„Foršs darbiņš, nav ne vainas,” par savu profesiju saka kinoscenārists un dramaturgs Alvis Lapiņš, kurš saņem „Lielā Kristapa” balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā. Filmas uzņemšanas laukumā viņš pirmoreiz nonāca pirms gandrīz 60 gadiem, diplomēts kinoscenārists ir jau vairāk nekā 50 gadus, bet skatītāju iemīļotu un joprojām populāru filmu skaits viņa filmogrāfijā ir lielāks nekā daudziem kolēģiem, tikai scenārists biežāk paliek aizkadrā. Un runāt Alvim Lapiņam arī diez ko nepatīk, tomēr Kino Rakstu aicinājumam viņš atsaucas un labprāt parunā ar kolēģi, dramaturgu un režisoru Ivo Briedi.
Ivo Briedis: - Lielā Kristapa balva par mūža ieguldījumu nostiprina uzskatu, ka Alvis Lapiņš ir kino, nevis teātra cilvēks.
Alvis Lapiņš: - Tā varētu būt.
Tātad Lapiņš ir scenārists un nav dramaturgs?
Nav. Tas tāds hobijs – dramaturģija.
Bet teātra pieredze ir diezgan liela.
Nu, piecas lugas ir, jā.
Kāda ir atšķirība – strādāt ekrānam vai skatuvei?
Nu, zini, tā pirmā luga[1], tā bija tāda interesanta taustīšanās. Tādā kā citā pasaulē… Vai tur var iet, vai nevar iet, vai tur nesitīs pa nagiem? Atceros, pirmajai bija – cik? – sešas vietu maiņas. Tad Varis domāja, kā lai to dabū gatavu. Nu, tagad pēdējam[2] viens. Tā ka progress jau ir.
Būs vēl?
To nevar zināt… Nevar zināt.
Arī uz teātri taka iemīta, ejot kopā tieši ar Vari Braslu.
Jā, visas piecas.
Un ja viņš vairs negrasās iestudēt?
Nu, tad es arī varbūt varēšu mest mieru!
Var jau arī viens pats turpināt.
Nē, viņš jau faktiski mani sakurbulēja. Nepieņēma Atvaru scenāriju, un tad es taisīju Atvaru lugu. Nepieņēma Bastarda scenāriju pēc Janovska Sōlas, uztaisījām Klaidoņa lūgšanu...
Kā vispār var kļūt par kinoscenāristu? Šobrīd Latvijā nav tādas atsevišķas scenārista izglītības.
Akadēmijā nav?
Atsevišķas programmas šobrīd nav, par to tikai tiek domāts.
Bet kāpēc nav?
Nav daudz tādu, kuri varētu un gribētu šajā jomā pasniegt, un tie, kas paši aktīvi darbojas, varbūt negrib ziedot savu laiku. Otrkārt, jaunie grib būt režisori un automātiski pieņem, ka paši ir lieli scenāristi, viņiem nemaz i nevajag citus.
Es smejos, ka ir divas profesijas, kuras var tā viegli sev izdomāt, – „rīt no rīta es būšu scenārists” un „rīt es būšu politiķis”!
Tur nevajag ne kādas sagatavošanās, ne skolu. Interesanti, jā.
Varbūt tiešām nevajag to skolu?
Nē, es domāju, ka vajag gan. Bet, zini… es nevaru teikt, ka institūta gadi man būtu devuši profesiju. Vismaz ne tās profesijas iemaņas, tādas kā galdniekam – vispirms jāuztaisa galda virsma, pēc tam jāliek kājas… Tas bija vairāk tāds pasaules redzējums – kā tā pasaule ir uzbūvēta, kādas valda domas, idejas, kas kuroreiz uzvar. Mēģināt saskatīt horizontu, ko toreiz Rīgā nekādi nevarēja iedomāties izdarīt. Ja institūta pasniedzēji to pašu, ko mums stāstīja tur, sāktu runāt Rīgā, tad te viņus ieliktu cietumā. Tāda bija tā gaisotne – absolūti cita. Arī filmu daudzums – principā visas filmas, kas pasaulē iznāca un bija tā vērtas, tās visas mēs redzējām. No rīta līdz vakaram rādīja.
Un tad… kā lai to paskaidro?... redzi, tur bija kā tādā lielā fabrikā – scenāristi kaut ko rakstīja, tad operatori to tūlīt filmēja un režija taisīja. Un tas laikam bija ļoti svarīgi – šis brīdis, kad tu pirmo reizi redzi, kā filmā uzburas tas, ko tu esi uzbūris papīrā. Tas atstāj diezgan spēcīgu iespaidu. Brīžiem domā, kaut nu gaismas nodzistu un neko neredzētu – galīgs murgs! Un reizēm atkal bija tāds – o, tas ir labi! Un ja vēl aktieri reizēm diezgan atzinīgi izteicās par to, kas viņiem jārunā vai jādara etīdēs, tas bija ļoti svarīgi. Tas mirkļa atbalsts, momenta reakcija – lai tu pārāk tālu neej mežā, domādams, ka viss ir labi, bet īstenībā esi pavisam uz otru pusi aizgājis.
Bet formāli jau scenārijs vienkārši ir tas ievads, iztirzājums un fināls, vai ne? Tās tādas zināmās lietas.
Tomēr tev kā autoram tik un tā ir jāizgudro metode, kādā veidā tu stāsti par pasauli. Vai ir kāds Alvja Lapiņa īpašais skatījums vai paņēmiens?
Nu, es nezinu… Man faktiski mazliet tuvāks ir tāds skatījums ar smaidu vai kaut ko tādu… Jo ar nopietniem ģīmjiem tik daudz nelietību tiek darīts. Protams, arī smaidot var iegrūst dunci mugurā. Bet, lūk, intonācija…
Attieksme pret cilvēku?
Jā. Un arī ar tiem, kā saka, ļaunajiem – arī pret tiem un ar tiem to pašu intonāciju ieturēt.
Tava filmogrāfija ir visai gara, bet vai ir kāds darbs, ko var nosaukt par tādu, kas ir izturējis laika pārbaudi un ir Alvja Opus Magnum? Tieši no scenārija pozīcijām?
Redzi, ir jau tādi populārie gabali – pagājuši 40 gadi, bet tik un tā vēl katru gadu rullē un rullē…
Bet vari minēt arī nepopulāro. Kas varbūt tikai autoram zināms.
Jā. Piemēram, šos – gan Emīlu, gan Jampadraci, gan Ūdensbumbu joprojām skatās. Un es domāju, kāpēc tās ir tādas, var teikt, gaišas filmas – tāpēc, ka Varis[3] ir gaišs cilvēks! Turklāt ne vien profesijā, bet arī dzīvē. Tā otrā daļa filmai, tā ir režisora lieta, viņa skats, kas tā to ietekmē.
Bet, piemēram, ļoti interesanta bija Mana ģimene ar Pēteri Krilovu, jo tur bija tas, kā šodien pietrūkst – tāda skatījuma. Redzi, tolaik jau katrs rakstītājs vai mākslinieks mēģināja ielikt savā darbā kaut ko tādu, kas viņam likās visnepieņemamākais tai sistēmā, tai pasaulē, kurā viņš dzīvoja. Nu, kaut vai apģērbt zem balta krekla zilu sporta kreklu, tas jau arī skaitījās traki, tā jau bija skabarga sistēmā. Tā bija arī ar Ģimeni. Tāds nemiers – varbūt ne visai traģiski, bet tai pašā laikā arī ne priecīgi, tādā nebēdnīgā intonācijā runāt par divkosību. Bērni lasa ozolzīles, par to viņiem dod goda rakstus, bet pēc tam tās zīles pūst skolas pagrabā un skolotāji lūdz vecākus, lai viņas kaut kā pa kluso aizved.
Negāja jau toreiz viegli ar to gabalu, lai viņu dabūtu cauri. Un nav arī ļoti populārs, bet tas ir atstājis manī to sajūtu, ka tomēr var kaut ko izdarīt un pateikt, arī tādā it kā grūtā laikā.
Atstājis gandarījumu, ka precīzi izstrādāts un arī ne uzreiz atšifrējams?
Jā. Un tolaik vēl interesanti, ka modē bija tās vēstuļu rakstīšanas. Tagad jau vairs nav. Bet, kad filmu parādīja visā Savienībā, tad nāca daudz vēstuļu. Ne jau maisiem, bet kādas 50 bija. Un tie cilvēki raksta – „Ko man darīt? Man ir tāda pati situācija ar dēlu!” Saproti, iznāca tāds psihoterapeitisks moments. Un ko tu viņam uzrakstīsi, ko darīt?
Kaut ko rakstīji?
Nu, tā, pieklājīgi. Ko es varu pateikt? Tas būtu jocīgi. Tagad datorā ir citādāk – viens kaut ko redzējis, ieraksta internetā kaut ko, tas otrs varbūt nemaz nav redzējis, bet viņam nepatīk tas koments, un viņš uzraksta savu komentu. Tāda bezpersoniska rezonanse, pat ne atbalss. Vecos laikos bija vairāk tāda interese vienam par otru pateikt – ko es domāju, ka tu esi izdarījis. Šodien nav vairs. Nu, es gan varbūt īsti nezinu, varbūt kādās grupiņās vēl tā notiek. Šodien vienam otram filmdarim derētu paklausīties, ko par viņu domā nevis avīzē vai portālā, bet tā – sarunā.
Un ko tu vispār domā par filmdariem mūsdienās? Par jaunākajām filmām? Vai ir redzēts kas tāds, kas atstājis labu iespaidu? Vai tieši otrādi, kas atstājis negatīvu?
Tu zini, par tām filmām, kas tā kā īsti nav manas, es tāpat kā par nelaiķiem…
Labi, tad par tām, kas ir tavas.
Man stipri labi patika un likās nozīmīga Krimināllieta iesācējam. Tas ir tas mēģinājums saprast, kāpēc daļa sabiedrības vēl joprojām tā dīvaini uzvedas, dīvaini domā. Skatoties uz to deputātu… viņš jau nav vienīgais, ar šādu noslieci un šādu karjeru. Nu, uz brīdi iedomājies, kas tad īsti notiek, kā notiek un kāpēc notiek!
Pārējās filmās es neesmu to šodienas pulsu tā sajutis. Varbūt neesmu redzējis kādas pēdējās.
Krimināllieta iesācējam ir vajadzīga tēma un raksturi. Un tas, kā ir paveikts, arī priecē?
Jā. Jo Armands[4], man liekas, ir… Pirms tam viņam bija vairāk tāds lēnais, visu izdarīt tā lēnām un pamatīgi, un tas reizēm bremzē – tu jau zini, kas tur notiek, tu gribi ātrāk redzēt to nākamo pavērsienu, bet tev jāskatās uz to, kas vēl joprojām notiek. Tad šajā filmā, man šķiet, viņš ir forši ar to ticis galā, gandrīz jau ir ārā no šī.
Un vēl kas?
Redz, viens jaukums, ko esmu saskatījis, ka šobrīd ir tāds labs laiks – ja tu dabū naudu, vai no valdības, vai drauga –, vārdu sakot, ja tev ir nauda, tu vari darīt, ko gribi! Un tā arī dara. Taču tad pazūd tas redzējums – vai tas vēl kādam ir interesanti, vai to vajadzētu darīt? Prieks par to, ka „es daru”, pilnībā pārņem autoru, un ēnā paliek domas par rezultātu.
Par skatītāju?
Jā. Jo ir ļoti daudzreiz tā, ka var redzēt – cilvēks apguvis kompozīciju, māk strādāt ar aktieriem, māk montēt. Visas šīs prasmes ir, bet tās domas un emocijas kaut kā tik noslēptas, ka… Nezinu, varbūt tā ir paaudžu problēma. Varbūt šai paaudzei ir citi mērķi un citi ideāli. Varbūt te ir tā atšķirība, ka es vairs neredzu. Lai gan ir filmas, kurās redzu, tā ka – nezinu!
Jā, tagad var darīt, kā tu teici, praktiski jebko. Bet arī skatītājs drīkst gribēt jebko – nav jau teikts, ko tieši viņam vajag.
Nuja! Ja jau tu vari taisīt visu, tad es varu gribēt skatīties to, ko es gribu un kas man tuvs.
Un autors taču vienlaikus arī ir skatītājs.
Nuja. Bet, ja tas nesakrīt, tad… Jo, redzi, arī tādi autorkino kā Tarkovska Spogulis, kam noteikti uzreiz nebija daudz skatītāju, tomēr tā doma un viss, kas tur ir, – tas arvien izplešas, izplešas, izplešas. Ir filmas, kas neizplešas, viņas kaut kā iekūņojas un paliek, lēnām pazūd. Lai gan, redzi, rakstītājs un režisors jau noteikti kaut ko iegūst arī no šāda darba, tā nevar būt, ka nekā nav. Cilvēks ir uztaisījis kaut ko tādu, kas varēja arī nebūt viņa biogrāfijā, bet tas vienalga atstāj šo sajūtu – ka tā nevajag. Tas kaut kur sēž iekšā, tu saproti, ka varēja būt labāk, un tad nākamreiz mēģini no tā izbēgt.
Arī negatīva pieredze var būt pozitīvs iznākums?
Jā!
Bet tādu neiekūņošanos un to, lai filma izplestos, pirmais droši vien iespaido scenārists, vai ne tā?
Nu, es domāju, ka jā, bet režisori noteikti domā, ka nē. Kaut gan nav dzirdēts, ka ar sliktu scenāriju iznāktu laba filma. Vēl nav. Tā ir tāda interesanta simbioze.
Nav bijis kārdinājuma pašam režisēt?
Nē. Nē.
Kāpēc?
Tad ir daudz jārunā, un tas nav mans hobijs. Jo, lai panāktu to, ko tu gribi dabūt, tas ir jāpasaka. Es domāju, tas ir galvenais.
Darbs ar cilvēku.
Jā. Es varētu varbūt parādīt priekšā, kā es to rakstot esmu izdomājis, bet ne izstāstīt – nē, nē.
