Kā veidot dokumentārā kino festivālu un turpināt demonstrēt politisku kino laikā, kad dažādās pasaules valstīs spēkā pieņemas autoritāras varas tendences un kultūras joma piedzīvo līdzekļu samazinājumu? Vaicāju to Kristofam Terhehtem, kurš sešus gadus vadījis vienu no Eiropā svarīgākajiem dokumentārā kino festivāliem - "DOK Leipzig".
Mūsu intervija notiek festivāla pēdējās dienas vakarā, kad jau zināmi uzvarētāji, un man šķiet gluži vai simboliski, ka tavā pēdējā DOK Leipzig uzvar filma Peacemaker, kas runā par notikumiem 90. gadu sākumā Horvātijā. Tāds simbolisks atskats, kas aptuveni sakrīt arī ar tiem gadu desmitiem, kopš tu esi strādājis kā festivālu kurators un kinokritiķis.
90. gados galvenokārt darbojos kā kinokritiķis, bet 80. gados Hamburgā rīkoju kinofestivālus, tajos varēja noskatīties filmas, kuras citur nekur nevarēja redzēt, un jau tad redzēju dienvidslāvu filmas, kuras runāja par Dienvidslāvijas iekšējiem konfliktiem – starp bosniešiem un horvātiem, piemēram. Man tas bija liels pārsteigums, jo ārpusē vienmēr uztvērām Dienvidslāviju kā monolītu valsti. Mēs gan zinājām, ka tai ir sava vēsture, taču to, ka viņi nemaz nesadzīvo tik harmoniski, ka pastāv spriedze starp tautībām, to es pirmoreiz uzzināju tieši no kinofilmām, nevis no TV ziņām vai preses. Un tas ir dīvaini, jo kino tomēr ir diezgan sarežģīts veids, lai vēstītu par pasauli. Tad es sāku apzināties, ka kinomāksla var būt seismogrāfs tādām izmaiņām sabiedrībā, kuras tikai vēlāk rod plašāku atspoguļojumu tradicionālajos medijos.
Filmas Peacemaker / Mirotvorac režisors Ivans Ramljaks man šķiet ļoti svarīgs autors, kurš savā filmā ne tikai analizē konfliktu starp horvātiem un serbiem 90. gadu pašā sākumā, bet ļoti precīzi arī iezīmē mehānismus, kā vardarbība pieņemas spēkā un cik varonīga bija pretdarbība tām šausmām. Filmas galvenais varonis, konfliktā nogalinātais vietējais policijas priekšnieks, liek domāt – ja tolaik šajā reģionā būtu bijis vairāk šādu cilvēku, kuri mēģināja samierināt visas iesaistītās puses, tad varbūt karš nemaz nebūtu sācies.
Tā ir arī skaidri politiska filma. Ko tu saproti ar jēdzienu „politisks kino”, un vai tas šo gadu desmitu laikā ir mainījies?
Protams. Politiskais kino te, Leipcigā, Vācijas Demokrātiskās republikas laikā tika definēts kā tāds kino, kuru raksturo vēlme cīnīties. Taču tāds – politiski aktīvs kino, leipcigprāt, drīkstēja būt tikai rietumvalstīs, ne Austrumeiropā un ne VDR, kur savas valsts politisko sistēmu kritizēt nedrīkstēja. Tomēr Leipciga bieži demonstrēja amerikāņu filmas, kuras kritizēja ASV notiekošo, to mēs redzējām šogad retrospektīvas programmā, kas bija veltīta tām amerikāņu filmām, kuras no 1962. gada līdz 1989. gadam demonstrēja Leipcigas dokumentārā kino nedēļā. Jā, šīs filmas toreiz tika instrumentalizētas VDR vajadzībām, jo apkalpoja nepieciešamo naratīvu, ka Amerikā nebūt ne viss ir kārtībā, ka pastāv cīņa ASV iekšienē. Un, runājot par šīm filmām, patiesi arī tika izmantoti vārdi cīņa, cīnītāji.
Šodien noteikti arī ir filmas, kuras varam apzīmēt kā filmas-cīnītājas, kā aktīvniecisku kino. Taču diemžēl bieži šajās filmās izvēlētie mākslinieciskie līdzekļi liek man matiem celties stāvus. Mums ir jābūt atvērtiem visdažādāko veidu kino, arī tādām filmām, kuras man personīgi varbūt neiet pie sirds, bet tās ir māksliniecisko līdzekļu kanona sastāvdaļa. Taču
politisks kino var būt daudz smalkāks nekā propagandistisks kino.
Piemēram, Barbaras Kepplas Harlan County USA (1977, par ogļraču streiku Kentuki. – autores piezīme), kur lietoti brīnišķīgi mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, kaut no mūsdienu skatpunkta tie ar savu nostāju var likties pat nedaudz apsmaidāmi. Vai tāda filma kā Nikolausa Geirhaltera Kušana / Melt (2025), kas manā skatījumā arī ir politisks kino, kaut tas filmēts daudzās vietās pasaulē un vēsta par pasaules skaistumu, taču līdz ar to norāda arī uz skaistuma pārejošo dabu. Vai Leonardo di Kaprio producētā filma Yanuni (2025, par kādas Brazīlijas Amazones reģiona pamatiedzīvotāju tautas pirmo sieviešu kārtas virsaiti. – autores piezīme). Tas ir ļoti plašs spektrs, kā mūsdienās var izpausties politiskais kino, tas var būt atšķirīgā smalkuma līmenī, ar atšķirīgu cīņassparu, tik un tā tas viss ir politiskais kino. Jo galu galā politisks ir pilnīgi viss – arī filma par kaijām Monreālas atkritumu izgāztuvē.
Kas tad ir DOK Leipzig īpašās iezīmes, kas šo festivālu atšķir no visiem citiem?
Vispirmām kārtām – dokumentārā un animācijas kino apvienojums festivāla programmā. Tas ir unikāli un veicina to, ka abu jomu kino veidotāji, Leipcigā satiekoties, bagātinās un iedvesmojas strādāt arī ar līdzekļiem, kurus izmanto otras jomas pārstāvji. Tieši Leipcigā viņi nereti nodibina kontaktus un vēlāk veido kopīgas filmas; mums arī šogad programmā bija darbi, kas radušies šādu kontaktu rezultātā.
Otra lieta – šis festivāls, tāpat kā tas bija VDR laikā, atrodas uz robežas starp austrumiem un rietumiem, tāpēc daudzi cilvēki no rietumiem brauc šurp, lai atklātu sev Austrumeiropas un Centrāleiropas kino, bet ļaudis no Austrumeiropas te ierodas, lai dibinātu kontaktus ar rietumvalstu kinoveidotājiem.
Un vēl trešais – festivāla vēsture pati par sevi. Šis ir vecākais tikai dokumentārajam kino veltītais festivāls pasaulē (dibināts 1955. gadā. – autores piezīme), vēlāk tas pievienoja arī otro fokusu – animāciju. Un
arī tas raksturo šo festivālu, ka tam regulāri bijis sevi jāizgudro no jauna.
Ne tikai pēc Berlīnes mūra krišanas, kad par 180 grādiem mainījās politiskā sistēma, bet arī VDR laikā, jo arī tad regulāri notika dažādas izmaiņas iekšpolitikā un kultūrpolitikā, kurām festivāls bija spiests pielāgoties, – piemēram, attīstīt stratēģijas, kā demonstrēt tādas filmas, kuras nebūtu atļauts rādīt, ja atlases komisija būtu paskatījusies rūpīgāk.
Kuri tev šķiet vissvarīgākie ārējie nosacījumi, lai varētu veidot tādu politiski orientētu festivālu kā DOK Leipzig?
Ar to, ko mēs darām, varam arī paši ietekmēt apstākļus, kuros darbojamies. Ārkārtīgi būtiska ir festivāla ciešā sadarbība ar Leipcigas pilsētu, arī plašā publikas atsaucība – bet uz to vajag arī ļoti apzināti strādāt. Publikas atgūšana pēc pandēmijas lokdauniem bija liels uzdevums, un tas mums izdevās, bet par to ir atbildīgi vairāki faktori. Pirmkārt, ir jāveido tāda festivāla programma, kas var uzrunāt maksimāli plašu publiku un dažādām skatītāju grupām piedāvā dažādas iespējas. Turklāt par šīm filmām ir jāprot informēt publiku, ko mēs darām, cita starpā, skaidri strukturējot filmu programmu. Nedrīkst publiku atbaidīt. Un festivāla mārketingam te ir liela nozīme, sākot jau ar festivāla plakātu un tā motīviem, kas ir redzami visur pilsētā, līdz ikmēneša pasākumiem, kurus mēs organizējam visa gada garumā. Festivāla laikā mēs filmas grupējam visdažādākajos veidos – mājaslapā filmas var atlasīt pēc dažādiem signālvārdiem.
Svarīga ir arī publikas uzticība – skatītāji atgriežas gadu no gada, jo iepriekšējā gadā ir bijis ļoti forši. Kaut arī pagājušajā gadā, domājams, sasniedzām festivāla maksimālo apmeklējuma robežu, kas ir iespējama ar tiem infrastruktūras nosacījumiem, kas ir mūsu rīcībā. Apmeklējumu varētu palielināt tikai tad, ja īrētu vēl vairāk zāļu, kas būtu arī papildus izmaksas, taču citu kinozāļu, ko varētu izmantot DOK Leipzig vajadzībām, pilsētā nemaz nav. Piemēram, vislielākā multipleksa Cinestar zāle vasarā tika parbūvēta par IMAX zāli, tāpēc to vairs nevar izmantot festivāla vajadzībām. Mums ir 53 tūkstoši skatītāju pilsētā ar gandrīz 700 tūkstošiem iedzīvotāju. Un publika mums ir ekstrēmi jauna – tie nav tikai universitātes studenti, lielākā daļa skatītāju ir 25–35 gadus veci, lai gan uz kinoteātriem nāk visu vecuma grupu pārstāvji. Mēs strādājam ar visām auditorijām, jo tas pieder pie mūsu stratēģijas – kopt festivāla dziļās saknes šajā pilsētā. Leipcigu nav iespējams iedomāties bez šī festivāla. Tomēr tas ir jāatzīst arī pilsētas un pavalsts iestādēm, ka festivāls ir tikpat svarīga institūcija kā Gewandhaus orķestris vai Baha mūzikas dienas un citas kultūras institūcijas. Mums ir nepieciešams nepārtraukts finansējums no pilsētas, Saksijas federālās zemes un Eiropas Savienības, lai mēs to darbu, ko darām, varam turpināt ilgtermiņā.
Bet festivāls pēdējos gados jau ir piedzīvojis līdzekļu samazinājumu.
Jā, diemžēl ik pa laikam. Un tas uzrāda, cik zemu Vācijā vērtē kultūru kā publiskās sfēras sastāvdaļu. Es uzstāju uz
to, ko 1991. gadā paziņoja Vācijas toreizējais prezidents Rihards fon Veiczekers, – kultūra pieder pie publiskās infrastruktūras, tāpat kā ceļu būve un bērnudārzi.
Bet līdzekļi kultūras infrastruktūrai Vācijā ir ļoti mazi, un politiķi arī negrib atzīt, ka bez kultūras mums būtu ļoti nožēlojama dzīve. Pavisam konkrēti – gatavojot Saksijas federālās zemes dubulto budžetu 2025./ 2026. gadam, bija plāns samazināt DOK Leipzig finansējumu par 20 %. To izdevās novērst, vienīgi ar nosacījumu, ka pavalsts atbalsts festivālam paliek 2024. gada līmenī. Taču cenas inflācijas rezultātā ir augušas!
Otrkārt, tas nozīmē arī to, ka netiek ievērota Leipcigas pilsētas un Saksijas federālās zemes apņemšanās, ka abas puses sniedz finansiālo atbalstu festivālam līdzvērtīgā apjomā, – tagad pavalsts mūs atbalsta ievērojami mazāk nekā Leipcigas pilsēta. Bet tas būtu nepieciešams, lai šo festivālu varētu paplašināt tā, kā pienāktos augošai institūcijai, kurai nepieciešams attīstīties.
Treškārt, Saksijas Brīvās zemes Kultūras fonds šogad vairs neatbalsta festivālu, un vēl, kas jo īpaši sāpīgi, – mums tika atteikts atbalsts iekļaujoša festivāla veidošanai. Tā ir ļoti akūta vajadzība, jo par šiem līdzekļiem mēs veidojām audioaprakstus un aprakstošos titrus festivāla filmām, lai kultūra būtu pieejama cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem, lai viņi varētu skatīties mūsu programmu. Mēs tad organizējām pūļa finansēšanas kampaņu, lai varētu šo iniciatīvu tomēr uzturēt arī šogad. Kampaņa bija veiksmīga, taču varēja nosegt tikai daļu no tā apjoma, ko mēs katru gadu realizējām līdz šim. Tieši tur, kur visvairāk vajadzētu, politiķi nolēma taupīt, un to man ir ārkārtīgi grūti saprast. Jo mums pa šiem gadiem bija ievākti dati, cik ārkārtīgi daudzi skatītāji šos pakalpojumus izmanto.
Vai tu vari iedomāties, kā būtu veidot šādu festivālu nākotnē, ja Saksijā pie varas nāks labēji radikālā partija Alternative für Deutschland (AfD)? Jaunākie statistikas dati rāda – ja vēlēšanas būtu tagad, Saksijā par to balsotu 34 % vēlētāju…
Ja te pie varas nāktu fašistiska valdība, tad šādu festivālu veidot nebūtu iespējams. Tad būtu jādomā citādākas formas, kā ar animācijas un dokumentārā kino līdzekļiem pretoties šādai attīstībai. Taču es esmu optimists un domāju, ka tas tomēr nenotiks. Ceru, mums izdosies to novērst. Cits jautājums, vai mums tas izdosies ar to valdību, kas šobrīd ir Saksijas federālajā zemē un Vācijā.
Bet tāpēc ir vēl jo vairāk ir jāskaidro visiem, ar ko mēs nodarbojamies un kāpēc šādu darbību vajag finansiāli atbalstīt. Te jaunajai festivāla direktorei Olai Štaselai būs jāveic ievērojams lobija darbs gan pie politiķiem, gan pie privātajiem atbalstītājiem. Es tikai varu cerēt, ka festivāls nepiedzīvos vēl lielāku līdzekļu samazinājumu, jo to nevarēs pārdzīvot, kardināli nesamazinot programmu, bet tad nav vairs nekādas jēgas uzturēt personālu un infrastruktūru festivāla vajadzībām.
Ar operu vai Gewandhaus orķestri neviens tā nerīkotos.
Kā tas ir veidojies, ka Vācijā kino tiek tik zemu vērtēts?
Patiesībā jau lielā daļā pasaules valstu kino netiek tik augstu vērtēts kā citas mākslas jomas. Izņēmums ir Francija, kur kino ir septītā māksla un lielajā dienas presē filmas tiek ļoti rūpīgi analizētas, nevis aprakstītas kaut kur mazā izklaides sadaļā. Vācija diemžēl tas ir citādāk. Šī ir protestantiska valsts, Leipciga vēl vairāk, nekā Ziemeļreina-Vestfālene, no kurienes es nāku. Tādējādi te ir iesakņojies naids pret jebkādu attēlu – vienalga, kino vai fotogrāfiju –, kamēr teātrim un klasiskajai mūzikai ir pilnīgi cits prestižs. Vēl jau arī tas, ka ārkārtīgi maz cilvēku spēj saskatīt atšķirību starp kino kā masu izklaidi un kinomākslu kā radošu un māksliniecisku izpausmi. Tā ir pamatproblēma.
Otra lieta – dokumentārā kino festivāliem vienmēr pārmet, ka tie atbalsta tikai viena politiskā spārna ideoloģiju, bet tas ir absolūti nepareizi. DOK Leipzig atbalsta pamatvērtības – miers, cilvēka cieņa, daudzveidība, iekļaujoša sabiedrība. Tās nav vērtības, kuras būtu raksturīgas tikai kreisajam politiskajam spārnam, tās ir vispārcilvēciskas vērtības. Bet mums pārmet kreisumu. Ar šādiem pārmetumiem sastopas visi dokumentārā kino festivāli, un mēs no tā nevaram tikt vaļā, bet šāds imidžs rada arī saskarsmes barjeras. Mums ir konsultatīvā padome, kurā ietilpst pilsētas valdes un partiju pārstāvji, – tā ir iespēja kaut nedaudz skaidrot cilvēkiem, kuri atrodas varas pozīcijās, ar ko mēs vispār nodarbojamies. Bet aizspriedumi pret mākslas kino un pret dokumentārā kino saturu ir diezgan lieli.
Festivāla industrijas sadaļas ietvaros, līdzās, piemēram, topošo Ukrainas filmu prezentācijām un sarunām ar kino veidotājiem, kuri turpina strādāt autoritārās valstīs, pat ja tas apdraud viņu dzīvību, bija arī paneļi, kuros runāja par aktuālo situāciju ar mākslīgā intelekta izmantojumu kino. Kā tu uz to skaties?
Es esmu ārkārtīgi kritisks pret jebkādiem attēliem, kas veidoti ar MI līdzekļiem. Bet, ja tādus tomēr lieto, tad tas ir jāmarķē, jo daudzi cilvēki nespēj atšķirt ar MI radītus attēlus no oriģināliem. Jā, MI var palīdzēt tikt galā ar tādiem ikdienas uzdevumiem, kas nesagādā prieku, taču tam nevajadzētu mums atņemt to prieku, ko rada iespēja būt radošiem. Turklāt MI kreativitāte nav īsts radošums, bet gan zādzība. Jo īpaši dokumentārajās filmās es nespēju iedomāties piemērus, kur MI būtu nepieciešams. Animācijā tas ir citādāk, tur MI izmanto jau sen, taču ideju attīstību, stāsta stāstīšanu un estētiskās izvēles nevar atstāt MI ziņā. Ar ģeneratīvo MI veidoti attēli nevar būt oriģināli, tāpēc festivāli par šādām filmām nemaz neinteresēsies.
