KINO Raksti

„Astēniskais sindroms”. Par melno melanholiju un par visu

09.03.2019

Kiras Muratovas filma “Astēniskais sindroms” (1989) bieži tiek saukta par “pēdējo padomju filmu un pirmo post-padomju filmu”. Festivāla „F-Rated kino dienas” ietvaros tā tiek tikai otro reizi demonstrēta Rīgā – pēc viena seansa 1990. gada kinoforumā „Arsenāls”.

Šī filma, kas uzņemta 1989. gadā, ir viens no leģendārās režisores slavenākajiem darbiem, par kuru rakstīt un domāt ir interesanti vēl joprojām.

Pirmkārt, vienmēr piesaista darbi, kuri padomju varai – pat tās norieta periodā – ir šķituši pārāk bīstami vai nevaldāmi, lai tos publiski izrādītu. 1989. gadā PSRS kinematogrāfijas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Kamšalovs esot izteicies īsi: “Es nevaru sankcionēt Astēniskā sindroma izrādīšanu, jo es esmu pret to”. Tieši tik vienkārši. Turklāt, kā izrādās, pie vainas nav bijuši ne daudzie vīriešu kailskati, ne avangardiskā stilistika un skarbā padomju ikdienas kritika, kas jūtama katrā filmas minūtē, – nē, galvenā problēma bijis filmas beigu daļā dzirdamais kādas sievietes monologs, kas satur ļoti daudz rupjību. Iespējams, mūsdienās pie dažādas vienkāršrunas ir jau pārāk pierasts, jo pēc šī fakta izlasīšanas Chicago Reader recenzijā skatījos filmas beigas vēlreiz, lai saprastu, kurš tad ir tas šausminoši rupjais monologs.

Par spīti šim visam, Odesas kinostudija Astēnisko sindromu pieteica Berlīnes kinofestivālam, kur šī divu noveļu kombinācija piedzīvoja pasaules pirmizrādi 1990. gada februārī. Un tikai tad sekojošās slavinošās kritikas nodrošināja filmas izrādīšanu arī PSRS teritorijā.

Kas tad ir šis “astēniskais sindroms”?

Medicīniski ar to apzīmē spēka trūkumu, dzīvesspara samazināšanos un vājumu. Taču, kā rakstījusi filoloģe un vēsturniece, padomju kultūras pētniece Irina Sandomirskaja, kuru citē Jēlas universitātes slāvistikas pētnieks Metjū Makviljamss, 20. gadsimta 70. gados padomju psihiatrijā “astēnija” tika lietots kā eifēmisms, ar ko apzīmēt vieglākas un ārstējamākas vājprāta izpausmes. Pati Kira Muratova šo jēdzienu skaidro kā nervu pārguruma stāvokli, kas rezultējas nepieņemamā uzvedībā, bet filmas sinopsē tiek minēts, ka agrāk šo sindromu sauca par hipohondriju vai “melno melanholiju”.

“Melnā melanholija” ir ļoti suģestējošs vārdu savienojums, ko varētu pat izmantot kā pirmās noveles apakšnosaukumu. Melnbaltā, aptuveni četrdesmit minūtes garā novele stāsta par ārsti Natašu, kura tikko zaudējusi vīru, un ievads jau iezīmē Kiras Muratovas poētisko un reizē ironisko, kontrastos balstīto stilistiku – mēs ieraugām lelles galvu, gar kuru lido ziepju burbuļi. Pēc mirkļa kopplānā atklājas gleznai līdzīga kompozīcija miskastē, un lelle ir tikai daļa no šīs gleznas. Pēc brīža trīs vecas dāmas priecīgi vēsta skatītājiem, ka visiem būtu jālasa Ļevs Tolstojs; pāris vīrieši lielā bedrē moka kaķīti, kamēr kāds pastnieks stāsta par saviem ēšanas paradumiem… Caur šādiem neparastiem it kā ikdienas mirkļiem Muratova kā pa akmeņiem upē pārnes mūs otrā krastā – pie pirmās daļas (vai sērijas) galvenās varones Natašas.

Kira Muratova vienmēr prasmīgi un oriģināli izmanto ne tikai attēlu, bet arī skaņu.

Aina kapos sākotnēji ir bez skaņas – atskaitot īsu mirkli, kad dzirdams, kā zārks tiek uzlikts uz zemes krāvuma (montāžiski saslēdzoties ar nupat redzēto bedri, kurā strādnieki dzenāja nelaimīgo kaķi). Epizodes no dažādām, vienlaikus notiekošām bērēm pavada dzīvespriecīga Šūberta mūzika, kas raisa asociācijas ar savā ziņā liriskākajiem režisores iepriekšējiem darbiem – filmām Īsās tikšanās / Короткие встречи (1968) un Ilgās atvadas / Долгие проводы (1971). Skaņa filmā no jauna ienāk līdz ar samaņu atguvušās Natašas kliedzienu.

Kāds mans kolēģis šo noveli aprakstīja kā vienu no pašiem labākajiem darbiem, ko jebkad radījusi sieviete-režisore, uzsverot Muratovas pašironisko skatījumu uz savu varoni. Tajā pašā laikā Natašas agresīvā, pašdestruktīvā un reizēm pilnīgi absurdā rīcība precīzi ilustrē to, kāds emociju virpulis notiek cilvēkā, kad tiek zaudēts vissvarīgākais tuvinieks. Pat ja šī agresija un dusmas (Nataša uzbrūk vienkāršiem garāmgājējiem, kliedz uz saviem draugiem, bezkaislīgi šķaida glāzes savā dzīvoklī) tiek savīta kopā ar mistisko “astēnisko sindromu” – šī novele ļauj empatizēties ar notiekošo daudz vairāk, nekā fragmentārākā un arī simboliskākā otrā novele.

Olgas Antonovas atveidotā Nataša ir bāla, ar tumšiem lokiem zem acīm (tādējādi vizuāli atgādinot otrās noveles galveno varoni – skolotāju Nikolaju). Viņa apņēmīgi un nikni aizsoļo prom no sava vīra bērēm, atstājot apjukušus bēriniekus, kas apspriež, „vai tad rakt ciet vai nē”?

Un tālāk mēs sekojam viņas reizē haotiskajam, bet reizē arī dīvainā kārtā ļoti mērķtiecīgajam ceļam. Arī šeit jau redzams otrajā daļā plašāk attīstītais fragmentārisms un vienota naratīva trūkums, lai arī vienojošais elements ir Natašas ceļojums. Pat ja uz mirkli uzmanību piesaista kas cits – piemēram, divu cilvēku sarunā apspriesta dīvaina apsēstība ar ideju par vēderā mītošām čūskām –, galvenā varone ir turpat tuvumā. Un par to, ka šī mazā ainiņa nav iekļauta filmā tikai tāpat vien, var pārliecināties otrās noveles beigu daļā.

Vēl viena iezīme, kas raksturīga Kiras Muratovas daiļradei, ir atkārtojums un dubultošanās vai spoguļošanās.

Cilvēki atkārto savus tekstus, Nataša vairākkārt staigā pa vienu un to pašu gaiteni, te iegrimstot tumsā, te iznirstot gaismā. Šis cikliskais atkārtojums pirmajā novelē vairāk akcentē bezcerību un iesprostojuma sajūtu, ko rada sāpīgs pārdzīvojums. Otrajā novelē šī dubultošanās tiek paspilgtināta vēl vairāk – mēs redzam gan dvīnes ar sunīti, gan divus pārīšus, kas identiskā dejā skūpstās uz tiltiņa, satiekam arī divas vizuāli atšķirīgas skolnieces, kuras atkārto viena otras teikto, un abām vārds ir Maša.

Pirmās noveles beigu daļas savdabīgais atkārtojums atklāj to, ka šī ir “filma filmā”. Attēls kļūst krāsains. Kinozālē iedegas gaisma. Uz skatuves iznāk pati Olga Antonova, un jūsmīgs kinoteātra darbinieks (vai seansa organizētājs) uzrunā skatītājus. Neieinteresētie skatītāji zāli steigšus pamet, nevēloties palikt uz sarunu par “īstu mākslas kino”, paliek iemigušais skolotājs Nikolajs.

Pirmā novele uzņemta pēc pašas Kiras Muratovas 1970. gadā sarakstīta scenārija, bet otrās daļas autori ir Sergejs Popovs (Nikolaja lomas atveidotājs) un Aleksandrs Čerņihs. Nikolaja stāsts pievēršas “astēniskā sindroma” otrajai iedabai – nekontrolējamam nogurumam un bezspēkam. Viņš iemieg metro, žāvājas darbā un uz ielas, un visu apkārt notiekošo tver ar bezkaislīgu pasivitāti. Agresija un sakāpinātas emocijas noris viņam apkārt, vijoties cauri savstarpēji nesaistītām vinjetēm, kurās skarbi attēlota padomju ikdiena.

Iespējams, izklausīsies patētiski, bet, manuprāt, “Astēniskais sindroms” parāda neskaitāmus iemeslus, kāpēc sabruka Padomju Savienība.

Mēs redzam kolektīvisma nogurdinātus cilvēkus, kuri zaudējuši līdzjūtību; viņos, gluži pretēji, ir uzkrājusies milzīga agresija. Kāds izmisis puisis kliedz, ka nogalināts Koļa, bet šī informācija rada daudz mazāku rezonansi, nekā svaigu zivju pievedums tirgū – par šo delikatesi cilvēki sāk burtiski kauties.

Kira Muratova asi un trāpīgi secē vīrieša un sievietes attiecības – lielākoties mēs redzam vai nu akli dievinošas sievietes, kas pārspīlēti sola savu vīrieti lutināt, vai arī dusmīgas dāmas, kurām viņu veči ir “līdz kaklam”. Turklāt abas šīs galējības operē ar teju vienādiem tekstiem, tādējādi parādot to, ka pat savstarpējās attiecībās cilvēki izmanto nu jau aprobētas frāzes.

Patiesībā šajā novelē mīlestības ir maz – Nikolaja un viņa sievas attiecības par laimīgām nevarētu nodēvēt, jo Nikolaja pasivitāte neļauj vēlmei „kļūt par rakstnieku” rezultēties daudzmaz taustāmā veidā. Pat tad, kad sieva aiz izmisuma sāk solīt, ka rūpēsies par viņu – baros un mazgās drēbes –, tas neko nemaina faktā, ka Nikolajs neko nedara. Tādus pašus solījumus vēlāk sniedz arī viņa audzēkne Maša –

sievietes-glābējas, kas tomēr nespēj pamodināt aizmigušo vīrieti.

Pretējā flanga sievietēm pieskaitāma viena no dvīnēm (vai vizuāli ļoti līdzīgām sievietēm) ar sunīti, kas maigā balsī sūdzas par savu mīļoto, jo tas dzer un vazājas pie citām, kamēr blakus Nikolajs mēģina izgulēties uz soliņa.

Sieviešu cīņa par pusaizmigušiem un pasīviem vīriešiem vērojama ne tikai Nikolaja kontekstā – gan otrās noveles sākumā, gan beigās redzam dāmas, kas pieglaudušās savam mīļotajam un žūžo par to, kā viņu mīl. Un „seja viņam ir kā eņģelim!” – lai gan acīmredzams, ka ne viens, ne otrs kungs ne tuvu neizskatās kā eņģelis, turklāt uz šiem mīlas vārdiem nekādi nereaģē.

Pirmā novele beidzas cerīgi, radot iespaidu, ka Nataša ar savām sērām un sāpēm tiks galā un dzīvos tālāk, bet otrā novele skaidri norāda, ka nekādi centieni vai mīlestības solījumi Nikolaju nepamodinās. Viņa pasivitāte un nepārejošais nogurums nav ārstējami, un tur pie vainas nav nedz sieva, nedz sievasmāte, nedz kaitinošā mācību pārzine. Ja nu kāds akurāt būtu jāvaino, tad vienīgi apkārtējā vide, kura kļuvusi šim rakstniekam nepanesama. Tajā pašā laikā šis jebkur iemigt spējīgais vīrietis ir savas vides pārspīlēts simbols.

Otrās daļas sirreālā absurditāte, kurā brīžiem piedalās arī skolotājs Nikolajs, disonē ar “filmu” (pirmo noveli), kuru šīs vides iedzīvotāji ir noskatījušies un atzinuši par sliktu esam. Viens no pirmajiem pārmetumiem, ko kāds sašutis kungs pauž savai pavadonei, – filma esot pārāk drūma, nemaz negribas skatīties! (Pārmetums, ko joprojām bieži vien nākas dzirdēt mūsdienās.) Un te Muratova skaidri norāda uz situācijas ironiskumu – jo realitāte ir daudz nežēlīgāka un trakāka, nekā jebkas, ko tādi “kino meistari” var radīt.

Kiras Muratovas filma Astēniskais sindroms ir kā nebeidzams rēbuss, ko var risināt, skatoties to atkal un atkal. Turklāt abas daļas darbojas arī pašas par sevi, pat ja eleganti savijas dažos mirkļos, viena otru papildinot un it kā piemiedzot ar aci skatītājam.

Sabiedrības pārspīlētā pasivitāte un vienaldzība pret notiekošo, kas pastāv līdzās milzīgai agresijai un ļaunumam, ir tēmas, par kurām ir vērts aizdomāties arī šobrīd, jo līdzīgas tendences manāmas arī mūsdienu sabiedrībā. Turklāt šī Muratovas filma noteikti būtu jāredz tiem, kuri ar rozā nostalģijas brillēm atskatās uz “labajiem padomju laikiem”. Jā, protams, uz ekrāna mēs redzam šī laika norietu un perestroikas periodu. Bet to, ka arī pirms tam nebija nekādi zelta laiki, skaidri parāda epizode, kur tumšā, noplukušā gaitenī stāv trūcīga kundzīte un dzied dziesmu par to, ka “kamēr bija Staļins, dzīve bija brīnišķīga”. Tikmēr garām viņai traucas izmisušais puisis, kura draugs Koļa ir nogalināts, un viņam pie cepures – nozīmīte ar Gorbačova attēlu.

Filmas "Astēniskais sindroms" seanss kinoteātrī "Kino Bize" - svētdien, 10. martā, 19:00, vairāk informācijas - ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan