Viens no pasaulē ievērojamākajiem dokumentālā un animācijas kino festivāliem – „DOK Leipzig” – šogad izcēlās ar ļoti augstvērtīgu programmu un daudzveidīgu tēmu loku, atspoguļojot visur pasaulē aktuālos jautājumus: karš un militāri konflikti, tehnoloģiskās utopijas, dažādu valstu koloniālisma pieredze, klimata krīze, sieviešu dzīvesstāsti u. c. Un viena tēma, kura festivāla programmā bija visnotaļ plaši pārstāvēta, bet par kuru es priecātos nerakstīt. Jo uz citu pasaules problēmu fona man brīžiem utopiski šķiet, ka to jau nu gan varētu vienreiz atrisināt.
Leipcigas starptautiskā dokumentālā un animācijas kino festivāla DOK Leipzig sākums šogad sakrita ar Frankfurtes Grāmatu tirgus atklāšanu; tā priekšvakarā vienmēr tiek paziņots vācu valodā rakstošās literatūras vissvarīgākās balvas – Vācu grāmatu balvas – laureāts, un šogad balvu ieguva nebinārā persona Kim de l`Horizon. Kvīrās pieredzes bija arī viena no šāgada DOK Leipzig programmas vadošajām tēmām visdažādākajos žanros un formātos. Piemēram, Leipcigas festivāla sadaļā DOK Neuland, kas veltīta paplašinātās realitātes mākslas darbiem, bija iekļauta ASV dzīvojošā krievu izcelsmes mākslinieka Ņikitas Šohova un Mašas Vorslovas AR pieredze Dragzina (2022), kas tapusi sadarbībā ar krievu kvīru kopienas vidē dibināto drag mākslinieku žurnālu Dragzina. Pirms darba skatīšanās skatītājs ar planšeti vispirms noskenē reālo telpu – šajā gadījumā Leipcigas Tēlotājmākslas muzeja zāli –, kurā mākslinieki integrējuši ballītes filmējumus, vizuāli tajos izceļot kvīrus un drag māksliniekus, tādējādi padarot viņus uzsvērti redzamus. Jā, viņi ir tepat, mums līdzās ikvienā ikdienas situācijā – muzejā, ballītē, kino un citur. Priecājas tāpat kā visi citi, aprunā pārējos tieši tāpat, kā visi tie, kas uzskata sevi par normāliem. (Homofobu piekoptajā naratīvā par LGBTQ+ mani visvairāk traucē šis nošķīrums, kurā tiek uzsvērts, ka tie, kas sevi identificē ar varavīksnes kopienu, tie vispār neesot normāli.)
Oļesjas Ščukinas režisētā dokumentālā animācija Lada, Ivana māsa / Lada, Ivan`s Sister (2021) demonstrē, ka neinformētība ir viens no faktoriem, kas traucē ne tikai pieņemt citādos, bet arī nonākt saskaņā ar sevi, lai vispār izdzīvotu. Filmas galvenā varone Lada tikai pēc vairākiem kopdzīves gadiem ar sievu Viku un bērna piedzimšanas aptver, ka savu līdzšinējo dzīvi ir pavadījusi nepareizā – vīrieša – ķermenī. Arī viņas pirmā reakcija ir – tas taču nevar būt, tādi cilvēki taču ir pilnīgi slimi! Taču, apgūstot aizvien vairāk informācijas par jaunākajiem cilvēku seksualitātes pētījumiem un saņemot nesavtīgu sievas atbalstu, Lada mainās. Līdz kādu dienu Ivans „veselības uzlabošanas nolūkos” aizbrauc atpakaļ uz Sibīriju, bet viņa vietā, lai palīdzētu Vikai mājsolī, ierodas Ivana māsa Lada. Septiņas minūtes īsā animācija reālos faktos balstīto stāstu ir vienkāršojusi, taču tas atbalsojas skatītājā, jo režisore vēstījumu ietērpusi košā un rotaļīgā formā. Kā papildus psiholoģiskais drošinājums kalpo arī tas, ka Lada dzimummaiņas procesā nebija viena – visos notikumos līdzās bija viņas sieva. Laulība turpinās arī tagad, kaut oficiāli tā ir šķirta, jo Krievijā viendzimuma laulības nav atļautas. Un arī filmu abas sievietes stāsta kopā un bērnu turpina audzināt kopā. Bērns savukārt ir pateicīgs, ka mammas viņam uzticējušās, nevis turpinājušas melot.
LGBTQ+ kopienas pārstāvji, lai spētu eksistēt naidīgā vidē, pret savu situāciju izturas ļoti radoši. Šo tēmu turpina poļu režisora Mareka Kozakieviča dokumentālā filma Klusā mīlestība / Silent Love (2022). Pusaudzim Milošam, kurš pēc mātes nāves kļuvis par bāreni, nepieciešami jauni vecāki, kas viņu audzinās līdz pilngadībai; Milošu adoptēt gatava viņa vecākā māsa Agneška. Režisors pavisam lēni un neuzbāzīgi atklāj, ka filma mazāk ir par Milošu (kuram, apgūstot polonēzi skolas izlaidumam, deju skolotājs māca, ka īsts vīrietis pret sievieti vienmēr izturas kā bezkaunīgs mačo), bet gan par to, ka Agneška ir lesbiete. Viņas vēlme rūpēties par Milošu iet roku rokā ar sievietes vēlmi neatteikties no attiecībām ar savu partneri Majku, kura jau daudzus gadus strādā Vācijā. Filmas finālā Majka pieņem nebūt ne vieglo lēmumu atgriezties Polijā, lai uzsāktu kopdzīvi ar Agnešku, bet filma beidzas, pirms mēs varētu ieraudzīt, kā izvēršas Majkas iedzīvošanās katoliski konservatīvajā Polijas lauku vidē un valstī, kurā atsevišķas vietas vēl nesen lepni tika pasludinātas par „LGBTQ brīvām zonām”.
Viena no filmas nežēlīgākajām epizodēm formāli ir ārkārtīgi vienkārša: supertuvplāns uz Agneškas seju, kad bāriņtiesā viņu izvaicā par apstākļiem, kādos māsa audzinās Milošu. Lai dabūtu aprūpes tiesības, Agneška ir spiesta tiesas priekšā visu laiku melot, ka viņai nav partnera un brāli audzinās viena pati. Skatoties šo filmu, tāpat kā citus mākslas darbus, kuru centrā ir naidīgums pret tiem, kas neiekļaujas tradicionālajā dzimuma, dzimtes un seksualitates normatīvā, kārtējo reizi pārņem izmisums – kāpēc valsts drīkst iejaukties cilvēku intīmajā dzīvē un kontrolēt viņu personīgo laimi?
Cik neaizsargāti ir LGBTQ+ kopienas pārstāvji, visšokējošāk demonstrē Kolumbijas režisora Teo Montoijas (Theo Montoya) debijas darbs Anhell69. Režisors jau 2016. gadā, septiņpadsmit gadu vecumā, gribējis veidot B klases spēlfilmu par spokiem, kuriem vairs nav vietas pilsētas kapsētās, tāpēc viņi sāk dzīvot līdzās cilvēkiem, uzsākot arī seksuāla rakstura attiecības, bet baznīca un likuma vara uzsāk spektrofīlu medības. Iecerētajai spēlfilmai režisors toreiz noorganizējis aktieru atlasi, uz to ielūdzot draugus un paziņas, bet galvenajai lomai izvēlētais Anhello nedēļu pēc kāstinga mirst no heroīna pārdozēšanas.
Dokumentālo filmu Anhell69 veido dažādu formātu materiāli – gan minētās spēlfilmas fragmenti, gan Kolumbijas kvīru subkultūras filmējumi. Kopīga tiem ir nakts, jo tajā kā liminālā laiktelpā brīvi var justies gan fiktīvie spoki, gan heteroseksuālajai normai neatbilstošie cilvēki. Vizuālā rinda meistarīgi spēlējas ar dažādām pārtapšanām, identitātēm, realitātes un fikcijas savijumiem, taču kaut kur ap filmas vidu skatītāju sāk pārņemt šausmas. Izrādās, ka ikviena reize, kad režisors jau atkal atgriežas pie sava 2016. gada spēlfilmas kāstinga videokadriem, var nozīmēt nāvi kādam no šīs dokumentālās filmas varoņiem. Miris ir ne tikai Anhello, bet vēl arī (kā vēlāk var izlasīt filmas beigu titros) septiņi citi režisora draugi vecumā no 20 līdz 35 gadiem. Jā, tā ir Kolumbija – valsts, kurā ir ļoti augsts kriminalitātes līmenis. Taču lielākā daļa režisora draugu miruši vai nu no narkotiku pārdozēšanas vai pašnāvības, jo kā LGBTQ+ kopienas pārstāvji nejūtas piederīgi šai sabiedrībai, ir izstumtie.
Anhell69 ir transfilma šī vārda vistiešākajā nozīmē, jo tas ir audiovizuāls darbs, kas ļoti tieši ietver pāreju no dzīves uz nāvi – draugi vispirms nospēlē spokus Montoijas spēlfilmā, bet tad mirst un kļūst par spokiem arī viņa dokumentālajā darbā. Režisora sociālais tīkls pamazām pārvēršas kapsētā, un finālā tiek atkārtots dokumentālajā kino patiesībā neiespējamais kadrs no Karla Teodora Dreijera šausmu filmas Vampīrs / Vampyr (1936) – subjektīvais skatiens (point of view) no zārka.
Filma Anhell69 skatītāju hipnotizē ar tempu, skaņas dizainu, vizualitāti, poētisko tekstu un vispārējo intensitāti. Ne velti filma ieguva DOK Leipzig starptautiskā filmu konkursa galveno balvu Zelta balodi, savukārt Lada, Ivana māsa saņēma Sudraba balodi skatītāju filmu konkursā, bet filma Klusā mīlestība tika apbalvota ar MDR televīzijas balvu kā labākā filma no Austrumeiropas.
Es priecātos, ja man šajā slejā nebūtu jāmin filmu varoņu un / vai autoru dzimuma / seksuālā / dzimtes identitāte. Taču tā šajos mākslas darbos ir dramaturģisko konfliktu pamatā, un veicina mēģinājumus lasīt (visplašākajā nozīmē) kvīru personu dzīves caur traģiskuma metaforām. Kamēr izpratne par dzimuma, dzimtes un seksuālās identitātes daudzveidīgo spektru, tāpat kā paplašināta ģimenes definīcija nav kļuvuši par sabiedrības akceptētu īstenību, par tām nav iespējams nerunāt.
Sasniegums ir nevis tad, kad kādam aizliedz kaut ko darīt, bet tad, kad atļauj un dod iespēju.
Un man naivi gribētos, lai šajā laikā, kad ir tik daudz citu pasaules krīžu un problēmu, vismaz šo vienu mēs varētu atrisināt, jo mūsdienīga izpratne par dzimuma, dzimtes un seksualitātes daudzveidīgumu balstās zinātniskajos pētījumos. Taču, kamēr LGBTQ+ spektra cilvēkiem būs jācieš un jāiet bojā sabiedrības un likumvaras neiecietības dēļ, par to turpinās veidot filmas un arī man par tām būs jāraksta. Jo, kā DOK Leipzig katalogā saka ievērojamais vācu kino teorētiķis Klaus Kreimeijers: laimīgās pasaules imidžs ir cieši saistīts ar dokumentālo kino formu seklumu.
Kamēr mēs sēdējām Leipcigas kinozālēs, baudot izcilu kino (un varbūt patiesi, sekojot Kreimeijeram – jo vairāk pasaulē ciešanu, jo izcilāks dokumentālais kino top?), Latvijas parlaments jau atkal nepieņēma Kopdzīves likumu, bet vācu literatūras balvas ieguvēja Kim de l`Horizon izdevniecība bija spiesta nolīgt apsardzi, jo pēc balvas iegūšanas pret šo cilvēku tikuši vērsti draudi, kas ir bīstami viņa dzīvībai.
P.S. DOK Leipzig labākās animācijas filmas balvu ieguva Polijas un Latvijas kopražojuma animācijas filma Sakritības / Misaligned, kuru veidojusi daudzsološā poļu jaunās paaudzes animatore Marta Magnuška. Filma par ģimenes konfliktu tiek risināta kā simbolisks stāsts par mušu, kas visiem traucē; viņu novēro ģimenes mīļdzīvnieks gekons. Sakritības citu darbu starpā izceļas ar pulsējošo zīmējumu un ritma, izdomas un animācijas detaļu taimingu. Pelnīta uzvara.
