Spīdīgas, tikko noskalotas un vēlreiz pārdotas golfa bumbiņas nonāk uz laukuma, dažas no tām ir dārgākas, nekā golfa laukuma darbinieki. Tās lido pāri labi aplaistīta golfa laukuma zālienam, tikmēr pārējie Manilas iedzīvotāji cieš no tveices izraisīta sausuma.Rafaela Manuela filma “Filipinjana / Filipiñana” pirmizrādi piedzīvoja 2026. gada Sandensas kinofestivālā, kur saņēma žūrijas īpašo balvu par radošo vīziju (Special Jury Award for Creative Vision). Tā izraudzīta arī par Filipīnu pieteikumu ASV Kinoakadēmijas balvai kategorijā “Labākā starptautiskā spēlfilma”. Tomēr šīs filmas ceļš sākās jau daudz agrāk – ar starptautiski atzītu studentu īsfilmu.
Pirmo reizi golfa laukumā es nokļuvu aptuveni pirms sešiem gadiem, tomēr vieglu neērtības sajūtu atceros joprojām. Ņemot vērā, ka augot man bija iespējams pieredzēt Latvijas nabadzības spožākos punktus, nonākot šajā laukumā, gribējās uzdot jautājumu – vai vispār drīkstu te atrasties? Vai visi redz, ka esmu viltvārde, kura nespēj ievērot noteikumu kodus? Šobrīd realitāte, protams, ir citādāka un golfs Latvijā var būt daudz pieejamāks, nekā to rāda filmās, tomēr noteiktie varas slāņi pastāv joprojām – varbūt ne tik ļoti attieksmē pret apkalpojošo personālu, toties ainavā, cilvēces dominancē pār dabu un teritoriju, monokultūras ieviešanā un konstantajā cīņā ar mauriņu. (Runājot par golfa zālienu, vienmēr gribas domāt arī par skūšanos, bet tas varbūt ir cits stāsts.) Tāpat golfā joprojām sievietes un vīrieši spēlē no dažādām pozīcijām, argumentējot to kā godīguma principu, kas balstīts bioloģijā.
Tādējādi golfa laukums kļūst par perfektu varas nevienlīdzības, koloniālisma un šķiru sadursmes platformu.
Vietās, kur uzrodas golfa laukumi, līdzšinējā kultūra kļūst tikai par dekorāciju, bet viss dzīvais – par viegli aizvietojamu butaforiju.
Pirms sešiem gadiem iznāca režisora Rafaela Manuela īsfilma ar nosaukumu Filipinjana (2020), kura Berlīnes kinofestivālā ieguva Sudraba lāci kā labākā īsfilma. Filipinjanas scenāriju Manuels uzrakstīja 2018. gadā, studējot kinoskolā. Sākotnēji tas bija paredzēts kā pilnmetrāžas scenārijs, taču Manuels nolēma vispirms izveidot uz tā balstītu īsfilmu, lai radītu filmas projektu un piesaistītu finansējumu. Lai gan gribētos domāt, ka īsfilmu varētu uztvert kā treniņu, kuru vērts aizmirst, tomēr šis nav tas gadījums. 2026. gadā iznākušajā pilnmetrāžas filmā ar tādu pašu nosaukumu ir iespējams redzēt daudzus gandrīz identiskus kadrus no īsfilmas, tomēr pilnmetrāžas sniegtais laiks ļauj vairāk iedziļināties kontekstā un parāda galvenās varones Izabelas pašnoteikšanās ceļu. Toties īsfilma ir kā darba idejiskā esence, kur tas, kas redzams pilnmetrāžā, bija kā nojausma skatītāja fantāzijā. Lai gan filmas īsā versija šobrīd nekur nav brīvi pieejama, tomēr es vēlētos, lai šis kalpo kā labs atgādinājums un piemērs Latvijas kinoveidotājiem – kā uzdrošināties pārbaudīt savas metodes un stāstus tieši caur īsmetrāžas formātu.
Kas drīkst atrasties golfa laukumā?
Filmas galvenās varones, septiņpadsmit gadus jaunās Izabelas darbs ir ļoti simbolisks – viņas uzdevums ir pielikt golfa bumbiņu pie spēlētāja kājām, lai bagātajam cilvēkam pašam nevajadzētu pat pieliekties. Filmas autoru izvēlētais kadrējums ir ļoti konkrēts – mēs vērojam Izabelu caur golfera kājām –, bet sitiens pret bumbiņu ir izteikti varmācīgs. Kā šāviens vai kā iespējams sitiens pašai meitenei. Nevar noliegt arī erotiski dominanto kadrējuma raksturu. Īsfilmā par potenciāli seksuālo darba dimensiju varēja tikai nojaust, pilnmetrāžā šīs aizdomas tiek liktas vārdos.
Operatores Ksenijas Patrīcijas (Xenia Patricia) darbs ir pedantiski izcils, gandrīz katrā no simetriski sakārtotajām ainavu kompozīcijām atklājas varas nevienlīdzības un disbalansa stāsts. Mēs regulāri sastopamies ar “tee-meiteņu”[1] un golferu pretnostatījumiem, kedijiem[2] kā ainavas dekorācijas elementiem, vēl arī īpaši spēcīgu simbolu – nokaltušu priedi pret apkārtējo realitāti un koka nomaiņu pret jaunu.
Liela nozīme ir arī kultūras atmiņai, kuru, līdzīgi kā ainavu, izdzēš valdošā šķira. Tomēr golfa laukums filmā nav tikai šķiru nošķīruma telpa. Tas ir arī stāsts par zemi – par to, kam tā pieder un kam ir tiesības ar to rīkoties. Filmas laikā atklājas, ka Izabelas ģimene reiz padzīta no savām mājām, kamēr golfa laukuma prezidenta dr. Palankas ģimene turpina izmantot iegūtos īpašumus dažādām pārbūvēm. Koloniālisms Filipinjanā nav tikai pagātnes jautājums, tas turpina dzīvot īpašumtiesībās, darbā un pieejā resursiem.
Šo golfa laukuma varas struktūru nav grūti ieraudzīt arī ārpus filmas. Sociālantropologu Reičelas Joo un Hosē Medriano pētījumā par golfa laukumiem Klārkas speciālajā ekonomiskajā zonā Filipīnās (90 km attālumā no Manilas) golfs aplūkots kā telpa, kurā turpinās koloniālās pagātnes radītās zemes, šķiru un resursu nevienlīdzības. Bijušās ASV militārās bāzes teritorijā golfa laukumi kļuvuši par daļu no ārvalstu investīciju un tūrisma infrastruktūras, vienlaikus ierobežojot pamatiedzīvotāju un mazo zemnieku iespējas pretendēt uz šo zemi.
Filmas nosaukums Filipinjana apzīmē ne tikai konkrētu darba lomu golfa laukumā, bet arī sievieti, kuras klātbūtne šajā telpā ir pieļaujama tikai ar noteiktiem nosacījumiem. Izabela drīkst atrasties līdzās bagātajiem, taču ne kā līdzvērtīga – viņas uzdevums ir padarīt spēlētāju pieredzi ērtāku, pašai paliekot gandrīz nemanāmai. Gan īsfilmā, gan pilnmetrāžā Izabelai tiek uzdots jautājums: ”Kas drīkst atrasties golfa laukumā?” Uz to ir arī atbilde – tee-meitenēm vieta ir ārpus tā, tikai treniņlaukumā.
Filmā būtisku lomu spēlē arī tēls no ārpuses – autsaidere Klāra, kura ieradusies no ASV pie sava tēvoča un ir gandrīz gatava mainīt sistēmu, tomēr, līdzīgi kā Izabelai, tas neizdodas. Tā nav nejaušība, ka tieši jauna sieviete simbolizē golfa laukuma potenciālo nākotni, tomēr valdošā nevienlīdzība nebeidzas tikai dzimuma jautājumā. Tāpat arī ūdens, kas sākotnēji parādās kā dzīvības un varas simbols, beigās kļūst par nāves aizsegu, atspoguļojot nežēlīgo cikliskumu aiz miera un smalkuma fasādes.
Lēnais kino
Kad Filipinjana tika demonstrēta festivālā Cinemalaya kā noslēguma filma, piedzīvojot pirmizrādi Filipīnās, kritiķi esot norādījuši uz filmas ārkārtīgi lēno tempu, piebilstot, ka skatītājs varētu viegli iemigt, vēl pirms sākas titri. Filipinjanā lēnais temps ir patiešām jūtams (lai gan, manuprāt, nekonkurē ar lēnā kino klasiku – piemēram, Šantalas Akermanes Jeanne Dielman, 23 quai du Commerce, 1080 Bruxelles (1975) vai Belas Tāra Sátántangó (1994)), taču tā ir autora apzināta izvēle. Lēnais temps simbolizē letarģiju – to, kā pārmērīgais karstums un slāpes liek darboties lēnāk vai pat attur no jebkādas rīcības. Tāpat lēnais kino vienmēr palīdzējis aktivizēt skatītāju daudz lielākai intelektuālajai iesaistei. Mēs vērojam šo postkoloniālo ainavu un, iespējams, ieraugām to jaunā gaismā. Arī filmā izmantotie simboli atstāj daudz lielāku emocionālu nospiedumu – piemēram, kādā ainā golfa bumbiņas vietā tiek izmantots sulīgs mango, un tā radītais trieciens rada gandrīz viscerālu reakciju. Tomēr šī vizuālā precizitāte un estētika liek uzdot arī kādu neērtu jautājumu – vai, estetizējot nevienlīdzību, filma vienlaikus nepadara šo nevienlīdzību par pat pārāk baudāmu vizuālu pieredzi?
Svarīgs šķiet arī stāsts, ka filmas pirmizrādē skatītāji sāka aplaudēt un devās prom uz nākamo seansu, neapzinoties, ka filmai vēl ir īstais noslēgums. Manuels šo reakciju raksturoja kā „traku”, uzsverot situācijas ironiju. Skatītāji, kuri uzskata, ka filmas pieredze ir beigusies, jūtas tiesīgi aiziet – gluži tāpat kā filmas elites pārstāvji, kuri izvēlas ignorēt strādnieku šķiras ciešanas, tiklīdz viņu „izrāde” vai „pakalpojums” vairs nav nepieciešams. Tādēļ
aicinu Latvijas skatītājus noteikti uzkavēties līdz seansa beigām un izturēt filmas radīto tveici.
Par spīti filmā un arī reālajā dzīvē redzamajai nevienlīdzībai golfa laukumā, arī es droši vien tur vēl atgriezīšos. Bez kedija vai tee-meitenes, bez pasteļtoņu apģērba un ideālā satvēriena. Bet es sitīšu bumbas, atrodoties absolūtajā miera ilūzijā par to, ka uz mirkli viss ir kārtībā. Zālājs, uz kura es stāvēšu, ir pilnīgi normāla parādība, un tas, ka bumbiņas pazūd kaut kur krūmos, nav nekas traks. Tās kāds atradīs. Bet man – man ne par ko nav jāuztraucas. Man ir varas bumbiņas.
Filmas Filipinjana seanss Riga IFF – svētdien, 25. oktobrī, 17:00, kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē
