Jā, kā reklāmas platforma, tas ir labi, bet tieši kā iespēja dabūt naudu šī ir visneērtākā. Visforšākais ir onkulis, kurš tev vienkārši iedos – ej, radi, dari! Nākamais ir kāds uzņēmums, kas to var izdarīt, kaut ko optimizējot, vai, nezinu, norakstot... Un vēl var būt banka, kurai tā nauda ir jāatdod.
Kristīne Matīsa: - Un kur ir lielāka radošā un finansiālā brīvība? Attiecībās ar Kino centru vai attiecībās ar privātu sponsoru, uzņēmumu, juridisku personu, vienalga?
Kristians Alhimionoks: - Es domāju, ka ir līdzīgi, ļoti līdzīgi. Nav sliktāk vai labāk. Ir jāizturas ar cieņu pret abiem – jāsaprot, ko domā Kino centrs, ko domā partneris…
Linda Krūkle: - Es gribētu piebilst vienu lietu, kuras man personīgi Kino centra konkursos pietrūkst, un varbūt arī citiem producentiem, kuri apzināti iet vai ir spiesti iet to, kā tu saki, alternatīvo ceļu. Pičings principā ir forši, bet es uzskatu, ka tās piecpadsmit minūtes, kurās tu stāsti par savu projektu, ir kaut kāds nonsenss. Man ir tā sajūta, ka vajadzētu vairāk laika – piemēram, nedēļu pirms pičinga, tu atnāc, un eksperti velta stundu tavam projektam. Tajā brīdī tu jūti arī atgriezenisko saiti, tu saproti, ka viņš ir iedziļinājies, viņam ir kaut kādi jautājumi, par kuriem es pirms tam pat nebūtu iedomājusies, ka tādi var rasties …
Kristīne Matīsa: - Tad tu domā, ka Kino centra eksperti nelasa projektus?
Linda Krūkle: - Nē, es tā absolūti nedomāju. Bet tajās reizēs, kad ir kādas kopražojumu sarunas, es jūtu, kurp virzās šis projekts, un saprotu, kāpēc viņš varētu tikt potenciāli apstiprināts vai neapstiprināts. Bet te – tu atnāc uz savām piecpadsmit minūtēm un pat nesaproti mērķauditoriju, vai tu pičo šiem trim ekspertiem, vai tu pičo publikai zālē, vai tam žurnālistam, kas tur atnācis. Un tad man sanāk, ka tas ir tāds treileru konkurss…
Sergejs Timoņins: - Jā, tas ir tāds mikslis, kas reizēm nav līdz galam skaidrs. Kādreiz, kad biju ļoti jauns un neko nesapratu, man bija citas domas, bet tagad es uzskatu, ka pareizi Roberts sākumā teica – valstij ir jāatbalsta māksla, kas virza kaut kādas lietas uz priekšu. Tieši tā, kā to darīja monarhi un mecenāti. Es domāju, ka valstij nav jāatbalsta, piemēram, Klases salidojums vai Jaungada taksometrs, tas nav pareizi, jo šīs filmas cilvēki skatīsies, viņi jau ir nobalsojuši ar biļetēm, ka viņi grib to redzēt.
Tātad, no vienas puses, valsts it kā uzsver, ka šajos konkursos atbalsta mākslu, bet tāds pičings ir diezgan pretrunīgs... Alise pareizi teica, ka autoram nav jābūt pārdevējam, autoram ir jābūt autoram.
Viņš varbūt vispār ir tāds introverts, kurš zem galda sēž, un tur viņš rada to savu mākslu kā pilnīgi traks...
Kristīne Matīsa: - Producentam gan ir jābūt pārdevējam.
Sergejs Timoņins: - Producentam ir jābūt pārdevējam, jā, bet kā to sabalansēt? Kāpēc producentam tā autora māksla jāpataisa par Holivudas treileri? Tas varētu ietekmēt arī to, kāpēc daudzi varbūt negrib iet pēc naudas uz šiem konkursiem – nav skaidra tā būtība, vai tur atbalsta manu mākslu, vai tur ir treileru konkurss...
Kristīne Matīsa: - Nevajag aizmirst, ka pičingi ir tikai viens elements ekspertu darbā, kur ir arī aisberga neredzamā daļa, un treileris nekad nav vienīgais kritērijs. Es esmu pieredzējusi pičingus, kuros izgāžas projekts, kas uzrakstīts vienkārši lieliski, – jo klātienē pēkšņi ieraugi, ka producents ar režisoru vispār nesaprotas un katrs runā par citu filmu.
Sergejs Timoņins: - Ar to mākslas atbalstīšanu ir vēl viena pretruna. No vienas puses, ir skaidrs – komerckino ir jāpelna pašam, bet valstij jāatbalsta projekti, kur nav jau iepriekš uz papīra skaidrs, ka šito visi baigi skatīsies. Tomēr es pilnīgi ticu, ka arī NKC un valsts vēlme būtu atbalstīt tikai un vienīgi tādas filmas kā Dvēseļu putenis, lai pēc tam varētu teikt – redziet, mēs viņus atbalstījām, un cilvēki skatās, visiem patīk, visi priecīgi! Visi, kas piešķir naudu, īstenībā vislabāk gribētu to piešķirt tādiem projektiem, kas būs superpopulāri un supermīlēti, – lai varētu attaisnot savu darbību.
Roberts Vinovskis: - Te, protams, ir ļoti smalka robeža. Nevajadzētu būt tā, ka valsts kā finansētājs skatās – o, šī ir filma, kuru tiešām neviens neskatīsies, tad mēs tai noteikti dosim naudu... (Visi smejas.) Ir runa par kino kā mākslas darbu, kura skatītāju potenciāls ir apdraudēts.
Sergejs Timoņins: - Ausma ir labs piemērs...
Roberts Vinovskis: - Šobrīd gan platformas, gan izplatītāji iegulda naudu filmās, bet viņi, protams, ieguldīs tur, kur ir diezgan droši redzams, ka būs skatītāji; viņi neieguldīs šaubīgās filmās. Šobrīd es taisu filmu ar skatītāju potenciālu – bērnu filmu, ģimenes filmu [Ziemassvētki džungļos], tur Acme jau ir ieguldījusi naudu, paldies viņiem par to, un tagad par filmu interesējas gan TeT, gan LMT, gan TV3... Tā ir normāla biznesa formula. Bet, protams, neviens neieguldīs privātu naudu tur, kur šis skatītāju potenciāls ir apdraudēts. Tur savukārt valstij ir jāpiedalās, sakot – jā, šī ir ļoti laba ideja, tur var sanākt labs kino. Bet skatītāju masas, nu... varbūt būs, varbūt nebūs.
Alise Zariņa: - Bet es neredzu, ka no NKC konkursiem nāktu kādi īpaši eksperimentāli mākslas darbi... Vai pašlaik nav tā, ka NKC drīzāk iedod iespēju tam labajam komerckino?
Roberts Vinovskis: - Šeit mēs nonākam pie tā, kur tu man it kā nepiekrīti, – nav jau tāda ļoti skaidri redzama dalījuma, ir vienkārši labs kino, un radošās kvalitātes ir nepieciešamas arī uz skatītāju orientētam kino. Mums pēdējā laikā ir virkne Kino centra finansētu filmu, kam ir diezgan pieklājīgs apmeklējums, lai gan to nevarētu definēt kā vienkāršu izklaides kino.
Kristians Alhimionoks: - Tagad, piemēram, Pilsēta pie upes, vai ne? Tā ir ļoti labi aizgājusi, tas ir iespaidīgi! Un es dzirdu, ka jaunieši saka – ir jāiet, ir jāskatās!
Roberts Vinovskis: - Savukārt, ja mēs nonākam pie formulas, kur filma tiek finansēta tikai ar privātu naudu, tad es domāju, ka šobrīd jau var pateikt, kādam jābūt budžetam, lai būtu cerība viņu atpelnīt. Droši vien tu, Kristian, to esi izrēķinājis diezgan precīzi; es teiktu – simts tūkstoši ir maksimums, ko var iztērēt.
Linda Krūkle: - Simt desmit, simt divdesmit…
Roberts Vinovskis: - Tas nozīmē – ja ir pavisam slikti ar skatītājiem, tad ir ziepes tik un tā, tad ir mīnusi. Bet, ja ir ļoti labi, tad ir cerība ieņēmumos dabūt varbūt divsimt tūkstošus. Tas nozīmē, ka simts ir iztērēti, un simts ir peļņa, lai gan tā jādala ar izplatītāju.
Bet, ja peļņa beigās ir divi tūkstoši, tad varbūt arī nav vērts tam ziedot laiku un enerģiju...
Kristians Alhimionoks: - Tāds komerckino vai izklaides kino tomēr arī nevar pastāvēt, ja nav vēl kāda atbalstītāja. Nu labi, var pastāvēt, bet tad ir jautājums par kvalitāti. Ja mēs atskatāmies, piemēram, uz Svingeriem, un noliekam blakus Klases salidojumu, tad redzam, ka bildes kvalitāte un viss pārējais, aktieri un ekstras, viss tas ļoti aug. Bet tas ir ļoti, ļoti riskanti tik un tā, vienmēr...
Kristīne Matīsa: - Tātad jums ir kāds ģenerālsponsors katrai no šīm filmām? Man jāatvainojas, neesmu tik detalizēti pētījusi titrus...
Kristians Alhimionoks: - Mums ir partneri, jā, visur ir. Un mēs, piemēram, izplatītāju meklējam jau pirms filmēšanas, lai varētu šo naudu likt iekšā filmas budžetā.
Roberts Vinovskis: - Bet šīm filmām nav mecenātu, kuri teiktu – okei, jums ir brīnišķīga ideja, te jums nauda, dariet, ko gribat, un uzaiciniet mani uz pirmizrādi... Visām iesaistītajām pusēm ir viena vai otra veida komerciāla interese – vienalga, vai product placement, vai platforma un izplatītājs ar cerībām uz skatītāju; beigu beigās ar visiem ir jānorēķinās.
Kristians Alhimionoks: - Protams, protams.
Inese Apse: - Mums kā izplatītājiem arī noteikti ir, kā tu saki, komerciāla interese. Mēs varam iesaistīties projektā arī diezgan agri, bet tad mums jābūt pārliecībai, ka ar šo projektu mēs sasniegsim zināmu skatītāju skaita līmeni.
Kristīne Matīsa: - Un uz kā jūs būvējat šo pārliecību?
Inese Apse: - Tāpat – uz scenāriju, uz stāstu...
Kristīne Matīsa: - Tātad uz sajūtām.
Inese Apse: - Nē, nu, izvērtējam visu pieejamo informāciju par projektu un saprotam, vai tas var nostrādāt, vai nē. Protams, tas ir arī risks. Piemēram, ar Pilsētu pie upes... To jau nekad nevar zināt līdz pēdējam brīdim, vai un kā tas strādās. Bet šajā gadījumā, es uzskatu, tā ir ļoti kvalitatīva filma, un tai ir arī skatītāji – kā mēs cerējām, un pat vairāk.
Kristīne Matīsa: - Vai projektu skaits, kuros Acme iesaistās, pieaug no gada uz gadu? Vai varbūt jums ir kaut kāds finansu līmenis, ko jūs varat atļauties ieguldīt un ko var atļauties zaudēt, ja nav rezultātu?
Inese Apse: - Šo projektu nav bijis īpaši daudz, nesenā pagātnē pirmais bija Homo novus un tad Gata Šmita 1906. Šobrīd ir Viestura Kairiša Pilsēta pie upes un šogad vēl būs Ziemassvētki džungļos, bet mēs izskatām, protams, paralēli arī citus projektus. Tomēr tas ir diezgan liels darbs, izveidot visu filmas kampaņu, tā ka mēs nevaram katru mēnesi izplatīt Latvijas filmu, bet noteikti tas ir ļoti interesanti.
Roberts Vinovskis: - Lūk, pierādījums, ka tas ir ārkārtīgi riskants bizness – ja mēs skatāmies kaut vai uz tām filmām, ko Inese nosauca. Ja es būtu kā investors viņu vietā un gribētu ieguldīt naudu potenciāli rezultatīvākā filmā – kā es sākotnējā stadijā varētu paredzēt, piemēram, ka Homo novus būs superveiksmīga un Šmita 1906 būs salīdzinoši neveiksmīga, tieši skatītāju skaita ziņā?
Kristīne Matīsa: - Pilnīgi neiespējami.
Roberts Vinovskis: - Jā, bet šādā situācijā ir arī lielie Holivudas čiekuri – arī tur cilvēki kļūdās un zaudē naudu. Ļoti bieži nopelna, bet arī zaudē. Ja būtu pasaulē tāda formula, ka var droši zināt, kā būs...
Kristians Alhimionoks: - Adrenalīns, adrenalīns...
Kristīne Matīsa: - Tāpēc cilvēks kļūst par producentu?
Kristians Alhimionoks: - Kaut kas jau tur ir, jā. Bet tā lielā lieta, ko es visu laiku esmu domājis, kā varētu viss uzlaboties, ir tas development, kam Latvijā būtu ļoti jāpalīdz. Jo parasti ko dara producents un režisors – viņi uzraksta scenāriju un uzreiz iet pēc lielās naudas uz Kino centru, un tūlīt ir gatavi filmēt. Bet tā nevar būt! Es domāju, mēs ļoti labi zinām, ka visi tie scenāriji pēc tam izmainās, var teikt – konkursā iesniegts viens scenārijs, bet pēc tam filmā ir pilnīgi kaut kas cits. Tāda kā spēle – būs, nebūs.
