Vidusjūras ierasti maigais klimats septiņdesmit otrā Kannu kinofestivāla viesus sagaida mazliet vēsāk. Taču 14. maija vakarā ar Džima Džārmuša filmu "Mirušie nemirst / The Dead Don't Die" atklātā kinofestivāla politiskā temperatūra mutuļo.
Šāgada žūrijas prezidents, meksikāņu režisors Alehandro Gonzaless Injaritu savā uzrunā festivāla atklāšanas ceremonijā izteica bažas par vēstures atkārtošanos, atsaucoties uz populisma un neiecietības pieaugumu pasaules sociopolitiskajos strāvojumos: «Esmu pilnīgi pret šobrīd notiekošo pasaulē, un ceru – kaut kas spēs apturēt šīs bīstamās tendences, kas var mūs pārcelt atpakaļ 1939. gadā...». Injaritu savā runā uzsvēra arī pasaules līderu ignoranci klimata jautājumos, politiķus pamatoti apsūdzot beletristikā, proti, par to, ka viņi neadekvāti interpretē zinātnes faktoloģiskos pierādījumus.
Žūrijas prezidenta runa kā cimds ar roku saderēja ar festivāla atklāšanas filmas tēmu. Džārmuša darbs — melnā komēdija ar saldsērīgu nolemtības sajūtu — ir komentārs par sabiedrības nevēlēšanos domāt, apsēstību ar patērēšanu un, gala beigās, arī par ignoranci pret klimata izmaiņām.
Tēmas aktualitāte, protams, ir trāpījums desmitniekā, taču bez aplinkiem — šī ir viena no Džārmuša vājākajām filmām.
Stāsts par zombiju uzliesmojumu kādā ASV mazpilsētā tiek skaidrots ar zemes ass nobīdēm, kuru ietekmē no kapiem laukā sāk rāpties atdzīvojušies miroņi. Viņi ne tikai truli klimst pa ielām, bet arī tenterē pakaļ lietām vai aktivitātēm, kas tiem bijušas tuvas dzīves laikā. Dažiem (piemēram, Igija Popa spēlētajam varonim) tā ir kafija, citam lēts šardonē baltvīns, vēl kādam — bezvadu internets.
Iespējams, šis viss izklausās pēc sulīgas komēdijas, taču kopaina ne tuvu nav tik rožaina, lai arī filmai Mirušie nemirst, protams, netrūkst savas harizmas — Džarmuša filmās vairākkārt spēlējušie aktieri Bils Murejs, Tilda Svintone, Ādams Draivers un Stīvs Bušemi nenoliedzami ir kolorīts pulciņš, katrs ar savām īpatnībām. Scenārijā ik pa laikam uzplaiksnī kāda asprātīgi ievīta kino- vai kultūratsauce, taču ilgi briestošais un dažbrīd pārspīlēti skaidrojošais stāsts ir idejiski patukšs un bieži maļas uz vietas. Brīžam pat pārņem neliela skaudība, jo pārņem aizdomas, ka režisors un aktieri lieliski izklaidējas, par skatītāju aizmirstot – filmas aktieri ik pa laikam izlec no savu tēlu atainošanas, tā vietā izspēlējot nelielas etīdes par sadarbību ar Džārmušu.
Mūsdienu mīti un teikas
Krietni vien dusmīgāks ir brazīliešu režisoru Klebera Mendonsas Filju un Žuliano Dornelisa jaunākais darbs Bacurau — filmā šis ir ciema nosaukums, taču portugāļu valodā tā saucot putnu, Amerikas lēli (ja pieņemam, ka interneta vārdnīca putnu sugu nosaukumus tulko ar ornitoloģisku precizitāti). Filju rokraksts ir spraigs un tajā nolasāmas pilsoniskas rūpes par Brazīlijas sabiedrību — abas šīs tēmas bija klātesošas arī viņa iepriekšējos darbos, Rīgā savulaik izrādītajā drāmā Kaimiņu trokšņi / Neighbouring Sounds (2012) un 2016. gada Kannu kinofestivāla konkursa programmā izrādītajā Ūdensvīrs / Aquarius.
Jaunā filma Bacurau ir, acīmredzot, izaugusi no abiem iepriekšējiem darbiem, mijiedarbojot klusa trillera elementus ar refleksiju par Brazīlijas sociālajām šķirām, īpaši pretnostatot trūcīgākos un priviliģētākos slāņus. Vēl viena Filju darbu iezīme ir īpaša bijība pret sieviešu tēliem — spēcīga galvenā varone aktrises Sonjas Bragas atainojumā bija Ūdensvīra virzītājspēks, savukārt Bacurau varoņu pulkā ir bezbailīga ārste (kuru arī spēlē Sonja Braga), bet arī citu sieviešu tēlu pienesums ir līdzvērtīgs vīriešu lomai.
Šis sižeta risinājums palīdz uzturēt naratīvu par ciema iedzīvotāju ciešajām attiecībām un solidāro līdzdarbošanos. Tā savukārt ļauj gan izpaust nostāju par pompoza, liekulīga politiķa priekšvēlēšanu solījumiem, gan izdzīvot, nokļūstot Rietumu tūristu barbarisko izklaižu gūstā.
Iepriekšējā teikuma nobeigums nav daiļrunīga metafora, bet Filju filmas kontekstā pavisam burtisks sižeta līnijas raksturojums – ciema iedzīvotājus kā tāda cilvēku safari iemītniekus cenšas noslaktēt neliela arogantu rietumnieku kompānija (aktiera Udo Kīra spēlētā vācieša Maikla vadībā), kas ir apsēsta ar ieročiem un svēti tic, ka baltās ādas krāsas dēļ ir pārāki par tumsnējiem ciema iedzīvotājiem.
Tūristu izdarības filmā svārstās no riebumu izraisošām rasisma runām līdz sadistiskai cilvēku medīšanai.
Šī grupiņa, kas visādi manipulē ar ciema iedzīvotājiem, atslēdzot gan elektrību, gan telekomunikācijas, ir spilgts simbols neo-koloniālismam, kas sabiedrības mazturīgākos slāņus uzskata nevis par cilvēkiem, bet gan traucēkļiem savu grandiozo plānu sasniegšanā.
Lai arī filmas vēstījums noris vairākus gadus tālā nākotnē, ciema iedzīvotāju revanšs un tā stāstījuma maniere atgādina sendienu teiksmas, kurās bieži vien attapība ļauj uzveikt lielāku, visaptverošu ļaunumu. Šī stāstījuma temps gan bieži ir neviendabīgs, taču, tuvojoties viducim, filmas spriedze gandrīz vai dzirksteļo, bet kinovaloda iegūst simboliskākas aprises un jaudīgu muzikālo papildinājumu.
Noguruši brīdināt
Ir pāragri šāgada programmu saukt par sociāli kaujiniecisku, taču šie kinodarbi un arī citi, ārpus festivāla skatāmi kino strāvojumi tomēr liecina, ka arī kinoveidotāji ir noguruši savu publiku vienkārši brīdināt par tagadējo politisko un vērtību krīzi pasaulē. Tāpat kā daudzi Rietumu sabiedrībā, arī daļa kino veidotāju ir dusmīgi par šobrīd pasaulē notiekošo; un dusmas ir likumsakarīga reakcija brīdī, kad cerības par racionāla dialoga iespēju ar politiķiem un pretēji domājošajiem ir bezkaisli noplakušas. Lai arī sociālā taisnības cīnītāja tēls šobrīd festivālu vidē tiek vairāk saistīts ar Berlīnes kinofestivālu, tomēr arī Kannu kinofestivālā pilsoniskās tēmas allaž (vismaz formālā līmenī) ir bijušas aktuālas.
Šajā kontekstā der atcerēties, ka Kannu kinofestivāls tika dibināts 1939. gadā, lai kalpotu kā neitrāls placdarms kino veidotājiem, pasargājot tos no politiskajiem spēkiem un to uztieptās cenzūras, oponējot (pasaulē vecākā) Venēcijas kinofestivāla politizācijai Musolīni fašistiskā režīma laikā. Sākoties Otrajam pasaules karam, iecerētā pirmā Kannu kinofestivāla norise tika atcelta un festivāls atsākās vien pēc kara, 1946. gadā.
Te arī mazliet sentimentāli jāpiebilst, ka neiecietība vai ksenofobija, strādājot filmu nozarē, šķiet gandrīz vai pretdabiska:
šogad festivālā ir pārstāvētas 39 (!) pasaules valstis un, atrodoties tik kompaktā vidē kā Kannas, ar ārvalstu kolēģiem sanāk bieži līdzdarboties. Un, jāsaka, tā arī ir daļa no Kannu kinofestivāla harizmas.
Lai vai kā — šāgada festivālā viss vēl tikai priekšā, arī Latvijai — Jura Kursieša režisētās un studijas Tasse Film producētās filmas Oļegs seanss festivālam līdzpastāvošajā sadaļā Director's Fortnight / Quinzaine de realisateurs 17. maija pēcpusdienā.
