Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” (no 9. novembra līdz 14. novembrim) konkursa skatē izceļ visas šobrīd būtiskākās Latvijas filmas, un neliela inventarizācija apliecina, ka Kino Rakstos gandrīz visas šīs būtiskākās filmas ir recenzētas, apspriestas un analizētas. Piedāvājam koncentrētu iespēju atrast un izlasīt jebkuru recenziju, plānojot savu festivāla programmu vai salīdzinot viedokļus par jau redzētām filmām.
Pilnmetrāžas spēlfilmas
MELĀNIJAS HRONIKA
Melānijas hronika bez skaņas (1.11.2016.). Pirmizrādes dienā publicēta Agneses Zeltiņas fotogalerija – ŠEIT.
Patiesība vienmēr ir laikā (9.11.2016.) – režisores Kristīnes Želves vadīta diskusija par tēmām, ko ierosina Melānijas hronika, par to, kā filma iedarbojas uz skatītāju un maina (vai nemaina) skatpunktu uz deportāciju tēmu. Piedalās filmas producents Gints Grūbe, vēsturnieks Kaspars Zellis, režisore Dzintra Geka, festivāla Riga IFF radošā direktore Sonora Broka. Portālā šī diskusija lasīta vairāk nekā 3200 reižu.
„Sandrai Kalnietei Melānijas hronikas kontekstā bija tēze, ka šobrīd mēs esam tikuši galā ar dokumentālo fāzi, kad bija svarīgi vākt atmiņas, pierakstīt, izrunāt no sevis ārā, un ir pienākusi nākamā stadija, kad tās nonāk mākslas zonā un var pārtapt mākslas faktos. Vai tam varētu piekrist?”. Lasiet ŠEIT.
Melānija necīnās ar pūķi (28.12.2016.). Par filmu diskutē 12 Latvijas Kultūras akadēmijas studenti – pirmā un ceturtā kursa kinopētnieki, kuriem, protams, nav personiskas pieredzes deportāciju tēmā. Vai kino palīdz saprast vēsturi?
„Es sevi pieķēru pie domas, ka man to iekšējo kritiķi gribas slēgt ārā, jo filma jau sasniedz savu skatītāju. Pēc filmas noskatīšanās mums visiem bija tāds kolektīvs rāmums iekšā. Lai gan arī pretrunīgas lietas var atrast. Bet man liekas, mērķis tomēr tiek sasniegts.” Lasiet ŠEIT.
Melānijas hronika. Teksts un konteksts (24.03.2017.). Gandrīz četrus mēnešus pēc pirmizrādes Ildze Terēze Felsberga skatās uz filmu ar laika distanci un analizē, kādas atbalsis vēsturiski jūtīgas tematikas kinodarba iznākšana atstājusi mediju telpā un plašākā sabiedrībā.
„Filma Melānijas hronika citu spēlfilmu vidū izceļas ar ievērojamo blakusmateriālu klāstu, kas tiek radīts papildus spēlfilmas iznākšanai. (..) Ir jau redzams, kā Melānijas hronika pāršalc visu Latviju, un jācer, ka pusaudži, jaunieši patiešām uz to aizies”. Lasiet ŠEIT.
PIRMDZIMTAIS
Zvērs sevī (28.09.2017.), Dmitrijs Rancevs.
“No vienas puses, Karapetjans ir tīra autorkino režijas pārstāvis. Viņš ir filmas Pirmdzimtais oriģinālscenārija autors un acīmredzams tādu formālo un idejisko prioritāšu piekritējs, kas ļauj konstatēt kinodarba oriģinalitāti, “vienreizējumu”. No otras puses – filmā akcentēta (kaut arī postmoderna) spēle ar dažnedažādām žanra klišejām, kas kalpo kā plašas auditorijas uztveres pieslēgšanas resurss.” Lasiet ŠEIT.
SVINGERI
Ēķis un Svingeri izaicina (9.12.2016.), Kristīne Matīsa.
„Patiesībā taču nekāda pārmērīga izaicinājuma visā šajā svingeru lietā nav – ne pornogrāfijas elementu, ne grupveida seksa, ne citu jūtīgākai dvēselei ģībstamu lietu, un vienīgais kailais „cenzējamais orgāns”, kas divreiz parādās kameras redzeslokā, tikli piesegts ar melnu taisnstūri aktierim glaimojošā izmērā.” Lasiet ŠEIT.
Vai Svingeri mūs izdrāza? (1.03.2017.), Alise Zariņa.
„Ja noņemtu visas šīs teatrālās maskas un uzspīlēto, teju vardarbīgo „komiskumu”, apakšā varētu redzēt aktierus, spējīgus uz lielām un lieliskām lietām, par to šaubu nav.” Lasiet ŠEIT.
TAS, KO VIŅI NEREDZ
Skatīties un redzēt (1.04.2017.), Dmitrijs Rancevs.
„Skaidrs, ka filma Tas, ko viņi neredz nekādā ziņā nav par rītdienas ierīču iespējām. Tāpēc svarīgi, ar cik lietišķu vai pašpietiekamu lomu tiek apveltīti inovatīvie tehniskie risinājumi. Futūristiskuma pazīmju ir pietiekami daudz, lai uzmanības pievēršanai izmantotu fantastikas žanra resursus.” Lasiet ŠEIT.
VECTĒVS, KAS BĪSTAMĀKS PAR DATORU
Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (17.08.2017.), pirmizrādes dienā publicēta Agneses Zeltiņas fotogalerija no filmas uzņemšanas. Skatiet ŠEIT.
Bērnu filma vecvecākiem cilvēkiem (5.09.2017.), par filmu diskutē kinokritiķu biedrība 400 sitieni (Liene Linde, Sanita Grīna, Guna Stahovska, Juris Freidenbergs).
„Jāsaka, Vectēva tēls man lielos vilcienos it nemaz nešķita simpātisks. Jau no pirmajām filmas minūtēm viņš tiek pozicionēts kā seksistisku aizspriedumu pilns paštaisns vecis, kurš uzbrūk bērnam ar viskaitīgākajiem tekstiem, ko vien var pateikt, - piemēram, izsmejot botas, jo tās jau nēsā “tikai meitenes”. Jebkura no frāzēm, ko filmas sākumā Vectēvam saka Vecmāmiņa, tiek nievīgi atsista – sak, taisi maizītes un klusē, sieviete! Viņa par to viņu klapē ar trauklupatu. Līdz ar to Vectēvs, kas seksistiskāks par Trampu, nav īsti pievilcīgs tēls.”. Lasiet ŠEIT.
Neiznīdējamie vectēvi (6.10.2017.) – kinozinātnieks Agris Redovičs polemizē ar iepriekš publicētajā jauno kritiķu diskusijā izteiktiem viedokļiem: „Vairāku jaunās Vara Braslas filmas pozīciju vērtējums mums ir stipri atšķirīgs. Bet, tā kā pēc gadu skaita esmu režisora un scenārista laikabiedrs, bet 400 sitieni savukārt tuvāki filmas Oskara mammai Sandrai, man spītīgi gribas pierādīt, ka mūsu lūkojums atšķiras nevis tāpēc, ka atšķiras mūsu personas kodu cipari, bet tāpēc, ka tik dažāds ir vējojums baudas kārpiņās...”. Lasiet ŠEIT.
Pilnmetrāžas dokumentālās filmas
ATBRĪVOŠANAS DIENA
Tīrās enerģijas – diktatūra un rokmūzika (19.11.2016.) – dienā, kad filma Atbrīvošanas diena / Liberation Day piedzīvo pasaules pirmizrādi Amsterdamā, IDFA konkursa skatē, Kino Raksti publicē sarunu, kurā Gustavs Terzens iztaujā vienu no filmas režisoriem, Uģi Olti.
„Es biju pārliecināts – ziemeļkorejiešiem nepatiks, ka mēs to visu atklāti rādām. Tāpēc mans uzdevums galvenokārt bija iedot trīs radiomikrofonus trim cilvēkiem, kas varētu būt notikumu epicentrā, un tad klausīties, kur kaut kas notiek. Tiklīdz es izdzirdēju, ka kaut kas notiek, es devu operatoram zīmi – lūdzu, paskaties! Es jutos kā tāds padomju radioamatieris, kas mēģina uztvert aizliegtus signālus”. Lasiet ŠEIT.
Rokenrols ar Ziemeļkoreju (22.03.2017.) – tuvojoties filmas Latvijas pirmizrādei, Kino Raksti publicē vēl vienu Gustava Terzena sarunu, interviju ar otru filmas režisoru, norvēģi Mortenu Troviku.
„Šķiet, ka tieši tā nedēļa bija punkts manā mākslinieka dzīvē, kad tika pārbaudīts viss, ko līdz šim biju apguvis, ne tikai kā režisors, bet arī kā cilvēks. Visu laiku un visos līmeņos notika kaut kas tāds, uz ko man vajadzēja reaģēt. Un man vajadzēja vismaz četrus mēnešus, lai atgrieztos, es pēc tam biju absolūti izsmelts. Gan tāpēc, ka tas bija ārkārtīgi intensīva darba posms, gan arī tāpēc, ka tik daudz kas varēja noiet greizi. Kad atgriezos mājās, es teicu sievai – izturies pret mani, it kā es būtu atgriezies no kara, es esmu mazliet traumēts”. Lasiet ŠEIT.
Misija, kas prasa fanātismu. Laibach (30.03.2017.), Viktors Freibergs.
„Bez liekiem komentāriem tiek fiksēta absurda dramaturģijas cienīgu situāciju sērija, kad reizēm jau sāk šķist, ka koncerts nekad nenotiks, tāpat kā Kafkas pils, lai cik ilgi romāna varoņi ietu, aizvien paliek tikpat tālu, un Godo šajās dažādo kultūru krustcelēs tomēr neparādīsies.” Lasiet ŠEIT.
Nekas nemainīs manu pasauli (9.04.2017.), Alise Zariņa.
„Varbūt es eju par tālu, pieņemot, ka vajadzēja atkārtoti parādīt ar pirkstu uz Olti, lai Troviks no situācijas izietu balts un pūkains. Jo patiesībā jau filmas sākuma kadru montāža ir tieši tik satriecoši lieliska, ka aizsit elpu, un arī es Oltes vietā kliegtu skaļi un lepni: “Es šito taisīju, ja!!””. Lasiet ŠEIT.
IEVAINOTAIS JĀTNIEKS
Kārlis Zāle. Versija bez glorifikācijas (24.10.2017.), Viktors Freibergs.
„Kad Kārļa Zāles sieva Anna stāv ar lupīnām rokās, kamerā raudzīdamās, - iespējams, tieši šis tēls izsaka Zāles “dzimtenes sajūtu” un, kas zina, varbūt iedvesmojis Mildu, kura nepagurdama tur trīs mirdzošas zvaigznes”. Lasiet ŠEIT.
RADINIEKI
Par mammu un citiem radiem (15.11.2016.), Pēteris Krilovs
“Kāpēc profesionāļiem šī filma var izskatīties kā ar dievpalīgu izkārtota? Tāpēc, ka Ļvovā kādreiz dzimušā režisora radi, mātes māsas un māsīcas, viņu bērni, mazbērni, dzīvesbiedru radi ir izkaisīti pa visu Ukrainu tieši tādās kombinācijās un likteņos, lai Vitālijs, kurš Maskavā tapis par filmu režisoru, producentu un dokumentālo filmu festivāla direktoru, varētu iegūt 360º panorāmu par vienkāršo cilvēku attieksmi pret dramatisko mūsdienu vēstures gaitu visos Ukrainas nostūros”. Lasiet ŠEIT.
VIENU BIĻETI, LŪDZU!
Tanks teātrī (13.03.2017.), Alise Zariņa
“Visi tarakāni kā uz paplātes – pat gribēdami, varoņi nespēj līdz galam kontrolēt savas laika gaitā uzblīdušās emocijas. No malas tas izskatās traģikomiski, un, tā kā Kažam izdevies iedot kontekstu gan Nikijas, gan bērnu sajūtām, pastāv risks nolikt skatītāja priekšā draiski pārspīlētus viņa paša tarakānus”. Lasiet ŠEIT.
Īsmetrāžas dokumentālās filmas
LIDIJA / ZIRDZIŅ, HALLO! / MELLEŅU GARI
Lielā Kristapa mazās formas (7.11.2017.), Agnese Logina
“Visas trīs Lielajam Kristapam nominētās dokumentālās īsfilmas ir, nebaidos teikt, brīnišķīgas, pārsteidzošas un, kas nav mazsvarīgi, ģeniāli vienkāršas savā pieejā. Visas trīs filmas novēro realitāti, nevis to provocē vai izaicina, tādējādi modificējot pašu izejas materiālu; visas īsfilmas arī izstāsta kādu stāstu, kura Latvijas kino telpā līdz šim nav bijis, un visas trīs īsfilmas skatītāju vēl kādu laiku nepalaiž vaļā”. Lasiet ŠEIT.
TO ATCERAS TIKAI VILCIENI
Meditācija – metode, stils un būtība (16.12.2017.), Dmitrijs Rancevs
“Pati vilciena struktūra (tā sadalījums vagonos), kas turklāt vērojama kustībā, ir salīdzināma ar atsevišķu kadru montāžas dalījumu. Tos sarindo līdzīgi “tukšajam” atstatumam starp vagoniem: ar montāžas līmējumu un atrodoties pastāvīgā kustībā – laikā un kinoprojektora traktā. Turklāt sastāva un sliežu dinamiskā fragmentētība rada imanentu ritmiskumu, ko ērti izmantot filmas telpas temporālajās konstrukcijās.
Minētajam var pievienot drosmīgās, ekspresīvās dzelzceļa audekla līnijas un vilciena vizuālo tēlu, kurā nolasās pastāvīgā tiekšanās pārvarēt ikdienišķās un pat esības lokalizācijas robežas, un kaut kādā ziņā – arī transcendence… Tas viss ar dzelzceļu saistīto artefaktu kopumu padara ārkārtīgi kinogēnisku”. Lasiet ŠEIT.
Ātros un konkrētos vilcienos (4.01.2017.), Pauls Bankovskis:
“Nu jau to, iespējams, ir pagrūti iztēloties, taču kustības ātruma pieaugums noteikti izmainīja arī to, kā pie šādas pārvietošanās iespējas ticis cilvēks palūkojās uz pasauli. Piepeši izrādījās, ka aiz vilciena loga garām zibošo objektu ātrums ir ne vien tieši atkarīgs no vilciena braukšanas jeb braucēja pārvietošanās ātruma, bet arī no attāluma līdz šiem dažādajiem objektiem – pašā dzelzceļa malā esošie telegrāfa stabi vai koki traucās milzīgā ātrumā, tālāk pļavā redzamās govis jau garām slīdēja krietni lēnāk, bet pie apvāršņa esošais mežs vai mākoņi debesīs itin kā stāvēja pilnīgi uz vietas.
Novērojot ko tādu, līdz domām par relativitāti vairs nevarēja būt pārāk tālu”. Lasiet ŠEIT.
VECTĒVA TĒVS
Cilvēki gandrīz mums blakus (7.12.2016.), Ieva Lešinska
“Dialogam te ir visai pakārtota loma – pat ja filma būtu mēma, pietiekami daiļrunīgas ir abu galveno varoņu sejas izteiksmes un ķermeņa valoda (viens no izcilākajiem fragmentiem ir tas, kur mēs ar mazdēla maiguma pilnajām acīm nolūkojamies, kā vectēvs dodas nopirkt pudeli ūdens kādā bezpersoniskā Krievijas benzīntankā – mazliet uzkumpis un vecīgs, taču reizē it kā sevī nospriegots un sīksts). Filmai piemīt grūti formulējams sirsnīgums, labdabīgums un klusināts humors, kas panākts skopiem līdzekļiem, taču aizkustina patiesi un dziļi”. Lasiet ŠEIT.
Mazākuma kopražojuma filmas
ĀTRIE IGAUŅU PUIŠI
Nostalģija un “bezpreģels” (22.05.2017.), Alise Zariņa
“Jā, šajā visādi citādi diezgan liberālajā filmā sievietes tēlam neklājas viegli. Krūšu te noteikti ir vairāk nekā varoņu – sieviešu. Tas ir, tīri matemātiski krūšu vienmēr būs vairāk, nekā sieviešu, taču šajā gadījumā es domāju vai nu kailas krūtis, vai tādas krūtis, kuras, filmas-veidotāju-prāt, ir gana reprezentabli elementi, lai sievietes galva būtu otršķirīga vai pavisam nevajadzīga. Izņemot uzticīgo un pašaizliedzīgo Ralfa draudzeni Ritu, kas savu pašaizliedzību un uzticību izdzīvo ārpus kadra, visas citas sievietes Ātrajos igauņu puišos ir nesvarīgas, bet toties ārkārtīgi seksuāli izsalkušas”. Lasiet ŠEIT.
Animācija
OĀZE / BIZE UN NEGUĻA / DZIEDOŠAIS HUGO UN VIŅA NETICAMIE PIEDZĪVOJUMI
Lielā Kristapa mazās formas (7.11.2017.), Agnese Logina
„Animācijā daži autori apspēlē un stiprina tās pašas robežas, kuras mēģina nojaukt citās kategorijās. Neesmu naiva un apzinos, ka lielākajai daļai skatītāju tas droši vien stipri vienaldzīgi, tomēr grūti saprast, kāpēc mums šajā laikā un telpā ir jāturpina operēt ar sen atspēkotiem stereotipiem un klišejām”. Lasiet ŠEIT.