Kristīne Matīsa: - Tas taču vispār ir tik relatīvi! Vai tad ir kāda garantija, ka divdesmit reizes pārrakstīts scenārijs noteikti būs labāks, nekā trīsreiz pārrakstīts?
Alise Zariņa: - Būs gan. Mēs patiešām Latvijā lielākoties nestrādājam pie scenārijiem pietiekami ilgi.
Es neesmu redzējusi nevienu Latvijas filmu, par kuru būtu jādomā – ak, baigi labā filma, ja tikai viņi būtu mazliet mazāk pie tā scenārija strādājuši un domājuši...
Man liekas, mēs taisām tā – viens, divi, trešais drafts, maucam filmu! Un tad tu redzi – filmai ir baigi labais potenciāls, tur ir forša ideja un tā tālāk, bet pēc tam...
Kristīne Matīsa: - Teorētiski, turpinot domu, – ja būtu kapitāli uzbūvēta projektu attīstīšanas sistēma, būtu daudz vieglāk atrast arī to paralēlo finansējumu.
Kristians Alhimionoks: - Noteikti!
Sergejs Timoņins: - No kvantitātes rastos kvalitāte. Bet, Kristian, es gribu lūgt, lai tu padalies ar savu pieredzi – jūs pirkāt Klases salidojuma scenāriju. Kāda ir iespējamība, ka tu nopērc un [režisors Andrejs] Ēķis pasaka – „nē, visu mainām, šitā man patīk labāk”?
Linda Krūkle: - To jau nemaz nedrīkst darīt.
Kristīne Matīsa: - Pirmajā filmā Ančevskim pat Hello, Kitty krekliņš bija tāds pats, kā dāņu filmā!
Kristians Alhimionoks: - Nē, tur drīkst mainīt, ko grib. Tomēr, ja tu vispār pērc scenāriju, tu taču esi izlēmis, ka tev viņš patīk, tu prognozē, ka tas varētu labi aiziet un viss būs okei! Mēs vismaz tā Platformā domājam un tā arī ar Svingeriem iesākām – paši gājām ar šo scenāriju uz citām valstīm un neko baigi nemainījām. Arī Klases salidojuma pieredze rāda, ka to izmainīt ir diezgan riskanti. Vācijā Tils Šveigers izdomāja, ka ieliks filmā savu meitu, uztaisīs vēl tādu storiju... Un šī filma brutāli izgāzās!
Vienkārši tu saproti – ja tev ir pierādīta formula, tu šo formulu nemaini. Tu vari viņu adaptēt konkrētam tirgum, jokus un visu pārējo... Bet tu nemaini formulu! Ja tev ir tāds scenārijs, tas ir vislabākais pasaulē, kas var notikt ar producentu vai režisoru, man pilnīgi tirpiņas iet, cik tas ir fantastiski! Bet mums viņu nav, vienkārši nav. Nulle. Kur lai es viņus atrodu?
Kristīne Matīsa: - Un tagad tu pirksi atkal nākamo Klases salidojumu? Tas tomēr ir zināms strupceļš…
Kristians Alhimionoks: - Nē, nākamos pirkt mēs īsti nedomājam.
Sergejs Timoņins: - Bet, ja tu pērc to, kas strādā visur, tad tu nevari dabūt scenārijus ar tā saukto nacionālo identitāti...
Kristians Alhimionoks: - Nu kā, tā nacionālā identitāte ir jāliek iekšā!
Sergejs Timoņins: - Tu taču nevari vienkārši ielikt tur Latvijas Balzamu, un viss! Vajag radīt kaut ko tādu, kas strādās tikai Latvijā...
Kristians Alhimionoks: - Nē, es nesaprotu. Ja, pieņemsim, Svingeri nostrādā Ukrainā, Igaunijā, es ceru, ka arī Polijā... Tad kaut kā tur viss ir izdevies, un tikai tāpēc, ka ir jātaisa katram tirgum as local as possible. Šajā scenārijā ir vietas, ko mēs jau no galvas zinām, kur ir jābūt tam norvēģiskajam jokam vai teicienam, kur jābūt norvēģu balzamam, visiem šiem elementiem, kas to padara lokālu, cik vien var. Un tieši tas ir iemesls, kāpēc tie scenāriji ceļo pa pasauli, jo viņus ir tik grūti atrast. Re kur, Holivuda tagad arī uztaisīja to Force Majeure rimeiku ar Vilu Ferelu – Downhill, pirmizrāde nupat Sandensā.
