Ātros un konkrētos vilcienos

Viens no trim darbiem, kas Ziemas balsojuma kategorijā "Kino" izvirzīti Latvijas sabiedrisko mediju balvai “Kilograms kultūras”, ir Signes Birkovas un Jāņa Putniņa filma "To atceras tikai vilcieni" (Camera Obscura, 2016). Ar kinovēstures, vilcienu un Jāņa Putniņa aizrautības apcerējumu “Kino Rakstos” debitē rakstnieks un kultūrkritiķis Pauls Bankovskis, bet filma "To atceras tikai vilcieni" 7. janvārī skatāma "Kino Bizes" repertuārā.

Harijs Liepiņš (Leinasars) Aloiza Brenča filmā "Kad lietus un vēji sitas logā" (1967)

Kino un vilcienu vēsturiskie dzelzs un visi pārējie ceļi ir krustojušies un savijusies tik cieši, ka, izsakoties bioloģiskās līdzībās, to varētu nodēvēt par ģenētisku radniecību vai simbiozi. Ja vien vispār ir vērts meklēt un iezīmēt kādu noteiktu konkrēta tehnoloģiska jaunieveduma sākumpunktu, tvaika lokomotīvju uzvaras gājiens gan sākās nedaudz agrāk – jau pašā 19. gadsimta sākumā. Pirmā komerciālā dzelzceļa līnija Eiropā tika atklāta 1835. gadā, un drīz vien šņācošu, pukšķošu un svilpjošu tvaika mašīnu vilkti vilcieni arvien pieaugošā ātrumā traucās krustu šķērsu visos kontinentos.

Nu jau to, iespējams, ir pagrūti iztēloties, taču kustības ātruma pieaugums noteikti izmainīja arī to, kā pie šādas pārvietošanās iespējas ticis cilvēks palūkojās uz pasauli.

Piepeši izrādījās, ka aiz vilciena loga garām zibošo objektu ātrums ir ne vien tieši atkarīgs no vilciena braukšanas jeb braucēja pārvietošanās ātruma, bet arī no attāluma līdz šiem dažādajiem objektiem – pašā dzelzceļa malā esošie telegrāfa stabi vai koki traucās milzīgā ātrumā, tālāk pļavā redzamās govis jau garām slīdēja krietni lēnāk, bet pie apvāršņa esošais mežs vai mākoņi debesīs itin kā stāvēja pilnīgi uz vietas.

Novērojot ko tādu, līdz domām par relativitāti vairs nevarēja būt pārāk tālu.

Fakts, ka brāļu Ogista un Luī populārākajā, lai arī ne pašā pirmajā, 1896. gada sākumā izrādītajā filmiņā Vilciena pienākšana Sjotas stacijā redzams tieši vilciens, ir vistīrākā sagadīšanās. Tomēr vilcienu satiksmes un kino vēstures kontekstā rodas kārdinājums šo faktu apveltīt ar kaut kādu īpašu nozīmi. Tepat Latvijā tas monumentālā formā ir noticis pēc kinoforuma Arsenāls dibinātāja Augusta Sukuta ieceres un arhitekta Anda Sīļa projekta, Ķeipenes dzelzceļa stacijā uzstādot objektu Tunelis. 24 kadri, kurā kinofilmas izrādīšanas ātruma un aiz ekrānam līdzīgā vilciena loga garām zibošās ainavas saistība tiešā veidā sacementēta tēraudā un betonā.

