KINO Raksti

Festivālu gada fināls Tallinā

06.12.2018

Sācies marta beigās ar Viļņas "Kino Pavasari", Baltijas kinoindustrijas gads uzņem straujus apgriezienus rudenī, uzmetot mutuli Rīgā un tad, novembra pašās beigās, akcentiem aizceļojot uz Igauniju – uz Tallinas “Melnajām naktīm”.

Baltijas kinofestivālu fokusu izkārtojums veido diezgan harmonisku ainavu – Kino Pavasaris lieliski orientējas Austrumeiropas kinematogrāfijās, Riga IFF un Scanorama lūkojas uz Ziemeļiem, savukārt Melnās naktis visplašāk piedāvā Tuvo un Tālo  austrumu kino, tāpat arī Latīņamerikas valstis. Filmas no šiem, mums ģeogrāfiski visai attālajiem reģioniem plaši pārstāvētas 22. Tallinas Melno nakšu kinofestivāla konkursos, ir arī saņēmušas žūrijas atzinību – šāgada festivāla labākā filma Klejojošā meitene / Wandering Girl ir Kolumbijas un Francijas kopprodukcija, savukārt labākais režisors un labākā aktrise nāk no Dienvidkorejas filmas Ziemas nakts / Winter Night.

Attiecībās noguruši

Žūrijas pamatojumā par balvu labākajam režisoram lasāms: “par attiecību sairšanas tēlojumu neticami poētiskā kino valodā, saglabājot formas atturību; par pārsteidzošas un ļoti oriģinālas pasaules radīšanu. Filma savij pagātni ar nākotni, sākumus un galus ārkārtīgi saistošā, daudzslāņainā, melanholiskā un vienlaikus baismīgā skatīšanās pieredzē, kur ikkatrs kinematogrāfiskās gramatikas elements, no operatora darba līdz mizanscēnai, saslēdzas absolūtā saskaņotībā, izsmalcinātībā un integritātē”.

Ziemas nakts ir lēnas iedarbības kino; žūrijas izceltā formas atturība attiecināma arī uz kadra estētiku, tempu, aktieru tēlojumu un operatora darbu. Ir skaidrs, ka pilnvērtīgi lasīt šo filmu man traucē kultūru un mentalitātes atšķirības, uzvedības kodi, etiķete, tomēr, klausoties interviju ar režisoru un lasot vairākas recenzijas, izdodas sakopot pietiekami daudz mozaīkas gabaliņu, lai saprastu, kādēļ šī ziemas blāvās gaismas pavadītā, nesteidzīgā filma par attiecībās nogurušu laulāto pāri paliek atmiņā joprojām.

Kadrs no filmas "Ziemas nakts"

Režisors  Vū Džin Čžans (Woo-jin Jang) ir samulsinājis kritiķus, uzņemot gandrīz identisku filmu savai iepriekšējai, 2016. gada filmai Rudens, rudens / Autumn, Autumn. Nākas vairākas reizes klausīties interviju, lai režisora stāstījumā notvertu abu filmu sižeta atšķirības.

Kadrs no filmas "Rudens, rudens" (2016)

2016. gada rudens filmā vecāks pāris pēc 30 kopdzīves gadiem dodas uz nelielu pilsētiņu, ar ko viņiem saistās romantiskas atmiņas. Abiem ir bijuši sānsoļi. 2018. gada ziemas filmā pāris pusmūžā arīdzan pēc 30 gadiem atgriežas nelielā pilsētiņā apmeklēt budistu templi un paliek viesu namā, kur aizsākušās viņu attiecības. Līdz ar pusmūža pāri pēdējo prāmi atpakaļ uz pilsētu nokavējuši arī divi jaunieši – kareivis un viņa draudzene, kuri tikpat labi uztverami arī kā filmas galvenie varoņi pirms trīsdesmit gadiem.

33 gadus vecais kino režisors pats bieži pavadījis brīvdienas Čhunčhonā; netālu no tās atrodas Čhonphjonsa templis, iecienīts tūrisma galamērķis. Gatavojoties filmai, viņš aptaujājis dažādu vecumu un ģimenes stāvokļu tūristus, cenšoties izprast pāru izjūtas pēc ilgstošas kopdzīves. Filmā Ziemas nakts aktieri ir apbrīnojami iejutušies režisora iecerē, teju fiziski attēlojot nepārvaramo nogurumu un apnikumu attiecībās, kas radījušas vairāk vilšanos, nekā piepildījumu.

Pāra vakariņās pieticīgajā viesu namā, kur tikai plēves siena ar lētiem rotājumiem šķir vakariņotājus no dzestrā vakara, statiskā kamera visu uzmanību koncentrē uz vakariņu galdu, kur sievu ar skumjo smaidu vairāk interesē mazie dažādo uzkodu un piedevu šķīvīši, bet vīru – dzēriens zaļganā stikla pudelē. Tomēr jau pēc pāris teikumiem abu strupais dialogs iegūst negaidītu raksturu – vīra jautājums ”vai tev ar mani garlaicīgi?” ir tikai pirmā signālraķete naktij, kurā pagātnes rēgi ielaužas pelēkajā realitātē. Viss te ir tik ikdienišķs, klišejisks un vienlaikus neticams – varbūt simbolisks, varbūt iedomāts. Ziemas naktij tiek prognozēts garš kino festivālu ceļš; tiesa gan, līdz izrādīšanai Latvijā tā var arī nenonākt, ņemot vērā visai atturīgo vietējo skatītāju interesi par Tālo Austrumu kino.

Pa pusei cilvēks, pa pusei dzīvnieks

Skatītāju un Ekumeniskās žūrijas balvu saņēma poļu režisora Adriāna Paneka filma Vilkatis / Werewolf – žūrijasprāt, “satricinošs žanra paraugs, kur vēstījums un medijs ir vienlīdz svarīgi, filma, kas nekādi necenšas manipulēt ar skatītāju, neskatoties uz sāpīgo un politiski jūtīgo tēmu. Vilkatis attēlo cilvēku dabu ekstrēmās situācijās, kur latīņu teiciens “ cilvēks cilvēkam vilks” vairs nav spēkā, to aizstāj lēnprātība, mīlestība un piedošana ienaidniekam”.

Adriana Paneka filma, kas pirmajā acu uzmetienā atgādina klasisku trilleri ar šausmu elementiem, pamazām kļūst tikpat divdabīga kā vilkatis. Filmas darbība norisinās 1945. gadā, kad no koncentrācijas nometnes atbrīvota bērnu grupa tiek nomitināta pamestā pils ēkā, kuru jau pavisam drīz atrod arī nometnes asinskārie sargu suņi. Iesprostoti ēkā bez pārtikas un ūdens, bērni redz suņus kā SS oficieru varbūtējo transformāciju jaunā, pārdabiskā veidolā, bet tikpat neparedzama ir arī viņu pašu – nometnes necilvēcīgajos apstākļos izdzīvojušo un uzaugušo psihe.

Kadrs no filmas "Vilkatis"

Intervijā festivālam Melnās naktis režisors Adrians Paneks uz jautājumu, kādēļ viņš izvēlējies strādāt tieši ar šo, filmās bieži redzēto un sarežģīto tematiku – Otro pasaules karu un holokaustu –, atbild, iestājoties par šausmu kino žanra stiprināšanu:
“Pirmām kārtām es domāju par žanru. Mani izbrīna tas, kāpēc atsevišķi kino žanri, piemēram, šausmu kino, nav nostiprinājušies vai arī nav gana attīstīti Eiropā. Iespējams, tāpēc, ka briesmoņi – vilkači un citi – šajās filmās nav gana ticami. Vienīgā situācija, kurā mēs varam noticēt kam tādam – cilvēkveidīgiem briesmoņiem –, jau pati par sevi ir šausmu situācija – karš, holokausts… Bet šī filma nav par holokaustu vai post-holokaustu. Nē, protams, ir, bet man vissaistošākais šķita kas cits. Eiropas kultūrā mēs vienmēr esam sev piedēvējuši dievišķu izcelsmi, bet tagad, mūsdienās, uztveram sevi kā daļu no dzīvnieku pasaules. To, manuprāt pastiprinājusi Otrā pasaules kara pieredze, kurā mēs zaudējām ilūzijas par sevi, par to, kas īsti esam. Tā ir ļoti laikmetīga tēma. Vilkača tēls, pa pusei cilvēks, pa pusei dzīvnieks, ir laba metafora šābrīža sabiedrībai.”

Šādu savu uzskatu režisors Adrians Paneks min vairākos avotos – pēc Otrā Pasaules kara cilvēce esot zaudējusi savu līdzšinējo identitāti, balstītu kultūrā un dievišķā izcelsmē, kas padara to pārāku par zvēriem; šobrīd cilvēce rīkojoties, dzīvniecisku instinktu vadīta. Arī filmā ārējais ienaidnieks – satrakotie zvēri, kas ielenkuši pili, – ir tikai viens ļaunuma aspekts. Ne velti filmas nosaukumā minēts vilkatis vienskaitlī. Lai gan bērnu pulciņš lēnām atgūstas no bara un izdzīvošanas instinkta diktētām, atbaidošām paražām, nepieciešamība pēc hierarhiskas struktūras ir spēcīga. Viens no jaunajiem zēniem, Vladeks, kura spēja uzjautrināt cietumsargus ļāva barakas bērniem palikt dzīviem, nespēj pieņemt jauno bezvaras realitāti; viņš pēta mežā bijušo varmāku līķus, kuru trūdēšanas process viņu gan atbaida, gan fascinē, un ar smīnu pieļauj kārtējo varmācību, kad pilī ierodas padomju kareivji.

Kadrs no filmas "Vilkatis"

Kinoziņu portālam Cineuropa Paneks stāsta, ka viņu neinteresē paņēmiens, kas raksturo turpat visu mūsdienu konvencionālo šausmu kino – jump scare jeb straujas montāžas izraisīti biedējoši efekti –, iedarbīgāka viņam šķiet neveiksmīga apstākļu sakritība, nelaimes, dabas katastrofas, kas organiski var pārvērst parastu situāciju šausmīgā.

Tāpat viņš piemin brāļu Grimmu pasakas, kurās vardarbība, slepkavības, seksuāla varmācība un kanibālisms bija ierasti sižeta motīvi – aizgūti no vācu zemnieku ikdienas realitātes, pasakās tie ieguva pārdabiskā dimensiju.

Filmā Vilkatis Paneks nav pilnībā izvairījies no tēmai raksturīgiem, klišejiskiem sižeta risinājumiem, tomēr neparastais skatījums, pielīdzinot visus zvēriem vai zvērēniem, vērš šo filmu ievērības cienīgā kino pieredzē ne tikai šausmu kino cienītāju vidū.

Industrijas kaislības

Tallinas kinofestivāls šogad pēc septiņu gadu pauzes atjaunoja Baltijas filmu konkursu, kura viduvējais seansu apmeklējums gan sagādājis vilšanos festivāla direktorei Tīnai Lokk. Konkursa galveno balvu saņēma Summer Survivors, lietuviešu filma, kas jau iepriekš bija izpelnījusies lielu uzmanību starptautiskajos medijos.

Festivāls pasniedza arī trīs balvas par mūža ieguldījumu – Ingmara Bergmana mūzai, norvēģu aktrisei Līvai Ulmanei, kura 16. decembrī svinēs jau astoņdesmito jubileju, un diviem Simtgades filmas Laika tilti varoņiem, dokumentālistiem Markam Sosāram un Ivaram Seleckim, kura filma Turpinājums tika izrādīta arī festivāla Baltijas filmu konkursā.

Ivars Seleckis, saņemot balvu par mūža ieguldījumu, kopā ar Tallinas festivāla direktori Tīnu Lokk un filmas "Turpinājums" producentiem Gintu Grūbi un Antru Gaili

Kā katru gadu, kinoskatītājiem palika apslēptas lielākās kaislības – norises festivāla izvērstās industrijas sadaļas Industry@Tallinn & Baltic Event ietvaros, kur tika prezentēti gan Baltijas, gan starptautiskie kinoprojekti, scenāriji un idejas, meklēti sadarbības partneri, festivāli un izplatītāji jau pabeigtām filmām. Pagājušajā gadā Baltijas projektu prezentācijas bija galvastiesu pārākas par starptautiskajām, bet šogad situācija bija izlīdzinājusies, acīmredzot pateicoties rūpīgai starptautisko projektu atlasei. Apbalvošanas ceremonijā laurus plūca vairāki somu projekti, no kuriem viens – režisora J. P. Valkeapē Dogs Don’t Wear Pants / Suņi nevalkā bikses top kopprodukcijā ar Latvijas filmu studiju Tasse Film.

Simtgades filmas "Laika tilti" komanda, centrā trīs režisori - Kristīne Briede, Marks Sosārs un Audrius Stonis

No starptautiskajiem projektiem žūrija īpaši izcēla Izraēlas projektu Zelta balsis, aizkustinošu un kolorītu stāstu ar ievērojamu potenciālās auditorijas apmēru visās postpadomju valstīs. Senioru pāris, kurš pie pirmās izdevības no brūkošās Padomju savienības pārceļas uz Izraēlu, – filmu dublāžas aktieri jeb Zelta balsis – darba meklējumos nonāk dažādās amizantās, arī pazemojošās situācijās, ko vieglāka nepadara nostaļģija.

Mūsu ziemeļu kaimiņš - Tallinas starptautiskais kino festivāls, vienīgais A klases festivāls reģionā -, ik gadu izrāda aptuveni 250 pilnmetrāžas un 300 īsfilmas, pulcē ap 1000 viesu un 160 žurnālistu, neskatoties uz neviesmīlīgajiem laika apstākļiem. Festivāla norises laiks, vēls novembris, ir kā radīts tam, lai pirms EFA, Zelta Globusu un Amerikas Kinoakadēmijas balvu sezonas vēl paspētu uz lielā ekrāna noskatīties  festivālos visskaļāk izskanējušās filmas.

“Melnās naktis”, atbilstoši ziemeļvalstu tradīcijai, ir harismātisku un enerģisku sieviešu rokās -

jau kopš festivāla dibināšanas, 1997. gada, to vada Tīna Loka, savukārt industrijas sadaļu Baltic Event, kas darbojās jau pirms Industry@Tallinn izveidošanas, vada Marge Līske, kādreizējā rīdziniece un Arsenāla komandas dalībniece.

Pirms pāris gadiem iegūtais A kategorijas festivāla statuss ir ne tikai gods, bet arī liels izaicinājums festivāla komandai - visām starptautiskā konkursa filmām te jāpiedzīvo pasaules vai starptautiskā pirmizrāde, tomēr programma ir pārliecinoša un sagādā arī patīkamus jaunatklājumus.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan