Pie pandēmijas slēgto kinoteātru durvīm kā pie slūžām krājas neizrādītu filmu straume jau no pagājušā gada. Rudenī – vai kad nu tas būs – kinoskatītāju gaida repertuāra pārbagātība un informatīvs troksnis, kas apdraud katras atsevišķas filmas iespējas vispār tikt pamanītai.
Apmēram gadu jau atkārtojam, ka pandēmija ieviesusi pārbīdes filmu dzīves ciklā un izjaukusi ierasto līdzsvaru. Taču, vērojot Latvijas filmu gaitas pasaulē, tieši pandēmijas gads ir bija unikāls – Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālā animācija Mans mīļākais karš ieguva vienu no animācijas kino Kannu (Ansī filmu festivāla) galvenajām balvām (jau otro gadu pēc kārtas Latvijas filma!), Daces Pūces debijas spēlfilma Bedre saņēma Lībekas kinofestivāla Grand Prix, Dāvja Sīmaņa jaunākais darbs Gads pirms kara tika iekļauts autorkino Mekas (ievērojamā Roterdamas starptautiskā kinofestivāla) konkursā. Komponiste Lolita Ritmanis par mūziku Dvēseļu putenim gadu mijā ne tikai iekļuva īsajā sarakstā starp izcilniekiem, kas pretendē uz ASV kino akadēmijas Oskara balvu, bet arī ieguva virkni citu filmu mūzikas profesionālo apbalvojumu.
Līdzās festivālu panākumiem jāuzsver gan Dzintara Dreiberga nacionālā grāvēja Dvēseļu putenis, gan Ginta Zilbaloža animācijas Projām izrādīšana dažādās pasaules valstīs un abām filmām veltītās atzinīgās recenzijas starptautiskajos kinoprofesionāļu medijos. Abas filmas pārdotas izplatīšanai vairāk nekā 20 pasaules valstīs – sākot no ASV, ietverot Eiropu un tā līdz pat Japānai –; abas filmas izrādīšanai atsevišķās teritorijās ir nopircis TV kanāls HBO. Tomēr – abu filmu spoži uzsāktās gaitas starptautiskajā kino iznomā iztraucēja pandēmija un kinoteātru slēgšana, liekot tām nesamērīgi ātri pārcelties uz straumēšanas platformām.
Atkāpjoties soli atpakaļ un iegūstot kopplānu, aiz individuālu filmu panākumiem var saskatīt likumsakarības. Pandēmijas apstākļos, kad, piemēram, Kannu kinofestivāls nemaz nenotiek un kinoteātri daudzās valstīs slēgti ļoti ilgu laiku, lielās filmas producenti pietur un nelaiž apritē; tikmēr
festivālu kuratoru un filmu izplatītāju uzmanības lokā nonāk darbi, kuriem normālos apstākļos būtu bijis daudz grūtāk izsist sev redzamu vietu starptautiskajā kino industrijas ainavā.
Protams, šāds vispārinājums ir ļoti neprecīzs – filmas Projām izrādīšana ārvalstīs sākās jau 2019. gada novembrī ASV, savukārt starta šāviens Dvēseļu puteņa starptautiskajam izgājienam bija 2020. gada februārī Berlināles filmu tirgū, kur potenciālajiem pircējiem tika prezentēta filmas starptautiskā versija. Arī abu filmu iegūtās profesionālās balvas neļauj apšaubīt autoru talantu un apgalvot, ka tikai konkurences trūkums ļāvis šīm filmām nonākt uzmanības centrā. Taču nevar noliegt, ka pandēmijas situācijā izveidojusies salīdzinoši tukšā kino ainava daudzās valstīs palīdzēja ieraudzīt Latvijas filmas un, kas vēl svarīgāk, deva tām ne tikai vietu ārvalstu kinoteātru repertuārā un straumēšanas portālos, bet arī diskursīvo telpu medijos, tādējādi veicinot filmu redzamību. Piemēram, Lielbritānijas žurnāls Sight& Sound, kurš lielā mērā nosaka kino domas toni vismaz Eiropā, savā pirmajā šāgada numurā Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas debiju Projām ierindoja 2020. gada svarīgāko animācijas filmu skaitā, turklāt skaidri norādot, ka te ir dzimis jauns kino Autors.
Taču tagad veidojas pilnīgi pretēja situācija. Pandēmija turpinās jau vairāk nekā gadu, visu šo laiku filmēšana ir turpinājusies, ievērojot stingru sanitāro protokolu, tātad filmas top un stājas rindās, taču prognozes par to, kad kinoteātri varēs atsākt regulāru darbību, ir miglā tītas, un nozarē aizvien skaļākas kļūst runas par draudošo filmu sastrēgumu. Jau pirms pandēmijas pasaulē tika ražots daudz par daudz filmu – Eiropas Savienībā vien mēdz runāt par 1700 filmām gadā, turklāt šobrīd savu kārtu izrādīšanai kinoteātros gaida vēl vesela rinda 2020. gadā tapušu kinodarbu. Un, kā jau teikts, visu laiku nāk klāt filmas, kas pabeigtas šogad.
Jau savā nesenajā komentārā, ko iedvesmoja Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā redzētās filmas, es runāju par interpretatīvo troksni, kas reizēm gūst virsroku pār filmas sākotnēji iecerēto jēgu. Taču, pandēmijai ieilgstot, turpinās arī strauja dažādu jēdzienu semantikas entropija. Piemēram, šajā situācijā mēs varam pārdefinēt pat vēsturiski lietoto jēdzienu plaukta filmas, tagad ar to apzīmējot darbus, kas pasaules pirmizrādi piedzīvojuši ievērojamos starptautiskos festivālos, taču Latvijas pirmizrāde gaidāma, ātrākais, rudenī – ja tad patiešām kinoteātri atsāks strādāt ikdienas režīmā. Kopā ar raksta ievadā minēto Bedri un Gadu pirms kara uz šī plaukta jau ir Lailas Pakalniņas spēlfilma Spogulī (pirmizrāde notika novembrī Tallinas festivālā Black Nights), studijas VFS Films līdzproducētā dokumentālā filma Es piedzimu Roselīni (pirmizrāde bija septembrī Venēcijas kinofestivālā), Mistrus Media līdzproducētā Dabiskā gaisma, kuras režisors Denešs Naģs tikko saņēma režijas Lāci Berlinālē. Mazliet atšķirīgs ir stāsts par Latvijas-Igaunijas ģimenes komēdiju Ziemassvētki džungļos – tā novembrī paspēja piedzīvot pirmizrādi Igaunijā un savākt tur 40 tūkstošus skatītāju, kas gan ir ievērojami mazāk nekā plānotā prognoze, bet arī tur vainīga pandēmija. Latvijā filmu plānots izrādīt decembrī – tematisko darbu par Ziemassvētkiem nevar izrādīt ātrāk.
Kino Rakstu vārdā apzinot visas Latvijas filmas, kuras jau ir vai pavisam drīz būs gatavas, nonācu pie vismaz 25 pilnmetrāžas filmu nosaukumiem, un tas nelielajam Latvijas tirgum ir ļoti daudz (salīdzinājumam – Simtgades programmas 16 filmu pirmizrādes, lai tās cita citai nenoēstu skatītājus un publicitāti, tika izretinātas pusotra gada garumā) Piemēram, šajās dienās Meeting Point Vilnius industrijas skatēs kino profesionāļiem jau demonstrēja Matīsa Kažas vesternu Kur vedīs ceļš? un Ivo Brieža un Ritas Rudušas dokumentālo filmu Homo Sovieticus, starta pozīciju ir ieņēmusi arī Rebekas Lamaršas-Vadelas un Dāvja Sīmaņa režisētā RIBOCA dokumentācija viss reizē zied. Dažādos pēcapstrādes posmos, plānojot izrādīšanas gatavību rudenī, ir Jura Poškus spēlfilma Saule spīd 24 stundas, Martas Elīnas Martinsones Tizlenes, Matīsa Kažas Neona pavasaris, Aika Karapetjana Sema ceļojumi, Uģa Oltes Upurga, Staņislava Tokalova Mīlulis, brāļu Ābeļu Nemierīgie prāti, Lailas Pakalniņas pilnmetrāžas dokumentālā filma Mājas, Signes Birkovas Uguns aplis, Ivara Selecka Zemnieki. Un šī ir tikai daļa no saraksta. Liela daļa šo filmu meklēs pirmizrāžu iespējas ievērojamos kinofestivālos, bet konkurence uz tām nedaudzajām vietām, ko tie var piedāvāt, būs vēl sīvāka nekā pirms pandēmijas, jo jaunu filmu sastrēgums ir transnacionāla parādība, un iepauzēti ir daudzu slavenu uzvārdu, publikas magnētu jaunākie darbi, ar kuriem nāksies sacensties.
Ja tuvākājā nākotnē būs mazāk ziņu par Latvijas filmu dalību ārzemju festivālos, tad tā nebūt nebūs tikai pašu filmu vaina.
Kā jau tas iepriekš vairākkārt uzsvērts, filmas tapšanā ieguldītos līdzekļus Latvijas apstākļos producents nevar atpelnīt, pārdodot filmu TV kompānijām vai ļaujot to skatīties kādā maksas tiešsaistes platformā. Kinobiznesa modelī kinoteātris ir un paliek galvenais ienākumu veids, tātad galvenā grūstīšanās paredzama tieši kinoteātru repertuārā, un tam būs vajadzīgi skatītāji. Filmu izplatītāji un kinoteātru vadītāji ir publiskojuši atklātu vēstuli ar bažām par filmu nozares tuvāko nākotni, aicinot rīkot reklāmas kampaņu, kad atvērsies kinoteātri, lai iedrošinātu skatītājus atgriezties, taču atcerēsimies, ka rudeni (t.i., pandēmijas ierobežojumu atcelšanu vai samazināšanu) ar lielām cerībām gaida arī citu kultūras nozaru pārstāvji, tāpēc varbūt vajadzētu apdomāt kopīgu startu? Vai, gluži otrādi, katra nozare centīsies vilkt nabaga skatītāju uz savu pusi, cenšoties viņu iedabūt gan teātrī, gan koncertzālē, gan muzejā un izstāžu zālē?
Ārkārtas situācijas rezultātā radusies filmu pārprodukcija varētu likt pārrakstīt arī t.s. lost film / zudušās filmas definīciju. Muzeju vidē jau runā par fenomenu lost exhibitions – šāgada laikā ir bijušas izstādes, kuras muzeji gan iekārtojuši, taču līdz slēgšanas brīdim tās neviens skatītājs tā arī neredzēja. Filmas šajos apstākļos varētu pazust nevis tāpēc, ka tās fiziski kāds iznīcinātu, bet gan tāpēc, ka to būs par daudz, salīdzinot ar izrādīšanas iespējām kinoteātros, – kā jau minēts, tiešsaistes platformas ir tikai rezerves risinājums. Un arī tajos gadījumos, kad autori filmu apzināti veidojuši demonstrēšanai uz lielā ekrāna, bet skatītājiem nav iespējams to noskatīties radošās komandas iecerētajos ideālajos apstākļos, mēs savā ziņā varam runāt par zudušām filmām.
Protams, ikviena Kino Rakstu publikācija par jaunajām Latvijas filmām būs arī mēģinājums palīdzēt tām nenogrimt informatīvajā troksnī un notikumu pārbagātībā, kas sāksies tad, kad jaunajos apstākļos atsāks funkcionēt kultūras joma. Mēs zinām, ka pandēmijas aizsegā savu kārtu dzīvot gaida ļoti interesants, dažāds un augstvērtīgs Latvijas kino. Tomēr arī medijiem šāds filmu sablīvējums tik īsā laika periodā ir ļoti sarežģīts uzdevums, tāpēc gribētos par šiem darbiem padziļināti runāt jau tagad. Arī tāpēc, ka Covid laikmetā filmas riskē ļoti ātri novecot – pandēmijas apstākļos strauji mainās dažādu izteikumu situatīvais konteksts. Šie draudi gan slēpj arī varbūtību, ka būs darbi, kuru īstais brīdis visvairāk novibrēt sabiedrībā pienāks tālākā nākotnē. Gribētos cerēt, ka takas uz kinoteātriem tad nebūs aizaugušas.
