Vitālija Manska dokumentālā filma „Putina liecinieki” ir unikāls dokuments, kas fiksē mūsdienu Krievijas amorālās vēstures sākumu, un laika distance piešķir šai liecībai dokumentālajam kino netipisku telpiskumu. Kopš vasaras, kad filma saņēma Kristāla globusu Karlovi Varos kā labākā dokumentālā filma, tā jau uzaicināta piedalīties vairāk nekā 15 festivālos. Starp tiem būs arī speciālseanss Rīgas starptautiskā kinofestivāla (RigaIFF) programmā 23. oktobrī.
Vitālija Manska filma „Putina liecinieki” ir Krievijas vēstures griežu dokuments. Bet, kas svarīgāk, – tas ir šo neseno vēsturi radījušo individuālo un valstisko dramatis personae intīms portrets.
Putina liecinieki ir montāžas filma, izglītojoša un unikāla. Pēdējo no piesauktajām kvalitātēm, kas patiesībā ir pati pirmā, nodrošina brīvība, kādu izjutis režisors insaiders, būdams pielaists Putina personai, ielaists Jeļcina mājās, kuras apdzīvo radinieki, mājkalpotāja, mazdēla Vaņečkas aukle. Manskis filmē arī ļaudis, kuri nodrošinājuši Putina uzvaru 2000. gada vēlēšanās – uzvaru, kas, kā zināms, izrādījās ilglaicīga. Taču tolaik slavenie, bet televizora ekrānā nemanāmie Vladimira Vladimiroviča aģenti nevarēja paredzēt nedz viņa valdīšanas termiņu, nedz, vēl jo vairāk, savu likteni. Daudziem skarbā režīma būvētājiem tas bijis traģisks. Dažs no viņiem miris vardarbīgā nāvē, cits „vienkārši” nomiris. Vairums no prezidenta līdzgaitniekiem ar laiku pārgājuši opozīcijā. Bet ne jau šie, valsts iekšienē zināmie fakti, kas tagad nonākuši pasaules kinodistribūcijas apritē (filma iepirkta daudzās valstīs), noteikuši Liecinieku dramatismu un gaišredzīgo būtību.
Vitālijs Manskis samontējis filmu no materiāla, kas palicis pāri no viņa veidotās filmas Putins
– tā tika uzņemta vēl pagājušā gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā. Brīvība, kuru zelta un pa daļai arī trakajos 90. gados sevī uzsūcis režisors, Jeļcins un pat Putins, ļāvusi Manskim, neatlaidīgam cilvēkam, nekautrēties saskarsmē ar saviem varoņiem. Sniegt liecību par līksmo un biedējošo, kas piemita izšķirošajam brīdim uz tūkstošgades sliekšņa. Iemūžināt – unikāls gadījums! – vēlējuma izteiksmes klātbūtni vēstures gaitas iespējamībā (pie šī neticamā, no šodienas raugoties, Putina monologa par to, kādu viņš redz savu nākotni, mēs vēl atgriezīsimies). Fiksēt jau toreiz, zināmas eiforijas laikmetā – neskatoties uz jaunā prezidenta riskantajiem soļiem –, punktus, no kuriem vairs nav atpakaļceļa uz demokrātijas cerībām, vismaz pagaidām.
Protams, svarīgs ir ne tikai unikālais materiāls, kas bija režisora rīcībā. Intīma iedziļināšanās divu prezidentu “dzīvē un liktenī” atjauno divus vēsturiskus vektorus – retrospektīvo un futuroloģisko. Skatiens, kas montē vecos kadrus, un teksts, kas uzrakstīts šodien, piesātina Lieciniekus ar dokumentālajam kino netipisku telpiskumu.
Jāsaka gan, Manskis šo paņēmienu izkopa jau filmā Saules staros (2015) – specdienesta aģentu uzraudzībā uzfilmējis Ziemeļkorejas iedzīvotāju ikdienišķo, bet inscenēto dzīvi, viņš nodemonstrēja totalitārās mašinērijas tēlu visnožēlojamākajā līmenī.
Un šis līmenis pēkšņi liecināja par Ziemeļkorejas izmisīgo ikdienību no pavisam negaidītas puses. Citi režisori, sūtot sveicienus Lēnijai Rīfenštālei, līdz šim apmierinājās ar oficiālajām parādēm un valsts līmeņa svinīgajiem koncertiem, bet Manska filmā par režīma lieciniekiem un līdzdalībniekiem kļuva vienkāršie korejieši, kurus vispār jau dzelžaini reglamentētajā valstī filmēt nedrīkst. Bet Manskim paveicās – viņš uzfilmēja ne tikai vienkāršo cilvēku brīnišķīgo ikdienu, bet arī kadrus, kuros valsts imidža sargātāji režisē mizanscēnas, filmas varoņu replikas un plastiku. Tādā veidā valsts mašīna koriģē savu iedzīvotāju ikdienas realitāti, piespiežot viņus spēlēt neierastas lomas.
Filmā Putina liecinieki Manskis izmantojis būtībā tieši tādu pašu gājienu, lai gan, pavirši uzmetot acis, tas var likties pilnīgi pretējs. Režisors demonstrē, kā labie nodomi (patiešām labi!) kaut kādu pilnīgi iracionālu iemeslu dēļ pārvēršas par bruģakmeņiem ceļā uz elli. Filmas Saules staros sakonstruētās realitātes travestija un jaunākajā filmā analizētā “pēcteča” uzvaru tehnoloģija, kas sastapta parādes priekšnesumu aizkulisēs, veido interesantu kontekstu, kurā režisors pēta īstu, nerediģētu vēsturisko laiku.
Pats Vitālijs Manskis paliek ārpus kadra arī šajā filmā, taču viņa klātbūtne ir totāla. Aizkadra teksts, režisora rakstīts un ieskaņots, jautājumi, kurus viņš uzdod Jeļcinam un Putinam, veic ļoti dažādas funkcijas. Viena no tām – tīri iepazīstinoša, vajadzīga vienkāršajiem ārzemju skatītājiem, ne politologiem/sovjetologiem. Manskis viņiem paskaidro, who is who – Ļesins, Pavlovskis, Surkovs, Čubaiss un citi Putina astoņpadsmit gadus senās pagātnes līdzbiedri.
Otra funkcija ir saturiskā. Tieši Manskis piedāvāja Vladimiram Vladimirovičam iebraukt pie viņa klases audzinātājas Pēterburgā (pirmās skolotājas un prezidenta neaizmirstamie apkampieni kļuva par noslēgumu Manska sendienu filmai Putins).
Tieši Manskis uzdod komunistam Jeļcinam jautājumu par padomju himnas atjaunošanu un saņem atbildi par pēcnācēja žesta „iesarkanumu”. Un Vitālijs ir tas, kurš prasa V.V., vai viņš ir padomājis par to ļaužu reakciju, kuri par viņu balsojuši, bet neizjūt nostalģiju pēc padomju valsts, tāpēc tiem vecā himna ir nepieņemama.
Manskis, runājot aizkadrā, veido daudzšķautņainu dramaturģiju. Savukārt, montējot reto materiālu, rada iespaidīgu atmosfēru. Mājīgu. Intīmu. No oficiālās fasādes. No aizkulisēm.
Lūk, viņš filmē padomju himnas ierakstīšanu studijā, jau trešajā redakcijā. Krēslos izvietojies Sergejs Mihalkovs, kuru ielenc pietuvinātās tantītes, pie pultīm – Ņikita Mihalkovs. Dažādi pietuvinājumi un rakursi portretē ļoti dažādas pasaules. Cinisku, saltu, no jebkādiem aizspriedumiem brīvu pasauli iemieso Sergejs Vladimirovičs. Karstu jūtu pasaule virmo Ņikitas Sergejeviča acīs, aktiera asarām mērcētās.
Lūk, Manskis filmē Putina priekšvēlēšanu štābu balsu skaitīšanas laikā. Galds klāts V.V. uzvaras svētku gaidās. Bet kaut kur dziļāk kadrā no televizora skan NTV propagandista Kiseļova balss – viņš intervē Ņemcovu, kurš ir neapmierināts, ka nebūs vēlēšanu otrās kārtas, un skaidro, kāpēc tas nav pareizi.
Visa šī un pārējā footage ielikta vēl vienas privātas, bet arī vispārnozīmīgas hronikas ietvarā [Red. piezīme – Autores atsauce uz Vitālija Manska pirmo starptautiski atzīto dokumentālo filmu Privātās hronikas. Monologs / Частные хроники. Монолог (1999)]. Tā definē Manska individuālo pozīciju – notikumu dalībnieka, ne tikai fiksētāja, vērotāja skatpunktu.
Tā – „no diviem stūriem” – šai filmā arī veidojas Zeitgeist / laika gars.
