KINO Raksti

Varis Brasla. Par visu dzīvi

10.11.2019

Nacionālo kino balvu „Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinomākslā 2019. gadā saņem kinorežisors Varis Brasla, un varam apgalvot, ka Kino Raksti to paredzēja jau sen – 2004. gada žurnālā toreizējais redaktors Agris Redovičs jau bija sagatavojis plašu un detalizētu paša režisora stāstījumu „par visu dzīvi” – par to pašu, kas tagad novērtēta ar Nacionālo kino balvu. Plašākas publikas uzmanībai pārceļam šo vērtīgo kultūrvēsturisko materiālu digitālā formātā, bagātinātu ar līdz šim nepublicētām fotogrāfijām no Rīgas Kino muzeja krājuma.

Mammiņa un tētis galvenokārt darbojās teātrī un kino, droši vien tāpēc man nekad nav bijušas īpašas šaubas par sava dzīves ceļa izvēli. Tētis Žanis Brasla jaunībā dziedāja Liepājas operā, bet īsti nezinu, cik tas bija nopietni. Mamma, tad viņa vēl bija Valija Švāģere, arī dziedāja, sākumā baznīcas korī, pēc tam Liepājas operas korī. Tur viņi laikam saskatījās un nolēma mācīties tālāk dziedāšanu. Tētis izdomāja stāties konservatorijā. 1933. gadā, ja nemaldos, abi pārbrauca dzīvot uz Rīgu. Faktiski bez santīma kabatā. Mamma strādājusi kādā kafejnīcā par viesu apkalpotāju, pelnījusi grašus, bet tētis kādu laiku turpinājis mācīties.

Tad viņi sāka iet Mihaila Čehova vadītajos teātra kursos, vēlākajā Latvju drāmas ansamblī. Kad Čehovs aizbrauca un visu pārņēma Voldemārs Pūce, mamma vēl ansamblī bija. Kad māte jau gaidīja mani, tētis strādāja par režisoru radio. Tad viņiem bijusi pazīšanās ar Lapenieku ģimeni, Viļa Lapenieka sieva Mirdza arī strādāja radio. Lielupē esam ar Lapeniekiem dzīvojuši vienā vasarnīcā.

Vecāki man ir īsteni kurzemnieki, tētis no Vaiņodes puses. Turīga dzimta. Vecaistēvs bija polis, Bredovskis, Ulmaņa laikā uzvārdu uz Braslu nomainījis. Viņam laikam seši vai astoņi bērni bija, precīzi neatceros. 1949. gadā gandrīz visus izveda. Atceros vienas tēva māsas ģimeni, kur es kā puišelis dažas vasaras gāju ganos. Viņiem bija savas mājas, zeme, lopi, bet bija arī seši bērni, un faktiski viņi dzīvoja no rokas mutē. Bet tāpat skaitījās budži. Vienu tēva brāli nošāva, māsas ar ģimenēm izsūtīja. Vectēvs mira Latvijā. Viens brālis, vistrūcīgākais, netika izsūtīts, viņš Kuldīgā dzīvoja.

Par tēti stāstīja, ka, mazs būdams, viņš mēdzis varen ātri nošmulēties un vienmēr kaut kur nolīst. Tā nu viņu meklējuši un prašņājuši – kur tad Žanītis? Bet Žanītim bijis uzdāvināts mazs spilventiņš.

Reiz, kad viņu atkal nevarējuši atrast, Žanītis esot gulējis rudzos, spilventiņu palicis zem pakauša, tad izrāvis no tā pūciņu, kutinājis sev degunu un tik skatījies debesīs.

Ko viņš, cilvēks, tad domājis, protams, nezinu, bet kaut kas tāds gaisīgs viņā bija – ne uz praktiskiem darbiem.

Tētis jau labu laiku bija dzīvojis civillaulībā, kad nolēma apprecēties. Mans vecaistēvs no tēva puses esot spēris zemes gaisā, ka dēls sadomājis precēt pilsētas špidrilku. Vecaistēvs no mātes puses uz to skatījies daudz lojālāk. Kāzas bijušas Liepājā, un viņš bijis galvenais rīkotājs. Kā nu tur bijis, kā ne, bet pirms mičošanas esot liela trobele bijusi. Braucis esot vīratēvs ar veselu kavalkādi. Un tad tā kārtīgi piecas dienas devuši vaļā.

Lai nu kā, ar pilsētas špidrilku tēvatēvs bijis spiests samierināties. Viņam bija valdonīga daba, kā jau polim, un gribējies jauno vedeklu riktīgi nolikt pie vietas – kas tad viņa tāda ir, galu galā! Bet mana mamma, lai gan tāda sīciņa, taču ar zobiem, pieklājības robežās cirtusi pretī. Visas tēva māsas paslēpušās zem galda – nu tik būs sprādziens! Bet vecaistēvs tomēr vedeklā ieklausījies un arī turpmāk viņu zināmā mērā respektējis.

Nacionālās kino balvas Goda seanss 2019. gada 10. novembrī, Vari Braslu apsveic "Kino Rakstu" līdzredaktore Elīna Reitere. Foto: Agnese Zeltiņa

Pirmajā padomju gadā tētis sāka strādāt kinostudijā. No turienes viņu 1941. gada jūnija sākumā komandēja uz Minsku pēc kaut kādas tehnikas. Mamma vēl esot teikusi – tēti, nedari tā, nebrauc, paskaties, kā pasaule vārās... Tētis tikai paraustījis plecus – kas par muļķībām! Saglabājusies kartiņa mammas papīros, no Viļņas sūtīta. Tētis raksta, lai neuztraucamies, Viļņā viss ir skaisti un jauki. Bet, kad viņš iebrauca Minskā, vācieši jau bombardēja pilsētu. Tā tēti nošķīra no mums, palikām pretējās frontes pusēs. Tēta tālāko likteni kara laikā es sīkumos nezinu. Krievu pusē no sākuma viņš bija sanitārs snaiperu vienībā, tad divas reizes ievainots. Pēc tam tēvs iesaistījās leļļu teātra ansamblī, kas nodibinājās kara laikā.

Mamma savukārt visu kara laiku sitās, lai mūs nodrošinātu ar iztiku. Viņa perfekti pārvaldīja vācu valodu – mammas mamma bija pusaustriete, un viņas mājās vācu valoda bijusi cieņā. Vācu laikā valodas zināšanas deva iespēju tīri pieklājīgi dzīvot. Kādu laiku viņa strādāja par grāmatvedi Ostland Film kantorī, Brīvības ielas mājā, kur pirmajā stāvā padomju laikā dažus gadus bija kino preses kiosks.

Kādu reizi, jau tuvu kara beigām, sētniece bija skrējusi augšā un teikusi, lai mamma ieslēdz radio, tur esot tētis pieminēts. Tā mēs pirmo reizi uzzinājām, ka viņš vispār ir dzīvs.

Es tajā laikā biju tāds mazs puišelītis ar blondiem, sprogainiem matiem. Kara beigās man esot bijis mazs koferītis, pilns ar šokolādēm – vācieši sadevuši mammas mazajam puisītim.

(..)

Ansamblis, kurā tēvs darbojās kara laikā, rāvās uz Rīgu viens no pirmajiem. Viņa atnākšanas brīdi atceros ļoti spilgti. Man bija pieci gadi, tas jau nav īpaši analītisks vecums. Mēs ar mammu bijām mājās, un pie durvīm kāds klauvēja vai zvanīja. Mamma atvēra durvis, un es dzirdēju troksni – blaukš! – viņa nokrita ģībonī. Tētis bija atpakaļ ar krievu rukzaku plecā. Trīs kara gadi bija stipri pārmainījuši cilvēku. Nu, dvēsele jau nekļūst raupjāka, bet tas viss, ko viņš bija pārdzīvojis...

Visu kara laiku mammīte bija palīdzējusi manī saglabāties tēta tēlam. Pagājuši bija vairāk nekā trīs gadi, es pats maz ko būtu atcerējies. Bet bija tēta fotogrāfijas, stāsti par viņu, un es par viņu domāju kā par ļoti gaišu, dzīvespriecīgu, harmonisku cilvēku. Kad viņš atgriezās, varēja just, cik smagi tie kara gadi viņu ir maluši. Viņā jautās tāda kā neuzticība tiem, kas vācu laikā bijuši te, Latvijā. It kā tie būtu ar kaut ko sašpricēti. Kaut kāds spriegums, vismaz sākumā, bija jūtams. Tētis nu bija citāds, mamma bija citāda. Radās nevajadzīga nervozitāte ģimenē, vienu brīdi, liekas, tētis pat taisījās iet prom. Viņiem nebija viegli vienam otru no jauna iepazīt, šķiet, ka šis atkaliepazīšanas process beidzās tikai īsi pirms tēta nāves. Tēti stipri vien bija ietekmējuši visi tie briesmīgie ideoloģiskie žņaugi, kam viņam bija jāiziet cauri. Es zinu, kā vēlāk tētis savos režijas darbos centās visur, kur vien varēja, Ezopa valodu pilināt. Tolaik daudzi tā darīja. Tomēr tētim bija pārāk daudz rūgtuma sakrājies sirdī, jo nav jau normāli, ka 46 gadu vecumā ar infarktu aiziet.

Vairākus gadus biju audzis bez vīrieša mājās, tēvs man no jauna bija jāpieņem sirdī. Bet viss, ko viņš darīja, likās svarīgs un interesants. Kamēr bija dzīvs, tētis man noteikti bija galvenā autoritāte. Viņš ļoti centās mani izprast, izkliedēt manas šaubas. Un nekad nav pacēlis balsi, nerunājot nemaz par roku.

Filmas "Emīla nedarbi" (1985) uzņemšanas laikā. Foto: Guntis Grunte, no Rīgas Kino muzeja krājuma

x x x

Pateicoties tētim, iegāju makšķernieku branžā. Kā jau lauku puika, tētis bija makšķerēt sācis ļoti agri un to niķi arī vēlāk nebija pametis. Atceros, drīz vien pēc atgriešanās tētis kaut kur sadabūja kātus, teātri uztaisīja makšķeres spolītes. Tās dažas lietiņas man vēl saglabājušās no bērnības – kā akmens laikmets, salīdzinot ar mūsdienu smalkajām uzriktēm.

Tētis kādā vakarā saka: dēliņ, rīt iesim copēt! To nakti es, protams, negulēju. Mēs aizgājām uz Daugavu, es visu dienu ķēru kazragus, bet tētis ap saules rietu noķēra vienu zuti. Atnesu mājā tos kazragus un biju gluži satriekts, kad mammiņa pateica - dēliņ, šitās zivtiņas nav ēdamas.

Tad vienā vasarā, pirms vēl tēti iecēla Liepājā par galveno režisoru, bijām kopā pie Aiviekstes iztekas, trīs kilometrus no Lubānas ezera. Tur bija kaut kāds kultūras nams. Vienošanās bija tāda, ka tētis iestudēja vietējā pašdarbībā kādu izrādi, par to mums deva apmešanās vietu un ēdināja. Mēs ar tēti caurām dienām makšķerējām, līdz pat vakaram, kad viņam bija mēģinājumi. Tur nu bija zivju pārbagātība. Katru dienu nesām mājās tēta frontes rukzaku līdz pusei pilnu ar zivīm, mammīte sasālīja vairākus māla podus. Iztikai jau tie laiki necik spoži nebij, tā ka tas bija zināms atspaids. Tā es ar makšķerēšanu saindējos.

Kad ir bieza galva un iespējams uz dienu izrauties, tad uz ūdeņiem ir brīnišķīgs veldzējums. Parasti spiningoju.

Tādas vienas vietas, uz kurieni gribētos braukt, man nav. Jaunībā bieži braucu uz Lielupi pie Ložmetējkalna. Tur varēja dabūt laivu un bija labi lomi. Lielākoties uz copi dodos vienatnē, jo laivā ir tāpat kā laulības gultā – esmu vienu otru reizi ar kādu kopā braucis un jutis, ka neklapē. Šausmīgi ar tādiem raksturiem, kas ātri kļūst nīgri. Tad viņiem ir par aukstu, tad par slapju. Simt punkti, klapē ar Juri Kaminski vienā laivā. Ar Eidi Pāvulu arī ir ļoti normāli makšķerēt. Viņam laiva stāv Valteros pie mājas. Tāda piroga. Viņš liek to uz ratiem, ielaiž Lielupē, tad krietnu gabalu jāairējas, kamēr tiekam iekšā Babītes ezerā un var copēt. Būdams smagāks, Eidis ar vienu airi sēž laivas pakaļā, es sēžu vidū ar otru airi. Iramies. Pēc garāka laika viņš saka: gribēju paskatīties, ko tu, tāds kino režisors, vari – vai tikai iemērc airi un uz mana rēķina šļūc, vai tiešām airē. Tā viņš pārbaudīja.

x x x

Tētis 1944. gada rudenī nospēlēja kādu lomu Nacionālajā teātrī, tūlīt pēc tam viņu ielika Jelgavas teātrī par galveno režisoru. Vēlāk, kad tēti iecēla par galveno režisoru Liepājā, viņam bija jāiestājas partijā. Citādi jau nevarēja. Esmu sēdējis teātra mēģinājumos un izrādēs dienām ilgi.

Liepājas teātrī man vienmēr bija sava vieta izrādēs – kreisajā pusē krēsls, kuru nepārdeva. Tā es tur dirnēju. Viens pats šiverējos pa teātri un augu.

Māju kopā saturēja, protams, mammīte. Kad bija jāizšķiras par kādām svarīgākām lietām, tad gan viņa teica, ka jāpaprasa tētim. Kaut gan tētis visbiežāk teica: prasi mammītei! Mamma pēc kara piepelnījās dažādos darbos, pārdeva grāmatas utenī un daudz ko citu. Toreiz baltmaizes kukulis maksāja 120 rubļu, cenas bija vājprātīgas. Kādu laiku viņa strādāja Piena kombinātā par grāmatvedi un vēl šādus tādus darbiņus – līdz 1950. gadam, kad tēti pārcēla uz Liepāju.

Pie Liepājas teātra nodibinātajā leļļu ansamblī mamma strādāja kā aktrise. Trupā bija salasījušies daudz talantīgu cilvēku. Piemēram, Voldemārs Gūtmanis. Viņš varēja taisīt dekorācijas, gleznoja, fotografēja, rakstīja mūziku, varēja spēlēt dažādus instrumentus, bija ļoti asprātīgs. Teātris daudz braukāja pa Latviju. Es varēju braukt līdzi. Atceros zvejnieku ciemus, smilšainās kāpas, kur tagad ir asfalts un greznas kotedžas. Septiņos vajadzēja sākties izrādei. Bet, paga, paga, vēl nevar sākt, Jānis ved kazu mājās... Sāka ap deviņiem. Kā vecie zvejnieki smējās un priecājās par lellītēm! Viņi neko tādu nebija redzējuši...

Rīgā mums Stabu ielā bija divistabu dzīvoklis, vēl Ulmaņa laikā iegādāts. Liepājā mums iedeva sešistabu dzīvokli. Vienā istabā, atceros, stāvēja pingponga galds, vienkārši nebija ko likt iekšā. Tētis maz varēja būt mājās. Teātris paņēma gandrīz visu laiku. Bet mūsu dzīvoklis izvērtās gandrīz par tādu kā klubu. Teātra ļaudis tur bieži pulcējās – gan pēc pirmizrādēm, gan tad, ja kādam bija kādas bēdas. Un es tai klubā grozījos pa vidu kā āliņģī un klausījos. Pēc mūsu atgriešanās Rīgā lielo dzīvokli sadalīja. Ilgu laiku vienā galā dzīvoja Vera Šneidere.

Varis Brasla 2019. gada oktobrī. Foto: Agnese Zeltiņa

Tētim kaut kā lipa klāt, labā nozīmē, ļoti interesanti cilvēki. Piemēram, bija tāds ventspilnieks Boriss Burikins. Viņš darbojās 50. gadu sākumā ļoti spēcīgajā Ventspils Tautas teātrī. Bija tur tāda slavena izrāde Pūt, vējiņi!, kurā Baibu spēlēja Dina Kuple, bet Burikins – Uldi. Zinu, ka Smiļģis viņu aicināja uz Dailes teātri, mans tētis viņam borēja, ka jānāk uz Liepāju. Bet Burikins palika Ventspilī, laikam ģimenes apstākļu dēļ. Taču cilvēks viņš bija ļoti talantīgs. īpaši, kad viņš stāstīja ventiņu stāstus, visi smējās līdz krampjiem. Atceros nakti, kad Boriss bija iebraucis Liepājā un pie mums kādu pudelīti cilāja. Tētim no rīta bija mēģinājums, un viņš jau bija ielicies gultā, bet Boriss turpināja stāstīt un mēs – vienos smieklos... Pēc brīža tēti nācās pamodināt. Zvanīja no teātra – ugunsgrēks! Sadega galvenokārt dekorācijas. Uz skatuves bija radies īssavienojums. Bet trakākais bija, ka tas notika naktī uz 5. decembri, Staļina konstitūcijas dienu. Nav grūti iedomāties, kādas izmeklēšanas sākās. Dienā bija nolikta izrāde, šķiet, Mērnieku laiki. No augšas bija pavēle, ka izrādei jānotiek, lūst vai plīst. Kaut kā izlīdzējās ar erzacdekorācijām un divu stundu novēlošanos. Teātris vēl bija mitrs, oda pēc deguma. Bet izrāde notika...

Atceros, kādā naktī pie mums satraukta atskrēja Dzidra Ritenberga ar ziņu, ka Valdis Akurāters, ar ko viņa dzīvoja kopā, saņemts ciet. Tad nu tētis mēģināja kaut ko darīt, cik nu bija viņa spēkos. Pēc kāda laika, atkal naktī, mūsmājās ieradās Valdis, laikam īslaicīgi bija izlaists no aresta, kas un kāpēc, sīkāk neatceros. Palicis prātā, ka bija tāds dubļu laiks, man gribot negribot vajadzēja aut kājās zābakus un desot pie Dzidras, lai viņu sauktu pie mums.

Kā Voldemārs Zandbergs parādījās teātrī? Tētis viņu bija ieraudzījis kādās sacensības boksa ringā un bijis sajūsmā par fantastiski baltajiem zobiem, kas spīdējuši.

Pēc kāda laika viņš jau debitēja tēta izrādē. Sekoja citas lomas. Es tolaik daudz ko vēl nesapratu, bet intuitīvi nojautu, ka noticis zvaigznes uzplaiksnījums.

Ar Liepājas periodu man saistās ļoti skaistas atmiņas par dzimšanas dienām. Kā jau bērns, es tās vienmēr gaidīju. Rocība mums nekāda dižā vis nebija, bet prieka un jautrības netrūka. Tika zīmēts, dziedāts, visādi pigori taisīti. Parasti leļļu ansamblis aktīvi piedalījās un dzimšanas dienas izvērtās par mājas karnevāliem. Tā svētku sajūta man tik ļoti patika, ka, atceros, nākamajā rītā es sarakstīju uz papīra visas 365 gada dienas un pēc tam ik vakaru svītroju nost – skaitīju, cik vēl palicis līdz 25. aprīlim, nākamajai dzimšanas dienai.

Tētis ļoti ticēja cilvēkiem, runāja par viņiem labu vai neko. Kārlis Piesis, kas pirms tēta bija Liepājā galvenais, cik saprotu, to teātra mašinēriju nespēja pavilkt. Liepājā praktiski vienmēr bija tukšas zāles. Bija jāspēlē tā saucamais obligātais repertuārs, un to neviens negribēja skatīties. Teātris grima. Un tad tēti aizcēla uz turieni kā tādu glābšanas aukliņu. Domāju, ka tā bija diezgan smaga nasta un diez vai kāds to vispār maz varēja pavilkt. Atceros gan, ka tētis Liepājā uztaisīja dažus ejošus gabalus. Piemēram, uz Šeridana Jauko māņu dienu zālē jau bija skatītāji, jo tas bija gabals ar mūziku. Uztaisīja Mērnieku laiku dramatizējumu, arī uz to bija skatītāji. Tā pamazām publika sāka atgriezties. Bet bija jāspēlē arī visi vajadzīgie gabali, kā Vasa Žeļeznova un vēl bezcerīgākas lietas.

Kad pats taisīju Mērnieku laikus, pārlasīju tēta dramatizējumu. Ak, kungs! Ko tikai viņš tur nav klāt licis! Piemēram, Kaspara monologi bija padarīti šķiriski, revolucionāri, sarkani. Bet citādi jau Mērniekus nebūtu laiduši cauri. Var jau šodien izgudrēm teikt, ka Brasla glaudījis varu pa spalvai. Taču latviešu klasika uz skatuves nonāca, un cilvēki to labprāt skatījās.

1990. gads, Varis Brasla (no labās) uzņem "Mērnieku laiku" ekranizāciju. Operators Alvis Mengots, Liena - Elita Dobulāne (tagad Kļaviņa). Foto no Rīgas Kino muzeja krājuma.

Tēta laikā uz Liepāju atsūtīja arī jaunu aktieru kursu, viņu vidū bija Stungure, Mālkalne, Stankevičs. Atceros, tētis teica: „Ārprāts, ko lai es daru! Man ir atsūtīti zīmulīši un lielgabali!” Zīmulīši bija vīrieši varoņi un lielgabali – Baibiņas. Skaita ziņā jaunpienācēju bija daudz, bet tikai daži no viņiem palika pie skatuves darba.

Teātrī tētim bija arī pretdarbība. Vecie teātra cilvēki viņam neticēja, domāja, ka viņš ir atsūtīts kā boļševiku aģents. Kad atnāca aktieru kurss, daudz lomu tika jaunajiem. Vecie savukārt smīkņāja – ko nu tie komunistu pašdarbnieki māžojas. Neko viņi neprot, tikai spriedelēt. Bet tētis turpināja ar viņiem strādāt. Taču bieži tas prasīja pārmērīgu dvēseles enerģijas patēriņu, kas nebūt neatjaunojās.

Liepājā sabijām līdz 1953. gadam, kad tēti aizcēla uz Rīgu; šķiet, ka tas lielā mērā notika Nikolaja Mūrnieka dēļ. Es neapšaubu ne Mūrnieku, ne Irmgardi Mitrēvici kā māksliniekus. Nekādā gadījumā! Bet Mūrnieks, kā latvieši saka, prata to sūdu maisīt. Prata uzlikt konjaciņu vajadzīgiem cilvēkiem, īstā brīdī pacienāt ar kafiju. Tētim tāda talanta nebija. Jāņem arī vērā, ka tētim jau nebija kārtīgas profesionālas izglītības. Galvenokārt tās bija pašmācības ce|ā apgūtas zināšanas.

Rīgā tētis sāka strādāt kinostudijā pie dublāžām. Piemēram, bija tāda filma Uzticamie draugi. To labi atceros, jo es tur ieskaņoju aktiera Merkurjeva spēlēto akadēmiķi bērnībā.

Toreiz es vairākās filmās bērnu lomas ieskaņoju. Atceros arī, kā tētis strādāja ar tolaik populāro filmu Divi cerību graši. Kinostudija tad vēl nebija uzcelta un ieskaņošana notika Aspazijas bulvāri, ēkā, kur tagad Kultūras fonda telpas, augšējos stāvos. Tētis paspēja, nostrādāt tikai vienu gadu. 1954. gada rudenī sirds uzdeva. No rīta jutās slikti, un vakarā viņa vairs nebija.

Pārceļoties atpakaļ uz Rīgu, mums radās arī dzīvošanas problēmas. Vairākus gadus pirms tam – kad tēti pārcēla darbā uz Liepāju –, mēs savā Stabu ielas dzīvoklī Rīgā bijām ielaiduši Kārļa Pieša ģimeni. Ar viņu tētis bija kopā darbojies frontes ansamblī. Norunājām – kad atgriezīsimies Rīgā, dzīvokli atbrīvos. Bet Piesim bija sadzimuši bērni un viņš plātīja rokas – kur tad lai tagad ejot... Tā par tēta uzticēšanos mums visiem nācās ciest. Galu galā mums ierādīja divas istabas nelaiķes aktrises Olitas Starkas-Stenderes lielajā dzīvoklī Bruņinieku ielā. Pēc tēta nāves nācās saspiesties vienā istabā.

Arī mamma meklēja Rīgā darbu un labu laiku nevarēja atrast neko piemērotu. Kad es pirms kādiem gadiem pārvedu uz Rīgu un iekārtoju pansionātā mammas māsu, koktēlnieka Albuža atraitni, kas nevarēja vairs viena Liepājā palikt, manās rokās nonāca milzīga vēstuļu kaudze. Starp tām bija arī daudz pēc tēta nāves rakstīto mammas vēstuļu. No tām uzzināju, kāda depresija mammai bijusi, lielā mērā arī tādēļ, ka nevarēja atrast darbu. Palīdzēja tēta kino kolēģi, kas sāka mammu aicināt palīgā rakstīt dažādus papīrus. Grāmatvedes prakse jau mammai bija, tāpat arī praktiski domājošs prāts. Viņa visai ātri iejutās kino vidē. Drīz viņu pieņēma darbā par asistenti.

Mammīte strādājusi ar Aleksandru Leimani viņa Vella kalpu diloģijā un Melnā vēža spīlēs, ar Leonīdu Leimani Naurī un Pie bagātās kundzes, ar Rolandu Kalniņu Ilzē un Es visu atceros, Ričard!

Visu laiku viņa bija asistente, visai pieprasīta ar savu pieredzi un milzīgo atbildības sajūtu. Jaunās meitenītes, kas arī pieteicās par asistentēm, šķiet, no mammas varēja daudz ko mācīties. Mammīte bija ļoti akurāta, īpaši darbā. Viņa labi prata kārtot visus daudzos ar filmēšanu saistītos dokumentus un bija ļoti precīza. Valija Brasla zināja aktieru stiķus un niķus. Aktieri viņai uzticējās. Pāvulu Eidis stāsta, ka Valija vienmēr, ja vajadzība, viņu no bļitkošanas ledus nocēlusi, lai cik rūpīgi Eidis būtu konspirējies. Kad kārtējo bija nozudis Haris Liepiņš, pie viņas skrēja kolēģi, asistentes – Valij, trešo dienu nevaram filmēt, kur ir Haris! Būs, mamma teica, bet, kur viņš ir, to neizpauda. Citreiz atkal vajag Hari. Mamma uzprasa – tev mašīna ir? Dod mašīnu, un būs! To aktieri prot novērtēt.

Filmas "Emīla nedarbi" uzņemšana, Varis Brasla un Harijs Liepiņš. Foto: Guntis Grunte, no Rīgas Kino muzeja krājuma

Atceros, vakaros mājās viņai bija papīru papīri jāraksta. Bija forša epizode, kad uzņēma Pūt, vējiņi!. Bāze bija Smiltenes kultūras namā. Aiz zāles maza istabiņa – ģērbtuve, grimētava, kur pēc filmēšanas dāmas sēž un dzer kafiju. Mamma raksta savus papīrus. Zālē viens sāk kaut ko uz klavierēm plinkšķināt, un mamma saka blakus sēdošajai ģērbējai – nu, tas jau nu gan nekad neiemācīsies klavieres spēlēt! Pēc laiciņa abas iet ārā no istabas un redz, ka zālē pie klavierēm sēž Imants Kalniņš. Mamma pieiet viņam klāt un pasaka, ko nupat teikusi, Imants apskauj mammīti, nobučo un saka – tādu komplimentu, Valij, man neviens vēl nav teicis!

Latviešu strēlnieka stāstu filmēja Cēsīs. Mammai darba diena bija ļoti gara: viņa aktierus sazvana, savāc. Skrien uz Rīgu nakti pakaļ, tad atpaka|. Puse nakts paiet braucot. Kad noliekas gulēt, ceļa stabi skrien gar acīm – tā mammīte. Tas nebija viegli. Bet mamma to darīja. Nez vai kāds no vecajiem bukiem par Valiju Braslu teiktu kādu draņķīgu vārdu. Viņa darīja arī kādu svētu lietu, kad sāka izsūtītos no Sibīrijas laist mājās. Tur taču bija Stubavs, Mustaps, vesela virkne. Bija noteikts, ka viņi nedrīkst pierakstīties tuvāk kā 90 km no Rīgas. Savukārt finanšu dokumentos vajadzēja Rīgas pierakstu. Šie cilvēki bija atbraukuši bez rubļa pie dvēseles, bez dzīves vietas. Tad mamma sauca viņus, kad vien varēja, uz epizodēm, lai varētu kaut kādu naudiņu nopelnīt.

Astoņdesmito gadu sākumā nāca norādījums, ka kinostudijā jāpalielina algas uz štatu samazināšanas rēķina. Mamma vēl ilgi būtu varējusi strādāt, garīgi un fiziski viņa to brūķi būtu varējusi turēt. Direktors Lepeško jau viņai tieši neteica – jums jāiet prom. Bet viņa pati – sak, kā es, kas varu iet pensijā, palikšu, bet citai ar diviem bērniem būs jāaiziet. Tad es savā acu priekšā redzēju, ko nozīmē, ka cilvēkam vairs nav darba, nav diemžēl mazbērnu, nav ģimenes dārziņa kaislības. Viņa vienkārši dzisa ārā, zuda vēlēšanās dzīvot. Mamma nomira 1986. gadā, viņai tad bija 78 gadi.

x x x

Liepājas laikā paguvu pabeigt pamatskolu, tas ir, 7. klasi. Spilgtākās skolas gadu atmiņas man ir tieši no Liepājas. Un arī bērnības draugi. (..) Kad pārnācām uz Rīgu, sāku mācīties 6. vidusskolā pie Ziedoņdārza. Pirmajā laikā sevišķi labi nejutos, jo biju pieradis runāt citā žargonā, nekā Rīgā pieņemts. Liepājā puikām bija šūle, coberi – no vācu valodas, Rīgā: učenes, učuki, ručkas – no krievu valodas. Bet tas jau ātri izlīdzinājās.

Liepājā čaļiem modē bija cepures – naģenes ar iebuktētu sānu. Jutos varen stilīgs. Bet Rīgā jau bija sācies bobreņu laiks – tās bija pārtaisītas žokejcepures ar nogrieztu nagu.

Gan manā bērnībā, gan tagad, Liepājas un Rīgas attiecības ir apmēram tādas pašas kā Pēterburgai ar Maskavu. Liepāja sevi vienmēr apzinājusies kā kultūras centru. Diemžēl tas ir laika gaitā ļoti noplakarēts.

(..)

Kad tuvojās vidusskolas laika beigas, visi sāka lauzīt galvu – ko darīt pēc skolas. Man tāda jautājuma nebija, zināju, ka gribu darboties teātrī, jo tas mājās vienmēr bijis lielākā cieņā nekā, piemēram, kino. Atceros, vēl pirms Liepājas es, pavisam mazs puišelis, biju uztaisījis istabā provizorisku skatuvi. Svētdienas rītā mamma ar tēti vēl bija gultā, un es viņiem spēlēju pašsacerētu lugu Kunga jaunā cepure. Diemžēl no atmiņas pagaisis gan spīdošais sižets, gan žanriskās nianses.

Varis Brasla (no kreisās) savā pirmajā kinogrupā - "Noktirne" (1966). Foto: Aivars Čakste, no Rīgas Kino muzeja krājuma

Protams, kā visi puikas, skrēju uz kino. Spilgtākie kino iespaidi manā bērnībā sākas ar Izlūka varoņdarbu, to mēs ar tēti skatījāmies Ģertrūdes ielas kinoteātrī 21. jūlijs. Vēlāk Liepājā kino nāca jau lielākās porcijās, īpaši, kad rādīja trofeju filmas. Vairākas no tām skatījāmies vai desmit reižu. Draugs, augumā brašais un pāris gadus par mani vecākais Aivars Kalnarājs bieži palīdzēja tikt iekšā uz filmām, uz kurām mana vecuma bērnus vēl nelaida.

x x x

Manā beigšanas gadā Latvijā uzņēma tikai aktieru kursu, un es savlaicīgi sapratu, ka tur man nav jāiet. Izlēmu iet uz režisoriem. Studēt varēja Maskavā vai Ļeņingradā, Pēterpils man kaut kā likās dvēseliski tuvāka. Patstāvīgs biju kļuvis diezgan agri – jau Liepājā, kad tētis un mamma vienmēr bija aizņemti. Tāpēc ilgi nešaubījos un biju gatavs riskēt – aizbraucu mēģināt iekļūt Ļeņingradas augstskolā. Mamma, protams, ļoti pārdzīvoja manu prombraukšanu, jo es viņai biju vienīgais tuvais cilvēks. Tas bija 1957. gads, Maskavā notika Vispasaules jaunatnes un studentu festivāls, tāpēc Maskavas augstskolās iestājeksāmeni notika agrāk, nekā parasti, un liela daļa tur caurkritušo drāzās uz Pēterpili, līdz ar to bija nenormāls konkurss.

No Latvijas togad es biju vienīgais, bet režisoros uz 20 vietām pretendēja 300 cilvēki.

Uz vispārizglītojošajiem priekšmetiem palikām 25, pieciem bija jāatbirst. Gatavojāmies institūta kopmītnē, 16 cilvēki vienā istabā. Nākamajā dienā bija jāliek kaut kāds eksāmens, guļu gultā un lasu. Blakus gultā zvilnēja tāds ruds puisis, viņš aktieros stājās. Eu, viņš saka, tev baigi foršās brilles, iedod, iziešu koridorā, tur ir spogulis, paskatīšos, vai man arī piestāv. Iedodu un gaidu, kad nāks atpakaļ. Gaidu, gaidu, nav. Izeju koridorā – arī tur nav. Noskrienu pie dežurantes, vai nav redzējusi rudmataino. – „Ai, viņš vakar izkrita eksāmenā, tagad jau aizbraucis”. Uz brīdi sametās mazliet jocīgi ap dūšu. Tad skrēju uz pastu un klapēju mammai telegrammu. Vakarā nauda bija klāt un nopirku brillītes, tādas kā Veidenbaumam.

Eksāmenus galu galā noliku, bet iekšā tikšana īstenībā bija tīrā cūcene. Kursu vadīja Vivjens. Pedagogu lielākā daļa bija augstas klases profesionāļi un studijas man iedeva ļoti labu grunti, bet režiju kā amatu pilnībā jau iemācīties nevar. Teorētiski stabilākais cilvēks institūtā noteikti bija Tovstonogovs, viņam režijas pasniegšana bija sistemātiskāka. Vivjens bija praktiķis, lielisks aktieris, bet viņš bija arī citas paaudzes cilvēks. Tovstonogovs tajā laikā bija pašos spēka gados, viņa izrādes un trupa, ko viņš nokomplektēja, – tā bija augsta klase. Vienā pilsētā bija tādas virsotnes kā Goga (tā visi sauca Tovstonogovu), Vivjens un Akimovs, tikko bija sācis arī Vladimirovs. (..)

Kādā studiju brīvlaikā, kad biju iebraucis Rīgā, no Sibīrijas negaidīti atgriezās Voldemārs Pūce. Viens no viņa pirmajiem nācieniem bija pie mammītes.

Toreiz dzīvojām Bruņinieku ielā. Sēdējām pie apaļā galda. Atceros, atnesu ruma pudeli, un mēs runājām, veselu dienu trijatā. Voldis tad vēl bija spēka pilns. Vells tāds! Viņš, piemēram, mēģināja man ieskaidrot, ka nav jēgas pie tās latviešu valodas turēties – jāpāriet uz krievu, tā taču dodot lielākas iespējas... Es sāku jau flammēties, bet pēc tam sapratu, ka viņš man vienkārši liek zondes iekšā.

Īstenībā Voldis bija pasaules pilsonis, personība. Bet, kad viņš atgriezās no Vācijas, mammīte viņu pēkšņi satikusi pie Brīvības pieminekļa – Voldi, tu esi traks! Viņš teicis – kas mani te aiztiks? Nepagāja ilgs laiks, un prom bija. Uz Vorkutu.

Pēc tam viņš man teica – Vari, ja tu gribi strādāt, brauc uz Vorkutu! Tur ir 50 šahtas, pie katras šahtas ir savi amatierteātri. Un tur ir nauda. Tu iesitīsi roku, nopelnīsi, tad nāksi atpakaļ un varēsi diktēt savus noteikumus. Sāku ieklausīties – varbūt tiešām ir vērts uz turieni aizšaut? Aizgāju pat uz darba biržu interesēties. Uzzināju, ka ir viens dzelžains noteikums – līgumu varēja parakstīt uz laiku, ne mazāku par pieciem gadiem, Kad pateicu to mājās, jutu, ka mammīte paliek īsti tramīga... Tā arī neaizbraucu.

5. kursā jāuztaisa pirmsdiploma un diploma izrāde. Profesionālā teātrī. Es, protams, rāvos uz Latviju. Gāju uz ministriju, tur man ieteica parunāt ar Pēteri Lūci. Satikāmies. Lūcis bija ar manu tēti strādājis kopā Jelgavas teātrī, viņš centās mani atbalstīt. Žanīt – viņš mani sauca tēva vārdā –, kaut ko jau izdomāsim. Galu galā man atļāva taisīt abas izrādes Valmierā. Uztaisīju, komisija no Ļeņingradas brauca skatīties. Diplomdarbs man bija Nikolaja Pogodina Zilā rapsodija, sarežģīta luga. Teātris to diezgan ilgi rādīja, bet es 1962. gadā tiku pie diploma. Biju vēl pavisam zaļš, 18 gados sāku, 23 gados beidzu. Taču jaunībā liekas, ka visu zinu, visu saprotu.

(..)

Nu jau diezgan labi orientēdamies teātra situācijā Latvijā, sapratu, ka man ir visai vājas izredzes tuvākā nākotnē tikt pie saviem iestudējumiem. Tad savu lomu nospēlēja nejaušība. 1965. gada vasarā Zemitānu stacijā satiku Hari Kinstleru, ko pazinu caur mammīti, viņš bija vadošā amatā kinostudijā. Vārds pa vārdam, kā iet, ko dari; beidzās ar to, ka Haris teica – nāc uz kinostudiju par režisora asistentu. Kaut kā viņš mani pārliecināja. Kļuvu asistents, kas strādāja ar aktieriem, un mani uzreiz piejūdza pie Slavas Gorjajeva. Ar Slavku iepazinos jau Ļeņingradā – kad iestājos, viņš mācījās tā paša institūta 5. kursā, ar viņu kopā beidza Oļģerts Dunkers.

Filmas "Noktirne" uzņemšana, centrā Varis Brasla un Rostislavs Gorjajevs, priekšplānā Alvis Lapiņš un Renāte Gintere. Foto: Aivars Čakste, no Rīgas Kino muzeja krājuma

Mans kino laiks sākās ar Noktirni, Slavkam tā bija pirmā pilnmetrāžas filma, arī Gvidiņam [Gvido Skultem] tā bija viena no pirmajām filmām. Renātei Ginterei tā bija pirmā filma kā otrajai režisorei, tur sāka arī Ieva Kundziņa un Dagne Melnāre, kas taisīja kostīmus. Uldis Pauzers gan iepriekš bija jau kaut ko darījis, bet Alvis Lapiņš, šķiet, arī pirmo reizi strādāja kino grupā, viņš bija klapīte. Pirmo reizi Rīgas kinostudijas filmā spēlēja ārzemju aktrise – Pola Raksa no Polijas. Pirmo reizi bija tik grandiozas ekspedīcijas – mēs trīs mēnešus filmējām Armēnijā un Tjanšana kalnos. Tik daudz kas notika pirmo reizi. Arī Eduards Ščerbaks pirmo reizi bija filmas direktors. Pirmo reizi mēģinājām kašēto kadru. Visa grupa bija uz tāda kā pacēluma viļņa, bet bez jaunības entuziasma nekas nebūtu iznācis.

Kopumā filma prasīja milzīgas pūles. Arī man bija ko rauties, un reizēm nemaz nezini, no kura gala ķerties klāt. Piemēram, vajadzēja noorganizēt Armēnijā 2000 cilvēku masovku – īsta elle! Bet man bija milzīga gribēšana labi izdarīt. Turklāt jāiepazīst kino mašinērija, jāsaprot savi pienākumi diezgan lielajā uzņemšanas grupā.

Slavka ķinītī jau bija mazliet iejuties, uzņēmis īsfilmu Uz trases. Viņš ar mani runāja kā ar cilvēku, kas visu zina. Saka – aizej uz skaņu cehu! –, bet man vēl bija jāgudro, kur tas ir. Iemeta mani uzreiz kino ūdenī iekšā.

Mūsdienu kino izglītībai liels mīnuss ir tas, ka trūkst prakses. Uzņemšanas laukumā bez intuīcijas, kas rodas tikai praktiskā darba rezultātā, ir ļoti grūti strādāt. Manas desmit filmas kā otrajam režisoram droši vien bija pārāk daudz, bet 3-4 filmas pie labiem meistariem ir vienkārši nepieciešamas.

Pēc tādas prakses, izejot uzņemšanas laukumā, es tagad jūtu ar degunu vai ausīm, pakausi vai dibenu, no kuras puses draud ziepes un kas jādara, lai tās nebūtu.

Noktirjiē es uzmanīgi skatījos no malas, kā Slava strādā ar aktieriem. Dabīgi, ka reizēm man likās, ka varēja izdarīt citādi un labāk, īpaši darbā ar Cilinski[46]. Ne vienmēr piekritu Slavam otrā plāna aktieru izvēlē. Bet kino virtuves puse, montāža, kad Slava lika kaut ko kopā un rādīja uz ekrāna, man bija Amerikas atklāšana. Pirms tam nebiju pat iedomājies, ka tik mierīgi var salaist kopā Tjanšanu ar Rīgas staciju, ka var salaist kopā dokumentālo pilsoņu karu Spānijā ar Šildknehta taisīto lidmašīnīti. Tas viss man bija atklājums.

Ar Slavu Gorjajevu attiecības bija diezgan sarežģītas: no vienas puses, studiju čomi, no otras – priekšnieks un padotais. Plus vēl Slavas raksturs un manējais. Slavam ir diezgan valdonīga daba, bet, ja viņš tāds nebūtu, Noktirni neiedabūtu pat studijas plānos. Vajadzēja dzelžainu gribu, lai iecerēto novestu līdz galam. Pirmkārt, vajadzēja izcīnīt Polu Raksu. Tante Paula, kā mēs viņu saucām, tolaik bija zirgā – Eiropā pazīstama aktrise; poļu kino tolaik augstu kotējās.

Gunārs Cilinskis un Pola Raksa filmā "Noktirne" (1966)

Man kā aktieru asistentam aktieri bija jāsagaida un jāiekārto mītnēs. Aprūpe. Proves. Slava atvēzējās ne pa jokam – vismazākajās epizodēs viņam noteikti vajadzēja aktieri, pie tam labu aktieri. Visi cilvēki uz ekrāna ir manis gādāti. Režisors gribēja, piemēram, lai kaut kur piektajā plānā būtu kalsna blondīne. Dabīgi, uz ekrāna, diez vai var saprast, ka tas ir cilvēks, nevis putnubiedēklis, bet tajā laikā, ja man teica, ka vajag, es biju gatavs kaut no elles izraut, lai tikai būtu.

Ko varēja, filmēja, protams, Rīgā. Avotu ielā, kur uzņēma Parīzes kafejnīcu, liekas, ir teicami nostrādāts. Iekšskati, protams, paviljonā.

Mans darbs tagad bija braukāšana, kārtošana, sarunāšana. Likās, ka līdz tam esmu smilšu kastē rušinājies. Nu bija jātraucas uz Tallinu, uz Viļņu, uz Maskavu, uz Alma-Atu, uz Tiflisu, uz Armēniju. Filmā bija savākta īsta interbrigāde. Latvijā savākt aktierus filmai bija diezgan vienkārši, bet pavisam citādi tas bija Tjanšanā, uz kurieni jālido ar trim četrām lidmašīnām, pēc tam jākratās ar autobusu, beigās vēl 25 km ar zirgu jātiek augšā kalnos. To noorganizēt boļševiku sistēmā un ar kirgīzu haotiskajiem tālsakariem bija nāves numurs.

Armēnijā kādu nedēļu filmējām atkāpšanās ceļu. Tur bija ap 2000 cilvēku, mūļi, ēzeļi, zirgi, mašīnas, lidmašīnas, sprādzieni, rekvizīti. Ārprāts! Es nesaprotu, kā tiku ar to galā.

Armēnijā iemācījāmies rīkoties ar ēzeļiem. Vajadzēja kalnā dabūt 300 kg smagu spēkstaciju gaismoņiem. Uzlika ēzelītim mugurā, un tā viņam ieliecās no pārmērīgā smaguma. Uzšāva ar stibiņu, pateica – uš, uš! –, un ēzelītis uznesa augšā. Ēda viņi dadžus, apēda visas rekvizītu avīzes. Bet kalnos tie ir |oti labi palīgi.

Cilvēku pārpilnā atkāpšanās ceļa bombardēšanu filmēja no helikoptera. Bumbām sprāgstot, pa to brauca mašīna. Cilinskis pats baidījās braukt, pie stūres sēdās Aivars Čakste, fotogrāfs. Man rokās bija raķetes – rācija īsti nestrādāja, sazināšanās bija tikai ar raķetēm. Kad viss sagatavots, es izšauju raķeti, tad Slavka no helikoptera ar raķeti dod ziņu, ka jāpalaiž kamera. Mēs nervozējām, dzīvnieki satraucās – helikopters, sprādzieni, trobele ne pa jokam...

(..)

Noktirnes darba atmosfēra cilvēkus satuvināja un pārbaudīja. Noktirnieši ilgus gadus kinostudijā bija tāda specifiska brālība. Varbūt Noktirnei nav pārāk liela mākslinieciskā vērtība, filma nav viengabalaina, ir fēleri arī no Slavkas puses. Tomēr man un, domāju, arī citiem tā bija ļoti vērtīga pieredze.

Pēc Noktirnes radās iespēja tikt Augstākajos režisoru kursos Maskavā, par to esmu ļoti pateicīgs liktenim. Es tur noskatījos blāķiem ķinīšu – gan saskaņā ar programmu, gan vakaros Kino namā. Kursa sastāvs atkal bija baigi raibais. Vadīja LeonīdsTraubergs, kas pats par sevi jau bija parādība – staigājoša vēsture. Asprātīgs, ļoti dziļi inteliģents cilvēks.

x x x

Uz kinostudiju es gāju ar skaidru mērķi – gūt iespēju uzņemt savas filmas. Nevis strādāt par asistentu vai otro režisoru, kas tomēr ir citu gribas realizētāji. Protams, režijas kursi mērķim tuvināja, bet otrā režisora darbu nācās turpināt vēl labu laiku. Skola laba, bet man vilkās pārāk ilgi, desmit filmas – tas ir par traku!

Varis Brasla un Oļģerts Dunkers filmas "Klāvs - Mārtiņa dēls" (1970) uzņemšanas laikā. Foto: Guntis Grunte, no Rīgas Kino muzeja krājuma

No visiem maniem šefiem visvairāk brīvi strādāt ļāva Dunkers. Uztaisi rīt šo epizodi, saka Oļģerts, man mazliet jāaizbrauc. Es strādāju, daru, bet galvā doma, kā viņš to gribētu... Būtu tā pagājuši vēl kādi gadi, es varbūt vairs nemaz nespētu pats strādāt. Kad Lepeško atbrauca uz filmēšanu Rojā, kur Dunkers taisīja savu pirmo filmu Ceļazīmes, sadzērām šņabi. Saruna atkal ievirzījās par manu darbu. Heņka saka – Vari, kā mēs tev varam uzticēt lielu valsts naudu, ja nezinām, ko tu spēj. Es – bet kā lai savas spējas parādu?!

Bet tad palaimējās. Maskavas TV taisīja kino almanahu vidusskolēniem, tam vajadzēja sastāvēt no trim filmiņām. Viena bija pavisam maziem, viena vidējiem un viena vecākiem bērniem. Jau bija gatavs scenārijs pēc Viktora Lagzdiņa stāsta Pārbaude – par vidusskolniekiem, kas iet pa Liepājas molu, uznāk vētra, un visādas lietas notiek. Pēc "diezgan ilgiem cīkstiņiem es savu pirmo filmu - īsfilmu Salātiņš -  beidzot dabūju.

Filmas "Salātiņš" (1971) uzņemšanas laukumā - no labās režisors Varis Brasla, kapteinis - Kārlis Sebris. Foto: Guntis Andersons, no Rīgas Kino muzeja krājuma

Šodien es teiktu, ka tas bija viens kašmars. Kaut kā sačabināts scenārijs, un filmā paredzēti desmit čaļi 12-14 gadu vecumā – smags materiāls arī rūdītam režisoram, kur nu vēl debitantam. Galveno lomu spēlēja Anrijs Krenbergs. Puisis turējās braši, bet kopumā rezultāts nekāds diženais, protams, nebija. Tomēr filmu pieņēma un to iekļāva almanahā, kaut kur droši vien arī rādīja. Bet pie lielās filmas netiku vēl vairākus gadus – līdz nāca 1975. gads, kad mani uzrunāja Gunārs Cilinskis.

Ar Gunāru satuvinājāmies Noktirnes laikā. Vairākus gadus vēlāk Uzbrukumā slepenpolicijai filmējām epizodi laukumā pie Rīgas ģenerālgubernatora pils. Bija pauzīte, Gunārs pienāca man klāt un prasīja, vai esmu lasījis Regīnas Ezeras romānu Aka. – Neesmu gan. – Izlasi, – tā Gunārs. Viņš bija ar Aku apburts un jau sen nēsājās ar patstāvīgas režijas ieceri – var teikt, no fakultātes laikiem. Direktors Lepeško bija Gunāram teicis, ka nevar atļauties tik ļoti riskēt un dot viņam lielu filmu bez jebkādas režisora darba pieredzes. Tad izveidoja mūsu dubletu. Cilinskis bija ļoti populārs visā Savienībā, man savukārt bija režisora papīrs. Tā tikām pie Ezera sonātes, un es esmu Gunāram ļoti pateicīgs par to.

Filmas "Ezera sonāte" (1976) uzņemšanas laukums, centrā Gunārs Cilinskis un Varis Brasla. Foto: Varis Siliņš, no Rīgas Kino muzeja krājuma

Sonātes laikā es pārliecinājos par Gunāra neiedomājamo popularitāti Latvijā, nerunājot nemaz par Krieviju. Ko viņš varēja ar savu parādīšanos vien! Dabiski, ka filmēšanas laikā tas daudz ko palīdzēja nokārtot. Neraugoties uz slavu, Gunārs bija saglabājis ļoti paškritisku attieksmi pret sevi. Ļoti bieži varēja viņā just mokošas šaubas un neticību sev. Gunārs to, protams, slēpa aiz lielās būdas, bet, blakus stāvot, to nevarēja nejust.

Gunārs pats uzņēmās rakstīt Sonātei scenāriju, par to viņš ar Regīnu bija vienojies. Un, manuprāt, to nedarīja slikti. Arī Regīna mums dažkārt piepalīdzēja, un man tur nekas nebija iebilstams.

Automātiski, ja Gunārs bija kadrā, es biju pie kameras. Pārējās epizodēs pie kameras stāvējām abi.

Dabīgi, tikko kaut ko pamanījām, teicām viens otram. Pa tiešo tikpat kā nekad – ne operatoram, ne aktierim, ne kādam citam. Vispirms savā starpā – klausies, vai tev neliekas... – Jā, liekas. – Tad aiziet! Un nav svarīgi, kurš to pateicis vai iedomājies. Montāžā mums bija Zigrīda Geistarte, un viņai nebija viegli. Tur svarīga ir individuālā ritma izjūta. Garais saka – tur vajag pavilkt drusciņ garāk. Es saku – par garu, par garu! Bet Zigai bija savs viedoklis, un viņa prata salikt mūsu abu izjūtas kopā.

Vispār saskaņa mums turējās diezgan laba, taču principiālās lietās vajadzēja būt uzmanīgam. Piemēram, aktieru sadalē. Ja es būtu ieminējies par citu aktrisi Astrīdas Kairišas vietā, tad mums būtu bijis īsais. Gunārs ļoti šaubījās, vai pašam spēlēt. No vienas puses, ļoti gribēja, no otras – baidījās. Darba procesā tiešām reizēm bija tā, ka Astrīda ar Gunāru ir kadrā un es pēkšņi redzu, ka tās nav vīrieša Rūdolfa acis, kas skatās uz pievilcīgu sievieti, tās ir režisora Cilinska acis, kas vērtējoši skatās uz aktrisi Kairišu.

Varis Brasla, Astrīda Kairiša un Gunārs Cilinskis filmas "Ezera sonāte" (1976) uzņemšanas laukumā. Foto: Aleksandrs Veisbārdis, no Rīgas Kino muzeja krājuma.

Nopietnos jautājumos mums ar Garo sadursmju nebija. Vienmēr atradām kompromisu, jo citādi sastrādāt nevar. Jāsaprot, ka ir lietas, kurās jāpiekāpjas. Piemēram, saruna ar Imantu Kalniņu. Epizodē, kad galvenie varoņi brauc uz pastu, Garais saka – te vajag valsi. Kāpēc valsi, to tikai viņš zina. Bet, ja Gunārs ir kaut ko ieņēmis galvā, tad viņu, tāpat kā latviešu zemnieku, no tās iedomas nostumt ir gaužām grūti. Imants savukārt – gribat valsi? Lūdzu, te būs! Beigu beigās valsis jau bija ļoti labs.

Kad ķinis bija gatavs, visur, kur mēs ar filmu braucām, rādījām, – visur runāja par Gunāru, Gunāru, Gunāra filmu... es tikai it kā starp citu. Tas aizskāra. Bet tad Gunārs pats uzķēra, ka nav kaut kas īsti pareizi, un sāka mani vietā un nevietā bīdīt priekšā.

Sonātei bija ļoti veiksmīgs liktenis. Vissavienības festivālā Rīgā saņēmām galveno balvu, arī skatītāju balvu. (..) Sonāte iedeva ļoti labu štosi nākotnei. Pēc šīs filmas, pateicoties Veltai Līnei, kas bija PSRS Augstākās padomes deputāte, 40 gadu vecumā pirmo reizi mūžā es tiku pie sava dzīvokļa Mežciemā – trīsistabu dzīvokļa jaunā mājā. Mēs tur nodzīvojām 17 gadus.

x x x

Pēc Sonātes man nebija nekādu scenāriju, kurus gribētu filmēt. Tad kārtējo reizi sapratu, cik svarīga ir caursišanas spēja. Ja es būtu aktīvāk lencis to pašu Lepeško, uzstājis, rādījis scenārijus vai vismaz to idejas, turklāt sadzēris šņabi ar vienu otru noderīgo cilvēku, droši vien lietas attīstītos citādi. Bišķiņ jāprot to sūdu maisīt. Jāatzīst, ka šīs iemaņas joprojām neesmu pietiekami izkopis. Tāpēc, neskatoties uz festivāla lauriem, sekoja otrā režisora darbs Oļģerta Dunkera filmā Vīrietis labākajos gados. Dunkeram pašam tur bija paliela loma, un man nācās diezgan daudz strādāt kā režisoram.

Režisors Varis Brasla 1977. gadā. Foto: Uldis Ofkants, no Rīgas Kino muzeja krājuma

Bet tad nāca Pavasara ceļazīme – 1977. gads, pirmā pilnīgi patstāvīgā filma, tāpēc kā māksliniecisko vadītāju man pielika Jūliju Karasiku no Maskavas. Īstenībā es gribēju taisīt kaut ko citu, bet Fjodora Fjodoroviča Knorres scenāriju man uz galda nolika direkcija un diezgan neapstrīdamā tonī pavēstīja — te tev, Vari, būs, ko taisīt. Domāju, ka šī un daudzu citu scenāriju parādīšanās studijas plānos bija saistīta ar naudas lietām – scenārija honorārs bija pietiekami labs, lai bez sāpēm varētu daļu ziedot vajadzīgajiem cilvēkiem. Citādi tas varēja palikt portfelī, nevienam nevajadzīgs.

Knorre jau bija stipri gados un rakstīja par jauniešiem Latvijā. Viņš acīmredzot domāja, ka pazīst Latviju un jauniešus pietiekami labi, jo katru vasaru dzīvoja vasarnīcā Lielupē un bija redzējis pa logu, kā jaunieši iet garām. Leksika, attiecības, mentalitāte – pilnīgs vāks. Nesu scenāriju atpakaļ, bet Lepeško saka – Vari, vai nu tu taisīsi šito, vai nekad neko. Tad satikos ar Fjodoru Fjodoroviču. Viņš bija dziļi inteliģents krievu kultūras cilvēks, man ir viņa dāvinātās grāmatas – tā ir laba literatūra. Ar viņu bija gauži interesanti runāt, tikai ne par šo scenāriju. To es pārrakstīju – pa savam prātam, ar citiem dialogiem.

Manu scenārija versiju aizsūtīja uz Maskavu Fjodoram Fjodorovičam. Sekoja apspriede, un viņš teica – tas, ko esmu uzrakstījis, varbūt nav nekas ideāls, bet to ES esmu uzrakstījis. Manu versiju Knorre pilnīgi nepieņēma. Ko darīt? Nolēmu riskēt un tomēr filmēju pēc sava scenārija, ar saviem dialogiem. Galvenajā lomā gribēju Lāsmu Kugrēnu, diemžēl viņa ļoti nopietni saslima un vajadzēja desmit dienu laikā atrast citu aktrisi. Asistenti braukāja pa visu Savienību, bet tad Karasiks piespēlēja Gaļinu Belozjorovu. Atkāpšanās ceļa vairs nebija. Viņa nebija slikta aktrisīte, bet raksturs gan – ohoho! Šausmīgi gribēja būt smuka, nemitīgi spoguļojās – es varēju traks palikt, redzot viņu atkal ar spogulīti rokā.

Andris Bērziņš un Gaļina Belozjorova filmā "Pavasara ceļazīme" (1978)

Ar nāves bailēm gaidīju filmas nodošanu Maskavā. Domāju, ja tur būs klāt Fjodors Fjodorovičs, tad nepieņems. Bet, man par laimi, viņš nejutās lāgā, neatnāca.

Pēc tam jau sāka man šo to piedāvāt, varēju pat tā kā izvēlēties, ko taisīt. Iekrita acīs scenārijs filmai Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku. Profesionāli labi izveidots, autori bija divi Viļņas ebreji – Grigorijs Kanovičs un Īzaks Fridbergs, kurš tagad dzīvo Izraēlā un ir pazīstams dramaturgs Maskavā. (..)

Kad sāku rakstīt režisora scenāriju, es jau zināju, ka galveno lomu spēlēs Akvelīna Līvmane. Devu Akvelīnai lasīt režisora scenāriju, jo būvēju to uz viņas dzīves izjūtu. Tas bija gadījums, kad aktrise bez kādām provēm jau iepriekš zināja, ka spēlēs šo lomu. Protams, mākslas padome varēja pateikt – nē; labi, ka izdevās viņus pārliecināt.

Andris Bērziņš un Akvelīna Līvmane filmā "Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku" (1980)

Loma, ko nospēlēja Jānis Zariņš, bija domāta Eidim, jau bija proves apstiprinātas. Bet Eidis dabūja plaušu karsoni. Viss bija jau uzfilmēts, palikušas tikai epizodes ar Pāvulu, rīt jāfilmē. Zvanu viņam – vai tu varēsi vai ne? Viņš saka – dakteri neļauj. Es tūlīt zvanīju Zariņam, pateicu patiesos apstākļus. Tipāžs cits, tas gan, bet vecums vienāds. Protams, Eidis ir pievilcīgāks, lai gan vīrišķīga pievilcība bija arī Zariņam. To Zars arī nospēlēja.

x x x

Neatceros, kurš man ieteica Ērika Lansa stāstu krājumu Aicinājums ciemos, un tur bija stāsts Tereona galva. Lanss ir Dieva dots novelists. Pēc mana lūguma viņš uzrakstīja scenāriju, un tas bija pirmais manis paša piedāvātais materiāls kinostudijā. Tereona galva man ir ļoti tuva filma.

Galvenokārt strādājām Kuldīgas apkārtnē, tur ir burvīgi meži. Ļoti priecājos, ka filmas operators bija Dāvis Sīmanis, kas ir ļoti smalks skunstnieks, viņš smalki tamborē ar kameru. Kad es reiz ieminējos, ka montāžai man vajadzētu tīmeklīšus rīta rasā, viņš kādu nedēļu trenca savus čaļus augšā jau trijos rītā, lai brauktu un filmētu. Man bija vesela bundža ar tīmeklīšiem, un katru no tiem varētu likt izstādē.
Turklāt Dāvis ir kaislīgs sēņotājs. Un man ar viņu bija ļoti forši sēņot, jo es mežā neorientējos un sēnes nepazīstu. Es lasīju, pēc tam Dāvis izmeta ārā indīgās.

Operators Dāvis Sīmanis, režisors Varis Brasla, kostīmu māksliniece Skaidra Deksne. Foto no Rīgas Kino muzeja krājuma

Brīnišķīgs bija puisītis – Jancis, Jānis Jēkabsons, ļoti jūtīgs cilvēciņš. Tas bija Aloiza Brenča puika no Ilgā ceļa kāpās, ko viņš man koleģiāli ieteica, un paldies viņam par to.
Sagatavošanas periodā puikam vajadzēja iemācīties jāt ar zirgu, sarunāju treneri Kleistu bāzē, kas Jancim palīdzēs. Pēkšņi kādu dienu zvana – zirgs nometis Jāni zemē un viņš vairs nekāpj tam mugurā. Es mašīnā iekšā un uz turieni. Jā – zirgs ir, treneris ir, Jāņa nav. Pēc maza brīža aiz stūra parādās Jānis ar indiāņu spalvām uz galvas, kovboju pistoli pie sāniem. Brauc ar trīsriteni, līdzi skrien laikabiedri – meitenes un puikas, arī indiāņu tērpos. Piebrauc klāt, treneris uzsēdina Janci zirgā, un aiziet! Es viņa mammītei prasu, kā viņa to panāca. – Parunājām par indiāņiem, cik viņi varonīgi, cik drošsirdīgi, ka indiānis bez zirga nav nekas, un klāt bija arī meitenes. Viņu acīs puika taču nesāks raudāt, kad viņu sēdina uz zirga!

Ir tāds kadriņš filmā, kur puika no rīta ir izgājis pačurāt un ierauga beigto zosi. Paceļ to un nāk iekšā. Un tad viņam jāraud. Vairākas dienas pirms filmēšanas prasu mammai, kā lai dabū vajadzīgo emocionālo stāvokli, jo Jānis reizēm pilnīgi iegāja savā pasaulē, un tur viņam grūti bija tikt klāt. Mamma saka – es patiešām nezinu, kā lai dara. Viņš dzīvo mājā kopā ar mani un brāļiem, un ļaunumu nav redzējis.

Vai tagad vajadzētu viņam speciāli rādīt kaut ko briesmīgu, lai viņš redz, ka pasaulē ir arī ļaunums? Apmulsu.

Pēkšņi mamma saka – ziniet ko, mums ģimenē ir pieņemts nerunāt skaļi, nemaz nerunājot par bļaušanu. Jancis ļoti labi saprotas ar filmas tēti, Juri Bartkeviču, un arī ar mammītes tēlotāju Andu Albuži. Sarunājiet ar Juri, lai skaļi uzkliedz puikam, kad viņš nāks ar zosi iekšā, lai arī Anda paceļ balsi.

Tā norunājam. Kamera iet, puika nāk. Un viss notiek – puikam sāk birt asaras. Man jau sirds sāpēja par viņu, kāpēc nabagam jācieš. Bet sapratu, ka tas ir vienīgais dublis. (..)

x x x

Alvis Lapiņš bija uzrakstījis scenāriju divsēriju filmai Mana ģimene, un rakstījis to tieši man. Tereona galva jau gāja uz beigām, mani izsauc Heņka: zini, Vari, ir sūdi – mums Maskavā ir noraidīts divsēriju scenārijs, plānā ir tukša vieta, jālaiž tūliņ iekšā Alvja scenārijs, kas arī ir divās sērijās, gatavs un apstiprināts. To taisīs Pēteris Krilovs. Man žēl, Vari, bet neko nevar darīt. Jāsaka, šī saruna no Heņkas puses bija cēls žests. Parasti bija pavēle, un tu vari raudāt, cik gribi.(..)

Foto: Ojārs Griķis, no Rīgas Kino muzeja krājuma

Filmai Parāds mīlestībā ideja nāca no Lijas Brīdakas, kura tajā laikā bija kinostudijas redkolēģijas galvenā redaktore. Viņai ļoti patika Ērika Kūļa stāsts Nobela prēmija mīlestībā, tur bija daudz kas neparasts tā laika prozai. Redkolēģijā man saka – Ēriks Kūlis iebrauks agri no rīta ar Liepājas autobusu, lai eju sagaidīt. Apraksta, kāds viņš izskatās. Pienāk autobuss, nāk pretī maziņš, bullīgs tips, ļoti nīgrs. Iepazīstamies. Viņš stāsta, cik smags bijis brauciens, un sajūta esot slikta. Saprotu, ka viņam ir baigie pohi, saku – tad jau jāiet uz aptieku. Ēriks saviebjas vēl vairāk. Bet es zināju no saviem piedzīvojumiem, ka pagrabiņā pie restorāna Kaukāzs no septiņiem rītā var dabūt šņabi. Novedu Kūli tur lejā, viņš paņem savu zāļu tiesu, un braucam pie Egona Līva, kur ir arī Brīdaka un vēl daži. Ēriks it kā jūtas labāk, bet grūtums vēl jaušams. To lietpratīgi novērtē Egons – Ērik, ieiesim kabinetā, man tur ir grāmata, ko es tev solīju parādīt...
Vēlāk Ēriks man atzinās - dzirdot piedāvājumu iet uz aptieku, viņš nodomājis, ka ar švabraku, kas kaut ko tādu var ieteikt, viņam nevar būt nekas kopīgs darāms.

(..)

Boļševiku laikā vienīgā dīkstāve man bija pēc Parāda mīlestībā līdz Emīla nedarbiem – divi mēneši.

Bet darba slodze lielā mērā ir atkarīga no cilvēka iekšējā ritma. Piemēram, Aļiks – kad viņš pateica komandu “stop!” savai kārtējai filmai, tajā pašā dienā varēja nolikt uz galda gatavu scenāriju nākamajai filmai. Savukārt Gunārs Piesis uz scenāriju gāja gadiem ilgi un pēc tam vairākus gadus atgāja no tā, uzmanīgi lasīja un asi pārdzīvoja recenzijas. Gunāram uzņemtā filma vēl ilgi bija nesadzijusi brūce. Tāds organisms. Arī tas izskaidro Gunāra Pieša uzņemto filmu mazo skaitu.

x x x

Emīla nedarbus ierosināja Alvja Lapiņa mazākā meita Laura. Kad Emīlam taisījām proves, tikām iekšā Brīvdabas muzejā un darījāmies apmēram Blaumaņa komēdiju stilā. Proves nepieņēma. Biju diezgan satriekts, nezināju, ko darīt. Dāvis Sīmanis teica – pamēģināsim kaut kādas dullības! Liksim visādas jocīgas skaņas klāt, paātrinājumus bildē un tādā garā. Tā mums izdevās uztvert pareizo stilistiku. Alvis jau pašā scenārijā petardi bija ielicis, Dāvis to pirmais uzķēra, tad arī aktieri. Vai tikai mēs nešaujam pār strīpu – tādas šaubas bija visu laiku. Bet process ir kā sniega pika, tas rit, un filmēšanas grupā viens no otra barojas un uzlādējas. Idejas pameta arī gaismoņi, strādnieki, grimētāja un citi. Tas visus uzlādē. Bija laba kopības sajūta.

Filmas "Emīla nedarbi" uzņemšana. Foto: Guntis Grunte, no Rīgas Kino muzeja krājuma

Nosacītību, kas ienāca filmā, es saucu par plus zīmi, bet tai noteikti jāatsperas no realitātes. Aktieru ansamblis, kas man tur bija, – par bērniem nerunāsim, bērni nevar žanru nospēlēt, – viņi varēja atļauties šo plus zīmi, saglabājot absolūtu nopietnību un ticamību apstākļiem. Piemēram, Uldis Dumpis – tādi aktieri vispār ir retums. Dabas dots komiķis. Viņš absolūti notic, ka slazds ir nejauši viņam iesitis pirkstu. Tāda pati ir Dace Eversa – lai gan viņa bieži spēlē dramatiskas varones, tomēr spēj būt arī pastarpināti komiska.

x x x

Emīla laikā mēs ar Alvi štukojām Aiju. Uzņemšana bija ļoti skaists laiks, skaistā dabā. Pirmo reizi strādāju ar operatoru Alvi Mengotu.

Varis Brasla un Zane Jančevska filmas "Aija" (1987) uzņemšanā. Foto: Jānis Buls, no Rīgas KIno muzeja krājuma

Vēlāk Juris Žagars teica, ka vajadzējis vairāk rādīt Aiju kā velnu brunčos, kas vīrieti tā pievelk, ka viņš zaudē prātu; vajadzējis vairāk uzsvērt viņas erotisko pievilcību. Piekritu. Bet, kad Aija bija gatava un Zane Jančevska tur redzama ar kailām krūtīm, man zvanīja Heinrihs Lepeško – Vari, steidzīgi jābrauc uz Maskavu, jāgriež ārā tās krūtis!

Labi vien bija, ka aizbraucu – izrādās, tās reālās cenzores, kas griež kadrus ārā, bija gluži saprātīgi cilvēki. Viņas taču saprata, ka tas ir stulbums, tāpēc bija pretimnākošas – pēc pirmizrādes Centrālajā televīzijā kailo krūšu epizodi atlika atpakaļ, tā ka visur citur filmu varēja rādīt bez kādiem īsinājumiem. Ja es būtu atļāvies televīzijas filmā skaidrāk nolasāmus erotiskos piesitienus, tas nozīmētu, ka filmu vienkārši nerādītu vai nežēlīgi cenzētu.

Juris Žagars, Zane Jančevska un Varis Brasla filmas "Aija" (1987) uzņemšanā. Foto: Jānis Buls, no Rīgas KIno muzeja krājuma

Kauns man par Aiju nav - tāpēc, ka tur, grozi kā gribi, daudz kas ir pa īstam.

x x x

Sarežģīta situācija bija ar Mērnieku laikiem. Scenārija apstiprināšana Maskavā, Centrālajā TV, filmēšana, apstākļi pēc filmēšanas – visas šīs norises nevar atraut no vēsturiskā kūleņa, kādā mēs atradāmies. No filmas sākšanas līdz pabeigšanai it kā pagāja daudzi gadi, viss bija kļuvis citāds. Kā šodien atceros – braucām uz filmēšanu Vecpiebalgā, apstājāmies pie tilta, kad Augstākajā Padomē skaitīja balsis – cik “par” un cik “pret” neatkarību[62]. Ja filma būtu iznākusi kaut gadu ātrāk, tai būtu cita rezonanse, bet 1991. gads vairs nebija laiks, kad interesēties par kino. Visi lasīja avīzes, klausījās radio, gaidīja televīzijas ziņas... Nododot filmu Maskavā, jutu, ka attieksme ir vēsa, lai gan tiešu pretenziju nebija. Bez šaubām, arī viņiem kino vairs nebija pati svarīgākā lieta.

Filmā bija jāizkārto milzīgs klucis ar 107 personāžiem, ar bārdām, kostīmiem, zirgiem, un citiem atribūtiem. To visu bija pagrūti savākt kopā, zināma eklektika laikam tomēr palika. Tomēr Mērniekos ir arī veiksmīgas lietas. Protams, tāds Pietuka Krustiņš, kāds bija Runcis – Pēteris Pētersons –, ir neatkārtojams. Bet arī Jānis Reinis šo lomu nospēlēja ļoti labi, tieši, kā biju iedomājies.

Juris Žagars un Jānis Reinis filmā "Mērnieku laiki" (1991). Foto no Rīgas Kino muzeja krājuma

Vispār tā bija skaista vasara. Teātriem bija atvaļinājums. Madonas apkārtne. Putniņi, alus un sievietes. Viss, kā pienākas kino ekspedīcijā. Teiksim, tūlīt pēc Jāņiem taisāmies filmēt goda maltīti. Ielejā sacelti galdi, uzstādīta aparatūra, bet visi mazlietiņ mīksti, kā jau pēc Jāņiem. Vietējie, kas goda maltītē piedalās masu skatos, no katra krūma kliedz – režisor, nāc, ierauj ar mums!

x x x

Pēc Mērnieku laikiem nāca Ziemassvētku jampadracis, tas jau ir neatkarības gados taisīts, lai gan daļēji arī par krievu naudu. Kad vēlākos gados kinozinātnieki rakstīja pārskatus par 90. gadu sākuma filmām un to ceļiem ārpus Latvijas, Jampadraci viņi nemaz nepieskaitīja, it kā tas būtu boļševiku laika kino – kā jauno laiku atskaites punktu izvēlējās Kurpi[64]. Bet Jampadracim pasaulē gāja ļoti labi, to godalgoja Frankfurtē un Pitsburgā, arī Maskavā, visus festivālus nemaz neatceros. Ar Ziemassvētku jampadraci manā dzīvē beidzas liels un ļoti būtisks periods. Regulārā kino periods.