Saprotams. Nu, bet var tomēr gadīties situācija, kad tu zini, ka tev ir ļoti laba ideja, tu pat varbūt jau esi uzrakstījis un darbs, tavuprāt, ir vērtīgs, bet zini arī, ka neviens to nefilmēs. Vai tad tiešām ļaut tam darbam nomirt? Tad jāfilmē pašam!
Nē, nu redzi, es kā izglābos – ar lugām. Ja nebūtu tā iespēja… jo vajag izlaist gaisu, kas tevi ir tā kā uzpūtis.
Tev bijusi veiksmīga situācija, pareizie cilvēki blakus. Tas šai profesijā ir ārkārtīgi svarīgi.
Jā. Tādi, kas vēl piebaksta – nu, kad būs, kad tad būs?! Nē, tādā ziņā var teikt, ka ar režisoriem man ir ļoti… visu to labāko varu teikt. Piemēram, Jānis[5] ar savu improvizāciju, ar savu enerģiju! Kad taisījām Nepabeigtās vakariņas, viņam bija mopsis, suns. Bet kur tu viņu liksi? Viņš saka – mierīgi, kritiķi tad meklēs, ko Streičs ar to mopsi ir gribējis pateikt! Un tā arī bija! Viņam bija, lūk, šī te spēja paķert – gan mani, gan kolēģus –, un arī skatītājam viņš kaut ko iekaisīja. Vai Aļiks[6] ar savu – taisni, stāvi, pēc tam krīti! Ja viņš ir ko iedomājies, tad tā tas arī bija.
Atšķirībā no Streiča, maz improvizācijas?
Principā maz, jā.
Tavā pieredzē vairāk ir adaptēto scenāriju vai oriģinālo?
Kādi desmit ir tādi, un tad kādi septiņi citādi.
Vai ir atšķirība – rakstīt oriģinālscenāriju vai adaptēt literāru darbu? Kas nāk vieglāk?
Zini, viens brīdis ir grūts, kamēr izšķiries – droši vien kā ķirurgs pirms griešanas, kamēr tu izšķiries, kurā vietā griezt! Vai būs īstā līnija, vai tas riebeklis būs tur vai tur? Jo, piemēram, Vecā jūrnieku ligzda[7], tas plašums ir tāds, ka vienā brīdī – jāizšķiras, ko tu griezīsi, un viss. Un tad par to vairs nedomā. Ja tas ir nogriezts, cauri! Jo, ja tu vēlāk sāc atkal domāt – varbūt vajadzēja, varbūt nevajadzēja –, tad ir ziepes.
Iznāk tā, ka tu uz šī romāna bāzes būvē savu romānu, tādā jēgas izpausmē. Un tas noteikti atšķirsies no oriģināla. Un es nevaru uztaisīt simt filmas, jo katram, kas lasīs, būs savs romāns, sava ekranizācija. Tātad man ir jāuztaisa sava – un tāda, ko arī varbūt, dievs dod, pieņems lasītāji. Bet tad, kad tam ir tikts pāri, kad šīs šaubas ir prom, tad aiziet.
Jānotic sev.
Jā. Bet tāpat ir ar oriģinālu – ja tu esi izdomājis, ka darīsi tā, tad arī nevar īsti daudz tur skraidīt pa krūmiem.
Tu stipri strukturē, liec pēc shēmām, vai tomēr vairāk intuitīvi?
Vienu reizi esmu mēģinājis pēc tāda – tas laikam ir jeņķu piegājiens, ka precīzi vienā minūtē tas, citā minūtē tas, bet man kaut kā īsti nesanāca. Kaut kas ar tām emocijām neatbilda – piemēram, tēlam vajag ceturtajā minūtē raudāt vai atzīties, bet manējais vēl tik tālu nav nogājis! Tur radās šķēre. Bet tas varbūt arī ir prakses jautājums – ja tikai tā strādātu, varbūt nebūtu tādu šaubu.
…Bet jocīgi, es esmu tā pieķēris, ka man beigas vajag redzēt.
Jau sākumā?
Jā. Un pēc tam beigas pat var iznākt pilnīgi citas! Bet tai pirmajā mirklī es gribu redzēt, kā tas beigsies. Laikam man vajag redzēt to emociju, to impulsu, kādēļ vispār to daru, – un tas tad ir beigās. Rakstot tas velk it kā zemapziņā uz priekšu.
Kā orientieris ved uz emocionālo lādiņu.
Jā. Un tas mani pašu pārsteidz, ka beigās var iznākt citādi, bet apmierinājums vienalga ir. Tātad viņi, tie varoņi, ir kaut kā paši aizkustējušies uz to, ko es sākumā nemaz nebiju iedomājies, ka viņi var uz to pusi kustēties.
Tātad tu ļauj saviem varoņiem dzīvot? Pilnībā nekontrolē, un dažkārt pat ir otrādi – viņi kontrolē tevi?
Tā ir vēl viena mīkla, jā. Tu zini, ja ir raksturs un ir sižets vai darbība, tad tas dialogs, viņš pats skrien! Tāpēc es nerakstu datorā – tas mani bremzē. Ar roku es varu tomēr sekot galvai tādā pašā ātrumā. Un tad, kad tas pirmais blāķis ir izgājis, tu skaties otrreiz, tu varbūt redzi, ka te kaut kas ir šķērsām vai tur vajag citādāk, bet tas pirmais, viņš aiziet kā… Tā man vēl līdz šai dienai ir mistika. Tā jau nevar būt, ka tu nekontrolē, tur tas smadzeņpods iekšā kontrolē, bet… Tas ir jauks brīdis, tas man baigi patīk.
Tu ļauj tam nekontrolēti izbirt uz papīra.
Jā. Dators to procesu bremzē – viņš it kā ļauj precizēt un tā, bet tai pašā laikā tu kaut kā netiec līdzi. Tēls jau kaut ko dara vai saka, bet tu vēl cīnies, vēl punktu neesi pielicis.
Bet vispār jau foršs darbiņš. Nav ne vainas.
Varbūt ir kas no pasaules, un ne tikai no mūsdienām, par ko tu varētu teikt – šis ir foršais scenāristikas paraugs?
Nu, tā ir, ka muļķis nepieraksta! Pirms kāda mēneša vai diviem, bet jau šogad, viena vācu filma televīzijā, divas sērijas, nosaukumā bija kaut kāda „cena” – Laimes cena vai Brīvības cena… Vācijā nāk Hitlers virsū, vīram ebrejam ir divi bērni un sieva vāciete, un viņi izstrādā plānu, ka bērnus ar vīru sūtīs prom, ir atraduši patversmi Anglijā, un māte pēc tam sekos, jo uzreiz nevar braukt līdzi, vīzu nedod. Bet iznāk tā, ka māti vispār nepalaiž ārā no Vācijas, un vīrs, cerībā, ka tos bērnus un sievu dabūs ārā, aizbrauc uz Kubu, bet nedabū. Viņš tur paliek, dzīvo un apprecas, bet sieva kara laikā pa Vāciju. Un tad viņi satiekas.
Tāds nebija ilgi redzēts! Lai gan man baigi patīk dialogi, bet tur es pirmoreiz sapratu, ka dialogu minimizācija arī ir brīnišķīga lieta, tikai tad varonim jābūt tik skaidram! Šobrīd jau ļoti daudz, sevišķi seriālos, – viņš stāsta, stāsta par sevi, stāsta par problēmām, tev jau sen galva sāp no tā, ko viņš izstāstījis, bet uz priekšu nekas nav pagājis. Tādā ziņā tā filma bija satriecoša! Viņš atbrauc no Kubas, ienāk pie sievas, un jāpasaka, ka viņam tur ir ģimene. Viņš grib pateikt, es to jūtu. Bet es saprotu, ka viņš šoreiz to nepateiks, – jo tas aktieris un tā situācija, un tas, kādā atmosfērā viņš šķīrās no tās kubietes! Nu, fantastika – tieši tajā ziņā, kā bija uzbūvēts šo tēlu mēmums jebšu piepildītība.
Tīra dramaturģija.
Jā! Jo parasti mēģina jau tomēr ar valodu izlīdzēties.
Vai nav bijis pašam tāds amata izaicinājums – uzrakstīt kaut ko, pavisam nelietojot valodu? Ka viss ir tāpat saprotams, visa darbība, motivācijas, mērķi, problēmas…
Tu zini, vienreiz ir bijis. Bet kaut kā – laikam jau nesanāca, vai kāda haltūra gadījās, kas iztraucēja. Bet tas ir ļoti fascinējoši, tāda spēja. Manā ģimenē viena tāda ainiņa varētu būt – kad vecāki atbrauc pie vecāsmātes, un viņai uzdāvina faktiski viņai pašai nozagtas krelles. Jo mazdēls ir nospēris, un tie nezina! Un kā tā vecāmāte skatās uz to meitu! Par laimi, viņa neko nerunā. No kauna novēršas. Tur varētu teikt – kā tev nav kauna, vai es tevi tā mācīju? Un nebūtu slikti, tekstu var uzlikt. Bet! Tas jau ir viens no fantastiskākiem brīžiem, šo te dabūt – bez teksta.
Grūts uzdevums.
Jo tev ir ļoti daudz jāzina par to tēlu! Ko viņš darītu, ko viņš domā, kāds viņam sakars ar to otru – ko viņi viens no otra grib un kāpēc grib.
Vai ir kāda tēma, kas tev kā scenāristam vēl neliekas pietiekami izrunāta, par ko tu vēl gribētu rakstīt un lai kāds režisors uztaisa filmu? Varbūt kas saistīts ar mūsdienām, bet varbūt atkal karš?
Nē, tu zini, lielākais karš, man liekas, ir katram ar sevi. Man bija… nu, labi, draugs. Un viņu ievēlēja Saeimā. Saproti, it kā jau nekas nenotika – tiekamies, un viss. Bet es pēkšņi pamanu, ka viņš vairs nesaka “es”, viņš saka “mēs”. Tā kā cars – „mēs, Nikolajs Otrais”! Kaut kas ir noticis. Vai apzināti vai neapzināti, bet ir noticis. Varbūt tas viņam vajadzīgs, lai neteiktu, ka tās ir viņa paša domas – ja gadījumā es pasaku ko sliktu, tad nevar sist tikai mani, tad ir jāsit vēl kāda grupiņa… Šī deformācija, kas notiek cilvēkos! Kā vārdā, kāpēc? Normāls vecis bija. Vai viņš tagad mazliet gudrāks pēkšņi būtu kļuvis, tā kā pasmēlies no kaut kāda medus poda?
Daudz lasot studentu idejas, nāk laukā tāda atsvešinājuma tēma, nepiederība, dezorientācija. Vai tu to saproti, ko jaunieši jūt? Vai vari notvert, kas tas ir? Vai tu tomēr to nejūti gaisā?
Tā tas ir, jā, bet kas tam ir pamatā, hmm… Kāpēc ir tāda it kā nereālā dzīve?
Jā, tāda kā ilūzija.
Tas varētu būt kā krustcelēs – nezini, kur iet? Tāda minēšana, nevis pārliecība.
Jā.
Kā viņi pie tevis dara, tie studenti? …Viena lieta, kas bija, kad es scenāriju redkolēģijā strādāju[8], ir jautājums – kā jaunie reaģē uz kļūdām. Kad tu viņam pasaki – tas nav lāgā, mēģini atrast kaut ko citu. Un mani pārsteidza, cik viņi maz atļaujas to darīt, meklēt iespēju kaut ko izmainīt. Šī izdomas nabadzība, vai velns, kā to lai nosauc! Domā – ja kaut ko pamainīs, tad vispār vairs nekas nepaliks, un viss uzrakstītais pašam tik dārgs!
Spītība?
Jā, varbūt arī. Tagad tā nav? Baigā pretošanās tam, ko tu saki?
Ir atsevišķi gadījumi, bet vispār es neteiktu. Man liekas, tagad jaunie kļūst atvērtāki, ir tomēr gatavi uzklausīt un arī mainīt kaut ko.
Nu, tad ir forši!
Liekas, arī filmas kļūst labākas, vai ne? Arī jau no scenārija viedokļa, ne tikai no režijas.
Jā, par to nav runa. Kaut kas jau mainās.
Ja jau nonācām līdz krustcelēm, tad varbūt tev kā scenāristam ir vīzija – kas ir tur ir priekšā? Vai kaut kas veidojas, varbūt cits attiecību modelis, savādāka pasaule? Vai arī tev pagaidām pašam ir tāds apjukums, kā dažos jaunajos cilvēkos? Pats neesi krustcelēs?
Īsti krustcelēs es neesmu, bet mans skatījums tāds pabēdīgs ir. Ne par dramaturģiju vai par kino, bet par to, kur mēs esam. Bet tur laikam nav, ko žēloties, tā ir tā pasaules attīstība.
Bet vai šī nav sajūta, kas pastāv vienmēr, – bēdīgs skats uz nākotni?
Domā, tas vienmēr ir bijis? Var jau būt… Arī, jā.
Tanī skoliņā, kur kādreiz pēc kara mācījos, apmēram simts bērnu bija, apkārt mājas – simts reiz divi, tātad bija vismaz 200 vecāku, vēl bija bērniem brāļi un māsas. Neviens nedomāja likvidēt to skoliņu. Jo tā bija viņu… Nu, tā bija viņu dzīve. Tagad skoliņa ir nojukusi, pagalam. Apkārt nevienas mājas nav, tuvākā skola 20 kilometru attālumā. Kaut kas zūd. Valoda lēnām kļūst kaut kāda tāda dīvaina. Cilvēku paliek maz, un tie, kas tur tagad dzīvo, – vēl daži ir, ko atceros no bērnības –, tie domā – varētu ātrāk nomirt, un miers un bērziņš. Kā tas tā sanācis?
Atbildes jau nebūs, tomēr gribētos zināt, kas lielajā scenārijā ir tur tālāk, aiz pagrieziena.
Jā, kad notiks tas atspēriens vai pagrieziens.
Bet labi, ejam atpakaļ pie foršā amata. Man rakstīt teātrim nozīmē atļauties vairāk eksperimentēt gan ar valodu, gan ar struktūru, radīt teju sakrālu tekstu, ko citiem tad jāmēģina atkodēt. Kinoscenārijs ir kas cits – vairāk instrukcija, daudz tehniskāka lieta. Tev varbūt ir citādāk?
Jā, varbūt lugai ir brīvība lielāka. Ir. Tāda iekšēja brīvība, tāda… Nu, lai tad viņi mokās! Tas tā ir, jā.
Ko tu vari ieteikt studentiem? Teiksim, kāds uzvārds – lūk, šo vajag zināt, no šī cilvēka tiešām vajadzēja vai vajag mācīties!
Noteikti mūsu pašu Viktors Lorencs[9]. Kaut vai Akmens un šķembas, tas pats Dzimtene, piedod[10]… Viņam arī bija tas – nemiers. Cita lieta, ka viņš vispirms visu izstāstīja – nevarēja sākt rakstīt, iekams nebija visu izrunājis. Un pēc tam acīmredzot iestājās kaut kāda… nu, kā tu otrreiz to pašu rakstīsi? Tā filma jau savā ziņā ir redzēta! Pats viņš arī smējās, ka tas ir galīgi šķērsām, bet bez tā nevarēja iztikt. Mēs bijām čomi. Cik neesam šņabi lietojuši, un tieši klausoties „Viktora jauno filmu”.
Stāstīšana kā strukturēšanas metode.
Tā, jā! Citādāk viņš nevarēja.
Tu nemēdz izstāstīt savas filmas?
Tad, redzi, atkal ir jārunā...
Un vajag arī ausis, kas klausās.
Ausis varbūt varētu atrast. Bet Viktors jau bija tas, kas mani aizdzina uz Maskavu studēt! Biju žurnālistos iestājies, bet tad aizdauzījos ar Noktirnes filmēšanu prom kalnos[11], tur bija visādi traki atgadījumi, un es tos biju sācis pierakstīt. Viktors, kad mājās atbraucām, izlasīja, un – cauri, brauc prom, mācies un ņemies! Ilgi turējos pretī – es tak jau mācos, un kur tad vēl citur! Tomēr viņš nelikās mierā, un es aizbraucu. Tā viņam bija tāda indeve, kā saka, palīdzēt kādam – kaut ko izdarīt, kaut ko ieraudzīt. Nu, tik aktīvā fāzē faktiski es vairāk tādu cilvēku neesmu redzējis. Ja tev bija šaubas, vai darīt tā vai šitā, tad aizgāji pie viņa, un jau varēji zināt, ko viņš teiks. Dabūji apstiprinājumu, ka jādara tā, un tad jau abi divi mierīgi bijām. Tā kā pie zīlnieces.
Enerģijas avots.
Jā, to viņš mācēja. Žēl, ka tik ātri aizgāja.
Bet pasaki man, kāpēc mums ir tik daudz filmu par pagātni? Filmu un vispār stāstu... Vai tas ir, lai izbēgtu no šodienas?
Nē, es domāju, ka tas ir mēģinājums izprast, kas mēs vispār tādi esam. Lai varētu atsperties, citādāk apakšā pārāk irdens. Tāds neizdarīts mājasdarbs – tas bija jādara, un tas tiek darīts. Un nu jau tomēr parādās aizvien vairāk stāstu par mūsdienām, nav vairs tik bail to darīt. Kādu brīdi tiešām šo vēsturisko stāstu īpatsvars bija pārāk liels, piekrītu, bet bez tā, manuprāt, nevarēja – dabiska attīstība.
Nuja, un galu galā, ja tev ir spēja to izdarīt ar pagātni, tad arī tā meistarība nākotnei top lielāka.
Arī tiesa. Un, otrkārt, tie stāsti par pagātni ir arī stāsti par tagadni. Kādi mēs bijām, tādi jau mēs principā arī esam. Tā nav problēma, es domāju. Problēma būtu, ja uz šodienu nereaģētu teātris. Jo teātris tomēr ir vide, kur tu vari salīdzinoši ātrāk reaģēt uz situāciju. Kino prasa ilgāku laiku.
Bet teātris reaģē, vai ne?
Kā kurš, bet jā.
Brīžiem man liekas, ka forma ņem mazliet virsroku pār saturu – apmēram pieci pret viens, manuprāt. Bet tēma kā tāda teātrī ātrāk parādās un plaukst.
Vai tev ir bijis kāds scenārijs animācijai?
Viens bija. Ar Ansi Bērziņu gribējām taisīt Kaija, vārdā Džonatans Livingstons[12]. Jā, bet tad kaut kādas problēmas radās, laikam jau ar naudu, tā arī tā iecere palika… Bet animācija arī ir pasaule, kur var brīnumu lietas taisīt.
Tāpēc jau pajautāju.
