Nupat noritējusī Eiropas filmu nedēļa tika atklāta ar itāļu režisora Džanfranko Rosi 2016. gada filmu “Ugunis jūrā / Fire at Sea / Fuocoammare”, kas šāgada februārī ieguva galveno balvu Berlīnes filmu festivālā – Zelta lāci. Šis pagaidām ir vienīgais gadījums, kad šī filma izrādīta Latvijā, taču jācer, ka “Ugunis jūrā” atgriezīsies uz Rīgas ekrāniem.
6000 dzīves
Nav viegli formulēt, par ko ir šī filma. Ugunis jūrā ir par bēgļiem, par cilvēciskumu, par pieaugšanu, par zvejniekiem, par visvareno dabu un jūru, par dzīvi uz salas. Varētu teikt, ka filma galu galā ir par Lampedūzas salu, kurai vienlaikus ir divas sejas. Lampedūzas sala ir Lībijai tuvākā Eiropas teritorija, un Lībija ir viens no punktiem, caur kuriem plūst neskaitāmu bēgļu dzīves gan tagad, gan iepriekš, nu jau gadiem ilgi. Un vienlaikus Lampedūzas sala ir populārs tūrisma galamērķis – viena no salas pludmalēm, Zaķu pludmale (Rabbit Beach) vairākas reizes atzīta par pasaulē labāko pludmali, tostarp tūrisma portāla TripAdvisor 2013. gadā rīkotajā aptaujā. Tūrisms ir arī viens no salas galvenajiem ienākumu avotiem.
Tiesa, Džanfranko Rosi filmā tūristi neparādās. Filma sniedz ieskatu tikai pašas salas dzīvē, vērojot šķietami neapturamo cilvēku straumi, kas no Āfrikas bēg bīstamās un pārslogotās laivās. Savukārt uz pašas salas dzīvo tikai aptuveni 6000 iedzīvotāju, un tās ir tieši viņu dzīves, viņu ikdiena, kas režisoru interesē visvairāk.
Šogad Tamperes filmu festivālā tika izrādīta Jana Ijasa filma Waste No.2 Wreck (2016, Somija, 11’), kas arī runāja par Lampedūzas salu un bēgļu tēmu, taču Ijasa izvēlētais skatpunkts bija krasi atšķirīgs no Rosi. Ijass savā īsfilmā pievērsās tam, kas viņu visvairāk interesē, proti, ko civilizācija atstāj pēc sevis, un šajā gadījumā – kas paliek uz salas pēc bēgļiem – pamestas laivas, glābšanas vestes, folijas segas un tamlīdzīgi. Viņa piedāvātais skatījums ir auksti atsvešināts, uztverot arī pašreizējo bēgļu krīzi kā pārejošu parādību, kas aiz sevis atstāj pamatīgu daudzumu iztērētu resursu.
Taču Rosi filmu raksturo pavisam cita pieeja: viņu interesē salas dzīvesstāsti, un ir interesanti salīdzināt, kā viena un tā pati vieta vienā gadā tapušas filmas iedvesmojusi tik dažādi. Atšķirībā no Ijasa, kurš pievēršas pagātnei un nākotnei vienlaikus, Rosi pievēršas tagadnei un atspoguļo salas iedzīvotāju dzīvi, bet veids, kā tas notiek, ir tik neuzbāzīgs, ka brīžiem pat var gadīties palaist garām svarīgu informāciju.
Jāsaglabā cilvēcība
Ugunis jūrā, šķiet, cenšas parādīt dzīvi tādu, kāda tā ir – lai vai cik banāli un neoriģināli tas izklausītos. Filmas varoņi (man nav īsti skaidrs, kā viņus citādāk saukt) ir īsti, dzīvi cilvēki ar īstām, dzīvām identitātēm; viņi savā starpā sarunājas par vienkāršām, ikdienišķām parādībām, par veselību un nākotni, par pagātni, par pieredzi darbā un tamlīdzīgām normālām tēmām. Viņi skaļi ēd vakariņas, viņi klausās itāļu estrādes mūziku, viņi skūpsta Dievmātes statuju, lūdzot viņas aizbildniecību. Un tam fonā – kaut kur attālumā, bet ne turpat blakus – turpinās bēgļu nebeidzamā cīņa uz dzīvību un nāvi ar slimībām, ar jūru, ar laivām, kas vienmēr ir pārbāztas. Un vismaz šīs filmas gadījumā šie divi dažādie stāsti teju nemaz nepārklājas, vienīgais izņēmums ir salas ārsta stāsts.
Starp salas iedzīvotājiem, kuriem tiek pievērsta īpaša kameras uzmanība, jāizceļ trīs: salas ārsts Pjetro Bartolo, zēns, vārdā Samuele, un salas radio dīdžejs, kura funkcija ir notiekošo ielikt plašākā kontekstā. Salas ārstam (vienīgajam no filmā attēlotajiem vietējiem iedzīvotājiem) ir ciešs kontakts ar bēgļiem. Bartolo ārstē Samueli, ārstē citus vietējos iedzīvotājus, viņš arī pieņem dzemdības, apskata mirušo bēgļu līķus, rūpējas, lai cietušajiem kļūtu labāk.
Bartolo ir arī vienīgais, ko filmā varētu saukt par morāles balsi. Režisors lielākoties izvairījies no dažādu viedokļu paušanas, taču ir pāris vietas filmā, kur šis princips tiek mainīts, un viens no tiem ir Bartolo stāsts par to, ko viņš kā ārsts dara. Citējot pēc atmiņas, vēlos uzsvērt, ka viņš arī paskaidro – to visu darot tāpēc, ka „mums ir jāsaglabā cilvēcība, lai vai kas”. Un Bartolo tieši to arī dara, dienu no dienas, reizēm arī naktīs.
Atsevišķi izceļams ir arī salas radio dīdžejs Pippo, kurš rosās savā studijā, runājot ēterā un atbildot uz zvaniem no cilvēkiem, kuri grib kādam novēlēt kādu dziesmu. Viņa klusā, mierpilnā klātbūtne kļūst par neatņemamu daļu no filmas skaņu celiņa, un viņa paskaidrojošie komentāri par to, kas kam veltī kādu dziesmu, piešķir filmai īpaši jaudīgu emocionālu dimensiju, jo skaidri iezīmē salinieku ciešās saites, tās iedzīvotāju savstarpējo tuvību. Pippo radio personība un teksti iezīmē kopienu šā vārda īstākajā nozīmē, un to kopā, vismaz filmas ietvaros, notur radio balss, kas savukārt rada kontrastu tam, kā tiek attēlota bēgļu klātbūtne uz salas.
Starp citu, filmas nosaukums Ugunis jūrā ir arī dziesma, ko Pippo filmas laikā atskaņo radio ēterā. Meklējot šo dziesmu internetā, man izdevās atrast videoklipu, kas, ja var ticēt Google tulkojumam no itāļu valodas, ir no filmas izgriezta aina.
Viena un otra bērnība
Filmas emocionālais kodols ir mazais Samuele, ārkārtīgi žiperīgais, uzņēmīgais zēns, kurš kļūs par zvejnieku, bet pagaidām vēl nespēj panest šūpošanos uz ūdens, tāpēc viņam uz kuģa paliek nelabi. Viņš dzen jokus ar ārstu, viņš meistaro kaķenes un šaudās pa kokiem, viņš atdarina putnu skaņas, skraida pa salu, čāpstina, ēdot spageti, un uzvedas tieši tā, kā būtu sagaidāms no puikām viņa vecumā. Tieši viņa pilnīgi normālā, veselīgā uzvedība, drosmīgā apkārtnes pētīšana un uzņēmīgais nebēdnīgums rada uzskatāmu kontrastu bēgļu straumei, it sevišķi bērniem, kuriem šī bērnības nevainība jau sen ir liegta.
Un tieši kontrastējošā pāreja no Samueles dzīves uz kārtējās bēgļu laivas pienākšanu nodrošina vienu no spēcīgākajiem mirkļiem filmā. Vienā ainā Samuele stāsta ārstam Bartolo, ka viņam tā kā reizēm grūti elpot, bet kļūst rotaļīgi izvairīgs, kad ārsts prasa, cik bieži tas notiek, un viņi abi skaidrošanos pārvērš par ļoti komisku un sirsnīgu ainu. Un tūlīt pēc tam seko pieslēgšanās īstajai dzīvei – proti, ir klāt vēl viena laiva, kurā ir apdeguši bēgļi un miruši bēgļi; laiva, kas pilna traģiskiem stāstiem. Šo divu pilnīgi atšķirīgo ainu secība vienai pēc otras rada tik spēcīgu iespaidu, ka liekas – lūk, tieši tāda ir tā īstā dzīve, ko kino tik bieži cenšas atspoguļot. Neviltoti smiekli, pēc kuriem seko lēna apjausma par cilvēcisko traģēdiju, kas notiek turpat blakus.
Ne jau tēmas dēļ
Savulaik Signe Baumane savu animācijas filmu Akmeņi manās kabatās (2014) pieteica kā jocīgu filmu par depresiju. Līdzīgā veidā Ugunis jūrā var apzīmēt kā maigu filmu par bēgļiem.
Izvairoties no klišejām traģēdiju atspoguļošanā, Rosi nemēģina skatītāju saraudināt, nemēģina piespiest ziedot kādai labdarības organizācijai,
taču mēģina lūgt iedziļināties, atgādinot, ka mēs visi, pirmkārt, esam cilvēki un ka cilvēcīgumu nedrīkst pazaudēt. Un šajā filmā cilvēciskuma ir pārpārēm. Vēl viena aizkustinoša aina ir bēgļu futbols – spēle, kurā bēgļi pārstāv dažādas valstis, un visās notiek karadarbība. Sīrija padod bumbu Eritrejai, kas savukārt to tālāk piespēlē Lībijai, lai iesistu vārtus Somālijai...
Līdzīgi jāizceļ aina, kurā dziedošā spontānā performancē bēgļi no Nigērijas stāsta par savu ceļu uz Eiropu – tas viss tiek pārveidots par teju biblisku stāstu, kas atgādina Vecās Derības tekstus. Kaut arī sirdi plosoši, šie stāsti ir tik mierīgi, ka viegli piemirst – šie cilvēki, kas turklāt nāk no dažādām valstīm, ir pieredzējuši tādas šausmas un nežēlību, kas ieies vēsturē.
Dzirdēts viedoklis, ka Ugunis jūrā Zelta lāci Berlīnē saņēma tikai tēmas dēļ, un tas ir viedoklis, kam es absolūti nepiekrītu. Filma ir smalks, maigs un izjusts Lampedūzas salas dzīves portretējums, un daļa no šīs salas dzīves nu jau ir nebeidzamā bēgļu straume. Filma neuzspiež savu viedokli, taču tā mierīgi atspoguļo lietas un notikumus, kurus mēs ikdienā neredzētu: kā glābēji no novietnes velk ārā helikopteru, kā salas ārsts izmeklē bēgli – grūtnieci, kas gaida dvīņus, kā tiek pārbaudīti uz salas ieradušies bēgļi. Šajās darbībās un ainās savijas nolemtība, bezcerīgums un stingra iestāšanās par to, ka ir jāsaglabā cilvēcība, lai vai kas notiek, – un tas ir spēcīga kino vēstījums, kas ietērpts pārliecinošā filmas veidolā.
