Šobrīd tāda kā gadumija Rīgas kinofestivālu dzīvē, viens festivāls beidzas, otrs sākas – „Lielo Kristapu” nomaina Rīgas starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF). Šogad abos festivālos strādā starptautiska žūrija, Nacionālais filmu festivāls tādu saaicināja pirmoreiz, bet Riga IFF jau otro gadu izmanto iespēju festivāla žūrijā pulcināt profesionālus prātus no visas pasaules un izmantot viņu pieredzi festivāla nākotnes slīpēšanai.
Riga IFF pirmā Starptautiskā konkursa skates filmas 2015. gadā vērtēja starptautisku kinoprofesionāļu žūrija ar bagātu pieredzi - Vācijas nacionālās kino informācijas aģentūras German Films direktore Mariete Risenbeka, kas savulaik kā producente strādājusi ar Josa Stellinga, Fridriha Tora Fridriksona un Mikas Kaurismeki projektiem, Lietuvas lielākā kinofestivāla Kino Pavasaris radošā direktore Santa Lingevičiūte, latviešu kinorežisors un sinefils Jānis Putniņš, kinozinātniece un kritiķe, Krievijas vadošā kinoteorijas un kritikas izdevuma Isskustvo kino līdzstrādniece Zara Abdulajeva un ilggadējā somu filmu fonda vadītāja, arīdzan Aki Kaurismeki aktrise Kirsi Tukkulainena. Sarunu vada Rīgas starptautiskā kinofestivāla radošā direktore Sonora Broka.
Sonora: - Aicināju jūs uz sarunu, lai dzirdētu jūsu domas par Riga IFF starptautiskā konkursa koncepciju, un ne tikai. Piemēram, vairākkārt izskanējis jautājums, kādēļ vajadzīgs jauns festivāls Rīgā, ja kaimiņvalstīs jau ir lieli kinofestivāli. Pēc festivāla noslēguma šī mūsu saruna kalpos kā rezumējums par šo, pašu pirmo Riga IFF konkursa skati. Kāds jums izveidojies iespaids par skati un tās koncepciju kā tādu?
Zara: - Patiesi ļoti laba koncepcija, jo mums jāredz tikai astoņas filmas.
Santa: - Tas ir labi, ka nav pārāk daudz, jo, ja konkursā iekļautas piecpadsmit vai pat astoņpadsmit filmas, tas tiešām kļūst ļoti drudžaini. Un man patika jūsu koncepcija – nepieturēties pie viena filmu veida, bet veidot plašāku spektru – dokumentālās filmas, animācija, spēlfilmas, visu apvienojot. Un, protams, būtisks ir reģions, jo mēs šeit dzīvojam un mums jāseko līdzi, kas notiek mūsu reģionā. Man radās šaubas tikai par Mustangu, kurš it kā neiederas konceptā. Protams, tu minēji, ka tā ir kopprodukcija ar Vāciju, tomēr tā ir pavisam atšķirīga filma no pārējām.
Kirsi: - Manuprāt, tas bija labi, ka filmas pārstāv dažādus žanrus, jo tik un tā jau tās nevar salīdzināt, nav iespējams noteikt, kura ir labākā, jo nav tādas mērauklas. Bet pats konkurss ir ļoti laba ideja no tāda aspekta, ka tas sniedz iespēju ne tikai žūrijai, vietējai industrijai un kino veidotājiem, bet arī skatītājiem iemeslu runāt par kino.
“Ak, kāpēc viņi piešķīra balvu tai šausmīgajai filmai, viņiem vajadzēja balvu dot tai brīnišķīgajai filmai!” – tieši tā vienmēr notiek, un tas ir labi, ka mēs runājam par kino, mums tas jādara, lai to popularizētu.
Es ārkārtīgi izbaudīju šo žūrijas darba procesu, būtu varējusi noskatīties pat vairāk filmu. Domāju, ka dienā cilvēks spēj norīt trīs līdz piecas filmas, ne vairāk. Piecas ir daudz. Un tām jābūt ļoti gudri izkārtotām. Jo, jūs zināt, filmas spēj apēst viena otru, ja tās tiek skatītas nepareizā secībā. Ir filmas, pēc kurām vairs negribas redzēt neko, jo jums jāspēj dzīvot ar šo filmu un ar to, ko tā jums devusi. Man personīgi, piemēram, kad es skatījos krievu filmu Revolūcijas eņģeļi, tā bija pēdējā filma todien, un tas bija diezgan vēlu, seanss sākās pusdesmitos vakarā, kad jau biju redzējusi divas filmas un biju pārāk nogurusi šai trešajai. Es būtu vēlējusies redzēt to kā pirmo filmu dienā, esmu pārliecināta, ka tādā gadījumā būtu vairāk izpratusi, jo tur bija daudz visādas interesantas norādes un slēptas nozīmes. Man būtu bijis jābūt daudz svaigākai, nekā biju tajā brīdī, bet tā ir nenozīmīga detaļa.
Tieši tādēļ programmas sastādīšana ir ļoti grūta un sarežģīta, reizēm filmas nevar likt vēlamajā secībā, jo nav pieejama kopija, vai filmas pārstāvji nevar ierasties tajā dienā, viņi var ierasties tikai citā dienā... No praktiskā viedokļa tas vienmēr ir ļoti sarežģīti.
Bet tātad – kādēļ vajadzīgs festivāls? Festivāls ir ļoti nozīmīgs reģionam, es domāju. Jo mūsdienās tā ir alternatīva ar katru brīdi vienveidīgākajai distribūcijai, un šis ir vēl viens, citādāks ceļš, kā izplatīt labu kino, kurš citādi nenokļūtu līdz kinoteātriem, esmu par to pārliecinājusies savā valstī. Tas ir ļoti svarīgi, ka jums ir festivāls, kurš izrāda filmas, kuras skatītāji citādi neredzētu.
Turklāt es uzskatu, ka festivāls ir ļoti, ļoti svarīgs, lai dotu atgriezenisko saiti vietējiem kino veidotājiem, tādēļ šajā festivālā vienmēr būtu jābūt nacionālajam kino; festivāls ir labākā vieta, kur to popularizēt. Turklāt ne tikai tādēļ, lai parādītu to skatītājiem, bet arī dotu iespēju kinoveidotājiem saņemt skatītāju atsauksmes, dzirdēt viedokļus, un ne tikai no vietējiem skatītājiem, bet arī no starptautiskās auditorijas.
Santa: - Es domāju, ikvienā reģionā būtu jābūt savam festivālam. Mēs nupat Viļņā spriedām – tas ir labi, ka jūs aizsākāt paši savu festivālu. Šādi būs vairāk sacensību gara, lai celtu kvalitātes latiņu, lai būtu kāds, ar kuru salīdzināt. Turklāt latviešiem nepieciešams savs festivāls, viņi nebrauks uz Lietuvu vai Igauniju skatīties filmas.
Sonora: - Nu, vispār jau brauc gan.
Santa: - Brauc? Bet ne jau visi!
Sonora: - Protams, ne visi, pārsvarā kino industrijā strādājošie, bet tas jau kļuvis par ieradumu - ir ērti aizbraukt uz Tallinu, vienkāršāk, nekā doties uz Berlīni vai citur.
Kirsi: - Tas ir pareizi, tieši to jums vajadzētu darīt! Nozares profesionālim - kino izplatītājam vai kino veidotājam, vai vēl kam, vajadzētu apmeklēt tik daudz festivālu, cik vien iespējams. Tomēr, es uzskatu, ir ļoti būtiski, ka jums ir arī pašiem savs festivāls. Tas neizslēdz viens otru, gluži pretēji - viens plus viens ir vairāk nekā divi!
Sonora: - Es vēl meklēju, kā programmā pareizi pozicionēt nacionālo kino. 2014. gadā mēs to izrādījām pamīšus ar starptautisko programmu, un jaunās Eiropas filmas novērsa uzmanību no nacionālā kino. Tādēļ šogad izrādījām latviešu kino programmu festivāla sākumā, un šāds risinājums bija veiksmīgs, filmas pulcēja skatītājus. Bet starptautiskie viesi ieradās vēlāk, un viņiem nebija iespēju redzēt šīs filmas. Iespējams, jārīko slēgtas skates starptautiskajiem viesiem, lai sniegtu viņiem iespēju redzēt šīs filmas.
Kirsi: - Jā, tas ir viens veids, kā to darīt. Daudzi festivāli tā dara.
Jānis: - Es domāju, varbūt jums būtu vēl mazliet vairāk jāpopularizē festivāls un jāpārliecina producentus dot jums uz festivālu pirmizrādes, audzējot tā prestižu, lai to apmeklētu vairāk skatītāju. Turklāt šīs nacionālās pirmizrādes īpaši nemazina filmu iespējas vēlāk piedalīties lielos, starptautiskos festivālos.
Mariete: - Tikai ne Venēcijā. Bet kurš gan vēlas doties uz Venēciju?
Jānis: - Jā, kurš gan vēlas doties uz Venēciju! (Visi smejas.)
Zara: - Vai jūsu festivālā pēc seansiem netiek rīkotas preses konferences?
Sonora: - Īsti nē, jo aktivitāte šādās konferencēs ir zema. Arī jautājumu un atbilžu sesijās (Q&A) pēc seansiem parasti no skatītājiem sagaidām divus, trīs, ne vairāk jautājumus. Revolūcijas eņģeļu režisors Aleksejs Fedorčenko bija neizpratnē pēc savas filmas, jo nesaprata, kādēļ skatītāji neatstāj zāli, bet arī neuzdod jautājumus.
Mariete: - Jā, bet iespējams, kino veidotājiem jābūt gataviem arī ko pastāstīt, jo cilvēki reizēm vienkārši mēdz būt pasīvi.
Santa: - Es domāju, auditorija ir arī pārāk kautrīga, tieši tas pats notiek arī Lietuvā. Bieži līdzīgās situācijās es sagatavoju kādus desmit jautājumus, uz kuriem jau zinu atbildes, lai atdzīvinātu Q&A, jo skatītāji reizēm ir pārlieku bikli, bet ieinteresēti.
Zara: - Kādam jāvada publika diskusijas laikā, bet tā ir īpaša māka.
Kirsi: - Jā, nepieciešams profesionālis, kurš vadītu Q&A ar režisoru, šādā veidā tiek iesaistīta arī auditorija.
Mariete: - Vajadzīgs profesionāls moderators.
Jānis: - Labs žurnālists. Iespējams, tāda personība, kā Arnis Rītups, es teiktu. Tāds uz izziņu vērsts raksturs, nevis parasts žurnālists. Iespējams, nav jābūt īstam sinefilam, bet ir jābūt interesei. Tas ir svarīgi.
Zara: - Tas ir ļoti svarīgi kā auditorijai, tā arī festivāla tēlam. Iespējams, vissvarīgākais, es domāju.
Mariete: - Tas prasa kādu laiku.
Santa: - Jā, gadu pēc gada. Mēs, rīkojot Q&A, uzaicinām dažādus cilvēkus, kas saistīti, piemēram, ar filmas tematu, dažreiz psihologus vai filosofus, citu jomu pārstāvjus. Ar šī procesa sagatavošanu nodarbojas vairāki cilvēki programmu departamentā, ir viena meitene, kas atbildīga tieši par jautājumu un atbilžu sesijām. Viņa sāk gatavot Q&A sesijas un pieaicināt tām dalībniekus divas nedēļas pirms festivāla, un viņai tas tiešām padodas. Tas patiesi nav viegli, bet, kad uz filmu atnāk, piemēram, kino studenti, kuriem patīk būt ļoti publiskiem un parunāties, turklāt viņi domā, ka jau daudz zina, tad izdodas tiešām dzīvas sarunas, jo ir interesanti viņos klausīties, tas nav garlaicīgi, vismaz pagaidām.
Sonora: - Tad Q&A izvēršas par diskusiju?
Santa: - Jā.
Kirsi: - Dažreiz tā notiek.
Santa: - Un dažreiz atkal nē. Tas ir atkarīgs no filmas.
Kirsi: - Jā, tas atkarīgs no konkrētās filmas. Atsevišķas filmas pieprasa klusumu.
Sonora: - Zara, es gribu jums uzdot jautājumu, arī saistībā ar jūsu pētījumu par postdoc. Kāds ir jūsu viedoklis par spēlfilmu, animācijas filmu, dokumentālo un pseidodokumentālo filmu apvienošanu vienā konkursa programmā?
Zara: - Ikviens cienījams festivāls brīvi apvieno savās programmās animāciju, spēlfilmas, dokumentālās un tā joprojām, šīs atšķirības kļuvušas nenozīmīgas. Jums vienkārši nav citu iespēju. Jebkurš autoritatīvs kurators nojauc šīs robežas. Ne tikai kino, arī laikmetīgajā mākslā.
Jānis: - Pastāsti mums par virtuvi, kā tiek veikta atlase? Es saprotu, jāņem vērā distribūcija, izmaksas, dažādi apsvērumi, bet mani vairāk interesē tieši filmu izvēle? Kā jūs nonācāt pie tieši šīm astoņām filmām?
Sonora: - Pirmkārt, tās bija filmas, kuras nojauc žanru robežas, bet tāpat izvēlējāmies iekļaut programmā arī spilgtākos reģiona autorkino paraugus. Piemēram, būtiska konkursa programmai bija Šarunas Bartas filma, lai gan tajā neredzam eksperimentus ar formu.
Zara: - Bet viņa vārds daudz ko nozīmē.
Mariete: - Tas ir saprotami, bet mani tiešām pārsteidza Mustangs, jo tai nav nekādas sasaistes ar Ziemeļvalstīm. Jums nepieciešams kāds atlases princips. Tiešām neparasti ir redzēt visas šīs dažādās Ziemeļvalstu filmas, un vienu, kura tāda nav.
Sonora: - Reģions ietver ne tikai Ziemeļvalstis, arī Baltiju, Poliju, Vāciju, Krieviju.
Kirsi: - Jūs domājat Ziemeļeiropu?
Mariete: - Tomēr, pat būdama Vācijas un Francijas kopprodukcija, šī filma ir atšķirīga, tai piemīt tāda kā Turcijas sajūta, tāpēc es domāju, ka tā tiešām te neiederas, arī vēl citu iemeslu dēļ.
Kirsi: - Bet es biju ļoti laimīga, ka šī filma bija konkursa skatē, citādi es nekad to nebūtu redzējusi.
Mariete: - Tas gan tiesa.
Kirsi: - Ļoti egoistiski, piedodiet, bet jums taisnība. Tā atšķīrās, bet kādēļ gan ne?
Jānis: - Es neko nebūtu zaudējis, to neredzot.
Kirsi: - Jā, tas ir atkal cits jautājums. Bet es neko nezinātu par šādu dzīvi. Es šobrīd nevērtēju, vai tā ir slikta filma vai ne, bet, teiksim tā, es izbaudu pat slikta kino skatīšanos. Ne talantīgi, ne profesionāli veidotu, bet tas vienmēr man pastāsta ko jaunu. Un es esmu ziņkārīga. Es domāju, tieši tas festivālam būtu jādara, tieši tāds ir programmas uzdevums. Un tas ir brīnišķīgi, ka visas šīs filmas ir dažādos līmeņos – ir kāds jau ar zināmu vārdu, un kāds, kuram tā ir pirmā filma, un viņi ir vienuviet, jo tas ir dialogs. Viņi sarunājas. Un ar to mēs panākam vairākus mērķus, es domāju, tas ir lieliski.
Ja konkursa programmā būtu tikai astoņas vienreizējas, brīnišķīgas, labas filmas, par ko mēs diskutētu? Ne par ko!
Sonora: - Mustangs programmai pievienojās pašā pēdējā brīdī, mēs saņēmām piedāvājumu no starptautiskajiem izplatītājiem burtiski divas dienas pirms kataloga nodošanas. Mums izdevās filmai atrast vietējo distributoru, un varējām to iekļaut festivāla programmā. Manuprāt, tas ir ļoti svaigs turku kino paraugs, un es to neuzskatu ne par vāju, ne sliktu filmu.
Kirsi: - Viens no festivāla uzdevumiem ir arī promotēt filmas, kuras ienāk distribūcijā; es esmu par to ļoti pārliecināta, tātad – kādēļ ne?
Zara: - Iespējams, bet ne oficiālā konkursa programmā! Drīzāk kā īpašais seanss, kaut kā tā.
Kirsi: - Jā, varbūt, bet tas jau ir festivāla ziņā. Tam nav tik lielas nozīmes, man šķiet pieņemami abi varianti. Un neierobežojiet sevi ar Baltijas jūras reģionu.
Jau ir pietiekami daudz festivālu, kuri specializējas uz šī reģiona kino, bet tas nav pietiekami talantīgs, lai iznestu visu festivālu, tādēļ – neierobežojiet sevi!
Mariete: - Es domāju, katram festivāla direktoram ir atšķirīga motivācija un iemesli, kādēļ viņš izrāda to vai citu filmu. Nav neviena festivāla direktora, kurš varētu izrādīt tikai tās filmas, kuras ir ļoti vēlējies.
Sonora: - Jā, bet vismaz varu teikt, ka programmā nav nejaušu filmu.
Santa: - Atlase vienmēr ir ļoti subjektīvs process. No vienas puses, jūs domājat par auditoriju, bet no otras puses ir jūsu subjektīvais skatījums.
Mariete: - Šorīt, viesojoties Latvijas Kultūras akadēmijā, es arī studentiem teicu - mans darbs ir prezentēt filmas festivālu programmētājiem tā, lai tie izvēlētos šīs filmas saviem festivāliem. Un tad dažreiz, piemēram, Lokarno festivāla veidotāji saka - o, šī ir ģeniāla filma, labākā, ko esmu redzējis pēdējos gados! Bet tad kāda cita festivāla pārstāvji, patiesi atzītu festivālu programmu veidotāji, kuri strādā A klases festivālos, saka – tas ir īsts mēsls, par tieši to pašu filmu... Un tā ir noticis vairākkārt, tādēļ tas vienmēr ir zināmā mērā saistīts ar tevi pašu, ar to, kam tu tici. Tādēļ esi, un tava programma būs.
Kirsi: - No manas vairāk nekā 25 gadu garās pieredzes, strādājot Somijas filmu fondā, varu spriest, ka tā notiks vēl un vēl, jo tas tiešām ir subjektīvs process. Tik daudz lietu ietekmē jūsu prātu un izvēli, kam tikpat labi var ari nebūt nekādas saistības ar filmu vai tās kvalitāti.
Zara: - Jums ir tikai trīs programmas – Manska dokumentālās filmas, oficiālā konkursa skate, un nacionālā kino programma. Tikai trīs programmas festivālā.
Sonora: - Deviņas.
Zara: - Deviņas? Ā, īsfilmas, bērnu filmas un..
Kirsi: - Un Ziemeļu gaismas!
Zara: - Es piedāvāju jums jaunu tendenci – varbūt nākamgad izveidojiet programmu tikai no pseidodokumentālajām fimām. Tā ir jauna tendence, ļoti interesanta, un RigaIFF vienīgajam Rīgā būs šāda mocumentary programma.
Sonora: - Mēs apsvērām arī šādu variantu. Bet, ja mēs paši sev nospraužam tik šauru rāmi konkursa programmai, varam ātri vien nonākt situācijā, kad nespējam nokomplektēt konkursu, vai arī jādemonstrē vājas pseidodokumentālās filmas tikai tādēļ, ka tās ir atbilstošas žanriski. Turklāt, iespējams, režisoriem pēc pāris gadiem šis virziens vairs nešķitīs tik saistošs. Šādai konkursa programmai pastāv liels risks, ka drīz tā savu potenciālu būtu izsmēlusi.
Santa: - Nu labi, varbūt nevajag konkursa skati.
Sonora: - Kā kūrēto programmu?
Santa: - Kā programmu, un tā var būt mainīga – vienu gadu mocumentary, nākamo - laikmetīgās melodrāmas, vai kas cits. Jūs varat variēt. Kā mēs šobrīd, Viļņā, cenšamies aizsākt jaunu - hibrīdfilmu programmu.
Zara: - Kas ir hibrīdfilmas?
Santa: - Tās ir daļēji dokumentālās, daļēji spēlfilmas, tās pārklājas un nojauc robežas, un ir ļoti, ļoti populāras šobrīd.
Zara: - Jums būtu jāpadomā par sava festivāla īpašo akcentu. Ne labām, ģeniālām, vai sliktām filmām, bet jūsu pašu akcentu, īpašo raksturu, pie tā vajadzētu strādāt.
Santa: - Tā tikpat labi varētu būt retrospektīva, ne obligāti pavisam jaunas filmas, lieliska būtu pseidodokumentālo filmu retrospektīva. Es varu jums rekomendēt filmu no šāgada Toronto festivāla programmas, No Man Beyond this Point, par vīriešu izmiršanu un to, kā sievietes pārņem varu pār pasauli. Tas bija vienreizēji. Zinātniskās fantastikas pseidodokumentālā filma, patiesi laba.
Zara: - Mocumentary – tā ir jaunā mode.
Kirsi: - Un tad vēl paliek jautājums, vai jums ir skatītājs šāda veida filmām; kāda ir kinoteātru apmeklējuma aina šeit, un to mēs nezinām. Tādēļ, ka jums jābalsta sava izvēle uz to, kas notiek šeit kinematogrāfiski.
Sonora: - Mūsu skatītājs ir ļoti pieredzējis un zinošs. Veidojot retrospektīvu In Kino Veritas, vēlējāmies parādīt dažādus veidus, kā dokumentēta īstenība; tas var būt gan dokumentālais kino, gan arī spēles kino, veidots ar dokumentālā kino līdzekļiem. Un, piemēram, Vienas vasaras hronika bija ļoti labi apmeklēta. Un tā nebija nejaušība – skatītāji zina, uz ko viņi nāk, un zina jau iepriekš. Mums Rīgā ir patiesi brīnišķīga auditorija, bet jā, mūsu uzdevums ir pēc iespējas precīzāk nodot vēstījumu, komunicēt, ka rādīsim tādas un tādas filmas. Šogad ieguldījām vairāk darba komunikācijā ar skatītāju, skaidrojot programmu, vēstot par to iespējami skaidri, un tas arī nes rezultātus.
Šāda pseidodokumentālā kino programma manā skatījumā būtu loģisks In Kino Veritas programmas turpinājums, jo esam atskatījušies uz atsevišķām tendencēm, strāvojumiem dokumentālā kino vēsturē, un šobrīd varam runāt jau par mūsdienu ainu - dokumentālais, ne-dokumentālais kino, vai arī to abu pārklāšanās, man šī tēma šķiet ļoti saistoša un aktuāla.
Kirsi: - Starp citu, tā latviešu filma [Četri balti krekli] no 1967. gada bija brīnišķīga. Tas bija lieliski, un tāpat lieliski bija redzēt ne tikai mūsdienu latviešu kino, bet arī ko tādu. Tas bija tiešām jauki! Un tāpat ļoti jauki redzēt šos ļaudis ierodamies uz seansu. Un tas nekas, ka mēs vairāk kā stundu klausījāmies runas latviešu valodā. Laika bija pietiekami.
Jānis: - Vai bija tik ilgi? Viņa runa bija tik gara? [Red. piezīme – filma Četri balti krekli tika demonstrēta, atzīmējot faktu, ka Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā saņēma filmas operators Miks Zvirbulis.]
Kirsi: - Nē, bet katrs apsveicējs vēlējās ko pateikt un novēlēt. Tomēr šī filma bija apbrīnojama izvēle, kas bagātināja manu festivālu, pavisam noteikti. Man gan būtu patikusi diskusija pēc filmas - kā tā tapa, kā tika uzņemta sabiedrībā, īpaši atsaucoties uz tās vēstījumu. Jo man grūti saprast visas šīs nianses, nākot no citas valsts. Tieši šo nianšu dēļ es būtu vēlējusies uzzināt, kā režisoram bija iespējams uzņemt šādu filmu.
Jānis: - Nebija iespējams. Četri balti krekli pirmoreiz tika demonstrēti astoņdesmito gadu nogalē, bet pēc pabeigšanas filma nonāca uz plaukta.
Sonora: - Man prieks dzirdēt jūsu viedokļus, un tāpat priecājos dzirdēt apstiprinājumu vairākām savām šaubām un pārliecībām.
Mariete: - Tu zini, ka vienmēr, varbūt ne vienmēr, bet ļoti bieži programma ir kompromiss, un ne vienmēr iespējams iegūt vēlamo, tā ir kā puzle, kā kolāža.
Jānis: - Jā, bet dažreiz jābūt nelokāmam, veidojot konkursa programmu. Protams, tas paredz garāku sagatavošanās posmu, noteikti. Tāpat, es domāju, ir vērts pārņemt labāko no Arsenāla pieredzes, veidojot pēc iespējas eklektiskas programmas. Izmanto savus personiskos, subjektīvos vērtēšanas principus, tas strādā. Tieši tas, manuprāt, ir interesanti. Filmas, kas ir tā vērtas. Tām nav obligāti jābūt Venēcijā, Kannās, vai Berlīnē augsti novērtētām, bet sevišķām – tādām, kas ir īstās tieši tavā skatījumā. Protams, Arsenāla atlasē bija arī filmas, kas bija pilnīgs mēsls, bet tas ir okei! Tā ir daļa no bezkompromisa pieejas.
Bija ļoti dīvaini žūrijas obligātajos seansos redzēt ārkārtīgi lielu atšķirību apmeklējuma ziņā. Un es nekādi nespēju saprast, kāpēc, piemēram, uz animācijas filmu Burvju kalns bija atnākuši tikai pieci skatītāji, lai gan tā ir filma, kam ir pa spēkam piesaistīt plašāku auditoriju. Bet uz dažām citām filmām turpretī tik daudz skatītāju.
Mariete: - Es domāju, tādas filmas, kā piemēram, Valsis ar Baširu skatītāji atsaucīgi uzņēma tikai pāris valstīs. Šī animētā dokumentālā filma, vai kā lai to sauc.. es domāju, dokumentālajam kino jau tā ir mazāka auditorija, nekā spēlfilmām, un animācijai tā ir vēl mazāka, fokusētāka.
Jānis: - Jā, tiesa, bet te ir tik daudz hipsteru, stilīgu cilvēku Rīgā, kuri cenšas sekot tendencēm, un skatīties dažādu interesantu kino. Izmantojot pareizu komunikāciju, es domāju, šī filma būtu varējusi savākt plašāku auditoriju.
Mariete: - Šī filma ir mazliet jau kā mākslas darbs, tajā izmantotas vairākas animācijas tehnikas, koncepcijas, tā bija ļoti interesanta, patiesībā, bet, iespējams, tā vairāk iederētos citādā kontekstā, ne kinofestivālā, neesmu droša. Bet tā noteikti būtu kā īpaši jāreklamē, kādai konkrētai auditorijai.
Jānis: - Jā, jā, precīzi, tur jau ir arī citi aspekti, ne tikai animācija- Afganistāna, vēsture, šie lielie jautājumi, kas ir pamatā stāstam, kas var būt vēl saistošāk, pat, ja tas viss ir vērsts nepareizā virzienā. Tas tik un tā ir interesanti. Bet tomēr – pieci cilvēki kinozālē, es nesaprotu.
Sonora: - Es tā arī pilnībā nespēju iepriekš paredzēt, kura tad būs TĀ FILMA.
Jānis: - Bet ir sajūtams sabiedrības noskaņojums, apkārt klīst runas, var just to „buzz”. Par Omāru, piemēram, vai par Saula dēlu – “O, tā ir filma, kas noteikti jāredz!”
Sonora: - Es biju patiesi pārsteigta par Saula dēla labo apmeklējumu.
Santa: - Tas jau bija Kannu dēļ.
Sonora: - Burvju kalns savukārt saņēma balvu Karlovi Vari kinofestivālā.
Jānis: - Galveno balvu?
Santa: - Nē, žūrijas balvu.
Jānis: - Bet tik un tā! Okei, tas nav tik prestiži, tomēr Karlovi Vari.
Mariete: - Bet tā ir! Vācijā visi vēlas doties uz Kannām vai Venēciju. Karlovi Vari ir...
Jānis: - Karlovi Vari ir pēdējā izvēle, līdztekus Maskavai.
Kirsi: - Maskava patiesībā pat neeksistē šajā sarakstā. Bet es gribu jautāt, kā šeit klājas Ziemeļvalstu filmām, vai tām šeit ir savs skatītājs?
Sonora: - Jā, noteikti. Tā jau ir tradīcija. Manuprāt, publika Rīgā jau zina, ko gaidīt no Ziemeļvalstu kino, viņiem patīk šī estētika un drūmais humors, tas ir kaut kas tuvs un saprotams. Un, jo drūmāks, jo labāk. Piemēram, uz islandiešu kino nāks vienmēr, šīs filmas nav pat īpaši jāreklamē, tām vienmēr būs skatītājs.
Jānis: - Tas ir kvalitātes zīmogs. Tā ir Islande.
Kirsi: - Šeit parādās arīdzan kontinuitātes spēks, ja jūs to darāt pareizi.
Sonora: - Agrāk viens no Arsenāla satelītpasākumiem bija Ziemeļvalstu filmu dienas.
Kirsi: - Tieši par to es runāju. Tā ir tradīcija, un tas ir paveikts tik labi no abām iesaistītajām pusēm – no jūsu puses un no Ziemeļvalstu kino institūtiem, ka tas strādā joprojām. Īstās filmas un pareizais darbs ar medijiem. Tas ir redzams. Vispirms es pabrīnījos - hm, Latvijā, Ziemeļvalstu filmas, kas, pie velna? Kurš gan vēlētos tās redzēt? Bet tad es atcerējos, protams, no saviem Somijas filmu fonda laikiem, ka mēs to darījām. Tikai man likās, ka šie laiki jau varētu būt pagājuši.
Santa: - Ziemeļvalstu filmas ir ļoti populāras arī Lietuvā.
Kirsi: - Arī Lietuvā?
Santa: - Varbūt tādēļ, ka Baltijas valstis vairāk izjūt piederību pie Ziemeļvalstīm, pie Ziemeļeiropas? Tās ir patiešām ļoti populāras.
Kirsi: - Patīkami to dzirdēt, labi, ka šeit mūsu filmas ir gaidītas. Paldies, šī bija ļoti interesanta un brīnišķīga pieredze, būt žūrijā šeit, Rīgā.
2016. gadā Riga IFF starptautiskā žūrija ir - Roberto Kueto no Sansebastianas kinofestivāla, Pjotrs Šepotiņņiks no Maskavas kinofestivāla, Eistens Ege no Hogesundas festivāla Norvēģijā, Kārels Kūrmā no Tallinas Black Nights un Helsinku DocPoint, un Dita Rietuma no Nacionālā Kino centra.