Vēl viens jaukums, kas bija tajos laikos, – divreiz gadā vai nu Repino pie Pēterburgas, vai Mitiščos netālu no Maskavas notika tāda divu nedēļu ilga jaunāko Savienības filmu skate. Ja gribēja, varēja par tām runāt, un runāja jau arī, kam patika runāt. Varēja iedzert kaut ko, varēja pastaigāt, vārdu sakot, varēja darīt visu, ko gribi, un to vēl apmaksāja! To rīkoja tāpēc, lai paši redzētu, kas vispār notiek ar Padomju Savienības kino. Un vienu brīdi, tai laikā, kad nāca Noršteina Ezītis miglā[13], bija fantastisks animācijas filmu daudzums. Tad es tā faktiski pirmoreiz apjautu, ka tā ir vesela pasaule, ar kuru var tā runāt, kā ar dzīvi nevar! Dzīvē tu it kā arī vari noteikt, kas notiks, bet tie būs citi tēli, tur vajadzīgi citi simboli, cita darbība. Jā, tas bija tāds iespaids – pa pieri! Fantastiska mākslas pasaule.
Tur jau atkal sava specifika, ja par scenāristiku.
Jā, jā! Tur, man liekas, vairāk jābūt māksliniekam. Jābūt spējai to uzgleznot katrā ainā. Piemēram, Burova Pasaka par vērdiņu – tur arī bija tāds mirklis, ka viss skaidrs bez runāšanas. Tā vispār ir mistika – kā lelle skatās uz tevi, un tu ar viņu kontaktējies. Tu saproti, ko viņa tev grib teikt. Nu, tas ir tas solis uz to lielo kino. Lelles vietā ir aktieris, bet princips tas pats.
Forma ir saturs.
Jā. Tur nemaz nevar citādāk. Protams, arī runā, bet tur ir cits pamatprincips – mazāk muldi, vairāk domā un rādi. Tā ir laba lieta.
Runāšana, Alvi, es sapratu, nav tava mīļākā lieta, bet liekas, ka esam diezgan labi parunājuši. Varbūt tu gribi kaut ko pajautāt man?
Es par tiem jaunajiem… Tad tu domā, ka lielākoties ir viņos tāds apjukums, ja?
Kaut kāds ir. Bet tur nav arī bezcerības, nē, galīgi nav, tur ir tāds… Kaut kāda zināma enerģija, pat gaišums, bet bez tāda konkrēta virziena, it kā uz visām pusēm izstaro.
Bet vai nav tomēr tā, ka gadi un vecums arī ir no svara? Jo, teiksim, kad tev ir tikko 18-19, tu nevari to, ko var 25 gados. Kaut kādai dzīves pieredzei ir jābūt – ko tu aizstāvi, pret ko tu cīnies, tam jābūt iekšā. Un tikai tad…
Protams. Jāpazīst cilvēki un arī sevi ir jāpazīst, tad tu vari kaut ko sākt veidot, kad ir tas materiāls. Bet tu mani uzvedināji uz domu, ka tagad globāli populāra tēma ir vecuma demence, Alcheimera slimība, respektīvi, atmiņas, identitātes zudums. Un paralēli ir vēl tēma, kas nāk no jauniem un par jauniem cilvēkiem – varonis bez pagātnes un tādā kā starptelpā, teiksim, pēcnāves uzgaidāmā telpa vai bezpersonisks birojs, vai uz plikas salas. Nekas pārāk draudīgs, viņš vienkārši neko nezina, ir bez tā materiāla, bet palikt tur arī negribas. Kaut kas par to, ka jāmēģina pilnīgi no jauna, jārada koordināšu sistēma… Vecais aizmirstas, jaunais vēl jāsalīmē, apmēram tāda ķēdīte veidojas.
Redzi, to viņiem tīri formāli arī seriāli palīdz radīt. Taču gandrīz katrā seriālā kāds uz brīdi aizmirstas, kaut ko neatceras.
Tā ir varbūt arī zināma slēpšanās no savas pagātnes. Varbūt tajā pagātnē diez kas nav, un kā tu to rādīsi? Katram jau gribas būt labākam. Bet to tad nodzēš, un laiž nākamo – uz tā cerību celiņa, ka, re, viss būs.
Jā, vispār šķiet interesanti. Nav līdz galam saprotams, bet tas jau tieši labi.
Varbūt arī labi, ka ar to pagātni tā… Jo tā novelšana uz padomju laikiem – „tie padomju laiki, tie jau mani sačakarēja!” Mīļais dievs, ja tu zini, kas tevi sačakarēja un kas tevī ir sačakarēts, nu tad nedari vairs tā! Bet, redzi, patīk atsaukties – es jau neesmu vainīgs, es jau esmu foršs, bet tie padomju laiki… Kas par daudz, tas par skādi.
Jā, kas par daudz, tas par skādi. Viss.