Mājas arhīvā Manskis atradis ģimenes Jaungada iefilmējumu materiālu. Dāvanas, replikas, uzjautrināšanās, aizkadrā Jeļcina balss, kas kā atbalss izskanēs Liecinieku finālā, kad demisionējošais prezidents lūgs saviem līdzpilsoņiem piedošanu. Nataša Manska, režisora sieva un producente (producējusi arī šo filmu), lūdz likt nost kameru. Viņas priekšnojautas, viņas šausmas par to, ka „stingrā roka ir klāt”, ka nesenā pagātne „šķitīs utopija”, kas uzplaiksnījusi un zudusi… „Mamma teica: jaunais prezidents būs kā Mao Dzeduns – arī diktators,” tā ir jaunās Poļinas, Mansku meitas balss.
Vakarā solīta Putina uzruna tautai. „Pasaule notrīsēja,” – Mansku mājās izskanējusī replika kļūs par kamertoni Lieciniekiem, kas paradoksālā kārtā nebūt nav agresīvi. Nekādas propagandas vai kontrpropagandas, kādu varētu sagaidīt Manska nelabvēļi, te nav. Kas tad ir? Uzmanības pilns skats uz Putina vārdiem un darbiem. Uz Jeļcina un viņa tuvinieku žestiem un plastiku.
Distancētā montāžā savietojot savu ģimenes hroniku ar citu, arī ne gluži privātu, režisors izšķiļ vēsturisko jēgu no tagadnes – toreizējās un mūsējās, ar pagātni piesātinātās, nākotnē pavērstās.
Manskis pamana – V.V. leksikonā valsts intereses ir svarīgākas par atsevišķa cilvēka interesēm.
Fotogrāfs uzņem kadru, norādot V.V.: „Atslābinieties un paskatieties uz mani tā labsirdīgi.” Gatavs. Uzņemts.
Montēti kadri no Putina braucieniem pa valsti, kas aizstāj reklāmas rullīšus. O, štāba varenie prāti, kuri vada procesu – pagaidām vēl ne tiesas procesu un ne bīstamu viņiem pašiem. V.V. lēmums nepiedalīties debatēs. „Brašā zēna ar stingro roku” izredzētība atskaņojas ar pēdējā Krievijas prezidenta pirmās skolotājas gaidām, kad viņš, atbraucis uz Pēterburgu apbērēt Sobčaku, tomēr tā arī neaizbrauc līdz viņu gaidošajai Verai Dmitrijevnai. Viņai nākas iztikt ar Manski, kurš solās „visu atcelt”, ja viņa nepārstās uztraukties. Viena vecās filmas epizode, kas jaunajā filmā sadalīta divās daļās, nepieciešama saspensa kāpināšanai. Tās kulminācija – pēc epizožu virknes ar Putinu Marijas teātrī, cara ložā kopā ar Toniju Blēru – šampanieša dzirkstis skolotājas dzīvoklītī „par tikšanos”. Un viņas ceļavārdi – „laiks uzvarēt”, kas kļūst par skolnieka darbības moto.
Manskis vada skatītāju cauri V.V. priekšvēlēšanu kampaņas vēsturei; tā ir kampaņa, no kuras V.V. atteicās. Šis nākamā prezidenta vai, precīzāk, viņa uzvaras ideologu un tehnologu know how pasniegts skatītājam detalizēti un eleganti. Braucieni uz reģioniem, ierašanās pie uzspridzinātās mājas Kaširas šosejā, jautājums Putina sievai vēlēšanu iecirkni, vai viņa uztraucas, Putina sarokošanās ar apkopēju – tas viss saslēdzas ar satraukuma pārņemto Jeļcinu, kura ģimene pilnā sastāvā, ieskaitot mazdēlu Vaņečku, sagatavojusies doties balsot par dzimteni, par Putinu.
No vienas puses, Manskis aizved skatītājus atpakaļ nesenajā laikmetā ar tā vēl nenoklusušo vilkmi (vecie iefilmējumi). No otras puses, viņš neliedz sev komentāru post factum: „Bez Tatjanas pats šis pēcteča sižets nevarētu tikt iedarbināts…”. Šī divējādā gaismojuma iekrāsots ir notikumu episkais laiks un konkrētais, no intīmām detaļām saaustais laiks
(Jeļcina zvans V.V. pēc viņa uzvaras un atbildes zvana gaidīšana, filmētājiem šo atbildes zvanu tā arī nesagaidot).
Štābistu panorāma (Čubaiss, Kasjanovs, Švidkojs, Ļesins, Jumaševs, Surkovs, Dmitrijs Medvedevs etc.) ir teju vai visrūgtākā aina šajā filmā. Patiesā, kā izskatās, apmierinātība, kas vēdī no dažiem ļaudīm ar inteliģentām sejām un vīna glāzēm rokās, tagad uztverama kā paģiras. Kaut kas šajos kadros smeldz. Šādu izjūtu rada ne tikai Ņemcova balss no kadra izstumtajā televizorā vai Manska teksts par NTV sagraušanu, nemaz nerunājot par Ņemcova nāvi. Ne tikai režisora atgādinājums par to, ka V.V. jau pavisam drīz nosauks padomju impērijas krahu par „ģeopolitisku traģēdiju”. Kaut kas šajā iefilmētajā uzvarošā štāba locekļu plastikā dara uzmanīgu. Bet neapzinātā kamera to ir fiksējusi – nofilmētajiem neprasot, filmētājiem nevēloties.
Atkal jauna izlaisto posmu virkne no vecās filmas Putins. Dokumentālista un prezidenta dialogs par himnu. V.V. stingrā pārliecība par to, ka iedzīvotāji savā lielum lielajā vairākumā izjūt nostalģiju pēc PSRS. Un tas, piebilst Putins, ir „morāls aspekts”.
Te iepauzēsim. Tieši šeit, šai pašā vietā, ir sākums tai amorālajai vēsturei, kurā Krievijas ļaudis, šīs vēstures liecinieki un dalībnieki, joprojām dzīvo.
V.V. formulētais paradokss – „kāpēc gan ļaudīm, klausoties Aleksandrova himnisko mūziku, būtu jādomā par Gulagu, nevis par uzvaru karā?” – atsedz sabiedrības nežēlīgo traumu, kas vēl joprojām nav izanalizēta. Vai tiešām ir tā, kā ar pasaku teicēja nicīguma caurstrāvoto eleganci norāda nemainīgā himnas teksta autors Sergejs Mihalkovs? „Tā bija, tā ir, tā būs”?
Tikām Manskim pienāk zvans, un V.V. atgriežas pie viņam tolaik smagās tēmas. Jau iepriekš piesakot, ka negrasās jaukties radošajā procesā, viņš tomēr uzstāj – ieklausoties jūtās, kas pārņem „tēvus un mātes”, viņš ar vecās himnas palīdzību veido papildus bonusus savam reitingam. Jaunai uzticībai. Balstoties uzticībā, taču var daudz ko paveikt. Te nu pat reaktīvais Manskis neatrod, ko atbildēt. Vai pajautāt par „uzvaras cenu”.
Un nu – koda. Jaungada svinības Jeļcinu mājās. Steiga. Ar grūtībām valdīta nervozitāte. Monologs no ļoti privātas V.V. hronikas. Viņa cerības reiz atgriezties normālā dzīvē. Viņa atzīšanās, ka monarhu dzīve nav iedvesmojoša (pārāk daudz ierobežojumu). Viņa vēl nenomāktā kauna izjūta par darīto. Kauna, kuru viņš negribot izjust, kad prezidentūras termiņš būs garām. Negribēsi tagad, bet… taču noticēsi! Kaut uz sekundi.
Pat Manskis aiz kadra apmulst. Un drīzāk aiz nobīļa, nekā ar ironiju novēl šādam V.V. „ne asakas”. Bet nenoslēdz filmu ar prezidenta repliku „Pie velna!”.
Režisors seko savam protagonistam uz baseinu, tad pastaigā ar suni, kuram V.V. pavēl iet „Blakus!” Tālāk Manskis montē panorāmu – vecas, jaunas, palietotas, bet arī atklātas sejas. Tauta. Attālina un pietuvina tagadnes laiku, kuram pāri klājas gan aizejošais, gan gaidāmais. Atkal jau – pārmaiņu laiks. Manskis portretē lieciniekus. Līdzdalībniekus. Klusējošo vairākumu. Bet arī to atsevišķo sejas, kuru balss reiz tiks sadzirdēta.
Krievijas kinokritiķe Zāra Abdullajeva ir žurnāla Iskusstvo kino autore, mākslas zinātniece, kino, teātra un literatūras vēstures un teorijas speciāliste, vairāku grāmatu un monogrāfiju autore, formulējusi un grāmatā aprakstījusi „post-dokumentālā” kino fenomenu.
Informācija par filmu un pieeja biļetēm – kinofestivāla Riga IFF mājaslapā ŠEIT.
