Meklējot Kino Rakstu ceļavārdus 2022. gadam tieši šobrīd, kad pandēmijas situācija regulāros apgalvojumus par kino jomas krīzi ir pacēlusi vispārākajā pakāpē, nolēmām paskatīties atpakaļ. Režisors un filozofs Edgars Raics (1932) pirms sešdesmit gadiem kopā ar Aleksandru Klūgi, Verneru Hercogu un citiem piederēja vācu Jaunā kino režisoru paaudzei, kura 1962. gadā, izsludinot Oberhauzenes manifestu, apgalvoja, ka „papuču kino” ir miris, un sāka veidot jaunu vācu kino. 2020. gadā, gatavojot projektu izstādei par kino nākotni, Raics atgriezās pie jautājuma, vai kino kā mākslas forma un kinoteātris kā izplatīšanas rīks izdzīvos interneta un digitalizācijas apstākļos.
Krīze, par kuru runājam šodien, ir kinematogrāfijas uzticamā ceļabiedre jau desmitiem gadu. Ir pienācis laiks palūkoties atpakaļ uz filmu veidošanas un kinovēstures pirmsākumiem un iniciēt jaunu procesu. Internets un digitalizācija ir daļa no realitātes, kurā kino var atdzimt no jauna.
Kino kopš sava dzimšanas brīža 19. gadsimta beigās ir bijis saistīts ar tehnisko jaunradi un tās eksperimentiem. Ar vārdu “filma” visā pasaulē apzīmēja 35mm kinolentu ar perforētām malām. Lai varētu uzņemt un rādīt filmas, bija nepieciešama virkne dažāda veida tehnisku priekšnosacījumu, nevarēja iztikt bez laboratorijām, studijām, filmu izplatīšanas uzņēmumiem un kinoteātriem ar dārgu projekcijas tehniku, kuras apkalpošanai vajadzīgi speciālisti. Pasaulē populārā mēmā kino ēra, kas beidzās pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, kad izgudroja skaņu filmu, varētu būt pirmā kino krīze. Parādījās krāsainas filmas, platekrāna tehnika un stereo skaņa, tas viss iezīmēja jaunu pagriezienu filmu nozarē, un arī šeit pie vainas bija tehnikas jaunievedumi. Ap gadsimta vidu kinoteātru iekšējais plānojums un greznie interjeri zālēs arvien vairāk līdzinājās teātrim un operai, un kinematogrāfs pamazām ieņēma stabilu vietu pilsoņu dzīvē. Lielās pilsētas izcēlās ar jaunbūvētām milzīgām izklaides pilīm, bet vērojot uz ekrāna pasaulslavenas zvaigznes, skatītājs neviļus varēja sajusties piederīgs pasaules kultūrai.
Televīzijas izgudrošana un straujā izplatība panāca to, ka klasiskais kino krita no troņa.
Tagad kustīgās bildes, filmas un laikmeta aktualitātes nonāca tieši dzīvojamā istabā. Nedz tehniski, nedz estētiski attēla pārraide nebija īpaši kvalitatīva, bet par spīti tam “čību kino”, sākot no piecdesmitajiem gadiem, iezīmēja nākamo lielo kino krīzi. Klasiskais kinoteātris, kas sevi dēvēja par “filmu teātri”, izgāja no modes tikai piecdesmit gadus pēc kino dzimšanas. Tomēr tajā pašā laikā kino bija nupat nostabilizējies sabiedrības apziņā kā 20. gadsimta jaunais mākslas žanrs, tāpēc vienlaikus ar televīzijas izplatību radās starptautiska sineastu kustība, kuras galvenie pārstāvji (itāļu neoreālisti, franču jaunā viļņa, britu “brīvā kino / free cinema” un jaunā vācu kino režisori) kaismīgi iestājās par to, ka kinoteātri jāsaglabā un viņu filmas jādemonstrē kinoteātros. Kino un filmas jēdzieni nošķīrās viens no otra, jaunie autorfilmu veidotāji meklēja un atrada jaunas iespējas, ko piedāvā “filma”, kamēr “kino” ir vairs tikai viens no filmu distribūcijas veidiem. Tika radīti kopprojekti starp televīziju, arthouse kinoteātriem un valsts atbalstu subsīdiju veidā. Jaunas iespējas sev atklāja arī komerckino – tā dēvētie multiplex centri konkurēja ar televīziju, tāpēc kinozāles tika samazinātas līdz kastītes izmēram. Šis kastīšu kinoteātris centās piesaistīt skatītājus, piedāvājot dažādas programmas daudzās mazās zālēs, it kā kino būtu lielveikals. Mazās kinokastītes, kam bija jālīdzinās dzīvojamai istabai, tomēr zaudēja konkurences cīņā ar televīziju, kas bija pārāka tehnisko risinājumu ziņā un spēja piedāvāt arvien vairāk kanālu un tematisko programmu.
Skatoties uz šo procesu no malas, ir skaidrs, ka pagriezienus kustīgo bilžu attīstības ceļā vienmēr iezīmē jauni tehniski izgudrojumi. Taču tehnikas laikmeta dzinējs nekad neapstājas. Šodien mēs esam sastapušies ar tehnisku izgudrojumu, kas atkal tiešā veidā skar filmu nozares „būt vai nebūt”, – digitalizāciju un internetu. Tie nav nošķirami, biti un baiti jau labu laiku liek no jauna pārskatīt audiovizuālo mediju līdzšinējo attīstības procesu.
Kā filmu ražošanas un izplatīšanas medijs 35mm lente ir palikusi pagātnē.
Kustīgās bildes ir uz mūžu pateikušas ardievas kinolentei, mehānikai un statiskai reproducēšanai noteiktās vietās.
Līdz ar to nebūtībā aiziet gan kinoteātris kā ēka, kura mums, sineastiem, vienmēr bijusi patvērums, dodot cerību un ļaujot sajust brīvību, gan televīzija, kuras programmu struktūru hierarhija, novecojusī pārraides tehnika un skatīšanās savā nabā ir padarījusi to par anahronismu. Alternatīvu un jaunu koncepciju meklējumi novērojami daudzviet.
Par digitālā kino krīzi un tās iemesliem pēdējā laikā rakstīts ļoti daudz. Tāpēc jautājums, uz kuru mums jāatbild, ir vienlaikus satraucošs un universāls – kāda būs kinomākslas nākotne un vai kinoteātris kā nozīmīga sabiedrības kultūras norises vieta atkal atgūs savu lomu?
Skatiens nākotnē ar divējādu fokusu
Kā galveno es gribētu izcelt secinājumu, ka filma kā mākslas izpausme ar visām savām apburošajām radošajām iespējām ir viens no modernajiem stāstu stāstīšanas veidiem, kas pierādījis savas eksistences tiesības visā pasaulē un arvien vairāk iesakņojies cilvēku apziņā, turklāt tas noticis, neraugoties uz jebkādiem tehniskiem jaunievedumiem, jauniem izplatīšanas kanāliem un tirgus procesiem. Filmu veidošana kā nodarbe gūst arvien lielāku popularitāti starp jauniešiem, kas apveltīti ar bagātu fantāziju, un visu vecumu, sociālo un etnisko grupu māksliniekiem. Filmu jaunrade pašlaik uzplaukst un turpina arvien straujāk attīstīties neatkarīgi no kinoteātru infrastruktūras un televīzijas, tā iegūst spontanitāti un tiešumu, kāds nebija iedomājams 35mm lentes lēnīgo projektoru laikmetā. No tā varam secināt, ka mākslas spēks pieaug, attīstoties tehnikai.
Digitalizācijas laikmets ir ļāvis rasties neskaitāmiem jauniem attēla un skaņas veidošanas rīkiem, kuri, nonākuši no ilūzijām brīvas paaudzes rokās, ļauj samazināt filmu veidotāju atkarību no kapitāla un filmu nozares subsīdiju sistēmu aizbildniecības.
Viegli pamanīt, ka daudzi jaunie režisori un režisores nemaz pat nemēģina virzīt savus darbus pa tradicionālajiem kino vai televīzijas izplatīšanas kanāliem, un jāpatur prātā, ka bieži lamātais internets dod iespēju atrast publiku jebkurai filmai, jebkuram jaunam kino estētikas eksperimentam. Neviens filmu veidotājs nav spiests palikt ēnā.
Jau 1968. gadā kādā esejā es piedāvāju tēzi: “Filma aiziet no kinoteātra.” Šobrīd skaidri redzams, ka mana tēze ir bijusi pareiza.
Tāpēc es uzdrošinos prognozēt sekojošo: pilsētas dārgajā rajonā iespraucies klasiskā laikmeta kinoteātris ar tā buržuāzisko vadības stilu izzudīs kopā ar visu savu biznesa modeli. Arī lielie multiplex kinoteātri ar savām standartizētajām filmu demonstrēšanas zālēm un lielākā daļa arthouse kinoteātru pamazām tiks slēgti. Pāri paliks nedaudzi kinoteātri, kuru misija būs attīstīt kino kā vienu no mākslas veidiem; šo kinoteātru vadība tiks uzticēta izciliem pasaules kino jaunrades pazinējiem, kas strādās kā intendanti. Šādi kinoteātri tiks uztverti un uzturēti kā pilsētas un citu pašvaldību kultūras dzīves daļa.
Jauninājumi kino programmu izstrādē, kinoteātru arhitektūrā un filmu demonstrēšanas tehnikas jomā novedīs pie jauna kinoteātru dizaina – par to liecina daudzie kinofestivāli, kas pamazām veidojas par jauno filmu tirgu ar sekmīgu biznesa modeli.
Arī televīzija mainīsies. Sabiedrība, kas sašķēlusies nebeidzami daudzos “interešu burbuļos”, atteiksies no televīzijas raidorganizāciju programmu koncepcijas, kas mēģina mūs pārliecināt par sava piedāvājuma “svarīgumu”, mūžīgi cīnoties par ētera laiku; skatītājs kādā brīdī apšaubīs, cik pamatota ir apraides maksa. Būs beidzies laikmets, kurā televīzija varēja sevi dēvēt par “vadošo mediju” un “ceturto varu” politikas norisēs.
Vecā labā nākotne
Ja kino sistēma, kas pārkāpusi simt gadu slieksni, atkal nonāk krīzē, to var uztvert kā apdraudējumu, bet var arī – kā atjaunotnes iespēju. Impulsus un risinājumus nereti var rast pagātnē, tie var būt eksperimenti un projekti, kas savā laikā bijuši pārāk pārdroši, vai kuru īstenošanai pietrūcis ekonomisko resursu. Ja aplūkosim, piemēram, agrīno mēmo filmu formu daudzveidību, tad redzam, ka panākumus visā pasaulē varēja gūt ar filmām, kuru garums nepārsniedza trīs minūtes; ekrāna varoņi no īsfilmām ieguva mīta cienīgu statusu. Notika eksperimentēšana ar skatītāju vietu un ekrāna izvietojuma variantiem, kombinēja arī sinhronu projekciju un dzīvo uzstāšanos, ko vēlāk atstāja novārtā par spīti dažkārt pasaules līmeņa panākumiem, jo virsroku meinstrīmā guva 90 minūšu filma.
Tomēr drosmīgi filmu veidotāji katrā kinovēstures desmitgadē eksperimentēja
ar projekcijas uzlabojumiem, izmantoja filmas rādīšanu uz vairākiem ekrāniem (multiscreen metode), dzīvo mūziku, deklamāciju, dziedāšanu; kombinēja teātri vai tēlotājmākslu ar vienu vai vairākiem kinoekrāniem. Eksperimentālajai filmai nebija gana ar skandalozo neparastuma efektu. Eksperimentu mērķis vienmēr bija veicināt visas kinomākslas attīstību kopumā, jo šai jaunākajai no mākslām ir uzdevums atrast savu vietu cilvēces kultūras dzīvē un apliecināt to saskaņā ar tieši savām individuālām likumībām.
Arī es kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem esmu centies radīt kino utopijas un esmu dažas no tām īstenojis. Šie projekti vienmēr radušies, pateicoties tēmu iekšējai nepieciešamībai un attēlojuma iespēju izpētes dēļ, nevis pakļaujoties filmu nozares banālajiem likumiem. Filmu veidošanu es vienmēr esmu uztvēris kā pioniera darbu, jo katra filma izrādījās fantāzijas uzvara cīņā ar grūtībām un šķēršļiem. Esmu piedzīvojis gandrīz pusi no 120 gadus ilgās kino vēstures un ar katru savu filmu esmu centies kādu gabaliņu pierakstīt šai vēsturei klāt.
No vācu valodas tulkojusi Zigrīda Āre
