Raksts par aktieri Maksu fon Sidovu (Max von Sydow, 10.04.1929. – 8.03.2020.) ir “attālināts” no viņa nāves dienas – un pamatotu iemeslu dēļ. Brīdī, kad kinoarhīva meklētājā ierakstu viņa vārdu, no visām pusēm sāk birt filmas un tēli, jo Makss fon Sidovs ir pilnvērtīgi dzīvojis vismaz trīs paaudžu kinoekrānos, no ekrāniem runājis vismaz septiņās dažādās valodās, strādājis ar desmitiem dažādu režisoru un iemiesojis desmitiem dažādu tēlu, no kuriem mums katram noteikti ir kāds savs, par kuru iesaukties: „Ā, tas ir TAS aktieris!“
Un tad šķiet tikai pašsaprotami, ka pašizolācijas apstākļos sāku ceļot no viena fon Sidova līdz otram un trešajam, kamēr paiet dienas un saprotu, ka nosmelts tikai krējums. Raksts vēl nav pat iesākts, un pati sev taisnojos vārdiem, ko filmā Septītais zīmogs / Det sjunde inseglet (1957) ceļu meklējošs bruņinieks atbild baznīcas grēksūdzē satiktai Nāvei:
- Ko tu gaidi?
- Es gribu zināt, kas notiek pēc tam.
Karls Adolfs no Lundas
Filma Septītais zīmogs ir ne vien izcils atskaites punkts, lai sāktu runāt par fon Sidova pirmajiem nozīmīgajiem darbiem kino, bet ironiskā kārtā arī perfekta metafora, ko izmantot rakstam par aktiera došanos viņsaulē. Tikai tik liels aktieris kā Makss fon Sidovs var pārtraukt ar Nāvi aizsākto šaha spēli tieši šobrīd – laikā, kad postmodernā pasaule kolektīvi pārraksta melnā mēra stāstu. Savā 90 gadu vecumā fon Sidovs ir pielicis punktu vairāk nekā 150 filmu garam šaha maratonam, kurā vienlīdz meistarīgi spēlējis te ar melnajiem, te baltajiem zirgiem un karaļiem, nevairoties arī no pelēkās masas, kas atrodas visam pa vidu. Sidovs ir bijis gan Jēzus, gan Nelabais, miera sludinātājs un iznīcības nesējs, vieds padomdevējs un padoma lūdzējs, upuris un vaininieks,
bēglis un klejotājs, kurš allaž ir ceļā, meklējot savu mirklīgo vietu mūžīgā šaha spēlē. Sākuma pozīcija tajā visiem ir vienāda, bet izdzīvo tas, kurš īstajā brīdī zina pavirzīt pareizās figūras.
Maksa fon Sidova spēle aizsākas 1929. gadā Zviedrijas dienvidu pilsētā Lundā etnologa un skolotājas ģimenē. Zēns, kura vārds tolaik vēl bija Karls Adolfs fon Sidovs, mācījās vietējā baznīcas skolā un jau agrā vecumā apguva angļu valodu, kas vēlāk izrādīsies būtiska atslēga, lai atvērtu pasaules durvis. Fon Sidovs bija nolēmis virzīt savu karjeru uz tieslietu pusi, bet, kāda klases izbraukuma laikā paviesojies Malmes teātrī, topošais jurists sāka pastiprināti interesēties par skatuves mākslu un kopā ar draugiem izveidoja savu teātra grupu turpat pilsētas skolā.
Fon Sidovs, kā jau visi tā laika jaunekļi, divus gadus dienēja zviedru armijā. Tieši tur nākamais aktieris esot ticis pie sava jaunā vārda Makss, ko aizņēmies no kādas dienesta laikā sastaptas cirka zvaigznes. Pēc armijas fon Sidovs sāka studēt Zviedrijas Karaliskā drāmas teātra skolā Stokholmā un debitēja uz kinoekrāna – zviedru režisora Alfa Sjeberga (Sjöberg) filmās Tikai māte / Bara en mor (1949) un Jūlijas jaunkundze / Fröken Julie (1951). Ja Bergmans tā būtu lēmis, šajā laikā būtu aizsākusies arī Bergmana un fon Sidova sadarbība, tomēr tolaik jau pieredzējušais teātra un kino režisors noraidīja jauniņā aktiera pieteikumu otrā plāna policista lomai filmā Cietums / Fängelse (1949), un bija jāpaiet vēl pāris gadiem, līdz Bergmans atgriezās pie sava, kā vēlāk izrādīsies, skatuves un ekrāna alter ego.
Bergmana zīmogs
Pēc Karaliskā drāmas teātra skolas beigšanas jaunajiem aktieriem tika piedāvātas prakses vietas dažādos pilsētas teātros. Tā fon Sidovs pabija gan Noršēpingas, gan vēlāk Helsingborgas teātra trupās, par savu tēlojumu izpelnoties ne vien skatītāju un kritikas atzinību, bet arī Zviedrijas Karaliskā kultūras fonda balvu, kas tiek piešķirta daudzsološiem aktieriem. Ingmars Bergmans reiz atraidīto fon Sidovu sev atklāja tieši Noršēpingā, Tenesija Viljamsa lugas Tetovētā roze izrādē, taču oficiālu aicinājumu pievienoties Ingmara Bergmana aktieru komandai fon Sidovs saņēma laikā, kad jau strādāja Helsingborgā. Jaunais aktieris kļuva par pilnvērtīgu Bergmana vadītā Malmes teātra dalībnieku un vēlāk sekoja savam meistaram uz Stokholmu, kur abi turpināja sadarbību ne vien uz teātra skatuves dēļiem, bet nu jau arī kino. (Sižets Ingmar's Actors: Max von Sydow no The Criterion Collection - ŠEIT).
Bergmans savus aktierus nodarbināja arī pēc teātra sezonas beigām, vasaras mēnešos filmējot savus kino darbus. Vienā no pirmajām šādām vasaras nometnēm top filma Septītais zīmogs, tajā fon Sidovs iemieso šaubu un neticības nomāktu 14. gadsimta bruņinieku, kurš pēc krusta kariem atgriežas mēra skartajā Zviedrijā.
Filma ir izteikti teatrāls darbs, sava veida kolektīvs eksperiments, kurā aktieri izspēlē reliģiski eksistenciālu metaforu, nemitīgi kontrastējot balto un melno. Fon Sidovs savā lomā ir izcils. Neskatoties uz kokainajiem žestiem un pilnīgi nedabīgo valodu, viņš filmas laikā pamanās bruņinieka tēlu piesātināt gan ar goda un lepnuma jūtām, gan atriebību un savtīgu egoismu, gan apskaidrotu viedumu un šaubu aizmiglotu prātu, gan ar visdziļākajām nostalģijas skumjām un sirsnīgu pateicību par visparastākajām zemenēm ar pienu:
„Es atcerēšos šo brīdi – klusumu, saulrietu, šķīvi zemeņu, bļodu piena, jūsu seju šajā saulrieta gaismā, gulošu Mikaelu, Jofu ar liru... Es centīšos atcerēties visu, par ko esam runājuši. Es saudzīgi nesīšu šīs atmiņas savās rokās kā bļodu tikko slaukta piena. Man pietiks ar šīm atmiņām, ar šo atklāsmi.“
Īstā ceļa meklētāju plejādi fon Sidovs turpina ar sapņu un maģijas pasaulē aizmaldījušos iluzionistu filmā Seja / Ansiktet (1958), atriebības pārņemtu karali filmā Jaunavu avots / Jungfrukällan (1960), kā arī cinisku šizofrēnijas slimnieces vīru filmā Mīklaini kā spogulī / Såsom i en spegel (1961). Mazāks lomas apjomā, bet ne mazāk nozīmīgs ir fon Sidova zvejnieks Bergmana filmā Ziemas gaisma / Nattvardsgästerna (1963), kas no jauna uzjundī Dieva esamības jautājumu, šoreiz ne vairs viduslaikos, bet pavisam vēsturiski laicīgos atomkara priekšnojautas apstākļos.
Ingmars Bergmans ne vien zināja novērtēt fon Sidova dabas un aktiera dotības, bet arī lieliski izmantoja šo materiālu, lai kā prasmīgs tēlnieks veidotu te arvien lielākas un pompozākas varoņu statujas, te atkal pavisam mazu un parastu cilvēku, kas salīcis zem paša ķermeņa sloga. Un abām galējībām pa vidu fon Sidovs pamanījās iemiesot arī pavisam pelēkus Bergmana filmu varoņus, piemēram, pieticīgo un stāstā maznozīmīgo benzīntanka strādnieku filmā Zemeņu lauks / Smultronstället (1957).
Maksa fon Sidova stāsts nav atraujams no Bergmana personas. Aktieris ne vienā vien intervijā atzinis Bergmanu par savu īsto skolotāju un meistaru, kas, pateicoties bagātīgajai iztēlei, izkoptajām prāta spējām un lieliskajai humora izjūtai, iemācījis fon Sidovam tā pa īstam izprast cilvēkus, tostarp klasiskos varoņus, kas arī ir tikai cilvēki un tādēļ nav jāuztver pārāk nopietni. Intensīvas sadarbības gados fon Sidovs piedalījies 11 Bergmana filmās un, neskatoties uz saviem starptautiskajiem panākumiem un izcilām lomām citu kinorežisoru darbos, pasaules kino vēsturē ir iezīmēts tieši ar Bergmana zīmogu – piederības zīmi, par kuru aktieris bijis mūžam pateicīgs. Savukārt Bergmans reiz esot teicis, ka fon Sidovs bijis vislabākais Stradivari, kādu režisors jebkad varējis turēt savās rokās.
Jēzus Kristus pārkāpj robežas
Pateicoties Bergmana filmām, Makss fon Sidovs drīz vien kļuva zināms un pieprasīts arī ārpus Zviedrijas, taču, būdams apmierināts ar pastāvīgu darbu dzimtenes teātrī un kino, aktieris vienmēr atraidīja arvien biežākos piedāvājumus strādāt otrpus okeānam, nejūtot nepieciešamību uzsākt starptautisku karjeru. Viņš atteicās no galvenās lomas spiegu filmā Doktors Nē / Dr. No (1962) un nekļuva arī par kapteini fon Trapu Mūzikas skaņās / The Sound of Music (1965). Tikai pēc vairāku gadu piedāvājumiem un pretēji Ingmara Bergmana vēlmēm, Makss fon Sidovs tomēr piekrita savai pirmajai starptautiskajai sadarbībai Džordža Stīvensa episkajā drāmā Dižākais stāsts, kāds jebkad stāstīts / The Greatest Story Ever Told (1965), kurā pie vēsturiski nozīmīgiem tēliem pieradušajam aktierim tika uzticēta ne vairāk, ne mazāk, kā Jēzus Kristus loma. Kaut arī filma neguva cerētos kases panākumus un arī pats fon Sidovs nebija apmierināts ne ar savu lomu, ne aktieru tēlojumu kopumā, tieši šis mehāniski izspēlētais Jēzus fon Sidovam pavēra ceļu pāri okeānam un ļāva apjaust, ka kinomākslā robežas ir visai nosacītas.
Tās pārkāpis, turpmākajos gados Makss fon Sidovs bija atvērts visa veida piedāvājumiem, piesātinot savu nu jau starptautiskā aktiera karjeru. Viņš filmējas amerikāņu vesternā Atmaksa / The Reward (1965) un iegūst pirmo Zelta Globusa nomināciju par dievbijīga misionāra lomu Džordža Roja Hila vēsturiskajā drāmā Havaju salas / Hawaii (1966). Neskatoties uz debiju Jēzus lomā, fon Sidovam viņa eksotiskās, izteikti atšķirīgās ārienes, balss un ķermeņa izpausmju dēļ arvien biežāk piedāvā iemiesot ļaunos tēlus, tostarp neonacistu aristokrātus, krievu leitnantus, ārzemju slepkavas vai kosmiskos ļaundarus – piemēram, imperatoru Mingu zinātniskās fantastikas filmā Flash Gordon (1980) vai kriminālās organizācijas Spektrs vadītāju, Šona Konerija pretinieku Bonda sāgā Nekad nesaki nekad / Never Say Never Again (1983). Makss fon Sidovs ir nelabā izdzinējs filmā Sātana izdzinējs / The Exorcist (1973), despotisks mākslinieks un patētisks dzīvesbiedrs Vudija Alena filmā Hanna un viņas māsas / Hannah and Her Sisters (1986), ar nacistu koncentrācijas nometnēs piekoptiem medicīnas eksperimentiem saistītais ārsts Martina Skorsēzes filmā Slēgtā sala / Shutter Island (2010), Robina Huda aklais patēvs, sers Valters Lokslijs Ridlija Skota filmā Robins Huds / Robin Hood (2010), un kopumā bijis saistīts ar teju visiem 20. gadsimta otrās puses atslēgvārdiem Holivudas kino.
Eiropas balss
Kamēr visu iespēju kontinentā fon Sidovs bija gatavs teju it visam, Eiropā aktieris atgriezās, meklējot kvalitāti un stāstus ar dziļāku jēgu un saturu. Lielākoties šie stāsti atsauca atmiņā Eiropas vēl neseno vēsturi, trimdas gadus, kara laiku, holokaustu, uz laikmeta lielo notikumu fona liekot cilvēkus, ģimenes, tēvus un dēlus, kas, zaudējuši tagadni, visu savu izdzīvošanas jēgu virza labākā nākotnē. Eiropā top fon Sidova emocionāli dziļākie un arī pašam aktierim tuvākie kino darbi, tostarp pēdējās Bergmana filmas, kur fon Sidovs visbiežāk redzams ekrāna pārī ar Līvu Ulmani. Abu aktieru sadarbība bija tik organiska un īsta, ka ļāva noticēt ikkatram žestam, vārdam un emocijām, ko filmās izdzīvo fiktīvie vīrs un sieva. Spilgtākās no tām ir Vilku stunda / Vargtimmen (1968), Kauns / Skammen (1969) un Kaislība / En passion (1971) – Ingmara Bergmana izcilie „vientuļās salas stāsti”, kuros fon Sidova tēli ir paša autora alter ego. Makss fon Sidovs un Līva Ulmane kā ekrāna pāris redzami arī cita zviedru kino režisora Jana Torela filmā Emigranti / Utvandrarna (1971) un tās turpinājumā Jaunā zeme / Nybyggarna (1972), vairāku stundu garumā detalizēti pietuvinoties laulātā pāra dzīvei trimdas apstākļos.
Starp tā laika fon Sidova Eiropas filmām jāmin arī britu režisora Sjuarta Rozenberga filma Nolādēto ceļš / Voyage of the Damned (1976) un, protams, Pelle iekarotājs / Pelle Erobreren (1987), dāņu režisora Billes Augusta stāsts zviedru emigrantiem, tēvu un dēlu, kas ierodas Dānijā jaunas, laimīgākas dzīves meklējumos. Filma ieguva ne vien plašu skatītāju un kritikas atzinību, bet arī balvas nozīmīgākajos kino festivālos, tostarp Kannu Zelta palmas zaru un Oskara balvu kā labākā ārzemju filma. Pelles tēva loma atnesa pirmo Oskara nomināciju arī Maksam fon Sidovam, tomēr ne šo, nedz arī otro iespējamo Oskara statueti – par otrā plāna lomu Stīvena Daldrija filmā Ārkārtīgi skaļi un neticami tuvu / Extremely Loud and Incredibly Close (2011) – fon Sidovs tā arī neieguva.
Pie režisora Billes Augusta Makss fon Sidovs atgriezās arī romantiskajā filmā Labākie nodomi / Den goda viljan (1992), kas vienlaikus ļāva aktierim no jauna strādāt kopā ar Ingmaru Bergmanu, šoreiz gan filmas scenārija autoru, un četrus gadus vēlāk fon Sidovs filmējās pēc Bergmana scenārija veidotajā Līvas Ulmanes filmā Privātās sarunas / Enskilda samtal (1996).
Bergmana un fon Sidova kā aktiera un režisora ilggadējā un leģendārā sadarbība sākās un noslēdzās kā ironisks pārpratums – ar aktiera nenospēlēto lomu pirmajā iespējamā abu kopdarbā Cietums un ar tikpat nenotikušu, kaut fon Sidovam īpaši radītu tēlu Bergmana pēdējā pilnmetrāžas kinofilmā Fanija un Aleksandrs / Fanny och Alexander (1982). Sakritību, apzinātu lēmumu vai loģisku iespējamību rezultātā Bergmana pirmā filma angļu valodā Pieskāriens / The Touch (1971) kļuva arī par zviedru dueta pēdējo sadarbību.
Kā iestarpinājums jāmin, ka šajā emocionāli piesātināto atmiņu laikā fon Sidovs arī pats iemēģināja roku kino režijā.
Tiesa gan, piespiedu kārtā, jo neatrada nevienu citu, kas uzņemtos pārcelt uz ekrāna dāņu kultūras kanonā ierakstīto Hermana Banga romānu Pa ceļam / Ved Vejen. Filma, kas plašāk pazīstama ar nosaukumu Katinka, top 1988. gadā un, kaut arī tiek izrādīta Kannu kinofestivālā un iegūst vairākas kino balvas, īpaši izceļot režisora darbu un spējas, tomēr paliek vienīgā filma, ko fon Sidovs paraksta kā režisors.
Uz jaunās tūkstošgades sliekšņa nu jau starptautiski atzītais zviedru izcelsmes aktieris bija paspējis kļūt par Eiropas kino balsi, filmējoties gan dzimtajā zviedru valodā, gan arī angļu, norvēģu, dāņu, itāļu, spāņu, vācu un franču valodās, tostarp pie izciliem režisoriem (piemēram, Frančesko Rosi un Vims Venderss); aktieris arī burtiski “runājis vecā kontinenta balsī” Larsa fon Trīra filmā Eiropa / Europa (1991). Fon Sidovs kā krustnesis uz saviem pleciem iznesa arī Eiropas vēstures smagāko nastu, iemiesojot holokausta upuri poļu režisora Krištofa Zanusi filmā Klusais pieskāriens / Dotknięcie ręki (1992), izcilo norvēģu rakstnieku un vienlaikus arī nacisma slavinātāju Knutu Hamsunu Jana Troela filmā Hamsuns / Hamsun (1996) un vēlāk arī Jakobu Bronski, koncentrācijas nometni izdzīvojušu vīru Paolo Barzmana drāmā Emocionālā aritmētika / Emotional Arithmetic (2007) – Jakobs pēc vairākiem gadiem sastop savus nometnes bērnus, ļaujot uzjundīt sāpīgām atmiņām vai vēl dziļāk tās noslēpt apziņas kambaros.
Tie ir spēcīgi tēli, kas prasa spēcīgus aktierus, un Makss fon Sidovs, citējot savu varoni franču režisora Džūljena Šnābela filmā Skafandrs un tauriņš / Le Scaphandre et le Papillon (2007), varētu droši teikt: „Ak, Dievs, tādus kā es jau vairs neražo...“
Visas savas garās teātra un kino karjeras laikā fon Sidovs lieliski apzinājās, ka ir savā ziņā iezīmēts aktieris un noteikta profila lomām lielākoties izraudzīts tīri fizisku parametru dēļ. Starp šīm lomām dominēja reliģiski, vēsturiski un mītiski varoņi; eksotiski, bieži vien ar nacismu vai krievu militārismu saistīti ļaundari; despotiski, patētiski un izteikti neromantiski dzīvesbiedri vai arī veci, slimi, atmiņu un skumju sagrauzti tēvi un vectētiņi, kuru agonija visbiežāk beidzas kaut kur filmas vidū. Un šos pēdējos fon Sidovs lieliski varēja sākt tēlot jau diezgan agri, ņemot vērā, ka allaž izskatījās stipri vien vecāks par saviem gadiem. Tieši starp pēdējo gadu lomām kā patīkams kontrasts iezīmējas fon Sidova varoņi postmodernās kultūras zinātniskās fantastikas sāgās Zvaigžņu kari / Star Wars: Episode VII - The Force Awakens (2015) un Troņu spēle / Game of Thrones (2016). Jautāts par pievienošanos šo formātā tik atšķirīgo projektu komandām, fon Sidovs atzīst, ka aktierim, sasniedzot nopietnu vecumu, svarīgākais ir turpināt strādāt:
„Un kad starp kārtējo slimo tēvu un mirstošo vectēvu lomām parādās tādi tēli kā Trejacu krauklis [fon Sidova atveidotais tēls Troņu spēlē] vai kosmosa pētnieks Lor San Tekka [Zvaigžņu karos], tad izvēle šķiet tikai pašsaprotama.“
Maksa fon Sidova līdz šim pēdējā ekrāna loma ir krievu flotes admirālis Tomasa Vitenberga filmā Kurska / Kursk (2018), kas par fon Sidovu gan neatklāj neko jaunu, tomēr kārtējo reizi apliecina aktiera jau sen pazīstamās vērtības. Galvenā loma grieķu izcelsmes režisora Nikolasa Dimitropulosa vēsturiskajā drāmā Pagātnes atbalsis / Echoes of the Past sarakstā bija nākamā, bet filma vēl nav iznākusi uz ekrāniem. Viens pareizi izspēlēts šaha gājiens, un vēl kādu brīdi Makss fon Sidovs būs nemirstīgs, teikdams: “Es gribu, lai cilvēki [par mani] domā: “Varbūt tur ir vēl kas vairāk.” Es gribu būt noslēpums”.