"Arsenāla" tunelis Ķeipenē, arhitekts Andis Sīlis

“Vēlēšanu lokomotīve” un “vilciens aizgājis”

Jau 20. gadsimtā, turpinoties Valtera Benjamina sludinātajam “mākslas darba mehāniskās pavairošanas laikmetam”, šī kultūras (kino) un tehnikas simbioze turpināja evolucionēt, un ar šī procesa augļiem var iznākt darīšana pat visnegaidītākajās situācijās vai kontekstos. Tā, piemēram, kadru pārtraucēja princips (kadru pārtraucējs ir klapīte, kas filmas demonstrēšanas laikā aizver projektoru, tādējādi aizsedzot kadru atstarpes, un cilvēka acij nesaskatāmā frekvencē uz ekrāna ļauj nonākt tikai filmas attēlam) jau vēlāk lieti noderēja kaujas lidmašīnu veidotājiem, radot sinhronizācijas sistēmas, kas no ložmetēja vai lielgabala ļāva raidīt šāvienus pamīšus rotējoša propellera lāpstiņām un tajās netrāpīt.

Ilgstošākas, paliekošākas un plašāk pazīstamas pēdas šīs attiecības ir atstājušas nu jau daudzu kino skatītāju apziņā, jo diez vai mēs pārāk bieži aizdomājamies par brāļiem Lumjēriem un kinovēsturi kopumā, kad dzirdam vai paši lietojam tādas metaforiskas klišejas kā “dzīves vilciens”, “vēlēšanu lokomotīve”, “pārmijnieks”, “vilciens aizgājis”, “ielēkt pēdējā vilcienā”, “filma pārtrūkusi”, “bezfilma” u.tml., vai pat tādas tiešas un pašsaprotamas atsauces uz mūsu kolektīvo vēsturi kā “lopu vagoni”.

Filmas "Melānijas hronika" uzņemšanas laukums Bikstu stacijā. Foto - Agnese Zeltiņa

Līdzās šādai vilcienu dzīvei mūsu apziņā, valodā, kultūrā dzīvs ir vilciena kā vispārinātas zīmes tēls – tā var būt vienkārši tālumā atskanoša lokomotīves svilpe, kas iezīmē vai nu kādas 19. gadsimta beigu impērijas ainavu vai drīzu uzbrukuma mērķi vesternā, tiklab tā var būt skumji trauksmaina nakts ekspreša taure, kas ļauj spilgtāk izprast kaut kur ASV priekšpilsētā mītošu varoņu eksistenciālo stāvokli.

Un tad vēl, protams, ir vilcieni kā dramaturģiskas līdzības – sākot ar Agatas Kristi Austrumu ekspresi un beidzot ar kaut ko tik pārspīlēti nejēdzīgu kā neapturamais vilciens dienvidkorejiešu režisora Bonga Džunho (Bong Joon-ho) filmā Mūžīgais vilciens / Snowpiercer (2013).

Kāds gan tur brīnums, ka laika gaitā vilcieni ir spējuši kļūt arī par kulturālas apsēstības objektu – manuprāt, spilgtākais šādas fiksācijas piemērs ir, šķiet, it visur pasaulē sastopamais dzelzceļa modelistu vaļasprieks, taču kaut ko līdzīgu apsēstībai var saskatīt arī daža kinorežisora veikumā – kaut vai kupejās, kurās tik ļoti mīl atgriezties Vess Andersons.

Enciklopēdista “supermontāža”

Kaut kas no šīs apsēstības laikam ir pielipis arī Jānim Putniņam, jo arī savu dokumentālo filmu Degošais viņš iesāka ar Lumjēru filmētu vilciena ainu – tā ir Aizbraukšana no Jeruzalemes ar vilcienu (zināšanai – lai gan filmas titros arī es esmu minēts kā tās scenārija līdzautors, ideja par šādiem sākuma kadriem un to rādīšanu atpakaļgaitā pilnībā pieder filmas režisoram).

Kadrs no brāļu Lumjēru filmas "Aizbraukšana no Jeruzalemes ar vilcienu" (1897)

Filmā To atceras tikai vilcieni viņi abi ar Signi Birkovu šo aizrautību paceļ jaunā līmenī, vilcieniem burtiski ļaujot izbraukt cauri 20. gadsimta latviešu kino vēsturei – filmu veido rūpīgi atlasītas, ar mīlestību restaurētas “vilcienu ainas” no dažādām vairāk vai mazāk atmiņā palikušām spēlfilmām, kas, izgrieztas no konkrētās filmas konteksta un novietotas cita aiz citas, jau veido kādu pavisam, varbūt pat tieši ne ar vilcieniem, ne kino vēsturi nesaistītu stāstu.

Formāli filmu varētu uzskatīt par piederīgu t.s. “supermontāžas” (supercut jeb supercut mashup) žanram, kas kļuvis par īpaši iecienītu kino entuziastu laika kavēkli, attīstoties video publicēšanas iespējām internetā (youtube.com, vimeo.com un līdzīgās vietnēs) un uzurpējot jau kopš Sergeja Eizenšteina laikiem pazīstamus dramatisko konfliktu radīšanas montāžas paņēmienus. Kā savā blogā 2008. gadā rakstīja jēdziena “supercut” ieviesējs Endijs Baijo, tā ir “ātra īsu videofragmentu montāža, izceļot kādu vienu sākotnējā avota elementu – parasti tas ir vārds, frāze, kino vai TV filmā sastopama klišeja. Mērķis parasti ir radīt komisku efektu”.

Lai gan arī komisku efektu filmā To atceras tikai vilcieni netrūkst, to nekādā ziņā nevar uzskatīt par filmas pašmērķi. Drīzāk varētu teikt, ka kopdarbā ar savu nepagurstoši eksperimentēt gatavo dzīves un mākslas partneri Signi Birkovu Putniņš, kurš, kā zināms, ir īsts kino enciklopēdists, iemantojis nepieciešamo vieglumu, jo visas vēstures sējumu pārnēsāšana uz saviem kamiešiem vienatnē reizēm var kļūt arī par nastu.

Vilciena ēna saviļņo

Filma sākas ar tādu kā vilciena “piedzimšanas” ainu, un pirmajā brīdī pat sametas bail, vai autori nebūs ļāvušies kādai no šeit jau piesauktajām, ar vilcieniem saistītajām klišejām, taču drīz rodas aizdomas, ka mērķis ir pavisam cits.

Kadrs no Aloiza Brenča spēlfilmas "Līdz rudenim vēl tālu" (1964), vagonbūves rūpnīca

Lai gan daudzi no izmantotajiem kadriem ir labi zināmi, bet citu piederība kādai piemirstākai filmai nav grūti uzminama, jau pēc pirmajām filmas minūtēm sevī jāpieķer kāda skatīšanās īpatnība – katrā no ainām uzmanība aizķeras pie detaļām, kas ja vien skatītos attiecīgo filmu pilnībā, visticamāk, paslīdētu garām nepamanītas vai tiktu novērtētas kā maznozīmīgas. Un tās ir detaļas, kas nepavisam nevēsta par vilcienu vai Latvijas dzelzceļu vēsturi, jo,

būsim godīgi, arī “mākslas filmām” jau nekas daudz mums nebūtu jāpavēsta par mākslu, bet ideālā apstākļu sakritības rezultātā – kāds mazumiņš par mums pašiem.

Kaut vai tas, cik atšķirīgi vai tieši tādi paši esam, ja salīdzinām sevi ar tiem, kuru mūsu vidū vairs nav. Jo ko gan pirmajiem kino skatītājiem par dzelzceļiem un lokomotīvēm varēja pastāstīt arī Lumjēru filmiņa par vilciena pienākšanu – toties urbānā leģenda par it kā pārbijušamies, kliedzošiem un no zāles laukā skrienošiem skatītājiem, pat ja nav patiesa, ir sākums brīnišķīgam stāstam par to, ka pat ar gaismu uz balta laukuma uzzīmēta kustīga vilciena ēna spēj saviļņot, satraukt, aizkustināt un izrādīties daudziem svarīga.

Iespēja piedalīties balvas “Kilograms kultūras” Ziemas balsojumā – ŠEIT.

Raksta foto: kadrs no filmas "Dāvanas pa telefonu" (1977)

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi