Ir septembra pirmās dienas, un Baltijas jūras reģiona dokumentālistiem šis ir vissvarīgākais laiks gada ietvaros - jau 25. reizi notiek Baltijas jūras dokumentālo filmu forums / Baltic Sea Docs, jau 17 gadus Rīgā. Visus šos 25 gadus nenogurstošs foruma motors ir leģendārais dokumentālistu labvēlis un smadzeņu centrs, dāņu kinoprofesionālis Tue Stēns Millers, kuram šogad Latvija piešķīrusi arī Triju zvaigžņu ordeni, un ordeņa pasniegšana jau drīz būs priecīgs notikums visiem reģiona dokumentālistiem.
„Ir 1997. gada 13. jūnija rīts, 9:45. Darbības vieta – vecais Kino Gudhjem Bornholmas salā Baltijas jūras vidū. Tūlīt sāksies pirmais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, redaktoru komisija jau gaida, gatava klausīties filmu projektu tirgus dalībnieku stāstītajā un skatīties treilerus. Rindā ir 25 projekti, un mūs gaida gara diena. Katram projektam dotas 15 minūtes – atbilstoši noteikumiem, kas tapuši pirms vairākiem gadiem Amsterdamas forumā. Tiem pašiem noteikumiem, kas joprojām tiek izmantoti daudzos dokumentālo filmu forumos visā pasaulē…”
Tā es rakstīju 2016. gada septembrī, svinot Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma / Baltic Sea Docs (BSD) divdesmitgadi. Rakstu publicēja Latvijas Nacionālais Kino centrs, pilnā garumā to var izlasīt ŠEIT.
Tagad, piecus gadus vēlāk, mani lūdza sagatavot rakstu Latvijas tiešsaistes kinožurnālam Kino Raksti, kura producente ir Agnese Zeltiņa, ilggadēja BSD fotogrāfe un patiesa meistare dokumentāliste, kura ar savu kameru iemūžinājusi daudzus lieliskus brīžus 17 foruma norises gados Rīgā. “Galvenais ir likt skatītājam justies tā, it kā viņš būtu bijis klāt,” teicis cinéma vérité operators un režisors Ričards Līkoks. To Agnese Zeltiņa ir panākusi atkal un atkal, un es ar nepacietību gaidu viņas fotoattēlu izvēli šim tekstam, kas koncentrēsies uz pēdējiem pieciem gadiem, tomēr ar atsaucēm laikā.
Pagājušais 2020. gads bija īpašs, un es baidos, ka pandēmijas dēļ “īpašs” būs arī 2021. gads. Agrāk mēs visi tikāmies viesnīcas Albert Hotel augšējā stāvā ar skaistu skatu uz Rīgu un fantastisko bibliotēku pie horizonta, netālu no Sergeja Eizenšteina tēva, arhitekta Mihaila Eizenšteina brīnišķīgajām ēkām.
Pagājušajā gadā mēs bijām “uz zemes”, universitātes bibliotēkas pirmajā stāvā – telpā, kas pārveidota par TV studiju, kur moderatori (Mikaels Opstrups un es) tiešsaistē sarunājās ar filmu projektu tirgus dalībniekiem. Vienīgi vietējie filmu veidotāji, piemēram, Ivars Seleckis un Antra Cilinska, kāpa uz skatuves, lai prezentētu savus projektus ekspertiem (producentiem, izplatītājiem, tirdzniecības aģentiem u.c.) zoomā, kas izrādījies par ērtu rīku šīm attālinātajām filmu tirgus sesijām. Zane Balčus un viņas komanda ir pelnījuši lielu „bravo!” par alternatīvas radīšanu tai kārtībai, kam mēs visi dotu priekšroku – satikties klātienē, rīkot individuālas tikšanās, kopā iedzert, priecāties un radīt atmosfēru. Citiem vārdiem, baudīt!
Šogad Baltijas jūras dokumentālo filmu forumam atkal būs hibrīdversija. Gan tiešsaistē, gan kinoteātrī tiks rādīta filmu izlase no pirmajiem 25 foruma gadiem, arī izcilas jaunākās dokumentālās filmas. Daudzus gadus kinoteātrī K.Suns BSD filmu seansi pulcējuši pilnas zāles, bieži aicinot skatītājus tikties ar režisoriem un/vai uzsākt diskusijas par filmu tēmām.
Gribu pastāstīt par atsevišķiem īpašākiem mirkļiem filmu projektu tirgū pēdējos piecos gados.
Lūk, iesākumam daži vārdi no 2017. gada, kas labi raksturo to, ko tik daudz reižu esmu piedzīvojis 25 gadu laikā (no mana bloga www.filmkommentaren.dk):
«Sēžu te, Rīgā, viesnīcas Albert Hotel 11. stāvā, kur notiek 21. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Filmu veidotāji kopš trešdienas gatavo savas prezentācijas, mainīti daudzi treileri un runājamie teksti, ir ļoti intensīva, tomēr nepiespiesta atmosfēra, bez histērijas. Nav nekā labāka, kā palīdzēt cits citam, – pēc pietiekami daudziem gadiem šāda ir mana pieredze ar dokumentālo filmu veidotāju kopienu. Viņi tā dara.
Rīt un svētdien būs uzstāšanās. 24 projekti jāprezentē tā sauktajiem lēmumu pieņēmējiem – septiņas minūtes prezentācijas un septiņas minūtes komentāru, kam seko individuālas tikšanās. Fotogrāfijā jūs redzat vienu no prezentētāju komandām, latviešus Martu Biti, Ivaru Zviedri un Haraldu Ozolu, viņu projektu sauc Kontrabandisti.
Darbība notiek Latvijas un Krievijas pierobežā, kur ar vietējo iedzīvotāju palīdzību Latvijā ierodas vjetnamieši, cerot uz labāku dzīvi te vai citā Rietumu valstī. Filmas veidotāji ir filmējuši vienu gadu un turpinās vēl vienu, lai taptu šī filma par mazu kopienu, kura izdzīvo, pārkāpjot likumu. Parādītais materiāls ir daudzsološs un, ja vēl atceramies Ivara Zviedra izcilo filmu Dokumentālists / The Documentarian… šis projekts raisa lielas cerības.” Un tās piepildījās 2019. gadā, kad filma tika izrādīta ar nosaukumu Valkātājs / Latvian Coyote un guva panākumus vairākos festivālos.
Lūk, veiksmīgas prezentēšanas piemērs – palūkojieties uz šīm divām jaunajām sievietēm, Guevara Namer un Antonia Kilian, tas ir 2018. gada foto.
Viņas aizrautīgi iepazīstināja žūriju ar stāstu par jauno Halu – viņa uzaugusi ģimenē, kas atbalsta ISIS, bet vēlas iegūt brīvību, dodas pievienoties kurdu sieviešu policijas vienībai, iziet militāru un ideoloģisku apmācību, atgriežas dzimtajā pilsētā upes otrā krastā, vēlas atbrīvot jaunākās māsas no tēva vēlmes tās izprecināt sarunātās laulībās, tiek atsaukta no policijas vienības un, filmas veidotāju vārdiem runājot, grib atrast veidu, kā tikt galā ar savu dzīvi. Svaigākās ziņas tomēr ir tādas, ka viņa gatavojas precēties ar vīrieti, kurš atbalsta Asadu! Kas par stāstu… un kas par filmu iznāca! – Pretējā krastā / On the other Side of the River (2021), rādīta un apbalvota daudzos festivālos, būs skatāma arī septembrī visā Latvijā, foruma jubilejas programmā!
Mērķis Baltijas jūras dokumentālistu saietam, pat jau tad, kad to vēl nesauca par Baltijas forumu, vienmēr bijis PALĪDZĒT – sekmēt filmu projektu attīstību un izstrādi, uzdot jautājumus, panākt, lai filmu veidotāji rod savstarpēju saikni un palīdz cits citam. Svarīgs pirms-tirgus dienu elements ir grupu sesijas ar pieredzējušiem pasniedzējiem – filmu veidotājiem un ģenerālistiem, tādiem kā es. Dalībnieku kopražojumi (vecmodīgā vārdā – solidaritāte!) rodas no šīs vēlmes palīdzēt. Un, protams, žūrijas komisijas dalībnieku ieguldījums, lai tie būtu televīzijas ļaudis, izplatītāji vai filmu fondu pārstāvji. (Tiesa, nevar neminēt, ka raidorganizāciju finansējums dokumentālajām filmām ir krasi samazinājies. Par laimi, Baltijas valstīs ir izveidoti filmu fondi, kas sniedz valsts atbalstu filmām, tāpat tas ir Ziemeļvalstīs, Polijā, Vācijā ... bet ne visur viss ir tik skaisti.)
Vēl viens sirsnīgs un skaļš „bravo!” jāsaka „Zeldai” (Zandai Dūdiņai un Leldai Ozolai) par viņu ilggadējo palīdzību kopā ar komandas biedriem Pāvelu Terentjevu, Margaritu Rimkus un citiem; pēc “Zeldas” izcila komandas vadītāja ir Zane Balčus.
Vēl viens skatījums no cita rakursa. Atceros, igauņu producents Riho Vastriks 2018. gadā man teica – šī ir vieta krievu stāstiem. Nu, ne tikai, es atbildēju, lai gan daudziem projektiem patiešām ir saistība ar šo milzīgo valsti. Tas tāpēc, ka Baltijas valstīs, kad tās ieguva neatkarību pēc impērijas krišanas, jau 90. gadu sākumā tika radītas valsts finansiālā atbalsta sistēmas pēc Ziemeļvalstu līdzības, bet Krievijā kinoveidotājiem saņemt valsts finansējumu no Kultūras ministrijas ir grūti, lai neteiktu vairāk. Tādēļ saprotams, ka BSD ir vieta, kur meklēt atbalstu; tai seko citas vietas, kā East Doc platforma Prāgā.
Riho toreiz bija kopā ar režisori no Krievijas Kseniju Ohapkinu, un viņa rādīja apbrīnojami skaisti veidotus attēlus, kas mūs aizveda uz industriālo Apatītu pilsētu – tas bija treileris kino esejai Nemirstīgie / The Immortal, tumšs stāsts no rūdas raktuvju pilsētas “uz ekoloģiskas katastrofas robežas”. Togad tas bija kinematogrāfiskākais projekts Rīgā, biedējoši tiešas un filozofiskas pārdomas par patriotismu… Tagad tā ir filma, kas apceļojusi pasauli. Un Ksenija šogad atgriežas BSD ar jaunu projektu.
Turpinot Vastrika domu, jāpiebilst, ka pēdējos gados forumā mums ir bijusi izdevība uzņemt filmu projektus no Ukrainas un Gruzijas, abās šajās valstīs rodas talanti, kas piedalās starptautiskos dokumentālo filmu festivālos, un bieži viņu starta punkts bijis tieši BSD. Lieki piebilst, ka BSD rādītas arī drosmīgu Baltkrievijas režisoru, piemēram, Jurija Haščevatska filmas.
Daudzi autori atgriežas forumā, jo uzskata BSD par svarīgu vietu pirmajai prezentācijai, pirms doties tālāk uz lielāku forumu – teiksim, jau minēto platformu Prāgā un/vai starptautisko dokumentālo filmu festivālu Amsterdamā (IDFA). Bet šī ir arī iespēja pieteikt sevi dokumentālistu kopienā, parādīt savu seju – te es esmu un joprojām strādāju, esmu šeit ar jaunu projektu un jaunu talantu. Bieži BSD “viesi” ir jau daudzi producenti – Vlads Ketkovičs no Krievijas, latviešu Uldis Cekulis, Guntis Trekteris un Gints Grūbe, tāpat Dagne Vildžūnaite no Lietuvas un Riho Vastriks no Igaunijas.
Taču projekts, kas pēdējo gadu laikā man šķitis visiespaidīgākais, pirmizrādi piedzīvoja 2018. gadā Karlovi Varu festivālā – Laika tilti / Bridges of Time, Audrjus Stoņa un Kristīnes Briedes kopīgi režisēta filma, kas 2016. gadā bija viens no galvenajiem BSD prezentētajiem projektiem (ar nosaukumu Baltijas jaunais vilnis). Beidzot bija tapis projekts un filma, kur piedalījās visas trīs Baltijas valstis, apvienojoties trim apņēmīgiem producentiem – Uldis Cekulis no Latvijas, Arūns Matelis no Lietuvas un Riho Vastriks no Igaunijas.
Tā bija filma par Baltijas poētiskā dokumentālā kino jauno vilni – paaudzi, kas 60. gadu sākumā aiz dzelzs priekškara izaicināja padomju propagandas kinohroniku dogmas un pārvērta dokumentālā kino veidošanu par mākslas formu. Viņi pētīja metaforas, veicināja asociatīvo domāšanu, salāgoja faktus un attēlus agrāk neredzētā un revolucionārā vizuālajā valodā – darīja visu, kas tika un joprojām tiek dēvēts par poētisko kino. Pusgadsimtu vēlāk filmas autori cenšas veidot tiltus laikā un atklāt, kā vecmeistari domāja un kā viņiem izdevās – meklēt atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem, kas katrai paaudzei jāatbild no jauna…
25. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir klāt. Filmu veidotāji no visām Baltijas piejūras valstīm pulcējas Rīgā, personīgi vai tiešsaistē ar filmu projektiem meklējot atbildes, bet nesniedzot tās. Tā ir dokumentālā žanra būtība – uzdot jautājumus, aicināt uz pārdomām. Forumu lieliski organizēs Zane Balčus un viņas komanda, tiks rādītas un apspriestas filmas, tāpat tur būs Lelda Ozola, kas organizēja pirmo Baltijas jūras dokumentālā kino forumu Bornholmas salā, un mēs ar Mikaelu Opstrupu darīsim, ko spēsim, lai festivāls ritētu raiti. Lai palīdzētu!
Apsveicu!
