Ceturtdienas vakarā es divas stundas stāvēju kājās pārpildītajā Leipcigas Centrālajā stacijā, atspiedusies pret viedtelefonu veikala stikloto skatlogu, un skatījos dokumentālo filmu “Pirmdienās Drēzdenē / Montags in Dresden”, starptautiskais nosaukums “Merkel Must Go”. Mans pirmais festivāla „DOK Leipzig” apmeklējums sakrīt ar tā 60. jubilejas svinībām, tomēr ne apmeklētāju vecums (vidēji statistiski tas esot 31 gads), ne filmu programmas neuzrāda nekādas vecišķuma pazīmes.
Lasot vācu kolēģu rakstus par Starptautiskā Leipcigas dokumentālā un animācijas kino festivāla DOK Leipzig vēsturi, šķiet, ka festivālam ir viena vadlīnija, kas vijas cauri gan tā vēsturei, gan tagadnei – uzdrošināšanās runāt ne vien par aktuālām, bet arī par diskutablām un neviennozīmīgām tēmām.
Dokumentālā filma Montags in Dresden stāsta par PEGIDA kustību (saīsinājums no Patriotische Europäer gegen die Islamisierung des Abendlandes / Patriotiskie eiropieši pret Vakarzemes islamizāciju), tā ir labējo radikāļu organizācija, kas darbojas kopš 2014. gada visā Vācijā, visaktīvāk – Saksijas federālās pavalsts galvaspilsētā Drēzdenē, kas atrodas tikai stundas brauciena attālumā no Leipcigas. Starp citu, tāpēc PEGIDA pārstāvji uz filmas seansu Leipcigā esot ieradušies veseliem autobusiem – lai iebalsotu šai filmai skatītāju simpātiju balvu (tas gan viņiem neizdevās).
Filmas režisore Sabīne Mihela (Sabine Michel) ir izvēlējusies savas filmas varoņus tikai novērot to ikdienas darbībās, neatklājot savu viedokli – ko viņa pati domā par filmā pausto naidīgumu pret ārzemniekiem un islamticīgajiem. Filmas seanss Leipcigas stacijā noteikti nav īstā vieta nenoteiktai mākslinieka pozīcijai – arī tad, ja režisore apgalvo, ka viņa jau filmēšanas sākuma posmā saviem varoņiem esot skaidri paziņojusi, ka pati stāv barikāžu otrajā pusē, dokumentālais novērojums uzdod jautājumu, vai Mihele saviem varoņiem nav pienākusi jau tik tuvu, ka vairs nespēj no tiem distancēties, lai skaidri paustu savu pozīciju. Filmas publika Leipcigas stacijā uzdod ļoti kritiskus jautājumus un apšauba režisores it kā distancēto un neiesaistīto skatījumu uz saviem varoņiem – tad kāpēc viņa ar tiem visiem ir „uz tu”?
Pienākt cieši klāt saviem varoņiem, arī pievelkot seju supertuvplānā, ir vadošā estētiskā pieeja šāgada festivāla filmās – kamera filmas varoņiem neatvēl tiesības uz intimitāti.
Tā rīkojas arī nīderlandiešu režisore Aļona van der Holsta, kura jaunākajā filmā Mīlestība ir kartupeļi / Love is Potatoes pēta savas mammas ģimenes vēsturi, kas norisinās vienā nelielā mājiņā kaut kur lielās Krievzemes nekurienē. Bads Otrā pasaules kara laikā, pēckara šausmas, kad svarīgāk bija kalpot sabiedrībai, nevis būt klāt savam mirstošajam bērnam... Van der Holsta izmanto privileģēto situāciju, ka filmē savu mammu, un ētiskas dabas jautājumi tad varbūt nav jāatbild – viņa pieliecas ar kameru pavisam klāt nu jau smagi slimās mātes sejai, varbūt cerot, ka objektīva acs no mātes vaibstiem vien (jo runāt viņa vairs nespēj) nolasīs atbildi, kā gan jauna sieviete visstingrākajos padomisma gados Maskavā uzdrošinājās samīlēties nīderlandiešu studentā un emigrēt uz Rietumiem.
Toreiz un Tagad
Tiesa, tēmu par uzdrošināšanos Van der Holsta galu galā gan ir atstājusi ārpus kadra, bet DOK Leipzig 60. jubilejas kontekstā man tas šķiet visinteresantākais aspekts – jo pats festivāls, dibināts 1955. gadā, bija vieta, kur no ārpasaules ziņām pasargātie Vācijas Demokrātiskās republikas pilsoņi varēja iegūt kaut aptuvenu iespaidu, kas patiesībā notiek tur, ārā.
Īpaši pirmajos gados pēc Berlīnes mūra uzcelšanas, no 1961.gada līdz 1964. gadam, ko festivāla vēsturnieks Andreass Ketcings uzskata par DOK Leipzig zelta laiku, vācu komunistiskās partijas vadoņiem bija svarīgi demonstrēt, ka DOK Leipzig propagandē demokrātiskas vērtības, tāpēc festivālā piedalīties tika ielūgti vai visi tā laika slavenākie dokumentālā kino grandi, neatkarīgi no viņu mītnes zemes.
Kā pierādījums tam šodien figurē fotogrāfija no šī zelta laikmeta, 1964. gada bilde, kur uz kādu festivāla pasākumu ir sapulcējušies dokumentālā kino lielvārdi – viens no direct cinema / cinéma vérité pionieriem Ričards Līkoks, britu režisors un dokumentālā kino teorētiķis Bazils Raits, britu režisors Pols Rota, arī Džons Grīrsons, Alberto Kavalkanti, Aivors Montagjū, Joriss Ivenss, Kriss Mārkers un citi.
Tomēr šāgada festivālā daudz vietas un laika jubilejas svinībām nav atvēlēts – līdzās katalogā publicētam pagaram pārskatam par festivāla vēsturi trīs pēdējos vakaros pirms DOK Leipzig sākuma trīs dažādās vietās pilsētā tiek atrādītas trīs dažādas jubilejas programmas. Tajās, salīdzinot Toreiz (filmas iz festivāla vēstures) un Tagad (lentes no festivāla pēdējiem gadiem), demonstrē kino attieksmi pret politiku, pret jauniešu kultūru un to, kā dokumentālais kino pozicionē sevi citu mākslu kontekstā.
Es apmeklēju vienu, pēdējo seansu, taču, tā kā todien Vācijā plosījās vētra un tika atcelti lielākā daļa tālsatiksmes vilcienu reisu, tad izpalika arī ieplānotā diskusija – tās dalībnieki nebija varējuši ierasties. Un man tas šķiet daudz par maz – demonstrēt šādu, ar lielu kuratora virsdomu sastādītu programu, pirms seansa tikai visus pasveicinot un atvainojoties par diskusijas atcelšanu. Vēl jo vairāk, ja zālē galvenokārt sēd jauni cilvēki, studenti, kuriem laika distance pret filmās demonstrēto Toreiz ir visnotaļ liela.
Bet tieši šajā programmā es ieraudzīju Džeja Rozenblata filmu Human Remains (1998), un šis režisors, kuram šogad bija veltīta festivāla hommage programma, man ir liels atklājums. Human Remains ir no arhīvu materiāliem un to palielinājumiem kompilēta dokumentālā filma, kurā Hitlers, Musolīni, Staļins, Franko un Mao Cze Duns, runājot aktieru balsīs, stāsta par savām ikdienas dzīves detaļām – mīļākajiem ēdieniem, ieradumiem vai pat seksa pozām. Tik ļoti banāla ikdiena. Kā ikkatram no mums. Attēlu disonanse ar to, ko mēs zinām par vēstures notikumiem, rada neērtuma vai pat nelabuma sajūtu; filma dod pa nerviem tieši ar to, ka atļaujas saviem varoņiem pienākt tādā tuvplānā. Šī noņemšana no pjedestāla liek atgriezties pie atkal un atkal paustās acīmredzamās patiesības, ka mūsdienās tieši attēli ir tie, kas konstruē mūsu priekšstatus par realitāti.
Padomju hipiji un citi
Šim aspektam DOK Leipzig pietuvojās vēlreiz – retrospektīvā, kurā sakārtotas filmas, kas veltītas komandieriem, priekšsēdētājiem un ģenerālsekretāriem. Programmas virsuzdevums bija pārdomāt, ar ko šo varoņu prezentācijas tehnikas kino atšķiras (un vai atšķiras) no tā, kā mūsdienu politiskajā diskursā tiek inscenēti varoņi un vadoņi.
Kinozinātnieku diskusija, protams, neiztika arī bez Donalda Trampa pieminēšanas. Taču Ļeņins ar savu paceltās rokas žestu veda sev vēlamā virzienā masas, bet Trampam šis pats ikonogrāfiskais žests nozīmē mēģinājumu uzrunāt katru konkrēto amerikāni.
Skatu uz laikmetu no mazā cilvēka skatpunkta kā māksliniecisku paņēmienu izmanto arī igauņu režisore Terje Toomistu dokumentālajā pilnmetrāžas filmā Padomju hipiji / Nõukogude hipid, kas bija iekļauta festivāla pilnmetrāžas dokumentālo un animācijas filmu programmā. Filma ienirst – tieši tā, ienirst hipiju kustībā septiņdesmito gadu Padomju Savienībā, nevis tikai stāsta par to. 75 minūtes garajā filmā visnozīmīgākā vērtība ir pašu padomju hipiju arhīvu materiāli, šī neoficiālā vēsture, kas paver iespējas pilnīgi citai vēstures rakstniecībai un notikumu interpretācijai.
Diemžēl īpaši filmas pirmā daļa no stāsta uzbūves viedokļa nepārliecina, drīzāk liek dusmoties, ka tik fantastisks materiāls paliek haotisku uzzibsnījumu formā. Filmas otrajā daļā vēstījums atrod savu formu – salīdzinājumu par to, ka brīvdomājošu hipiju dzīve mūsdienu Krievijā neko daudz neatšķiras no padomju laikiem.
Filmai Padomju hipiji gan esot priekšvēsture – režisore Toomistu par šo tēmu jau ir veidojusi izstādes. Tāpēc es atļaušos šo filmu skatīt mūsdienu kultūras industrijas fenomena kontekstā – šobrīd jebkādu materiālu par jebkādu tēmu mēģina adaptēt dažādiem medijformātiem, kas gan nebūt nenozīmē, ka viens un tas pats materiāls visos izmantotajos formātos arī funkcionē atbilstoši konkrētā medija prasībām. (Ja kādam no šī raksta lasītājiem ir gadījies redzēt Toomistu veidotās izstādes par padomju hipijiem, priecāšos, ja padalīsieties ar iespaidiem šī raksta komentāros!)
Protams, arī DOK Leipzig programmā atbalsojas aktuālās dokumentālā un animācijas kino tendences. Piemēram, filmu programma Animētais dokumentālais kino demonstrēja piemērus, kā dokumentālais kino tiek sapludināts ar animāciju, bet jau trešo gadu notiekošais DOK Neuland veltīts interaktīvajam kino. Piemēram, uzliekot VR (virtuālās realitātes) brilles, var noskatīties filmas, kas veidotas, pielāgojoties šīs tehnoloģijas vajadzībām. Sākotnēji tieši šis abas programmas mani interesēja visvairāk un tās es noskatījos pilnībā. Tomēr vairākkārt radās jautājums, vai patiesi katram stāstam bija nepieciešams būt VR formātā – mani neatstāja sajūta, ka daļa no režisoriem vienkārši ir ļāvušies VR vilinošajai konjunktūrai, tomēr programmā iekļautās filmas tikpat labi funkcionētu arī uz divdimensionāla kino ekrāna.
Uzvarēja galu galā vienkārši labi izstāstīti un iespaidīgi stāsti – norvēģu režisores Majas Arnekleivas debijas filma Mammas mati / Mum´s Hair, kurā viņa dokumentē savas mammas, norvēģu režisores Anitas Killi saslimšanu ar vēzi. Savukārt DOK Neuland kategorijā uzvarēja indiešu režisores Džeišas Patelas (Jayisha Patel) ļoti aizkustinošais stāsts Piezīmes manam tēvam / Notes to My Father – par sievieti, kurai izdevies izbēgt no bordeļa, kurā viņa nonāk tā saukto sarunāto laulību rezultātā, jo jaunais vīrs viņu pārdod verdzībā par prostitūtu.
Kur sievietes?
Minētās filmas izceļ vēl vienu tēmu, kas pēdējos gados dominē starptautiskajā kinofestivālu ainavā. Proti, tas ir jautājums par sievietēm-kinorežisorēm, kuru filmas tiek iekļautas festivālu konkursa skatēs. DOK Leipzig atklāšanā festivāla direktore Lena Pasanena paziņoja, ka, sākot ar nākamo gadu, festivāla konkursa sadaļā, kas veltīta vācu pilnmetrāžas un animācijas filmām, tiks ieviesta tā sauktā sieviešu kvota. Visās pārējās festivāla konkursa programmās jau gadiem ir stabili līdzsvarota režisoru-sieviešu un režisoru-vīriešu dalība, bet vācu kino veltītajā sadaļā šogad bijusi tikai viena režisore, turklāt līdzrežisores statusā, un tā pati no Izraēlas – Rina Kastelnuovo-Hollandere. Viņas darbam Muhi – Generally Temporary / Muhi, vienmēr pagaidu stāvoklis piešķirts vācu filmas statuss, jo projekts saņēmis vācu kino fondu finansējumu.
Vācu kinokritiķi šo festivāla soli gan vērtē visnotaļ atturīgi – statistika uzrāda, ka 41% vācu dokumentālo filmu ir veidojušas režisores-sievietes, kamēr tikai 29% režisoru-vīriešu izvēlas strādāt šajā žanrā. Drīzāk ir jāuzdod jautājums, kāpēc DOK Leipzig nav izdevies savai konkursa programmai piesaistīt vairāk režisoru-sieviešu – citiem vācu festivāliem šādu problēmu nav. Tāpēc Lenas Pasanenas paziņojumu profesionālie kino apskatnieki drīzāk vērtēja kā festivāla vadības taktiku “uzbrukums ir labākā aizsardzība” – ja nu kāds sāktu izteikt pārmetumus par to, ka vācu kino konkursa skatē trūkst sieviešu.
Par prasmi izmantot PR mašinēriju savā labā DOK Leipzig ir nopelnījis krietnu baļļu skaitu.
Režisore Rina Kastelnuovo-Hollandere festivāla noslēguma ceremonijā galu galā stāv uz skatuves, jo DOK Leipzig Zelta balodi saņem viņas Muhi, vienmēr pagaidu stāvoklis – iejūtīga filma par sešgadīgo Muhi, kurš dzimis Gazas sektorā, bet smagas slimības dēļ visu savu mūžu pavada slimnīcā Izraēlā kopā ar vectēvu. Savukārt Zelta balodi starptautiskajā konkursā saņem rumāņu filma Liku, rumāņu stāsts / Licu. A Romanian Story, ko veidojusi režisore Ana Dumitresku. Pavisam kluss, novērojošs un melnbalts stāsts par 92 gadus vecu rumāņu onkuli, kurš pārdzīvojis visas 20. gadsimta varas un turpina rosīties. Vāra režisorei pusdienas, servē viņai paštaisītu augļu šņabi un stāsta savu dzīvesstāstu, kas vienlaicīgi ir arī laikmeta atainojums.
Raksta sākumā pieminētā filma Pirmdienās Drēzdenē demonstrēja, ka, vismaz Vācijā, režisoram/-ei šobrīd nav iespējams ieņemt neitrālu pozīciju – lai apmierinātu skatītāju pūli, viņam (viņai) ir skaidri jāpieslejas valdošajai pozīcijai, jo īpaši, ja pieņemts lēmums veidot filmu par tēmu, kas ir ārkārtīgi aktuāla un viedokļi skaidri pausti jau pirms filmas demonstrēšanas. Tikai tad, ja vēsture jau pagājusi un laika distance kopš stāstītajiem notikumiem jau pārāk liela, kā tas ir Liku filmas gadījumā, režisore var mierīgi sēdēt uz dīvāna un kopā ar savu filmas varoni nogaršot šņabīti.