Es izlasu rakstu – visi ir sajūsmā, cik labi, tikai nekur nav pat pieminēts, ka tas ir rimeiks – viens pret vienu, tikai sliktāks...
Kristīne Matīsa: - Jūs jau nu gan pirmajā relīzē par Klases salidojumu arī neko par dāņiem nestāstījāt. Ļoti labi atceros, es pati ierakstīju to teikumu relīzē... (Visi smejas.)
Alise Zariņa: - Es gribētu vēl mazliet atkāpties pie scenārijiem. Man liekas, būtu svarīgi, lai tā atlase vienkārši notiktu kādu brīdi ātrāk. Respektīvi, ja mēs uzrakstītu scenāriju lēnām un tad saprastu, ka ne visi scenāriji ir jāfilmē. Man ir stipras aizdomas, ka Latvijā ir diezgan maz plauktā noliktu scenāriju, jo nāk nākamais konkurss, grūžam atkal projektu iekšā...
Roberts Vinovskis: - Tā ir, absolūti nav tādas scenāriju aprites vai tirgus, vai kā to nosaukt. Jo vairāk būs scenāriju, jo vairāk būs arī kvalitatīvu filmu, bet ir jābūt scenārijiem, kurus noliek malā, jo viņi nav pietiekami labi, vai arī pagaidām nav pietiekami labi. Tādā ziņā, man šķiet – jo vairāk investētu naudu scenārijos, nebaidoties, ka visi netiks realizēti, jo labāk būtu. Un tieši tā ir jābūt, ka daži paliek aiz strīpas.
Linda Krūkle: - Man liekas, ar jebkuru lietu tā ir. Mums arī stāv kādi pieci projekti uz plauktiņa. Ik pa laikam tu viņus izlasi un jūti – nē, tagad nevajag šo taisīt. Bet tā tu ik pa laikam pieslēdzies, un viņi top un veidojas, pamazām. Ir kaut kādi projekti, kur tu saproti – vienkārši nevajag steigties, viņš kļūs tikai labāks. Kā vīns, ar gadiem.
Sergejs Timoņins: - Jā, bet tas ir tikai jums, domāts jūsu pašu lietošanai.
Kristians Alhimionoks: - Un Linda nevienam nesūta.
Sergejs Timoņins: - Tas, ko es gribēju pateikt, ir – tirgū trūkst tādu in-development projektu, kas ceļotu apkārt, un tu novērtē – hmm, okei, šis ir interesants... Nevis jau gatavi, ar producentu un režisoru, – viss, bliežam! –, bet vienkārši ideja ar varbūt kaut ko vēl klāt, varbūt ar producentu, varbūt aktieriem, kaut ko vēl.
Kristīne Matīsa: - Mums jau nav tāda struktūra nozarei! Mums taču ir katram režisoram savas ieceres un katram sava studija, ir tikai burtiski dažas tādas, kas atbilst kaut kādam priekšstatam par īstu filmu studiju, kurā ir vairāki producenti un režisori, kas var strādāt ar vairākiem projektiem paralēli. Cik tad mums tādas ir – Lokomotīve, Mistrus Media, kas vēl?
Linda Krūkle: - Pie manis vienkārši nenāk. Es labprāt strādātu ar vēl kādu, bet nenāk!
Kristīne Matīsa: - Lai gan Linda Krūkle, starp citu, patiešām ir viena no talantīgākajiem un rezultatīvākajiem producentiem Latvijā! Acīmredzot visi domā, ka tu jau tāpat esi nodarbināta no rīta līdz vakaram!
Nu labi, šo mēs tagad publicēsim Kino Rakstos, un tev rinda sastāsies pie durvīm!
Linda Krūkle: - Jā, es esmu nodarbināta, ko man citu darīt? Es strādāju ar to, kas ir, jo mūs pašus dzen laiks, un mēs dzīvojam ātri. Mēs esam spiesti dzīvot šodien un tagad, šajos biznesa apstākļos, – vai tas projekts ir dabūjis to valsts finansējumu, vai nē...
Kristians Alhimionoks: - Tikai ar to valsts finansējumu ir tā, ka neviens īsti nav atbildīgs par to, kuri projekti tiek atbalstīti un kas tur beigās iznāk. Mēs vienkārši izdarām šitā, un… nu, nesanāca. Bet, pieņemsim, kā Britu Filmu institūts dara – paņem vienu producentu, kurš ir industrijā pieredzējis un zinošs, atdod viņam visu to naudu un saka: „Tā, tu, vecīt, tagad četru gadu laikā esi atbildīgs par šito!”
Kristīne Matīsa: - Jā, tāds „vienīgais eksperts” – Kino centrā, starp citu, šāda doma ir apsvērta, tikai pilnīgi nav iespējams Latvijā iedomāties vienu konkrētu cilvēku, kurš to varētu uzņemties, kuram visi uzticētos un neviens neapšaubītu viņa autoritāti.
Roberts Vinovskis: - Jautājums – kas būtu kritērijs tam, ka projekti bijuši veiksmīgi? Jābūt kaut kādam balansam.
Kristians Alhimionoks: - Jā, ir arī kritēriji, kas viņam tiek noteikti. Tik un tik filmām jāiekļūst A klases festivālos, tik un tik filmām citos festivālos, savukārt tik un tik filmām jāsavāc kārtīgs box office... Un tad pēc tiem četriem gadiem atnāk un skatās, kas ir izdarīts, kas nav.
Kristīne Matīsa: - Nu, te mēs nonākam pie tās slavenās ekspertu atbildības. Visi vienmēr klaigā, ka ekspertiem nav nekādas atbildības par viņu lēmumiem, bet ko tad ar tiem ekspertiem darīt, ja viņu atbalstītos projektus kāds salaiž grīstē?
Roberts Vinovskis: - Man liekas, labākais, ko var izdarīt, – visās filmās ir eksperti jāliek titros. Lai gadījumā, ja filma ir veiksmīga, ekspertiem būtu lepnums, ka viņi ir to atbalstījuši, un, ja filma ir sūdīga, lai viņiem būtu kauns, ka nav spējuši to prognozēt.
Kristīne Matīsa: - Sākuma titros: „Ekspertu komisija piedāvā…” (Visi smejas.)
Alise Zariņa: - Nu, te jūs pašlaik apspriežat baigo risku ar brīvību. Respektīvi – tas ir joks, protams, bet mēs nevaram atļauties netaisīt sliktas filmas. Mums vajag sliktu kino, jo tas ir treniņu laukums. Ja mēs mērķēsim uz to, ka gribam tikai labas filmas, mēs dabūsim tikai kompromisus.
Kristīne Matīsa: - Precīzāk – nevis mums vajag taisīt sliktas filmas, bet nevajag sodīt cilvēku, kuram iznāk slikta filma.
Alise Zariņa: - Jā, tieši tā. Varbūt tomēr var pieņemt – okei, tā bija tava pirmā filma, gaidīsim otro, būs labāk. Ideāli, protams, ja to kļūdīšanos var maksimāli noturēt scenārija līmenī un nemaz nesākt filmēt, bet nu citādi – vai tad mēs tagad būsim vienīgā valsts, kas taisa tikai labas filmas?
Tā ir lielākā problēma, ka mēs taisām to viduvējo un drošo kino. Man liekas, Kino centra eksperti arī diezgan reti atļaujas riskēt, mēs šajā valsts atbalsta līmenī biežāk paliekam pie kompromisiem, bet man liekas, vajadzētu tur tomēr to mežonīgo kārti šad tad atļauties. Jo pasaulē labākajām festivālu filmām bieži ir tāds aprakstiņš – neviens negaidīja un neviens nedomāja, bet re, kāds te šedevrs iznācis! Bet Latvijā – mēs zinām, ka Nords piegādās to, ko Nords piegādā, Pakalniņa piegādās to, ko piegādās, un – nu, labi, debitantiem trīsdesmit tūkstoši, ja viņi arī nejauši kaut ko piegādās...
Problēma ir, ka mēs ļoti gribam labu kino, bet aizmirstam, ka labs kino nāk ar risku.
Inese Apse: - Bet es uzreiz atceros, piemēram, Renāra Vimbas filmu Es esmu šeit – ļoti veiksmīga debija.
Kristians Alhimionoks: - Matīss Kaža jau arī tagad ir atbalstīts.
Roberts Vinovskis: - Man liekas, būtu grūti atrast otru tādu vietu pasaulē, kur debitantiem būtu salīdzinoši tik viegli dabūt finansējumu, kā tas ir Latvijā. Eksperti daudzu gadu garumā ir ļoti paļāvušies uz debijas projektiem.
Alise Zariņa: - Labi, labi, arī piekrītu.
Roberts Vinovskis: - Un tas arī lielākoties ir attaisnojies. Faktiski tagad Latvijā ir vesela virkne režisoru, kuri būtu pelnījuši taisīt nākamo filmu, bet vienkārši visi nevarēs.
Alise Zariņa: - Labi, es arī piekrītu, ka debitanti nav pareizais akcents, bet tādi kompromisa projekti gan ir problēma.
Kristīne Matīsa: - Nu bet tur ir arī zināma loģika – ja runa ir par relatīvi lielas valsts naudas izlietošanu, tad, protams, tu viņu labāk ieliec tur, kur liekas drošāk, nevis riskantos pasākumos.
Alise Zariņa: - Un, protams, ja ir brīnišķīga un absolūti lieliska ideja, to taču var arī pārdot pieredzējušam producentam. Es pieņemu, ka tā bija Vimbas gadījumā – aiz viņa tomēr stāvēja Tasse Film ar visu savu pieredzi.
Kristīne Matīsa: - Un tas arī nav nekas nedabisks – kāpēc lai jauns režisors neaizietu pie pieredzējuša producenta? Pie Lindas Krūkles, piemēram.
Bet nu labi, mēs smalki iztirzājām visas ekspertu lietas, vai tikpat daudz būtu, ko runāt par skatītājiem?
Cik daudz ir jāizdabā skatītājam un vai šis "alternatīvais kino", bez valsts atbalsta, ir spiests izdabāt vairāk?
Linda Krūkle: - Izdabāt nav iespējams. Nav taču iespējams pat draugam ieteikt filmu vai seriālu – es varu ieteikt dajebko, un tas var tik šķērsām aiziet. Nē, tas ir tik individuāli...
Kristīne Matīsa: - Tu gribi teikt, ka skatītāji ir tik dažādi? Bet, taisot Jaungada taksometru, jūs taču apmēram rēķināt – te cilvēki smiesies, te uzspiežam vēl...
Linda Krūkle: - Nē, reizēm nevar pat prognozēt, kurā vietā smiesies. Pirmajā Taksometrā pēc tehniskās skates filmas izplatītājs teica – nu, tā viena vieta ir tāda aizdomīga, man kaut kā ne visai… Tas policistu „braucam mēs ar lampām, ar lampām, ar lampām…”.
Kristīne Matīsa: - Mana mīļākā vieta filmā!
Linda Krūkle: - Jā, tas tomēr palika filmā, un pirmizrādē es dzirdu, ka tā ir bijusi vissmieklīgākā vieta ever. Vienkārši. Un tas ir izplatītājs, kas to iepriekš apšaubīja. Bet ir arī vietas, kur mēs klausāmies – eu, nesmejas!
Kristīne Matīsa: - Tas atkarīgs no atmosfēras zālē. Pirmizrādēs smejas trīsreiz vairāk.
Linda Krūkle: - Jā, tā ir kaut kāda kombinācija, ir gaisā, un viss. Ar kādu noskaņojumu tu atnāc... Reizēm nenostrādā vislieliskākā filma, bet tad atnāku vēlreiz un domāju – kāpēc es to iepriekš neredzēju?!
Kristians Alhimionoks: - Starp citu, pirmais Jaungada taksometrs bija skatītākā filma TV3...
Kristīne Matīsa: - Parasti šajos reitingu topos pirmajā vietā ir laika ziņas. Mani tā uzjautrina, ka televīzija, reitingus mērot, jauc kopā visu – Panorāmu, laika ziņas, un filmas pa vidu.
Inga Alika-Stroda: - Attiecībā uz straumēšanas servisiem reitingu daudzveidība ir daudz plašāka, uz to mēs arī skatāmies. Mēs saprotam, ka nav vajadzīgi kaut kādi formāti, kas nostrādātu, nezinu, uz astoņdesmit procentiem. Tas nav iespējams. Tāpēc mēs skatāmies, lai ir satura daudzveidība, lai mums ir ko piedāvāt katram skatītājam.
Linda Krūkle: - Turklāt, kad es taisu konkrēti Jaungada taksometru, es nedomāju skatītājiem izdabāt. Es vienkārši redzu, ka Latvijas piedāvājumā nav filmas par Jauno gadu, tā ir tukša niša.
Kristīne Matīsa: - Skaidrs producenta aprēķins, varētu teikt.
Linda Krūkle: - Daļēji jā. Bet kāpēc ne?
Sergejs Timoņins: - Un jautājums, kāpēc galvenajā lomā ir Lauris Reiniks, nevis kāds talantīgs, bet nezināms aktieris, ir skaidrs aprēķins par to, ka cilvēkiem būs interesanti skatīties uz populāru cilvēku. Es nedomāju, ka tas jāvērtē kā izdabāšana skatītājiem, tas ir koncepts.
Linda Krūkle: - Es varu tikai piebilst to, ko vairākkārt esmu teikusi – ar mūziķiem ir ideāla sastrādāšanās. Man kādreiz jautāja, kāpēc Maģiskajā kimono piedalās Prāta Vētra, un es saku – man viņi patīk! Man vienkārši gribas ar viņiem strādāt, nevis tāpēc, ka es baigi aprēķinu – Latvijā tikai tāpēc nāks uz filmu, ka tur ir Prāta Vētra. Jo šai filmai lielākais tirgus ir Japāna, un Japānā, piedošanu, Prāta Vētra nav nekas.
Mēs nemeklējam konkrēti mūziķus, mēs meklējam tipāžus. Un mūziķis ir dabīgs, viņš ir visu laiku uz skatuves, viņš ir solists.
Kristians Alhimionoks: - Un viņš grib, lai viņu redz, tas jau ir viņam iekšā. Ar mūziķiem ir ļoti viegli, daudz vieglāk, nekā ar aktieriem.
Linda Krūkle: - Man pat reizēm liekas sāpīgi, kad saka – ā, tu paņēmi Lauri Reiniku tikai tāpēc, lai skatītāji nāktu... Nē, mums viņš ir interesants tai lomai!
Roberts Vinovskis: - Pat ja kāds tā teiktu, es domāju – no tā nav jākautrējas. Ja tu veido filmu, kas ir orientēta uz skatītāju, tu taču gribi, lai tie skatītāji nāk. Piemēram, ja kafūži sacenšas savā starpā, tad ir tikai normāli, ja viņi saka – mēs taisām tādu kafiju, kas cilvēkiem garšo! Nevis – nē, mēs nu gan nē, mums vienalga, mēs taisām tādu, kā garšo man! Un ja citiem negaršo, man nospļauties... (Visi smejas.)
Ja tu taisi filmu skatītājiem, tad dari to! Tikai tas ir pietiekami sarežģīti, protams.
Man liekas, ir jābūt ārkārtīgi arogantam, lai uzskatītu – o, es zinu, ko skatītājs grib, un es viņam to došu! Nav tik vienkārši.
Alise Zariņa: - Es varu tikai atkārtot, ko bieži esmu teikusi – skatītājs nav stulbs, viņš jūt gan to, ka viņam mēģina izdabāt, gan arī šo personisko, godīgo aspektu. Tikai... es negribētu snobiski teikt, ka jāizglīto skatītājs, jo tad iznāk, ka man ir kaut kas, ko es varu viņam iemācīt. Varbūt tas ir kaut kā jāpārformulē, bet savstarpējs dialogs ir nepieciešams. Katrā ziņā, jo vairāk un dažādākas filmas mēs piedāvājam skatītājam, jo vairāk viņš varbūt var veidot savu gaumi. Nevis izglītot, bet ļaut skatītājam augt.
Kristīne Matīsa: - Jā, tas laikam ir pareizais ceļš - nevis uzbāzīgi mācīt, bet iedot izvēli.
Vai vēl kādam ir kāds rezumējošs noslēgums padomā?
Kristians Alhimionoks: - Es gribētu uzsvērt to nepieciešamību vairāk atbalstīt projektu attīstīšanu. Tas ir ļoti nepieciešams, lai mēs paši attīstītos un augtu. Citādi būs tā, ka režisori turpinās rakstīt savus scenārijus, būs autorkino, būs vienas un tās pašas sejas, un tā mēs arī paliksim, kur esam.
Sergejs Timoņins: - Man liekas, jebkura diskusija par Latvijas kino beidzas ar to, ka mums trūkst scenāriju...
Roberts Vinovskis: - Jā, un investīcijas scenārijos ir tas, ko privātie investori pārredzamā nākotnē droši vien nedarīs. Tāpēc, ja atrastu veidu, kā valsts var savu finansējumu vairāk ieguldīt projektu attīstībā, tas droši vien būtiski stimulētu mūsu mazo industriju. Varbūt parādītos vēl daži scenāristi, kas to uztvertu kā savu profesiju, nevis vaļasprieku.
Kristīne Matīsa: - Tātad, pavisam raupji vienkāršojot, nozares finansējums būtu jāpārdala – mazāk ražošanai, vairāk attīstīšanai…
Linda Krūkle: - Nevajag pārdalīt, vajag piesaistīt! (Visi smejas.)