Kadrs no filmas "Ziemassvētku jampadracis" (1993)

x x x

Nonācu Valmieras teātrī. Es tur biju jau dažas izrādes iestudējis – liekas, tīri veiksmīgi. Tad mani bildināja, lai nāku pie viņiem pavisam, un es bez šaubīšanās piekritu, jo tā tomēr bija regulāra darba iespēja. No 1994. gada janvāra kļuvu par Valmieras teātra režisoru, 1995. gada aprīlī mani iecēla par galveno režisoru. Līgumā pēc mana lūguma ielika punktu – ja būs darbs kino, tad nebūs iebildumu, ka es uz laiku pārtraucu strādāt teātrī. Cerība uz to, ka agri vai vēlu tikšu pie kādas filmas, gruzdēja vienmēr.

x x x

1996. gadā dabūjām kādu grasi naudas filmai par Eduardu Pāvulu – Kā tu šodien dzīvo, Eidi?. Sākumam kaut ko iedeva arī Kinocentrs, Podnieka studijā samontējām, vienu vai divas reizes to parādīja Latvijas TV. Baidos, ka filmu reti kurš ir pamanījis, bet mums filma par Eidi bija ļoti svarīgs un arī ļoti atbildīgs darbs. Kā aktieris viņš tomēr ir unikāla parādība. Mēs pārāk labi pazinām viens otru, viņš saprata, ka muļķi nevarēs laist. Savukārt mēs ar Gvidi sapratām, ka ar Eida uzticēšanos spekulēt nevar. Sākumā viņš kārpījās nost – nē, nē! Slinks! Izrunājāmies, un viņš filmēšanai principā piekrita, bet bez īpašas intereses. Vai nu pirmo reizi viņu filmē. Tad pamazām, pamazām viņš saprata mūsu nopietnību, gribu maksimāli pietuvoties. Tad izdevās dažas sarunas, tuvas pilnīgai atklātībai.

Filmā reizēm ir jūtams, ka Eidis laiku pa laikam aizslīd pa labi iebrauktām sliedēm. No tā bija jāuzmanās. Bet izdevās uzfilmēt viņa radošo vakaru vienā mazā klubelī, Eidis lasīja fragmentu no Mūžības skartajiem. Tas bija fantastiski! Ar kādu tērēšanos!
(..)

Skaisti bija strādāt ar Eidi. Bet brīžiem grūti gan. Viņš tikai liekas tāds savējais un pavisam vienkāršs. Īstenībā viņš ir diezgan āķīgs.

Tajā laikā viņam jau iekšā bija tāds dziļš rūgtums. Konkrēti pret teātri un pret situāciju vispār. Bez šaubām, viņa rūgtums nebija tikai mirklīga kaprīze, bet jebkādi kontakti šādā noskaņojumā kļūst apgrūtināti. Visu laiku tev jāatbild, kas tā par sūdu būšanu, kas visapkārt notiek, un vispār – kas tā par dzīvi...

x x x

Alvja Lapiņa mudināti, 1997. gadā piedalījāmies Latviešu valodas mācīšanās programmas konkursā, finansējums bija no Eiropas naudām. Konkursu vinnējām un tikām pie darba vairāku gadu garumā – seriāla Palīgā!.Tā faktiski ir aktierfilma, kas ar seriālu tradīcijai tuvu dramaturģiju, ar personāžiem visa seriāla garumā uzņemta, lai sveštautieši varētu apgūt latviešu valodu. Kad bijām konkursu izturējuši, bija prasība, lai tiktu iesaistīti krievu auditorijai zināmi aktieri. Tāpēc tur ir Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Arnis Līcītis. Galvenajam varonim scenārijā vajadzēja būt cittautietim. Uzaicinājām Igoru Kuļikovu – sākumā vēl tramīgs jauns zēniņš, seriāla beigās jau nobriedis aktieris.

Filmējot aizgāja piecas vasaras, ik vasaru pa vienam filmu blokam jeb didaktiskajam līmenim. Kopējais laiks ir 35 x 30 minūtes, 16 stundas – tīrais laiks. Darbs gāja pēc visiem kino likumiem. Bija, protams, jāiekļaujas laikā un naudā – dienā jāpaspēj uzfilmēt 8 ekrāna minūtes. Pirmajam blokam Alvis bija uzrakstījis riktīgu kino scenāriju, kurā bija krišana ūdenī un visādas tādas lietas. Fiziski to varēja paspēt izdarīt ar ļoti lielu piepūli. Kad to sapratām, epizodes kļuva arvien garākas, vairāk balstītas uz tekstiem, ne uz montāžu. Valodas programmas sastādītāji Alvim teica – tagad būs jārunā par to un to, par sociālo nodokli, kā var dabūt Latvijas pilsonību, kur var apdrošināt dzīvību – tādas sausas lietas. Lapiņam tas viss bija jāiepin sižeta kopsakarībās.
(..)
Tomēr esmu ļoti pateicīgs par šo darba iespēju. Piecas vasaras varēju stāvēt pie kameras, strādāt ar aktieriem. Seriālā ir arī kinovēsturei nozīmīgas lietas – tur iemūžināti Jānis Zariņš, Antra Liedskalniņa, Dzidra Ritenberga, Māris Liniņš, viņiem tās ir pēdējās kinolomas.

Ar Dzidru bija tā. Filmējot pēdējo bloku, Alvis bija scenārijā paredzējis daudz vietas tieši Dzidras personāžam. Viņa man saka – Vari, neņem ļaunā, bet dakteris man teica – ja gribu dzīvot, nedrīkstu filmēties. Saprotot mūs kā profesionāls cilvēks, Dzidra pati tūliņ piedāvāja vairākas idejas, kā izkļūt no situācijas. Tā bija viņa, kas ierosināja tipisku seriālu gājienu – izdarīt viņas personāžam plastisko operāciju, lai pēc tam aizstātu ar citu aktrisi. Tā arī izdarījām, lomu tālāk spēlēja Baiba Broka. Dzidras varone iznāk no savas mājas, iekāpj automobilī, uz kura rakstīts „plastiskās operācijas”, aizbrauc. Tad brauc mašīna atpakaļ, no tās izkāpj sabindēta būtne, kad to attin, izrādās – Baiba Broka. Kad mēs filmējām šo kadru, Dzidra, kas jau nejutās labi, iekāpa mašīnā un tad klusi, klusi nočukstēja – tas būs mans pēdējais kadrs. Tas piešķīra šai epizodei dramatisku dziļumu.

x x x

Ūdensbumba resnajam runcim man nokrita kā no gaisa, pateicoties tieši producentam – Gatis Upmalis bija sniega pikas iekustinātājs. Viņš, līdz tam pavisam svešs cilvēks, mani sameklēja, satikāmies kafūzī. Gatim Labās rokas gāja uz beigām, un viņš teica, ka gribot producēt bērnu filmu – pašam esot divas mazas meitiņas. Un ko es domājot par Alvi Lapiņu. Nākamā tikšanās bija mums trijatā, Alvis ķērās pie spalvas, un tā lieta aizgāja. Paldies Dievam!

Režisors Varis Brasla un producents Gatis Upmalis filmas "Ūdensbumba resnajam runcim" (2004)  uzņemšanā

Bērnu atlase īstenībā ir vistīrākā loterija. Bet, ja ir pieredze, tad ieslēdzas intuīcija, tā pasaka priekšā bērna spēju neikdienišķos apstākļos palikt tādam, kāds viņš ir. Tagad liels palīgs ir videoieraksti, bet vienalga, ārkārtīgi grūti izšķirties. Caurskatīju salīdzinoši nedaudz bērnu, latviešu kino popularitāte tagad vairs nav tāda kā agrāk – kad turpat Kuldīgā gatavojāmies Emīlam, pieteicās ap tūkstoti puiku. Tagad divās dienās kopā sanāca 60-70 bērnu. Bija gan viena diena Rīgā, kad bija 99 bērni, tad man raibs metās gar acīm.

Kuldīgā strādājot, pārliecinājos, kā realizējas manis agrāk novērotie likumsakarīgie etapi, bērniem mainoties filmēšanas laikā. Es biju sagatavojies, ka tas notiks ar astoņus gadus veco meiteni, bet tas notika ar četrgadīgo. Posms, kad viņiem ir bijība pret visu, kas notiek, beidzās ātri. Es teicu – lūdzu, Linda (kā filmā, kaut gan viņas īstais vārds ir Zane), izdarīsim vēlreiz to pašu. – Ar lielāko prieku, viņa teica. Kādu nedēļu bija šis teksts – ar lielāko prieku! Bet tad iestājās brīdis, kad viņa sāka justies kā liela zvaigzne – bērni ātri sāk apjaust, ka ir svarīgas personas. Tāpēc es drīz vien vairs skaidri nevarēju saprast, kad viņai patiešām nepieciešams pie mammas aizskriet un kad vienkārši negribas strādāt. Vienreiz es nenoturējos un stingri pacēlu balsi, bet tad sapratu, ka tas ir pilnīgs auts. Man ir jāsaglabā ar viņiem draudzīgas attiecības jebkurā situācijā.

Mana svēta pārliecība – visģeniālākais ķinis nav bērniņa mazā pirkstiņa vērts, ja viņš tur skabargu ierauj.

Tāpēc jebkuras tāda veida iedarbības – uzsist vai iekniebt – ir pilnīgi izslēgtas. Ja nav, tad nav. Ja nav asaru, tad labāk izlīdzēties ar glicerīnu.

Pēc ilgāka laika atgriežoties pie normālas filmas, nācās pieņemt jaunos kapitālisma spēles noteikumus gan uz laukuma, gan sadzīvē.Tagad vairs nevar trīs dienas gaidīt baltos mākoņus un pa starpām dzerstīties. Cilvēku attiecības ir mainījušās. Tas lielais kuģis, kas saucās Rīgas kinostudija, kur bija 1000 cilvēku, – tas ir nogrimis. Tur filmēšanas grupa bija ģimene, tagad – darba kolēģi. Vai tas ir labi vai slikti, ne man spriest.

Protams, esmu gandarīts, ka Ūdensbumba tik labi aizgāja. Festivāli, kinotirgi. Protams, tā galvenokārt ir producenta rūpe. Acīmredzot trāpīts žanrā. Un izdevies noturēt stilu. Lai nu kā – sen nebiju juties tādā līdzsvarā ar sevi. Tā var būt tikai pēc pabeigta darba.

Esmu atguvis pārliecību – kāds ķinis man vēl noteikti būs.

Redakcijas piezīme 2019. gadā – režisora pārliecība bija pamatota, 2017. gadā Varis Brasla svinēja pirmizrādi spēlfilmai Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, tā bija pirmā filma Nacionālā Kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei un sapulcināja vairāk nekā 70 000 skatītāju. Un 2019. gada novembrī Varis Brasla saņem Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinomākslā.

Varis Brasla 2019. gada 10. novembrī. Foto: Agnese Zeltiņa

Paldies Dacei Grants no LKA Rīgas Kino muzeja!

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan