KINO Raksti

"Culinary Zinema". Kino ar pēcgaršu

25.12.2019

Kopš 1895. gada, kad Luī Limjērs uzņēma filmu „Mazuļa barošana / Le repas de bébé”, līdz pat jaunākajai „Chef’s Table” sērijai platformā „Netflix”, ēdiens vai tā trūkums ir svarīgs elements kinomākslā. Un sabiedrībā šobrīd „ēdiens ir modē”, tāpēc Sansebastjanas kinofestivālā Spānijā jau gandrīz desmit gadus plaukst un zeļ īpaša filmu programma „Culinary Zinema”.

Ēdiens dažādos laikos ticis izmantots kā ierocis buržuāzijas kritikai, paņēmiens noteiktas laiktelpas iezīmēšanai, problēmu akcentēšanai un kultūru daudzveidības demonstrēšanai. Ēdiens, kas ir pašsaprotami klātesošs mūsu ikdienas dzīvē, likumsakarīgi atrod savu vietu arī mākslās, tostarp kino, un šajā auglīgajā abpusēji stimulējošā simbiozē arvien spēcīgāk iezīmējas tūlītēja paralēlā vai pēcdarbība, cenšoties pusdienu šķīvi arvien pietuvināt garšas kārpiņas modinošajam ekrānam.

“Šobrīd ēdiens un ēšana ir modē, un viss, kas saistīts ar gastronomijas nozari, ir kļuvis par ļaužu masām viegli pārdodamu produktu.

Turklāt pārdodamības koeficients būtiski pieaug, ja šo produktu ir iespējams saistīt ar ērtām patēriņa iespējām jebkurā mājsaimniecībā, bet ārpus tās – izmantojot jebkāda izmēra līdzņemamas, ar ekrānu aprīkotas ierīces,” atzīst Hosē Luiss Rebordinos (José Luis Rebordinos), Sansebastjanas (Spānijā) kinofestivāla direktors. Viņš, pirms 10 gadiem stājoties jaunajā amatā, festivāla ekrānam pievienoja jaunu baudas dimensiju – gastronomiskās pieredzes, tradīciju, stāstu un kultūras kokteili, tematisko programmu Culinary Zinema. Šodien, kad liekas, ka HBO, Netflix un citas multiekrānu platformas uzstājīgi klauvē pie festivālu durvīm, kino režisorus un producentus pārvilinot uz ekonomiski plaukstošākiem formātiem, Rebordinos ar azartu un neslēptu pārliecību par ikgadēju izdošanos jau gatavojas jaunās Culinary Zinema programmas meklējumiem. Septiņu dienu laikā festivālā tiek izrādītas septiņas pilnmetrāžas dokumentālās un spēlfilmas ciešā saistībā ar tēmu, un šī programma, nevis par spīti, bet tieši pateicoties jauno formātu raisītai gandrīz fanātiskai interesei par to, ko un kā, un kāpēc mēs ēdam, festivāla ietvaros ne vien attaisnojusies, bet arī ieguvusi nu jau pastāvīgu, visā visumā izteikti apmierinātu auditoriju. Šī publika mēdz sūdzēties tikai tad, ja objektīvu iemeslu dēļ pusstundu pēc biļešu tirdzniecības uzsākšanas Culinary Zinema jau ir izpārdots.

Top kādas no "Culinary Zinema" vakariņām

Lai saprastu šīs tematiskās programmas veiksmes formulu un faktoru, kas ļauj izpārdot seansus uz filmām par aitas sieru, kukaiņu saldējumu un japāņu nūdeļu zupu, palūdzu festivāla direktoru pakāpties atpakaļ ne tik senā vēsturē un atklāt pāris nozīmīgus faktus, kas ļautu mazliet tuvāk iepazīt Sansebastjanas kinofestivāla redzami neredzamo pusi, kur ekrāna zvaigznes sarkanos paklājus labprāt iemaina pret baltiem galdautiem.

