Vai labi audzinātai kinozinātņu doktorei pieklātos preses konferencē lēkt kājās un kliegt, ja Verners Hercogs runā pilnīgas muļķības? Un vai dokumentālas filmas autoriem ir jāatklāj savs viedoklis, ja arī viņu filmas varoņi runā muļķības? Šādi un līdzīgi jautājumi nodarbina Elīnu Reiteri pēc festivāla „DOK Leipzig” apmeklēšanas.
360 dienas kodu pirkstos – visu gadu kopš iepriekšējā DOK Leipzig izlaiduma. Jo, cenšoties atsijāt tīri lokālas vācu tēmas no tā, kas varētu interesēt Kino Rakstu lasītājus Latvijā un būtu tāds kino, par ko būtu jāzina arī Rīgā, neaizgāju noskatīties filmu Mežonīgā sirds / Wildes Herz, kas galu galā 2017. gadā uzvarēja DOK Leipzig vācu kino konkursā.
Taču, kas vēl svarīgāk, šajā filmā atainotā kreisā smagā metāla grupa Feine Sahne Fischfilet šī gada laikā ir kļuvusi par vienu no redzamākajiem kultūras jomas cīnītājiem pret rasismu, neonacismu un jebkādu neiecietību – tieši tagad, kad Vācijā pieņēmušies spēkā neonacisti un labējā partija AfD (Alternative für Deutschland) iekļuvusi Bundestāgā un nu jau visu pavalstu parlamentos.
Tātad es palaidu garām brīdi, kad māksla izkāpj no apolitiskā estētikas rāmja un iziet ielās.
Un tas, manā ieskatā, ir moments, kas būtu varējis interesēt arī Kino Rakstu lasītājus.
Šogad es kļūdījos vēlreiz. Jo 2018. gada DOK Leipzig vācu filmu konkursa programmā galveno balvu ieguva dokumentālā filma par jūtūberu kliķi no Drēzdenes – Rotaļlietu karalis / Lord of the Toys, kuras noskatīšanos es atliku uz pēdējo brīdi, uzticoties pieredzējušu kolēģu iznīcinošajam spriedumam par filmas kinematogrāfiskajām kvalitātēm.
Savukārt pēdējās festivāla dienās, kad Lord of the Toys pirmizrāde jau bija izraisījusi lielu šūmēšanos publiskajā telpā, presei paredzētajā virtuālajā DOK Leipzig videotēkā pieeja šai filmai tika liegta, aizbildinoties ar aizdomām par kino pirātismu. Tāpēc turpmākajā filmas un tās izraisītā skandāla izklāstā, pretēji pieņemtajai kinofestivālu apcerēšanas praksei, esmu spiesta paļauties uz kolēģu rakstīto.
Rotaļlietu karaļi
Visietekmīgākais no filmas varoņiem ir 21 gadu vecais Maksis Hercbergs ar 172 tūkstošiem abonentu YouTube.
Gan viņš, gan viņa draugi filmā pauž labēji radikālus uzskatus, jaunieši savā ikdienas saziņā lieto rasistiskus, antisemītiskus un seksistiskus izteicienus. Vienlaikus filma nenorāda uz tās galvenā varoņa saistību ar vairākiem labējo radikāļu grupējumiem. Taču vislielākos pārmetumus filmas veidotāji Pablo Bens Jakovs un Andrē Kummels izpelnās par to, ka viņi nevienā kadrā neieņem skaidru pozīciju attiecībā pret portretējamajiem. Viņi nekomentējot ļauj kadrā notikt jebkam – jūtūberiem verbāli apvainot bērnus un vecus cilvēkus vai lietot diskriminējošu leksiku.
Visapbrīnojamākais ir tas, ka šī paaudze absolūti nešķiro, ko rādīt vai nerādīt filmas komandai. Tāpat kā viņi neizvēlas, ko demonstrēt
savos YouTube kanālos – viņi tajos vienkārši ievieto savu ikdienu, kas sastāv no ātrās apkalpošanas restorānu apmeklēšanas, dzeršanas un lamāšanās.
Nekā, kas mums varētu likties ievērības cienīgs. Citējot kolēģa, kinokritiķa Simona Hauga emuāru kultūras žurnāla Cargo mājaslapā: „Labēji orientēti jūtūberi var būt dokumentālās filmas varoņi, (..) taču, tikai bezkaislīgi sekojot līdzi viņu gaitām, neko nevar ieraudzīt. Kaut gan Youtube, gan dokumentālā filma ir mediji, kas ar atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem pastiprina redzamību, šīs dokumentālās filmas filmējumi nekādi neatšķiras no Youtube vizuālajiem kodiem. (..) Smieklīgā kārtā Hercbergs kādā sarunā ar publiku uzsvēra, ka jebko, ko viņš sakot filmā, viņš būtu ar mieru atkārtot arī publiski (!), tādējādi neapzināti hierarhizējot šos medijus un norādot uz to, ka YouTube zvaigznei dokumentālais kino nešķiet konkurējoša publiskā platforma, kurai būtu jāpievērš uzmanība” [[1]].
Kuratoru pozīcija
DOK Leipzig Filmu atlases komisija argumentēja, ka filmā Rotaļlietu karalis mēs ieraugām tādu mūsdienu Vācijas dzīves epizodi, kas parasti paliek neredzama festivāla skatītājiem, kuri drīzāk pozicionējas kreisi orientēto intelektuāļu lokā.
Bet, ja mēs par problēmu nezinām, tas vēl nebūt nenozīmē, ka tā neeksistē. Šajā punktā dažādas kreisi orientētas politiskas grupas festivālam pārmeta labējo radikāļu retorikas pārņemšanu – ja viņiem neļauj izteikties, tad tā esot viena viedokļa diktatūra.
Tāpēc diskusija par Rotaļlietu karali noritēja, konceptuāli strīdoties par festivāla kuratoru atbildību, jo, iekļaujot šādu filmu festivāla programmā, tiek palielināta labējā politiskā spārna aktīvistu redzamība.
Tāpat festivāls izpelnījās pārmetumus, ka ap filmu nebija ieplānotas diskusijas, lai uz ekrāna redzēto varētu pārspriest un atbilstoši kontekstualizēt – tas ir īpaši problemātiski šajā gadījumā, kad pat filmas veidotāji savu aktīvo pozīciju uz ekrāna nepauž. Varētu domāt, ka vācu kultūras publicistikā no dokumentālā kino šobrīd tiek sagaidīta viena konkrēta ideoloģiska pārliecība, jo šāda diskusijas ievirze liecina, ka nav vērts un pat nedrīkst runāt ar tiem, kas apšauba pašas elementārākās cilvēktiesības – kādas konkrētas etniskās vai sociālās grupas tiesības uz eksistenci.
Kā pretstats kinokritikas valdošajam tenoram, kurš filmu un tajā ietverto vēstījumu iznīcināja, lasāms DOK Leipzig Vācu filmu konkursa žūrijas pamatojums – Rotaļlietu karalis esot „gudrs, diferencēts, ļoti drosmīgs un politiski ārkārtīgi aktuāls [skatījums]. Filmas veidotāji ir iegājuši tik dziļi, cik dziļi vien iespējams. Un viņi nemaz nemēģina lietot pārbaudītas shēmas sava vērtējuma izveidei. Viņi nezaudē savu pozīciju un savu kritisko distanci. (..) Filma ir suverēna, bet ne didaktiska, un tā neieslīgst rutīnā. (..) Piedevām formāli – gan no estētiskā, gan dramaturģiskā viedokļa – tā ir ļoti iespaidīga.”
Pagājušā gada festivālā DOK Leipzig notika identiska diskusija, un identiskas ierakumu pozīcijas izveidojās ap filmu Pirmdienās Drēzdenē (skat. manu pagājušā gada rakstu Kad režisorei šņabi dzert, kad demonstrācijās iet). Protams, vislietderīgāk būtu, ja es pati būtu varējusi noskatīties Rotaļlietu karali. Taču, neatkarīgi no skatīšanās fakta, mani satrauc, vai šādās diskusijās netiek apšaubīta kino skatītāja spriestspēja, skaidri norādot, kas viņam jāsaprot un jāzina par filmu?
Šķiet, festivālu kuratoru, kinokritiķu un politisko aktīvistu kā viedokļu veidotāju nozīme un atbildība šobrīd ir svarīgāka nekā jebkad. Bet vienlaikus te nebūs viennozīmīgas atbildes, kā ir pareizi. Galvenais ir spēja ieņemt aktīvu pozīciju, kas jo īpaši svarīgi DOK Leipcig kā festivālam, kas uztur politiskā kino tradīciju.
Turklāt Leipcigai ir būtiska nozīme Vācijas politiskajā vēsturē – te savu aizsākumu rada kustība par sieviešu tiesībām; te katru pirmdienu tika organizētas t.s. Pirmdienas demonstrācijas, kuru rezultātā bija iespējama Berlīnes mūra krišana. Festivāla simbols ir Pablo Pikaso zīmētais baltais miera balodis, kas gan pēdējos gados, kad DOK Leipzig vada somiete Lēna Pāsanena, festivāla vizuālajā tēlā ir novirzīts otrajā plānā.
Kas atļauts lielām zivīm
Turpinot DOK Leipzig kā politiska kino festivāla tradīciju, to šogad atklāja Vernera Hercoga jaunākā dokumentālā filma Tiekoties ar Gorbačovu / Meeting Gorbachev, kas izraisīja neapmierinātību bijušo PSRS mazo republiku pārstāvjos – gruzīnos, lietuviešos un manī.
Vernera Hercoga un Andrē Singera kopā veidotā filma Tiekoties ar Gorbačovu ir visnotaļ iepriekšparedzams projekts. Bijušās PSRS pēdējais prezidents filmēts trijās intervijās, sēžot pie galda savā villā – veselības apstākļu dēļ viņš ir samērā mazkustīgs.
Pamīšus tiek iemontēti Gorbačova līdzgaitnieku redzējumi par tā laika politiskajiem sasniegumiem, bet stāsts papildināts ar unikāliem dokumentāliem kadriem. Visam cauri lieliem burtiem skan Hercogam (kā daudziem rietumniekiem) raksturīgā nekritiskā sajūsma par Gorbačovu – gan kā cilvēku, gan kā vēsturisku politisko notikumu virzītāju. Šāda attieksme pret filmas galveno varoni noved pie tā, ka 1991. gada asiņainie notikumi Baltijas valstīs paliek nepieminēti un filmā dominē Gorbačova skumjais naratīvs, iegrožots runājošo galvu rindā – skat, cik žēl, ka sabruka Padomju savienība un cik traģiska ir veca cilvēka vientulība pēc mūža mīlestības Raisas pāragrās aiziešanas.
Vernera Hercoga nekritiskā pieeja vēstures notikumiem apogeju sasniedza režisora preses konferencē,
kurā viņš sāka citēt Putina teikumu, ka PSRS sabrukums ir lielākā 20. gs. traģēdija. Šo Putina teikumu visi taču izņemot no konteksta, Hercogs teica. Šis slavenais teikums turpinoties ar paskaidrojumu, kāpēc tā bija traģēdija – jo pēkšņi 25 miljoni krievu atradās ārpus savas dzimtenes. Un, kas vēl jo trakāk, Hercogs turpināja, bez dzimtenes attapās vēl arī 50 miljoni citu tautību pārstāvju – Ukrainā iestiguši kazahi, Baltkrievijā piemirsušies gruzīni utt. Tajā brīdī es nožēloju, ka esmu labi audzināta meitene, jo būtu bijis jāceļas kājās un jāsāk kliegt – vai tas nozīmē, ka Hercogs aicina Putinu atdot dzimteni šiem miljoniem, ungeachtet der Verluste?! [neskatoties uz zaudējumiem (vācu val.)]
Kolēģis pēc tam mani mierināja – taču ikkatra Hercoga filma, lai vai kāda būtu tās tēma, patiesībā ir par Hercogu pašu. Ģēnijs nespēj identificēties ar citiem, alternatīviem skatpunktiem, ģēnijs nekad nekļūdās.
Aizejot no politikas
Turpinot meklējumus DOK Leipzig programmā, vēlreiz lūdzu padomu zinošākiem kolēģiem. Viņi man ieteica nīderlandiešu režisores Dignas Sinkes filmu Keeping & Saving or How to Live – tas esot grodi izstāstīts stāsts, kas aizķer.
Vecu lietu saglabāšana nav laikmetīga nodarbe, filmas ievadā uzsver režisore. Jo instagramējamās mājas ir skaisti iztīrītas, nevis pieblīvētas ar neizprotamiem seno laiku priekšmetiem – tur neiederas vecā piezīmju grāmatā palicis traips no deguna, kurš asiņojis pirms vairākiem gadu desmitiem. Taču Sinkei veco priekšmetu izraisītās atmiņas kalpo kā enkurs dzīvē, kas viņu nostiprina tikai viņas vien personīgajā teritorijā. Krāšana ir dzīves apliecinājums, un tā kļūst nevērtīga tajā acumirklī, kad pats vācējs tiek pārcelts uz Stiksas otro krastu.
Keeping & Saving or How to Live ir pilnīgi nekaitīga filma, kas tāla no festivāla mutuļiem. Tā skatītājam iedod vielu, ko pārdomāt, taču Leipcigas kontekstā sava apolitiskuma dēļ šķiet visnotaļ dīvaina atlases komisijas izvēle. Un saprotams, ka pēc festivāla par šo filmu neviens nerunāja.
Savukārt kā Rotaļlietu karaļu pēcgrūdiens vērtējams paziņojums, kas pienāca novembra vidū – DOK Leipzig direktore Lēna Pāsanena savu darba līgumu nepagarinās, 2019. gada festivāls viņai te būs pēdējais.
Līdzās skandāliem ap festivālā iekļautajām filmām, svari par labu jaunam DOK Leipzig vadītājam nosliecas vairāku iemeslu dēļ. Piemēram, kad Pāsanena stājās DOK Leipzig direktores amatā 2014. gada beigās, vispirms viņa apvienoja dokumentālā un animācijas kino sadaļas (atgādināšu, ka pilnā vārdā DOK Leipzig saucas Leipcigas Animācijas un dokumentālā kino festivāls). Pārstrukturējot pienākumus, no darba bija spiesti aiziet vairāki pieredzējuši festivāla darbinieki, tai skaitā DOK Leipzig dokumentālās programmas kuratore Grita Lemke, viena no vadošajām festivālu kuratorēm Vācijā, kas bija DOK Leipzig sirds jau kopš 1991. gada.
Paralēli saturiskajām izmaiņām festivāls pēdējo gadu laikā ir iedzīvojies lielās finansu grūtībās, jo Pāsanenas dēļ no sadarbības ar festivālu atteicās vairāki lieli sponsori. Šī problēma bija jārisina Leipcigas pilsētai, palielinot festivālam budžeta dotāciju.
Uz šādu ziņu fona diemžēl pilnībā no preses uzmanības loka pazuda fakts, ka 2017. gadā pieteikto sieviešu režisoru kvotu festivāla konkursā festivālam šogad izdevās izpildīt ar uzviju – plānoto 40% vietā šogad sievietes bija režisores pusei no programmā iekļautajām 160 filmām. Kā festivāla atklāšanā uzsvēra Pāsanena, viņas pagājušajā gadā paziņotais, ka DOK Leipzig ievieš sieviešu kvotas, rezultējās faktā, ka
sieviešu-režisoru īpatsvars bija daudz lielāks jau šāgada festivālam pieteikto filmu vidū, jo režisores zināja, ka viņām te tiek dota iespēja.
Bet tā nu tas mēdz gadīties, ka reizēm ir jāpaiet vismaz gadam, lai saprastu, kas bijis patiesi svarīgi, bet kur tikai sakultas lielas putas.
