2015. gadā tolaik vēl pilnīgi nezināmā ungāru režisora Lāslo Nemeša pirmā pilnmetrāžas filma, holokausta drāma “Saula dēls” tika iekļauta Kannu festivāla galvenajā konkursa programmā. Ar otro filmu „Saulriets” režisors nostiprina pārliecību, ka viņam izdevies pietuvoties kādiem līdz šim neatklātiem kino veidošanas noslēpumiem un piedāvāt skatītājam pavisam jauna veida kinopieredzi.
Režisora pirmās filmas nokļūšana paša prestižākā festivāla pašā prestižākajā skatē pats par sevi jau ir izcils sasniegums, kas praktiski garantē, ka filma tiks pamanīta, par to rakstīs kritiķi, un, iespējams, tā pat tiks izrādīta kinoteātros. Tomēr tas vēl nebija viss. Filma Saula dēls / Saul fia turklāt vēl ieguva otro nozīmīgāko Kannu festivāla balvu Grand Prix, un nākamā gada sākumā saņēma gan Zelta Globusu, gan Oskaru kā labākā filma svešvalodā. Runājot par izrādīšanu kinoteātros – Saula dēls ne tikai tika izplatīts visā pasaulē, bet arī atnesa šīs filmas producentiem krietnu peļņu, kas ar tā sauktajām festivālu filmām gadās ļoti reti.
Pēc tik milzīgiem pirmās filmas panākumiem režisora Lāslo Nemeša otrā pilnmetrāžas filma Saulriets / Sunset (2018) tika gaidīta ne tikai ar lielu nepacietību, bet arī ar pamatīgu skepsi.
Varētu pat teikt, kritiķi jau trina nažus pirms filmas parādīšanās atklātībā šāgada Venēcijas kinofestivāla konkursa programmā.
Ar to, ka filma pēc panākumiem nokļūst pastiprinātas kritiķu uzmanības zonā, protams, jārēķinās ikvienam režisoram. Nemeša gadījums gan vēl ir īpašs ar to, ka savā pirmajā darbā režisors bija izvēlējies neparastu un līdz tam vēl neizmantotu stilistisku paņēmienu galvenā varoņa subjektīvās pieredzes pārnešanai uz kino ekrāna, proti – pastāvīgu protagonista tuvplānu un subjektīvās perspektīvas izmantošanu.
Šis paņēmiens bieži tika piesaukts kā filmas Saula dēls panākumu galvenā atslēga, jo palīdzēja pārnest uz ekrāna holokausta šausminošo pieredzi ar kinomākslā reti redzētu spēku. Līdz ar to otrajai filmai vajadzēja atbildēt arī uz jautājumu – vai režisors izvēlēsies izmantot to pašu paņēmienu arī Saulrietā? Ja jā, tad kā tas darbosies stāstā ar potenciāli krietni vien mazāku emocionālo piesātinājumu? Bet ja nē, tad kā režisors iztiks bez šī jau pārbaudītā ieroča? Vai lietos kādu citu stilistisku triku, vai varbūt šoreiz izmantos konvencionālākus kino veidošanas paņēmienus?
Lai arī Lāslo Nemešs tiešām izmanto to pašu paņēmienu arī filmā Saulriets un līdz ar to riskē tikt samalts kritikas dzirnavās par sevis kopēšanu, rezultāts ir ļoti atšķirīgs no filmas Saula dēls.
Jaunajā darbā režisoram ir izdevies citādā veidā izmantot iepriekšējā filmā aprobēto paņēmienu, līdz ar to visai uzskatāmi parādot, ka šī klaustrofobiskā tuvība ar protagonistu slēpj sevī līdz šim nebūt ne līdz galam izzinātu kinematogrāfisko potenciālu, kas filmā Saula dēls, pat neskatoties uz tās jaudu un gluži vai fizisku iedarbību uz skatītāju, atklājās tikai daļēji.
Filmas Saulriets darbība norisinās kaut kad pavisam neilgi pirms 1. Pasaules kara, un tās centrā ir jauna sieviete, vārdā Īrisa Leitere, kas atgriezusies Budapeštā no Triestes, lai mēģinātu dabūt darbu kādā izsmalcinātā cepuru veikalā (tas kādreiz piederējis viņas vecākiem un joprojām saglabājis nosaukumu Leiter). Pakāpeniski atklājas arvien jaunas un jaunas informācijas drumstalas, kas režisoram ļauj radīt noslēpumainu un sirreālu pirmskara Austroungārijas lielpilsētas vides portretu.
Tomēr šajā gadījumā būtiskākais ir nevis tas, kas tieši tiek pateikts, bet gan – kā tas tiek izdarīts. Skatītājs tiek burtiski sakausēts kopā ar filmas galveno varoni, viņam tiek atņemta privileģētā, labi informētā novērotāja pozīcija, un kopā ar protagonisti viņš ir spiests maldīties pa neziņas un nedrošības labirintiem izmisīgos mēģinājumos atšķetināt pagātnes noslēpumus un ieraudzīt tagadnē (t.i., uz ekrāna notiekošajā) kādu apslēptu cēloņsakarību virteni. Skatītājs kopā ar Īrisu Leiteri atrodas pastāvīgā neziņā par apkārt notiekošo, jo noslēpums ir ne tikai apkārtējā pasaule, bet arī pati Īrisa Leitere; mēs par viņu neuzzinām praktiski neko, izņemot dažus biogrāfiskus faktus. Viņa ir kā tabula rasa, kas piepildās ar saturu tikai ar skatītāja palīdzību.
Rezultātā Saulrietā Lāslo Nemešam izdodas radīt no filmas Saula dēls krietni atšķirīgu ekrāna telpu, kur nav ne miņas no vēsturiskās atpazīstamības un līdz ar to stabilitātes, ko spēj sniegt notikumu dokumentalitāte. Saula dēla iracionalitāte bija pamatota ar Aušvicas ārprātu, turpretī Saulrieta iracionalitātei nav nekāda precīzi nosakāma pamatojuma un var tikai, tā teikt, post factum attiecināt to uz laikmeta neprātu, kas neilgi pēc filmā attēlotajiem notikumiem iegrūda pasauli kara trakumā.
Nav šaubu, ka tieši to arī ir vēlējies pateikt filmas režisors, un tas uzskatāmi, varbūt pat pārāk, tiek ilustrēts ar filmas pēdējā kadra palīdzību. Lai arī filmas Saulriets saikne ar racionāli strukturētu realitāti ir visai nosacīta – filmas beigu daļa vispār atgādina sirreālu fantāziju, līdz ar to jebkādiem filmas saturā balstītiem vispārinājumiem trūkst stabila pamata –, tā tomēr atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Tiesa, nevis kā noteikta laikmeta portretējums vai kā metafora pirmskara trakumam, bet gan kā jaudīgs kinematogrāfisks piedzīvojums ar noslēpumainu atmosfēru un ļoti neparastu fenomenoloģisko pieredzi.
Varētu pat teikt, ka Saulrietā Lāslo Nemešam ar saviem formas meklējumiem ir izdevies atklāt noslēpumu, kā pārcelt uz kino ekrānu subjektīvo skatpunktu, – izdarīt to, kas savā laikā neizdevās autoriem, kuri mēģināja veidot filmas no varoņa subjektīvā skatpunkta (piemēram, Delmers Deivss ar Dark Passage (1947) un Roberts Montgomerijs ar Lady in the Lake (1947). Šīs filmas uzskatāmi pierādīja, ka, mehāniski aizstājot skatienu ar kinokameras lēcu, nav iespējams reproducēt cilvēka acīm raksturīgo periferālo nefokusu. Toties, kā to pierāda Lāslo Nemeša filmas, šo efektu ir iespējams veiksmīgi emulēt ar pastāvīgu kameras fokusu uz priekšplānā esošo galveno varoni, kas ļauj fona detaļām būt nefokusā.
Paradoksāli, bet šāda ļoti aptuvena subjektīvās perspektīvas simulācija kino formā darbojas daudz efektīgāk, nekā jebkādi mēģinājumi tiešā veidā mehāniski reproducēt cilvēka skatienu.
Periferālo nefokusu filmā Saulriets noteikti vajadzētu pieminēt arī citā sakarā. Nav noslēpums, ka vēsturiskas filmas izmaksā dārgi, jo nepieciešams reproducēt aizgājušo laiku eksterjerus un interjerus, tērpus un sadzīves priekšmetus.
Ja mērķis ir to izdarīt augstā līmenī, tad noteikti jādomā, ko iesākt ar sevišķi dārgajiem kopplāniem. Neierobežota budžeta apstākļos tā, protams, nav problēma, un arī filmai Saulriets budžets nebūt nav mazs – gandrīz 9 miljoni eiro –, tomēr par šādu naudu ir grūti uzbūvēt iespaidīgu 20. gadsimta sākuma lielpilsētas pasauli. Tieši šeit ļoti noder filmas pastāvīgi visai mazais asuma dziļums, kas saistīts ar biežu protagonistes tuvplānu izmantošanu un rezultējas izsmērētā fonā. Šis periferālais nefokuss ļauj filmas veidotājiem atsevišķas potenciāli ļoti dārgas epizodes uzfilmēt par daudz mazākiem līdzekļiem un visu mākslas departamenta enerģiju veltīt tam, lai fokusā esošie elementi izskatītos nevainojami.
Tas, cik daudz uzmanības šajā filmā pievērsts katrai detaļai, patiešām izraisa apbrīnu. Un līdz ar to nebūt neizbrīna fakts, ka filmas galvenās lomas atveidotāja Jūlija Jakaba tika izvēlēta no 10 000 pretendentēm. Interesanti, ka Jakaba, kura, starp citu, nemaz nav profesionāla aktrise, piedalījās arī filmā Saula dēls, tā kā Nemešam patiesībā nemaz tālu nenācās meklēt.
Lai arī atsevišķās filmas Saulriets recenzijās lasāma kritika par Jūlijas Jakabas aktierspēles ierobežoto amplitūdu, svarīgi tomēr paskatīties uz filmu kopumā un pieņemt tieši šādas aktierspēles nepieciešamību režisora dotā uzstādījuma ietvaros.
Filmā Saulriets psiholoģiski reālistiska galvenās varones aktierspēle būtu pilnīgi nevietā,
jo disonētu ar protagonistes psiholoģisko stāvokli – “iemesta pasaulē”, kā to mēdza aprakstīt vācu filosofs Martins Heidegers. Uzsvars ir nevis uz aktierspēli, bet esību kadrā. Varones pastāvīgi koncentrētās uzmanības izteiksme un savdabīgā seja, kas šķiet izcili atbilstoša 20. gadsimta sākuma pasaulei, ir būtiskas sastāvdaļas Nemeša smalki saaustajā mistērijā, kur uzmanīgs skatītājs noteikti ieraudzīs paralēles arī ar autoram tuvā amerikāņu režisora Deivida Linča darbiem.
Lai arī no malas filma Saulriets varbūt arī izskatās pēc skaista nieka un formālas rotaļas, vai, citiem vārdiem sakot, tikai “dūmi un spoguļi”, kā raksta Variety kritiķis Džejs Veisbergs, ļoti iespējams, ka šajā filmā tās režisoram ir izdevies pietuvoties kādiem līdz šim neatklātiem kino veidošanas noslēpumiem. Pieturēšanās pie vienas perspektīvas un atteikšanās no pastāvīgi mainīgā skatpunkta, kas līdz šim kinomākslā uzskatīts par paradigmatisku, ir rezultējusies fenomenoloģiski pavisam jauna veida kino pieredzē. Nav nemaz tik bieži tie gadījumi, kad apzināti vai neapzināti kādam režisoram izdodas ieiet iepriekš neizzinātā kinomākslas teritorijā. Kino cienītājiem šādas filmas noteikti nevajadzētu palaist garām.
Saulriets – piektdien, 26.10. / 21:30 un trešdien, 31.10. / 19:00 Splendid Palace Lielā zāle