Culinary Zinema stāsts sākas pavisam citos platuma grādos, proti, Berlīnē, kur 2007. gadā toreizējais starptautiskā kinofestivāla direktors Dīters Kosliks kopā ar programmas kuratoru Tomasu Štruku atver ekrānu kino un gastronomijas sintēzei.

Berlīnē top filmu programma Culinary Cinema, kuras mērķis ir kino pieredzei pievienot papildus baudas un garšas dimensijas, turklāt caur stāstiem par produktiem un ēdienu pievērst uzmanību aktuāliem jautājumiem zinātnes un ekoloģijas lauciņā. Sasaucoties ar katram gadam izraudzīto programmas vadmotīvu, piemēram, In the Food for Love vai A Taste for Balance, festivāla  komanda veido tematisku filmu izlasi, kur piedāvājums variē no ēdiena patīkamajiem un baudas aspektiem līdz ēšanas un pārtikas ražošanas, iegūšanas vai trūkuma tumšajām pusēm.

Berlināle ir pirmais no FIAPF akreditētajiem kinofestivāliem, kas ievieš īpašu Culinary Cinema formātu, kur katras programmā iekļautās  filmas seanss tiek turpināts ar tematiskām vakariņām milzu restorāna teltī, kas iekārtota 50. gadu stilā. Šo formātu vairāk vai mazāk veiksmīgi mēģina pārņemt arī citi kinofestivāli, un starp tiem neapšaubāmi veiksmīgākais no Culinary Cinema dublikātiem izrādās Sansebastjanas Culinary Zinema. Tas rodas ne vien kā tieša atsauce uz Berlināles formātu, bet arī ciešā sadarbībā ar šo festivālu, pat jaunizveidotās programmas nosaukumā tik vien kā angļu Cinema pārnesot uz alternatīvu basku valodā. Vairāku gadu garumā uzkrāto Berlīnes pieredzi Rebordinos pārvērš starpfestivālu sadarbībā, kas ne vien veiksmīgi ieguļas Basku zemes vietējās kultūras augsnē, bet drīz vien pārtop par veiksmīgu pašnoteiktu kino organismu tā pastāvēšanai ideāli piemērotā vietā.

No kreisās: Thomas Struck (Berlināles "Culinary Cinema" koordinators), basku pavārs Karlos Arguiñano, Dieter Kosslick (tobrīd Berlināles direktors), José Luis Rebordinos (Sansebastjanas festivāla direktors) un Joxe Mari Aizega (Basque Culinary Center direktors). Fotogrāfijas autors: Jesus Uriarte

 „Ideāla vieta” šajā gadījumā nav tikai reklāmas sauklis – vispārējās vides izpratnes nolūkos nedrīkst nepieminēt, ka Sansebastjana ir pilsēta, kurā sastopams blīvākais Michelin zvaigžņu sakopojums šaipus un viņpus okeāniem. Te pieejami izcilas kvalitātes „nultā kilometra produkti”, izstrādāti vairāki no mūsdienu haute cuisine pamatprincipiem, dibināta Eiropas pirmā Gastronomijas zinātņu fakultāte (Basque Culinary Center), un tai viens no pamatmērķiem ir gastronomijas sintēze ar citām disciplīnām, turklāt arī kultūra kopumā attīstījusies uz gastronomiskās tradīcijas bāzes.

Ārpus klasiskā kāzu, bēru, dzimšanas dienu loka Basku zemē pie pusdienu vai vakariņu galda sākas un beidzas viss nozīmīgais cilvēka dzīvē –

