Ar vienu no somu kino gada notikumiem – režisora J.P. Valkeapē filmu “Suņi nevalkā bikses / Dogs Don’t Wear Pants” (kopražojums ar Latvijas studiju Tasse Film) tiks atklāta nu jau par tradīciju kļuvusī Riga IFF programma „Nordic Highlights”. Kino Rakstos – īsi par programmu, īsi par filmu un saruna ar režisoru.
Ziemeļvalstu filmu programma Nordic Highlights RIGA IFF ietvaros ir 11 kino sveicieni no Dānijas, Islandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas, tik atšķirīgi un reizē radniecīgi. Programmā Somiju pārstāv arī Mīa Tervo, kuras filmas Aurora galvenā varone ir staigājošas nepatikšanas. Sasalušas nekurienes vidū Aurora, kas nespēj tikt galā pat ar savu dzīvi, saņem negaidītu bildinājumu no irāņa Dariana, patvēruma meklētāja. Līdztekus zviedru gaiši pesimistisko, eksistenciālo komēdiju meistara Roja Andersona Venēcijā apbalvotajai filmai Par bezgalīgo būs skatāma arī debitanta pilnmetrāžā Emīla Nesbija Hansena Mēs abi, mazliet huligānisks, dokumentāls vērojums par kāda mīlasstāsta izskaņu Kopenhāgenas vasarā. Uz RIGA IFF ekrāniem ar savu jaunāko filmu Balta, balta diena atgriežas Hlinurs Palmasons. Viņš nevar bez stihijām – visaptverošā migla, kura pēc sena islandiešu ticējuma ļauj sazināties ar aizgājējiem, filmā ietin visu maigā nebūtībā. Titullomā – pazīstamais islandiešu aktieris Ingvars Sigurdsons, kurš būs klāt arī filmas seansā.
Norvēģijas filmas šoreiz piedāvā trīs ceļojumus laikā – vērienīgā Ērika Poppes drāma Karaļa lēmums pievēršas kādam izšķirošam notikumam 1940. gada pavasarī,Vībekes Idsē krāšņajā filmā Sieviete lauva kādā Norvēģijas stacijas priekšnieka mājā piedzimst meitenīte, viscaur klāta ar matiem, savukārt Hansa Petera Molanda filmā Prom ārā zirgus zagt (Berlīnes Sudraba lācis par labāko operatora darbu) Stellana Skārsgārda varonis Trundspašā tūkstošgades mijā satiek vīru, kurš uzjundī 1948. gada vasaras atmiņas.
Gruzīnu zviedru režisors Levans Akins skatītāju iemīļotajā festivālu hitā Un tad mēs dejojām ir atļāvies apšaubīt gruzīnu patriarhālās dejas tradīcijas kanonus – šim solim par ierosmi kalpojis Tbilisi pieredzētais nežēlīgais uzbrukums praida gājienam. Niteša Andžāna ar krietnu fantāzijas devu bagātinātajā dokumentālajā filmā Sapņojot Murakami apskatītas visneredzamākās no radošajām profesijām – tulka attiecības ar autoru. Sapņo arī zviedru režisoru duets Jespers Kurlandskis un Frēdriks Venzels – pravietiskā vīzija Harismātiskā megafauna apmierinās visprasīgākos vizuālos estētus.
* * *
J.P. Valkeapē ir viens no starptautiski atzītākajiem un pazīstamākajiem somu režisoriem, viņa filmas – noteikti ne pašas ērtākās skatītājam, bet nelokāmas katra savā mākslinieciskajā iecerē – neiztrūkstoši tikušas pirmizrādītas A klases festivālos. Valkeapē debijas filma Viesis / Muukalainen (2008) pirmizrādi piedzīvoja Venēcijā, nākamā – Viņi ir izbēguši / He ovat paenneet (2014) – Venēcijā un Toronto, bet viņa trešā filma, Latvijas un Somijas kopprodukcija Suņi nevalkā bikses / Koirat eivät käytä housuja (2019) – šāgada maijā, Kannu kinofestivāla konkursā Quinzaine des Réalisateurs / Director’s Fortnight.
Ar J.P. Valkeapē Latvijas skatītāji ir pazīstami jau kopš 2009. gada, kad Ziemeļvalstu filmu dienās tika izrādīts Viesis, bet skarbais pieaugšanas stāsts Viņi ir izbēguši jau bija daļa no otrā Rīgas Starptautiskā kino festivāla Ziemeļvalstu filmu skates. Šoruden Nordic Highlights programmu atklās filma Suņi nevalkā bikses, kurā atbalsojas tēmas un stilistika, pazīstamas jau no abām iepriekšējām Valkeapē filmām.
Izsmalcināta kadra estētika, izaicinoši, brīžiem vardarbīgi vai sociopātiski personāži, kuriem grūti iekļauties sabiedrībā, kliedzoša vientulība un ļaunu vēstošas nojautas ir klasiskais viņa filmveides scenārijs.
Šobrīd režisors kopā ar somu rakstnieku Kari Hotakainenu, kuru Somijā pazīst pēc viņa humoristiskajiem stāstiem par cilvēces neveiksmēm, strādā pie krimināldrāmas scenārija, dodoties žanra kino virzienā.
Savā jaunākajā filmā Suņi nevalkā bikses režisors Valkeapē, kas pats ir žanra kino cienītājs un Night Visions filmu festivāla fans, izspēlējis pārsteiguma kārti, radot sado-mazo estētikā ieturētu jūtīgu un trauslu stāstu par zaudējuma sāpēm, kurā ievijas arī pa kādai ļoti tumšai humora notij.
Kruazeta bulvārī, uz Skandināvu terases, pāris stundas pēc filmas Suņi nevalkā bikses rīta pirmizrādes, notika šī intervija, kuras ietvaros runājām par režisora jaunāko filmu – tā nav ne par suņiem, ne biksēm, bet gan kāda ārsta centieniem samierināties ar sievas traģisko nāvi, iepazīstot savas sāpju un izturības robežas sado-mazo sesijās.
Pavisam negaidīti mēnesi vēlāk mēs satikāmies vēlreiz – braucot vienā auto no Rovaniemi lidostas uz Sodankili, uz Pusnakts saules festivālu, kur milzīgā cirka teltī notika filmas Suņi nevalkā bikses Somijas pirmizrāde. Brauciena laikā kļuva skaidrs, ka Valkeapē ir ne tikai spilgts autorkino režisors, bet arī sinefils, kura kino zināšanas ir ārkārtīgi plašas.
Sonora Broka: - Vai Juhana Lummes scenārijs jūs uzrunāja jau uzreiz, vai arī pagāja kāds laiks, lai jūs ar to saslēgtos?
J.P. Valkeapē: - Piecus gadus atpakaļ Toronto notika manas iepriekšējās filmas Viņi ir izbēguši pirmizrāde, un man bija tāda kā “ko darām tālāk” tikšanās ar filmas producentu Aleksi Bardiju. Viņš teica, ka esot kāds scenārijs, pie kura attīstīšanas tiek strādāts jau gadiem, un izstāstīja man šo stāstu. Kad dzirdēju par filmas ideju, es jau uzreiz sāku prātā vizualizēt dažādas scenārija epizodes. Stāsts mani uzreiz aizķēra, bet tad sāku neatkarīgi darboties pie savas versijas par to. Man bija daudz kas jāizpēta, jo, izņemot kādas virspusējas lietas, es neko nezināju par sado-mazo pasauli. Runājot par tēliem – arī pirmajā scenārija versijā bija meita, tēvs, bargā pavēlniece un māte, kas parādās vien vīzijās. Bet tēvs strādāja par skolotāju, un arī kopumā tā bija pavisam cita pasaule.
Man, iedvesmojoties no šī izejas punkta, bija jāatrod pašam savs stāsts. Es veicu diezgan padziļinātu SM pasaules izpēti, tikos ar profesionālām pavēlniecēm, vēroju sesijas un izzināju pats savas emocijas. SM ainas es uzrakstīju jau pirms tam, kad biju saticies ar pavēlnieci un redzējis viņas vadītās sesijas. Vienkārši - jautājot pats sev, kā es reaģētu šādās situācijās, ko darītu, iedomājoties sevi pavēlnieces vietā. Bet jā, lielākoties visā filmas uzņemšanas laikā es pētīju pats sevi un savu pagātnes pieredzi.
Pēdējos divpadsmit vai trīspadsmit gadus es esmu cīnījies ar depresiju un labi pazinu to bezdibeni, no kura jāuzceļas filmas galvenajam varonim Juham. Tās bija pārdomas pašam par sevi. Kur esmu nonācis, un ko man ar sevi iesākt.
Kāda ir galvenā nozīme šīm sasiešanas un žņaugšanas spēlēm? Tas ir kas vairāk, nekā paņēmiens, lai Juha redzētu mierinošās halucinācijas un vīzijas? Uzreiz pēc filmas jūs minējāt, ka šo sadomazohistisko sesiju laikā cilvēki jūtas tik bezpalīdzīgi, kā tikko piedzimuši.
Tas jāizlemj pašam skatītājam. Filmā ir Juha un viņa vīzijas, bet tur ir arī Mona, tāpēc kino skatītājiem pašiem jānonāk pie versijas, ko viņi abi no šīm sesijām iegūst.
Mona, pavēlniece, ir ļoti interesants personāžs, jo viņa atšķiras no mūsu tradicionālā priekšstata par “bargajām kundzēm”. Mona ir ļoti ievainojama un trausla, dažās situācijās pat, iespējams, rīkojas visai neprofesionāli.
Jā, viņa ir cilvēks! (Smejas.)
Kādēļ jūs filmā neattīstāt vairāk Monas līniju, viņas personību, pagātni?
Strādājot pie sižeta līnijas, kas bija saistīta ar Monu, pats būtiskākais bija izvairīties no tā, lai viņa neaizēnotu Juhas līniju, kas ir stāsta centrā.
Jāatrod īstais līdzsvars. Ja ielieku vienā sižeta līnijā kaut ko vairāk, tas rada citu jēgas ķēdīti, bet būtiski ir nenovirzīties no tēmas.
Tāpat personāžu attīstībā – būtiski nezaudēt fokusu uz Juhas pieredzi, vienlaikus saglabājot Monu, jo viņa ir neatņemama šīs pieredzes daļa. Mona te nevar būt tikai viņa spogulis, viņai jāpiemīt arī kaut kam savam. Monas tēlu radīt bija sasodīti grūti. Lai tas nebūtu tikai tēls un spogulis, bet tajā būtu arī mazas spraugas, caur kurām skatītājs varētu ieraudzīt kaut ko ārpus sadomazohistiskās scenārija līnijas.
Aktieri Peku Strangu mēs pazīstam jau no filmas Tom of Finland. Vai tieši tā iedvesmoja jūs izvēlēties viņu arī savas filmas galvenajai lomai?
Jā, es skatījos Tom of Finland mājās, uz lielā ekrāna, un aizdomājos par tās stāstu un Stranga atveidoto personāžu, kurš lielākoties visu izdzīvoja iekšēji, neizrādot. Visi lielākie notikumi un pārmaiņas notika viņa prātā. Ārēji tas bija visai dzīvespriecīgs tēls, bet zem šī virsējā slāņa slēpjas tik daudz kas, ko nodod tikai skatiens un nelieli žesti. Man tā šķita tik izcila aktierspēle, turklāt šīs īpašības bija nepieciešamas arī manas filmas varonim, lai radītu to panikas un apjukuma stāvokli, kurš ir skatītājam pamanāms, nolasāms, tomēr nav uzkrītošs. Nospriedu, ka Strangs būtu ideāls Juhas lomai.
Skatoties filmu, rodas iespaids, ka jūs esat veicis diezgan nopietnu BDSM pasaules izpēti. Vai iespējams teikt, ka šīs pakļaušanas un pakļaušanās spēles ir sava veida laikmetīga psiholoģiska prakse, terapija iesaistītajiem?
Varbūt, no dažiem aspektiem. Tomēr es neteiktu, ka tā ir tikai terapija. Jo tas ir arī sekss.
Un vēl kas... daži no šiem cilvēkiem neiet turp, lai gūtu erotisku baudu. Viņi to dara, lai tiktu pazemoti. Tās ir 30 minūtes pazemojuma – primitīvas, vai, pareizāk, primātiskas varas struktūras un lomas, tāpat arī mazohistiskās un sadistiskās iezīmes, kas piemīt mums visiem.
Mēs to pieredzam arī ikdienā. Negribu vispārināt, bet mēdz būt cilvēki vadošos amatos, līderi, kas apmeklē šīs sesijas, lai tiktu iepērti vai pazemoti. Tādēļ var teikt, ka šajā procesā ir arī zināma terapijas daļa. Es gan neesmu šīs jomas eksperts, tie ir vairāk mani novērojumi un secinājumi.
Bet personāžam jūsu filmā tas darbojas kā terapija?
Jā, tā tas ir.
Arī jūsu iepriekšējās filmās būtisku vietu ieņem atsvešinātība un vardarbība. Vai jūs šos elementus redzat kā svarīgus stāsta virzītājus?
Garlaicīgā atbildes versija būtu, ka tas ir kaut kas tāds, kas mani interesē. Piesaista mani, turklāt nav teikts, ka apzināti, lai gan es aptuveni saprotu, kādēļ. Šādas cilvēku attiecības ir ikdiena. Sāpināšana, lai iegūtu pieredzi. Varas spēles, pārspēka izmantošana.
Mani interesē arī tīri praktiskie filmēšanas aspekti, gatavošanās filmēšanai. Kā jūs sagatavojāt aktierus sadomazohistisko ainu filmēšanai, vai viņi tika tam apmācīti?
Manuprāt, mēs drīzāk strādājām pie tā, lai pieņemtu šīs lietas, nonāktu pie vienprātības, ka tā tas notiek arī īstenībā. Un, lai panāktu iekšēju pārliecību, ka mēs darām ko tādu, kas patiesi varētu notikt.
Bet pēdējā sesija, ko mēs gājām novērot, bija saistīta ar sasiešanu, un tur viss nogāja greizi. Pakļautajam sesijas dalībniekam, kurš bija sasiets no galvas līdz kājām un ar plastmasas apsēju ap galvu, sākās spēcīgi muskuļu krampji. Tajā brīdī pavēlniece zibenīgi bija ārā no lomas. Panika un rūpes, kas valdīja visapkārt, kailums un bezpalīdzība – tobrīd mēs sapratām, ka esam ieguvuši visu, kas nepieciešams filmai.
Pieredzētais patiesi palīdzēja mums apjaust visa notiekošā neaizsargātību un trauslumu. Turklāt tas bija ļoti noderīgi, veidojot filmā epizodi, kur sesijas laikā viss nenotiek, kā plānots.
Filmēšanā, kas notika Rīgā, bija iesaistīti ne tikai aktieri, bet arī BDSM kopienas dalībnieki?
Jā, filmēšanā bija iesaistīta Rīgas sadomazohistu kopiena un masu skatu dalībnieki, arī vairāki cilvēki no filmēšanas grupas. Tas bija ļoti interesants process – kā nekļūdīties dalībnieku izvēlē. Mums bija konsultants no Rīgas, austrālietis Flame. Viņš palīdzēja filmēšanā, izpildīja visas sasiešanas, sniedza mums konsultācijas, kā iekārtot filmēšanas laukumu tā, lai tā izskatītos autentiski, tieši kā šajos klubos.
Krista Kosonena, aktrise, kas atveido Monu, pēc filmas teica, ka visas ainas bijušas ļoti detalizēti izplānotas. Vai jūs uzskatāt, ka skrupuloza izplānošana ir labāks veids, kā strādāt pie filmas, nekā improvizācija?
Mēs diezgan daudz filmā improvizējām. Tomēr bija vairāki iemesli, kādēļ es izstrādāju kompozīciju burtiski katram plānam, kadram, katrai montāžas vietai, lai filmēšanas grupa to varētu izlasīt teju kā komiksu. Visiem vajadzēja zināt, kāda ir attēlu rindas secība, jo tur bija daudz sliežu kadru / sekošanas plānu (tracking shots) kur aktieri ir vadošais kadra elements.
Mums nebija daudz filmēšanas vietu, tādēļ es centos variēt, izmantot vienu dekorāciju, cik vien plaši iespējams. Viens no iemesliem – es nezināju, ko sagaidīt, kā izvērtīsies filmēšana, cik grūta tā būs, un es būtu ienīdis tādu filmēšanas laukumu, kurā valdītu sasteigta un pārlieku stresaina atmosfēra.
Tāpat es gribēju ar Latvijas filmēšanas komandu komunicēt, cik vien skaidri iespējams. Es nevarēju to visu uzrakstīt latviski, un, pat ja tas būtu paveikts perfektā latviešu valodā, šīs lietas būtu grūti izteikt vārdos. Tādēļ attēli, vizualizācija, manuprāt, ir vieglākais ceļš. Lai visa komanda, tos apskatot, teiktu – ok, šodien mums jāizdara tas.
Suņi nevalkā bikses ir mana trešā filma, un es esmu sācis visaugstāk vērtēt laiku, arī aktieru laiku, kas viņiem nepieciešams, lai spētu izpildīt savu lomu labi. Lai aktieru rīcībā būtu laiks, kurā mierpilni iespējams izdarīt iecerēto, lai mums nenākas apstāties pēc trešā dubla un nav jāsaka – nu labi, tas ir tas, kas mums ir, un ar to jābūt mierā, vairāk nav laika...
Kaut gan patiesībā mums šīs filmas laikā bija ļoti maz dublu, iekštelpās varbūt viens līdz trīs, un mans latviešu asistents un montāžas režisore, ko pirmoreiz sastapu tikai šeit, Latvijā, visu laiku mudināja – Jīpē, nu aiziet, uzņem vēl otro dubli, tev tiešām vajadzētu uzņemt vēl vienu dubli!
Gan aktieri, gan visi pārējie bija tik sagatavojušies un fokusējušies filmēšanai, ka jāsaka – Latvijas komanda bija labākā, ar kādu esmu strādājis. Tā bija ambicioza, diezgan jauneklīga komanda, es jutos ļoti droši šeit, un uzņemšanas process bija viegls. Viss, kas bija pirms tam – tā bija elle, bet pati uzņemšana bija brīnišķīga pieredze.
Jūs esat minējis Billiju Vailderu kā režisoru, kas iespaidojis to, kā jūs domājat par kino, bet vai varat nosaukt kādu jums būtisku režisoru arī no ziemeļvalstīm?
Tas būtu Rauni Molbergs, somu režisors, kura karjera sasniedza augstākās virsotnes septiņdesmitajos un astoņdesmitajos. Viņa filma Zeme ir grēkpilna dziesma / The Earth is a Sinfull Song / Maa on syntinen laulu (1973), man šķiet, tika izrādīta Kannās, iespējams, sadaļā Un Certain Regard. Arī Molberga Nezināmais kareivis / Unknown Soldier / Tuntematon sotilas (1985) bija iekļauts Un Certain regard. Šīs filmas man bija būtiskas studiju laikā, es tās atklāju, un skatījos atkārtoti. Tā kā mūsu kino pasniedzējs bija atstājis tās ārpus lekciju kursa, man tās patika jo īpaši.
Tāpat jāmin Rojs Andersons, īpaši viņa filma Zviedru mīlas stāsts / Swedish Love story (1970). Tas ir kas līdzīgs Renuāra Spēles noteikumiem, bet zviedru kontekstā. Man ļoti patika arī Bergmans, pirms gada es vēlreiz noskatījos Personu (1966) un biju šokēts, cik ļoti moderna šī filma ir joprojām.
Filma Suņi nevalkā bikses programmas Nordic Highlights atklāšanā – piektdien, 18. oktobrī, 19:00 Splendid Palace Lielajā zālē
