Netālu kaimiņos, Igaunijas pilsētā Tartu, kopš 2006. gada notiek kinofestivāls „Tartuff”, kurš jau nosaukumā licis visai drosmīgu un neparastu „žanra” un tematikas apzīmējumu – „Mīlestības filmu festivāls / Love Film Festival”.
Tartuff darbojas kā viens no Tallinas Melno nakšu festivāla satelītiem, un arī šogad tajā tika prezentēta dokumentālo un mākslas filmu programma, kur starp dažām klasiskām filmām (Grease (1978), Heat (1995)) lielākā daļa ir 2022. gada darbi. Šāgada programmas kurators Edvinas Pukšta tās atlasījis ar jūtamu mīlestību pret sirsnīgu, izjustu un skaudru kino un ļoti plašu interpretāciju par to, ko nozīmē mīlestība – tādu ierastu romantisku un heteronormatīvu mīlas stāstu šeit ir salīdzinoši maz un tie izskan vai nu ironiski, vai traģiski. Vienlaikus atslēgvārds “mīlestība” ļauj šīs filmas interpretēt dziļāk un iejūtīgāk, ar lielāku ticību varoņu spējai un vēlmei padarīt pasauli vai vismaz savu dzīvi labāku.
Visu melu māte / The Mother of All Lies
Sākšu ar, manuprāt, spilgtāko dokumentālo filmu izlasē: marokāņu režisores Asmē el Moudiras (Asmae el Moudir) filmu Visu melu māte / The Mother of All Lies (2023). Režisore jau filmā uzsver, ka ir nevis žurnāliste, bet režisore – un tas arī ir saprotams, jo šīs šķietami dokumentālās filmas pamatā faktiski nav dokumentu, tikai viena fotogrāfija, jo visus pārējos materiālus valdība masveidā iznīcinājusi. Līdz ar to Visu melu māte ir mēģinājums rekonstruēt traģiskus notikumus pēc izdzīvojušo atmiņām, vienlaikus gan saglabājot liecības par šiem notikumiem, gan arī, kopīgi rekonstruējot traumatisko pieredzi, atrast kopīgo un vienojošo starp nelielas ieliņas iedzīvotājiem.
Šie notikumi – 1981. gadā notikušais un nežēlīgi apspiestais “maizes streiks” Kasablankā – tiek rekonstruēti, izmantojot režisores ģimenes rūpīgi veidotas miniatūras: visa ieliņa, tās mājas un iedzīvotāji iegūst telpisku, krāsainu, izgaismotu (vai tumsā grimstošu) realitāti, uz kuras fona iespējams arī dot balsi šo māju dzīvajiem iemītniekiem. Šis mākslinieciskais paņēmiens rada brīnišķīgu, vietumis sirreālu dialogu ar pieredzēm un atmiņām, un jau ar to vien padara filmu skatīšanās vērtu. Bet realitāte – traumas atzīšanas un dziedēšanas mēģinājums – iegūst papildus slāņus, jo filmēšanas procesā notiek arī konfrontācija ar despotisko, paštaisno vecmāmuļu, kura allaž izmantojusi savu varu ģimenē, lai kontrolētu un bieži vien arī pazemotu visus pārējos. Viņa ir bijāta un ienīsta, bet, par spīti visam, arī mīlēta – tikai tā ir mīlestība, kurai jāizlaužas cauri gadiem ilgi krātam aizvainojumam un dusmām, arī pašas vecmāmuļas bruņām.
Šī konfrontācija veido filmas emocionālo mugurkaulu, izsaucot pārmaiņus žēlumu un bailes, dusmas uz visiem ģimenes locekļiem, kas šo situāciju ir klusēdami pacietuši. Filma atsedz arī vecmāmuļu pašu kā sarežģītu cilvēku, kurš, vērojot un kontrolējot citus, vienlaikus baidās ieraudzīt sevi. Viņai riebjas fotogrāfijas un viņa nav ļāvusi tās uzņemt vai turēt mājās; viņa iebilst pret to, kā tiek atainota miniatūrā (“Viņi mani ir izkropļojuši”, vecmāmuļa nikni paziņo. “Vai tad tā es izskatos?!”); viņa ar spieķi sadauza savu uz stikla zīmēto portretu. Nojaušama, bet nepateikta ir viņas pašas loma “maizes streika” sekās – kaimiņu apcietināšanā un nāvē.
Zilā maisiņa dzīve / Blue Bag Life
Atmiņas un piedošanas tēma – gan daudz skaudrākā skatījumā – pētīta arī Lielbritānijas režisoru Rebekas Loidas-Evansas (Rebecca Lloyd-Evans), Lisas Selbijas (Lisa Selby) un Aleksa Fraja (Alex Fry) filmā Zilā maisiņa dzīve / Blue Bag Life (2022). Tas ir stāsts par režisores un mākslinieces Lisas Selbijas mēģinājumiem uzzināt vairāk par savas mātes dzīvi, atrast iespēju piedot vai vismaz samierināties ar mātes prombūtni bērnībā un jaunībā, un caur to sakārtot arī savas attiecības ar dzīvi, atkarībām un mātišķību.
Filmas jēlmateriāls nāk no Instagram konta, kurā tiek vairākus gadu garumā izsekots līdzi Lisas pārdzīvojumiem gan mātes kontekstā, gan vienlaikus mīlošajās un disfunkcionālajās attiecībās ar draugu, veido sirdi plosošu un biedējošu stāstījumu spektrā no heroīna lietošanas baisākajiem aspektiem līdz naiva skaistuma pieredzes mirkļiem. Pa vidu ievīts arī stāsts par kaimiņu pusaudzi, kura pat nenojauš par Lisas eksistenci, bet veido meitas–mātes attēlus ar ekscentrisko Helēnu, kuru apbrīno un par kuru rūpējas. Tomēr varbūt vissāpīgākā šīs filmas caurviju tēma ir cerība un paļaušanās uz labāku dzīvi, lai gan skatītājam (iespējams, nepamatoti) var rasties sajūta, ka nekādas labākas dzīves te nebūs un ģimenes scenāriji arvien atkārtosies.
Patriks un valis / Patrick and the Whale
Pilnīgi citā tonalitātē un ritmā veidojas, manuprāt, otra spēcīgākā filma dokumentālo filmu sērijā – Austrijas režisora Marka Flečera (Mark Fletcher) režisētā Patriks un valis / Patrick and the Whale (2022), kas izseko nirēja Patrika Dikstras (Patrick Dykstra) attiecībām ar vairākiem vaļiem, precīzāk, vaļu mātītēm. Šķietami nepretenciozais, “dabas filmām” tipiskais uzstādījums – skaisti okeāna skati, informatīvās atkāpes par vaļu (patiesi interesanto) dzīvesveidu un to pētniecības izaicinājumiem – iegūst pilnīgi citu skanējumu, ja to skatās kā filmu par mīlestību un attiecībām.
Patrika stāstījumā par vaļiem un jo īpaši viņa refleksijā pēc veiksmīgiem vai neveiksmīgiem tikšanās mēģinājumiem vaļu lēdijas atklājas kā sarežģītas, fascinējošas personības, ar kurām iepazīties ir tikpat aizraujoši un svarīgi, bet arī neparedzami un nedroši, kā mēģināt svešā valstī bārā nakts vidū atrast savu mūža mīlestību. Jau no pirmās tikšanās reizes atklājas dāmas raksturs, viņas ziņkārība vai neuzticēšanās, bet vienlaikus valodas barjera starp Patriku un vaļiem nepieļauj pilnvērtīgu saziņu; kādā brīdī viņš diezgan izmisīgi skaidro, ka māk vaļiem pateikt tikai “sveiki!”.
Tomēr attiecības – jo īpaši tad, ja vēlas vaļus izpētīt vairāk, piemēram, piestiprinot pie to ķermeņa kameru – prasa uzdrīkstēšanos un uzticēšanos, un Patriks ļoti pārdzīvo katru reizi, kad piedzīvo atraidījumu vai novēršanos. Viņa emocionālā reakcija uz vaļiem šķiet saprotama tad, ja mēs uztveram filmu kā stāstu par pilnvērtīgām, līdzvērtīgām un lielā mērā romantiskām attiecībām, nevis paturam sevi cilvēka / dzīvnieka nošķīruma rāmītī.
Apolonija, Apolonija / Apolonia, Apolonia
Dāņu režisore Lea Globa (Lea Glob) Dānijas un Polijas kopražojuma filmā Apolonija, Apolonija / Apolonia, Apolonia (2022) izmanto vairākus no jau iepriekš iezīmētajiem dokumentālā kino stāstījuma veidiem. Filma top ļoti ilgi, daudzu gadu garumā izsekojot jaunās mākslinieces Apolonijas Sokolas gaitām no pusaudža vecuma dzīves neatkarīgā teātra mājā līdz pat slavai un atpazīstamībai; filmas tapšana sakrīt ar režisores pieaugšanas stāstu, iekļaujot arī biogrāfiskas un refleksīvas epizodes. Filma daļēji imitē “mākslinieces dzīves un darba apskata” žanru, gan pastāvīgi atstājot atvērtu jautājumu par to, kas tieši būtu tie kritēriji, pēc kuriem būtu jāvērtē veiksmīga karjera mākslā.
Viena no spēcīgākajām un aizkustinošākajām filmas darbības līnijām ir Apolonijas attiecības ar ukraiņu mākslinieci, FEMEN aktīvisti Oksanu – kamera viņu vēro uzmanīgi un iejūtīgi, ar, iespējams, pat lielāku respektu pret viņu nekā pret pašu Apoloniju, kuras dzīve un darbs daudz vairāk pakļauti aizkadra komentāriem.
Mūžīgā atmiņa / The Eternal Memory
Vēl īpaši jāpiemin Čīles režisores Meiti Alberdi (Maite Alberdi) filma Mūžīgā atmiņa / The Eternal Memory (2022), kura izseko Čīles žurnālista Augusto Gongoras mūža beigu posmam viņa sievas Paulīnas aprūpē. Augusto Gongora ir veltījis savu mūžu, lai dokumentētu Pinočeto režīma zvērības un panāktu, ka šī vēsturiskā atmiņa tiek saglabāta – bet viņa paša atmiņa pamazām gaist Alcheimera slimības nepielūdzamajā gaitā. Neizbēgami filozofiskā līmenī filma uzdod jautājumus par to, kas ir atmiņa un kāda ir tās nozīme identitātes veidošanā un uzturēšanā.
Cilvēciskā līmenī šis ir stāsts par Alcheimera slimnieku un viņa kopēju, stāsts par mīlestību un rūpēm – un arī nesaudzīga slimības gaitas dokumentācija, ietverot raksturīgo apjukumu, trauksmi vai nevilšo nežēlību, ar laiku arvien mazāk un retāk atceroties savu dzīvi vai sevi pašu, un tomēr saglabājot izteiksmīgākās rakstura īpašības, piemēram, alkas pēc draugiem vai mīlestību uz grāmatām. Iespējams, šis ir viens no tiem darbiem, kas nolasāms radikāli atšķirīgi atkarībā no skatītāja līdzšinējās pieredzes (vai pieredzes trūkuma) šādās situācijās; es to skatījos kā iespēju piedot un samierināties ar nežēlīgu un neatgriezenisku slimību, kuras dziedēšanai ar mīlestību nepietiek, – un tomēr šķiet, ka mīlestība ir labākais, ko ir iespējams sniegt.
Laimīgākais cilvēks pasaulē / The Happiest Man in the World
Festivāla spēlfilmu izlasi veido filmas no visdažādākajām pasaules malām. Visintensīvākā starptautiskā sadarbība noteikti attiecas uz Ziemeļmaķedonijas režisores Teonas Strugaras Mitevskas filmu Laimīgākais cilvēks pasaulē / The Happiest Man in the World, 2022), kas ir Ziemeļmaķedonijas, Beļģijas, Slovēnijas, Dānijas, Horvātijas un Bosnijas un Hercegovinas kopražojums. Šķietami komiskā vide – "ātro randiņu" iepazīšanās grupa – strauji parāda savu dramatisko, pat traģisko potenciālu, atsedzot Balkānu kara rētas gan ķermeņos, gan psihē.
Šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad mūsdienu kino scenārijs (to kopā ar režisori rakstījusi Elma Tataragiča) tikpat iespaidīgi darbotos arī lugas formātā, filmas smagumu iznesot precīzi uzstādītās situācijās un klasiskos, gandrīz horeogrāfiskos dialogos. Lai arī patiesā traģēdija, iespējams, notikusi ilgi pirms filmas sākuma (un filma pati ir hronoloģiska, tā nepadodas vilinājumam pievienot atmiņu epizodes), tā patiesā skaudrumā izspēlēta tieši miera laikā un miera situācijā, konfrontējot skatītāju ar jautājumu par to, cik ilgstošas būs kara sekas pat tad, kad miers būs noslēgts un pilsētas atjaunotas.
Pārdevēja / The Sales Girl
Viena no sirsnīgākajām un optimistiskākajām spēlfilmām negaidīti izrādījās Mongolijas režisora Džandživdordža Sergedordža (Janchivdorj Sengedorj) Pārdevēja / The Sales Girl (2022). Potenciāli pikantais sižeta pieteikums – naiva, kautrīga pusauga meitene uz laiku sāk strādāt sekšsopā – brīnišķīgi realizē situācijas komiskās iespējas, gandrīz pilnībā izvairoties no derdzīgām ainām vai situācijām. Kolorītā seksšopa īpašniece uzņemas feju krustmātes lomu, piedāvājot kaut ko labāku par ķirbi un kurpīti, un meitene savukārt pamazām atrod savu izpratni par to, kā būtu jānotiek attiecībām.
Daļēji paredzamo sižetu un vietumis neveiklo aktierspēli izglābj humors un šīs pašas neveiklības šarms, padarot šo par visnotaļ iesakāmu komēdiju ar potenciālu parunāties ar partneri par to, "ko mēs no visa šī gribētu", ja šāda gribēšana parādās, – līdz ar pārliecību, ka pirmais gājiens uz attiecīgo veikalu noteikti nebūs neveiklāks par tiem, kas redzami filmā.
Parāde / Parade
Komēdijas žanrā jāatzīmē arī lietuviešu režisora Tita Laucija (Titas Laucius) filma Parāde / Parade (2022), kuras uzstādījums gan, iespējams, ir pat smieklīgāks nekā risinājums, – ilgi pēc laulības šķiršanas bijušais vīrs sadomā precēties vēlreiz, arī šoreiz baznīcā, un tādēļ ir jāpanāk oficiāla katoļu laulības anulēšana. Bijusī sieva, lai arī sākotnēji gatava sadarboties, pusapzināti sasprauž sprunguļus jau tā ļodzīgā mehānisma riteņos, pie reizes risinot arī bērnu orķestra problēmas un pašas tagadējo attiecību grūtības.
Šķiet, es neapzināti biju cerējusi uz kaut ko vairāk vai nopietnāk – iespējams, tāpēc, ka biju jau piedzīvojusi veselu nedēļu nopietna un pārdomas raisoša kino. Bet, samazinot gaidas līdz "izklaidei, humoram, labsajūtai" un priecājoties par kaimiņu darbu, Parāde ir sirsnīga, ģimeniska komēdija cilvēkiem, kuru priekšstati par ģimeni ir mazliet ciniski, tomēr cerību piepildīti (un vai gan tādi neesam mēs visi…).
Mana vienīgā iekāre / My Sole Desire
Festivālā Tartuff 2023 diezgan plaši pārstāvēts bija specifisks "drosmīgs", "kvīrs" un "nesaudzīgs" filmu klāsts. "Normālas heteroseksuālas attiecības, kā pie parastiem cilvēkiem" pilnīgi noteikti nebija šī festivāla fokusā, un labi, ka tā. Es būtu varējusi padziļināti apskatīt Francijas režisora Airas Saksa (Ira Sachs) rūgto kvīru filmu Pārejas / Passages (2023), kas koncentrējas uz nespēju veidot saderīgas attiecības ne mono-, ne poligāmā versijā. Tāpat būtu varējusi runāt arī par Nīderlandes un Lielbritānijas kopražojumu Sudraba dūmaka / Silver Haze, 2023) Sašas Poļakas režijā, kur mīlestībai ceļā stājas abu sieviešu pagātnes traumas un psiholoģiskās grūtības. Francijas režisores Lūsijas Borletū (Lucie Borleteau) Mana vienīgā iekāre / My Sole Desire (2022), iespējams, mani fascinēja vairāk ar tās nepiespiesto attieksmi pret kaislību un draudzību, kas atklājas striptīzkluba lēdiju ikdienā.
Filma risina vairāku varoņu stāstus vienlaikus un tā veido daudzšķautņainu skatījumu uz seksualitāti un erotiku, bet nevienā brīdī negaida no skatītāja kādu morālu vērtējumu un nenivelē plašo iekāres spektru līdz īsam un vienkāršam drāzienam. Ja nu vienīgi galvenās varones Mias līnija būtu traktējama kā savveida pieaugšanas (vai nobriešanas) stāsts, bet arī tas risināts neuzkrītoši, rotaļīgi un ar patiesu sirsnību pret visiem iesaistītajiem.
Larijs / Larry
Man pašai par pārsteigumu no spēlfilmām visilgāko pēcgaršu atstāja Ungārijas režisora Bernata Szilarda Larijs / Larry. Iespējams, tāpēc, ka tā bija viena no nedaudzajām spēlfilmām, kas tika demonstrētas kinozālē, atstājot telpu domai, – kamēr lielākā daļa pārējo filmu, kas bija brīvi pieejamas Tartu rātslaukumā uz milzīga ekrāna, neapšaubāmi izskatījās iespaidīgāk, bet arī teju vai pieprasīja plašās auditorijas līdzdzīvošanu. Uz šī ekrāna varbūt Larijs nemaz nebūtu juties labi. Tā ir emocionāla, niansēta filma par jaunieti Ādamu, kurš mēģina saprast savas attiecības ar vardarbīgo patēvu un viņa jauno un ļoti draudzīgo sievieti. Visu sarežģī Ādama stostīšanās, kas padara runu gandrīz neiespējamu, – un hiphops, kas iezīmē cerību ne tikai izteikt savas jūtas, bet arī uzvarēt talantu šovā.
Nekas šajā filmā nav viennozīmīgs, skaidrs vai pareizs. Atbildes uz jautājumiem par mīlestību, mērķiem, morāli un attiecībām nekad nav pilnībā pieejamas, jo visi priekšstati ir līdzīgi velna apsēstai ēkai, kur pa dienu nepārprotami uzcelto naktī sagrauj kāds nevaldāms, haotisks spēks, ko varētu nosaukt par dzīvi.