 – no ikdienas sīkumiem draugu lokā līdz oficiālām biznesa sanāksmēm, parakstot līgumus, pērkot zemi vai vienojoties par jaunās pašvaldības politiskajiem spēkiem.“Culinary Zinema ir programma, kas festivālam bija nepieciešama, ņemot vērā to, kas mēs esam un kur mēs esam. Ēdiena gatavošana, pasniegšana un baudīšana ir veids, kā mēs sazināmies, kā mēdzam pateikties, veids, kā varam dalīties. Ar lupu būtu jāmeklē basks, kurš nebūtu saistīts ar kādu gastronomiska rakstura nodarbošanos profesionālā vai amatiera līmenī – mēs pārzinām produktus, mēs protam gatavot, dievinām ēdienu un nespējam iedomāties pusdienot vienatnē. Un, kaut arī baski ir cieši pārliecināti, ka šejienes virtuvei konkurentu nav, Sansebastjanā allaž atradīsies vieta jaunu garšu vēsmām un jebkam, kas tieši vai netieši saistīts ar to, ko liekam uz šķīvja,” stāsta Rebordinos, viens no tiem baskiem, kura aizraušanās ar kino ir vienlīdz fanātiska ēdiena gatavošanas un gastronomijas apvāršņu jaunatklāšanas baudai.

Klasisks "Culinary Zinema" vakariņu piemērs "Basque Culinary Center" telpās.

 “Programma Culinary Zinema ļauj iepazīt noteiktas valsts virtuvi vai konkrētā šefpavāra darbu, turklāt tā mums ļauj aplūkot arī citas ar gastronomiju saistītas tēmas, piemēram, medicīnu vai ekoloģiju. Gastronomija ir viena no tautas kultūras izpausmēm, tajā ir kaut kas no mākslas un amatniecības. Es pats esmu izteikts gardēdis un man ir paveicies, ka darba ietvaros esmu varējis daudz ceļot un piedalīties banketos un vakariņās dažādās pasaules valstīs, un šo braucienu laikā ievākt vispārsteidzošākos stāstus par tik šķietami ikdienišķu tēmu kā ēdiens. Tāpat arī ceļojumos es vienmēr cenšos aiziet uz vietējo tirgu, kas, manuprāt, ir vietējās sabiedrības un tās gastronomijas spogulis, tirgū ir nolasāms viss, ko kāda kultūras par sevi spēj un grib pateikt. Arī festivālā mēs mēģinām rādīt filmas, kurās gastronomija kalpo par vienu no elementiem, kas definē konkrētu sabiedrību. Tā caur virtuves dažādību mēs varam mācīties un iepazīt ko pavisam jaunu vai atkalatpazīt paši savu ģenētisko kodu, dažkārt nepamatoti aizmirsto”.

Rebordinos atzīst – līdzās faktam, ka Sansebastjana ir ideāla vieta gastronomijas kino izrādīšanai un festivāla komanda viņa paša vadībā ir ideāls gardēžu un norūdītu garšas kārpiņu kolektīvs, kas, protams, nepieciešams šādas programmas koordinēšanai, jaunieviestā programma primāri tika radīta kā ēsma jaunai, līdz šim ar festivālu tikai pastarpināti saistītai publikai. “Vietējiem iedzīvotājiem patīk viss, kas ir saistīts ar ēdienu, un pilsētas viesi lielākoties nonāk Sansebastjanā, sekojot labāko restorānu ieteikumiem. Tāpēc domājām, ka tie, kas citādi nenokļūtu kinozālē, varbūt izvēlētos noskatīties kādu kinofestivāla filmu, ja tā būtu saistīta ar gastronomiju un vēl papildus ekrāna pieredzei piedāvātu otro daļu – tematiskās vakariņas, kur par nesalīdzināmi zemām izmaksām nedēļas garumā vienkopus ir iespējams baudīt pasaulē labāko šefpavāru meistardarbus”.

Pirmajos Culinary Zinema seansos vēl atradās pa kādai brīvai vietai skatītāju zālē, bet dažu pēdējo gadu laikā zāle un vietas pie vakariņu galda tiek izpārdotas pāris minūšu laikā.

Rebordinos atzīst – jau no sākuma bijis drošs, ka programma atradīs savu auditoriju, un šodien ir pārliecināts, ka kino un gastronomijas simbioze Sansebastjanā turpinās pastāvēt – pat neskatoties uz to, ka formāta autori Berlīnē, nupat nomainoties festivāla direktoram, no kolektīvo vakariņu galdiem turpmāk atteiksies. Toties Sansebastjanā šogad pirmoreiz izmēģināta jauna vakariņu forma, klasiskā restorāna vietā piedāvājot pikniku brīvā dabā. Festivāla komanda pat bijusi gatava atdot naudu tiem vakariņu viesiem, kas būtu sūdzējušies par tradicionālo standartu neievērošanu, tomēr galu galā šis improvizētais pikniks cilvēkiem tīri labi patika un pat raisīja idejas par citām iespējamām vakariņu alternatīvām.

Viens no drosmīgākajiem vakariņu risinājumiem šāgada festivālā, klasiskā restorāna vietā sarīkojot pikniku brīvā dabā

“Programmas sākumos sadarbības ar Berlīnes kinofestivālu bija ļoti svarīga, mums bija nepieciešams viņu padoms un pieredze, kamēr atradām un pilnveidojām paši savu Culinary Zinema formātu. Šobrīd programma ir spēcīga pati par sevi, un vienīgais vājais punkts, ar kuru mums reizēm nākas sastapties, ir filmu tematiska koncentrācija uz vienu valsti vai viena veida virtuvi. Arvien vēl ir gastronomiski neapgūti apvāršņi – valstis, kur filmu ražošana nenotiek tādos apmēros, lai tur vēl iesprauktos pilnmetrāžas filma par gastronomijas tēmu, vai valstis, kurā gastronomiskās kultūras mantojums vēl netiek uzskatīts par saturu, ko būtu vērts iemūžināt kino formātā.

Šo vai citu iemeslu dēļ daži reģioni mums vēl šodien ir ar tukšiem šķīvjiem, kamēr citi, piemēram, Japāna vai Argentīna, katru gadu spēj piedāvāt kaut ko jaunu un kvalitatīvu”.

Starp neapgūtajiem laukiem Rebordinos min gan Grieķijas virtuvi, gan mazāk apgūtās Āzijas valstis, līdz šim vēl neiemūžinātus garšām pārbagātus Latīņamerikas stāstus līdzās jau iepazītajai Meksikas, Argentīnas un Peru virtuvei, kā arī stāstus no Eiropas ziemeļu un austrumu pusēm. Šajā sarunas brīdī pārliku prātā Latvijas kino katalogu un, ja ne animācijas filmas, tad, šķiet, vienīgā, kuru varētu ierakstīt Culinary Zinema standartā, būtu Mairas Dobeles dokumentālā filma Zupa, un neslēpšu, ka arī Rebordinos bija sajūsmā par ātri pagatavojamās deficītzupas meklējumiem. Te nu atkāpe komentāriem – vai pēdējos gados Latvijā ir tapis kaut kas par rupjmaizi, reņģēm vai brūklenēm, kas nav šovs, raidījums vai dokumentāla reportāža televīzijā?

Kadrs no Mairas Dobeles filmas "Zupa" (2011)

 Atgriežoties pie Culinary Zinema formāta – tāpat kā Berlīnē gastronomijas kino veltītie seansi tika pieteikti kā special series, nevis konkursa programma, arī Spānijas versijā sākotnēji Culinary Zinema veidojās kā paralēla tematiska filmu skate. Konkursa struktūra parādījās 2014. gadā, kad tika uzsākta sadarbība ar Tokijas Goham, Āzijā un nozarē labi zināmu tematisko filmu festivālu, kura mērķis ir akcentēt tieši tradicionālās un sezonālās virtuves nozīmi vietējā kultūrā, rādot filmas gan par ikdienas ēdiena gastronomisko bagātību, gan par tām spēcīgajām (ne tikai fizioloģiskajām) saitēm, kas pastāv starp cilvēku un ēdienu. Goham festivāls apmaiņā pret klātesamību un redzamību Sansebastjanā, vienā no Eiropas nozīmīgākajiem kino notikumiem, – tātad reklāmas nolūkos – piedāvāja prēmiju 10 000 eiro apmērā, ko īpaša Goham festivāla žūrija konkursā piešķirtu viņuprāt labākajai Culinary Zinema filmai. Šī barterveida sadarbība un līdz ar to arī  Culinary Zinema konkurss gan ilga tikai divus gadus – pēc 2015. gada festivāla Goham komanda nolēma sarullēt savus ekrānus un iet savu ceļu.

Rebordinos, kurš labprāt piešķirtu naudas prēmijas ikvienai no festivāla filmām, tomēr atviegloti atzīst, ka Culinary Zinema nav konkursa formāts –

 – tā nav sacensība starp pavāriem vai režisoriem, bet gan iespēja ielūkoties septiņās dažādās virtuvēs un ar visām maņām izbaudīt katrai no tām raksturīgos stāstus, ko stāsta katras virtuves meistars, sensejs un guru.

“Tāpat kā festivāls mums ļauj atvest uz Sansebastjanu ievērojamus kinorežisorus un aktierus no visas pasaules, Culinary Zinema mums ļauj uzņemt pasaules labākos šefpavārus, kas lielākoties arī ārpus festivāla ir vai bijuši saistīti ar Sansebastjanu, ar šejienes restorāniem un to leģendārajām personām – viņi ir bijuši studenti, praktikanti vai pasniedzēji, varbūt pieredzes apmaiņas nolūkos viesojušies šejienes labākajos restorānos. Viesu saraksti variē no šefpavāriem, kas izrotāti ar Michelin zvaigznēm un citiem nozarē nozīmīgiem apbalvojumiem, līdz pavisam īpašām personībām, kas ārpus katalogiem un pjedestāliem vienkārši dara savu darbu, bet dara to pārsteidzoši labi. Šogad, piemēram, festivālā viesojās korejietis Jiho Im, kas pasaulē pazīstams kā “klaiņojošais šefpavārs” – viņam nav sava restorāna un noteiktas dzīves vietas, Jiho Im pastāvīgi pārceļo Korejas pussalu, mežos un pļavās meklējot augus ar noteiktām uztura un ārstnieciskām īpašībām; uz šo atradumu bāzes viņš veido savu unikālo virtuvi. Filma Klaiņojošais šefpavārs / The Wandering Chef (2019) bija viens no šī gada skaistākajiem piedāvājumiem gan kinozālē, gan pie vakariņu galda, kurā Jiho Im cēla tepat vietējos kalnos un mežos atrastās dabas veltes.”

Kadrs no filmas "Klaiņojošais šefpavārs / The Wandering Chef" (2019)

Starp šāgada īpašajiem notikumiem Rebordinos min arī filmu ar pasaules avangarda virtuves līdera Kikes Dakostas (Quique Dacosta) piedalīšanos – tieši šāds apzīmējums (un nevis “filma par…”) vislabāk raksturo žurnālista Serdžo Pieras izlolotu kontemplatīvu dokumentālo stāstu Gatavot skaisto / Cocinar belleza (2019), kas apvieno dažādu māksliniecisko profilu pārstāvjus un uzdod tiem pavisam vienkāršu jautājumu: „Vai garša var būt skaista?” Izejot no premisas, ka viens no mākslas aicinājumiem ir skaistuma radīšana, bet skaistums kā jēdziens gandrīz nekad netiek izmantots saistībā ar garšu,

filma vēršas pie katra no šiem māksliniekiem, lai kopīgi apsvērtu, vai avangarda virtuve, un šoreiz pavisam konkrēti Kikes Dakostas virtuve, ir vai nav mākslinieciska disciplīna.

Festivāla direktors atzīst, ka šīs filmas iekļaušanai programmā Culinary Zinema bijuši vairāki pretinieki un arī viņš pats sākotnēji šaubījies, vai filma patiešām iederas šajā šauri tematiskajā ciklā, vai tomēr labāk ierakstītos pie mākslinieciski teorētisko jautājumu risinājumiem kādā citā festivāla programmā. “Kike Dakosta sevi uzskata par mākslinieku klasiskās mākslas terminos, bet vienlaikus viņš ir arī ģeniāls pavārs. Viņa mākslas izejmateriāls un gala produkts ir tieši saistīts ar gastronomisko pieredzi, neskatoties uz to, ka vizuālajai estētikai viņa darbos vienmēr ir būtiska, reizēm pat primāra nozīme. Par šo filmu mēs daudz diskutējām. Tā ir tiešām laba filma un, ja ne šajā, tad noteikti tiktu iekļauta citā festivāla programmā. Tā ļauj aizdomāties par gastronomijas lomu starp citām mākslām, par terminiem, kas pamatoti vai nepamatoti tiek izmantoti avangarda virtuvē, un visbeidzot par to, kas tad īsti ir tas, ko tev šādos restorānos pasniedz. Tas nav tikai ēdiens, tā ir spēle, eksperiments, stāsts, tā ir glezna, harmoniska kompozīcija vai perfekti piegriezts tērps, kur katrai detaļai ir savs uzdevums un sava funkcija. Lai nu kā, filmā par gastronomiju runā tikai apmēram 10 minūtes, pārējais ir aizraujošas sarunas ar citu mākslu meistariem, tāpēc izvēle tiešām nebija viegla. Tomēr te jāņem vērā, ka Culinary Zinema programmai ir divas vienlīdz būtiskas daļas – filmas seanss un vakariņas. Sergio Pieras filmas iekļaušanai gastronomijas kino programmā noteicošā bija tā otrā – proti, Kike varēja ierasties uz festivālu un sarīkot neaizmirstamas, augstākās klases restorāna cienīgas vakariņas mūsu festivāla viesiem. Un cilvēki, protams, bija sajūsmā.”

Šefpavārs Kiki Dakosta (Quique Dacosta) gatavo vakariņas pēc savas filmas "Gatavot skaisto / Cocinar belleza"

 Par izvēli, ko tad īsti katru gadu likt Culinary Zinema galdā, vienlīdz atbildīga ir gan paša festivāla filmu atlases komanda, gan visu šo gadu programmas tematiski profesionālās puses pārstāvji no Basque Culinary Center. “Šo programmu mēs veidojam kopā. No savas puses mēs uzņemamies filmu atlasi, izvērtējot to kinematogrāfisko kvalitāti un satura iederību, kamēr Basque Culinary Center pilnībā atbild par vakariņām un to organizēšanu – no koncepcijas izstrādes un viesšefpavāru sarunāšanas, atvešanas un izmitināšanas līdz mielasta realizācijai, iesaistot fakultātes studentus, kas veido virtuves komandas īpatsvaru, uzņemot viesus un sponsorus, rīkojot prezentācijas un diskusijas. Tomēr, pirms sākam katrs savu darbu, mēs iepriekš satiekamies, lai apspriestu virzienus un fokusu, ko varētu un vajadzētu izcelt konkrētā gada programmā. Viņi zina, kas notiek virtuves pasaulē, mēs pārzinām kino piedāvājumu. Tad nu mēģinām likt kopā.”

Filmu atlase notiek pēc pavisam vienkāršas formulas. Vispirms jāņem vērā, ka tās būs septiņas pilnmetrāžas filmas, ne vairāk.

Protams, tiek ņemts vērā katra gada piedāvājums, jo filmām jābūt pilnībā pabeigtām ne agrāk kā 12 mēnešus pirms atlases uzsākšanas katra gada janvārī. Priekšrocība ir Spānijas pirmizrādēm, kaut arī atsevišķos gadījumos uz šo faktu tiek pievērtas acis. Daļa filmu tiek iesūtītas, aizpildot standarta pieteikuma anketu festivāla mājaslapā, bet paralēli arī pati festivāla komanda seko līdzi nozares jaunumiem, runājot ar producentiem un uzaicinot filmas dalībai festivālā. Tādējādi ne vienmēr programmas saturs veidojas tieši tāds, kāds bijis sākotnēji iecerēts, tas top un mainās atlases gaitā.

“Kopumā no īpaši programmai Culinary Zinema pieteiktajām filmām mēs noskatāmies apmēram 40 kandidātus. Tās nav 3000 filmas, no kurām Sansebastjanas atlases komanda izvēlas piedāvājumu citām programmām. Mums tās ir ne vairāk kā 60 filmas, no kurām jāizvēlas septiņas. Un jāatzīst, ka nav jau nemaz tik daudz, no kā izvēlēties. Programmu mēģinām noslēgt maijā, jūnijā, ne agrāk – gribam redzēt visu gadu kopumā, lai starp tām septiņām filmām atlasītu tiešām labākās un nenāktos kādai atteikt tikai tāpēc, ka tā pabeigta mazliet vēlāk”.

Rebordinos neslēpj, ka starp Culinary Zinema septiņām pilnmetrāžas filmām vismaz viena vai divas noteikti būs no Japānas, jo šī valsts katru gadu saražo vismaz sešas labas pilnmetrāžas filmas par gastronomijas tēmu, turklāt nereti tās ir spēlfilmas, kas Culinary Zinema parasti ir mazākumā. “Pirmkārt, Japāna ir valsts, kas ražo daudz un labi. Un tā ir valsts, kas ir ļoti lepna par savu virtuvi. Atzīšos, ka arī man personīgi tieši Japānas virtuve ir vistuvākā – ne tikai ēdiens, kas fascinē garšas ziņā, mani visvairāk interesē paši produkti, šo produktu pārstrādes un ēdiena pagatavošanas un pasniegšanas tradīcija. Nupat biju Tokijā un esmu jau atradis pāris japāņu filmas, kuras gribētu redzēt nākošā gada festivālā.

Ja runājam par gastronomijas kino, tad Japāna ir zelta ādere. Viņiem vienmēr ir ko piedāvāt, un vairumā gadījumu šis piedāvājums būs tiešām rādāms”.

Piebilstams, ka Japānas virtuve ir viena no pasaulē visplašāk izplatītajām lokālajām tradīcijām un atsauces uz to var atrast arī citu valstu filmās. Piemēram, Polijas un Vācijas kopražojuma filma The Taste of Pho (2019) stāsta par vjetnamiešu pavāru, kas pārceļas uz dzīvi Polijā un ekonomisku apsvērumu dēļ ir spiests no vjetnamiešu restorāna pāriet strādāt pie japāņiem un tīt suši. Stāsts ir par tradicionālās virtuves kultūras nosargāšanas iespējām un vajadzību, atrodoties ārpus tās oriģinālajiem platuma grādiem.

Kadrs no filmas "Pho garša/The taste of pho" (2019)

Tad seko ne mazāk būtiska tematiskā puse: “Ja atrodi jaunu filmu par kādu ļoti nozīmīgu šefpavāru, tu to rādi. Ja tā ir laba filma par vietējo virtuvi, tu to rādi.” Tomēr vienlaikus tiek izvērtēta gan filmas kinematogrāfiskā kvalitāte, gan gastronomiskā nozīmība. “Reizēm ir filmas, kas – un mēs to apzināmies pavisam skaidri – nav kinomākslas šedevrs, bet ir nozīmīgas sava stāsta dēļ. Un reizēm ir tieši otrādi, reizēm redzam ļoti labas filmas, kinematogrāfiski izcilas, bet mazāk interesantas no gastronomijas skatpunkta. Mēs mēģinām variēt. Ja Basque Culinary Center iesaka pameklēt kaut ko no peruāņu virtuves vai kaut ko labu „par dārzeņiem”, arī mēs mazliet ciešāk palūkojamies šajā virzienā. Tā mēs viens otru papildinām. Es domāju, ka šī starpnozaru sadarbība festivāla ietvaros darbojas ļoti labi.”

Kaut arī, pārskatot iepriekšējo gadu programmas, nereti iezīmējas saturiskais pārsvars uz lielo šefpavāru biogrāfijām vai, gluži pretēji, uz lokālo produktu un tradīciju, „mazo cilvēku lielās virtuves” izpēti, Rebordinos norāda – atšķirībā no Berlināles, kur katra gada programmai bija sava tematiskā ass, Culinary Zinema nekad nav meklējis īpašu fokusu vai saturisko rāmi. “Programmas saturs ir cieši saistīts ar to, kas notiek gastronomijas pasaulē. Ja modē ir šefpavāri, tad filmu veidotāji vairāk piedāvā biogrāfiskas dokumentālās filmas par šīm personām. Ja sabiedrība ir uz ekoloģijas un vietējās lauksaimniecības viļņa, tad būs vairāk stāstu par piemājas dārziņiem, veģetārismu un visu to ēdamo, ko varam atrast mežā. Līdzīgi arī gados, kad īpaši aktīvs bijis sieviešu emancipācijas jautājums, piedāvājumā bija vairākas labas filmas par sieviešu lomu virtuvē no ģimenes pavarda līdz augstas klases restorāniem.

Mēs mēģinām atrast līdzsvaru. Un vienmēr cenšamies iekļaut kaut ko no pašu ražotā”.

Piemēram, šogad programmā tika demonstrēta basku filma Siers / Gazta (2019) – dokumentāls viedokļu apkopojums par un ap basku tradicionālo ilgi noturēto aitas sieru Idiazabal. Filmā piedalās slaveni šefpavāri un siera meistari, visi slavē un cildina sieru kā tradicionālo vērtību, diskutējot tikai par to, vai par atbilstošāku tradīcijai uzskatāma siera kūpinātā vai nekūpinātā versija. Filmēta arī ikgadējā sieru izsole, kur viena šāda īpašā siera rituļa cena var tikt uzsolīta līdz pat 13 000 eiro. Man kā skatītājai gan godīgi jāsaka – šī filma acīmredzot ir no tiem piemēriem, kad kinematogrāfiski materiāls nav diez ko izcils, tomēr darbs iekļauts programmā, jo ir svarīgs vietējās kultūras kontekstā.

Kadrs no filmas "Siers / Gazta" (2019)

Runājot par vietējā kino pašsaprotamu klātesamību lokālās gastronomijas kinostāstu lauciņā, Rebordinos norāda – neskatoties uz izcilām personībām šejienes restorānos, Basku zemes filmu nozare tomēr līdz šim nav varējusi lepoties ar tikpat kvalitatīviem ekrāna darbiem.

“Es pat mēdzu sūdzēties un teikt producentiem, ka mums vajag vairāk dokumentālo filmu, kas kaut kādā veidā iemūžinātu mūsu pašu dižo šefpavāru stāstus. Ir jau pāris televīzijas filmas, bet tās noteikti neaizsniedz to latiņu, kuru ar savu darbu pacēluši Arzaks, Adurizs, Subihana vai Berasategi (Juan Mari Arzak, Andoni Aduriz, Pedro Subijana, Martin Berasategui – basku modernās virtuves pionieri, leģendas un izcilākie pārstāvji). Būtu lieliski, ja katru gadu mēs varētu programmā iekļaut kādu tiešām labu filmu par mūsu pašu leģendām un tradīciju. Materiāla scenārijiem netrūkst, bet nezinu, kāpēc līdz šim mūsu labākie režisori un producenti ir izvēlējušies citas prioritātes. No vienas puses, mums būtu filma programmai, no otras – mēs varētu  saglabāt nākamajām paaudzēm liecības par basku virtuvi šobrīd. Kino, manuprāt, ir vispilnvērtīgākais no dokumentācijas veidiem, un kā tādu mums to vajadzētu maksimāli izmantot, lai arī pēc desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem mēs varētu pārstāstīt mums pašiem kā tautai, kā kultūrai, kā noteiktā vietā un laikā dzīvojošai sabiedrībai svarīgo”.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan