KINO Raksti

„Ūdens forma” - pasaka pieaugušiem autsaideriem

24.03.2018

Šāgada „Oskara” statueti kā gada labākā filma saņēma meksikāņu režisora Giljermo del Toro „Ūdens forma / The Shape of Water”, kuras kontā jau bija Venēcijas Starptautiskā kino festivāla Zelta lauva kā labākajai filmai. Vēl pirms pāris gadiem tāda filma kā “Ūdens forma”, visticamāk, pat nebūtu nominēta, kur nu vēl saņēmusi vienu no skaļākajiem gada apbalvojumiem. Un katrā ziņā bez „Oskaru” jezgas šī īpatnējā filma droši vien nebūtu nonākusi Latvijas kinorepertuārā.

Oskari, protams, ir tāda stipri komiska padarīšana – citējot komiķi Meganu Amranu, to varētu aprakstīt kā procedūru, kuras ietvaros cilvēki pasniedz mazus zelta cilvēciņus tiem, kuri vislabāk izliekas par citiem cilvēkiem. Ja nopietni – protams, Oskaru ceremonija joprojām ir viens no skaļākajiem notikumiem kino pasaulē, kurš gan joprojām nes pārāk lielu svaru. Bet tā jau ir cita saruna, par ko jau ir runāts daudz (un ASV Kinoakadēmija tiešām acīmredzot ir arī sadzirdējusi daudz no kritizētā – ne velti Ūdens forma vispār nonākusi akadēmiķu uzmanības lokā).

Režisora Giljermo del Toro karjeru raksturo dīvaini plaša amplitūda – gan Holivudas lielizmēra grāvēji, gan autordarbi,

ar to saprotot viņam raksturīgā fantāzijas filmu stilā ieturētas filmas, kas parasti lielas fanu masas neuzrunā, bet ir personīgi svarīgi stāsti. Vienā amplitūdas galā ir divas Hellboy filmas (Hellboy (2004) un Hellboy II: The Golden Army (2008)), kā arī episkā robotu un citplanētiešu kautiņfilma Pacific Rim (2013) – šo tēmu gan del Toro acīmredzot izlēmis neturpināt, jo šobrīd arī Latvijas kinorepertuārā atrodamās filmas Pacific Rim: Sacelšanās / Pacific Rim: Uprising (2018) režisors ir jau cits, Stīvens Denaits (Steven DeKnight).

Ūdens forma attiecas uz otru del Toro radošās amplitūdas pusi – piezemēti, intīmi stāsti pasaku formā par labo un ļauno cilvēkos.

Kā maza blakus piezīme jāpieraksta, ka Giljermo del Toro par šo filmu saņēmis ne tikai gada labākās filmas godu Oskara statuetes formā, bet arī balvu kā gada labākais režisors. Tas nebija nekas negaidīts, tomēr svarīgs fakts sociopolitiskā kontekstā, proti – šī ir jau ceturtā reize pēdējo piecu gadu laikā, kad Oskaru kā gada labākais režisors saņem meksikāņu izcelsmes režisors.

Režisors Giljermo del Toro ar "Oskara" balvu

Šis apbalvojums del Toro ļauj pievienoties Alfonso Kuaronam un Alehandro Injaritu, kuri saņēmuši labākā režisora Oskarus pirms del Toro, un šie trīs meksikāņu izcelsmes režisori kopā pazīstami kā The Three Amigos – viņi pārstāv vienu paaudzi un ir iekarojuši Holivudu aptuveni vienā laikā. Kinomākslas kontekstā tam, protams, nav nekādas nozīmes, bet šajā politiskajā klimatā viņu izcelsmei tiek pievērsta papildus uzmanība –

laikā, kad ASV prezidents Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā enerģiski solīja uzcelt sienu starp ASV un Meksiku, lai neļautu valstī ieplūst imigrantiem no dienvidiem.

Savu pateicības runu del Toro uzsāka tieši ar vārdiem „Es esmu imigrants”, tādējādi vēl vairāk izceļot šī perioda kontrastainību: no vienas puses, ir politiķi, kas veicina naidīgas attiecības starp kaimiņvalstīm, un no otras puses, ir talantīgi mākslinieki, kuri gadu no gada saņem prestižākās nozares balvas par saviem sasniegumiem.

Žanru hibrīds bez politikas

Bet pietiek par politiku, labāk runāsim par kino. Filma Ūdens forma stāsta par mēmu sievieti un viņas attiecībām ar vīrieti-amfībiju/dievu, ko tālāk saukšu vienkārši par Amfībiju. Reakcija uz filmu nav viendabīga, it sevišķi saistībā ar tās iegūtajām balvām. Liela daļa skatītāju un komentētāju domā, ka jau minētais Oskars kā gada labākajai filmai ir politkorekta un droša izvēle, kas tomēr nav īsti pelnīta. Citi apgalvo, ka filma ir ļoti jauka, bet bez jebkādas padziļinātas vērtības. Un tad vēl citiem, mani ieskaitot, liekas, ka Ūdens forma ir brīnišķīga pasaka pieaugušiem autsaideriem un uzdrošinās pieskarties tādām tēmām, kas daudziem šāda izmēra filmu veidotājiem liekas nepieņemamas vai nepaceļamas.

Ūdens forma ir izteikts žanru hibrīds – tā ir fantāzijas filma, tā ir mazliet melodrāma, tas ir aizraujošs piedzīvojumu stāsts, un vietām tas ir pat mūzikls. Bet galvenokārt tā ir pasaka, precīzāk – pasaka pieaugušajiem, kuriem varbūt bērnībā Skaistule un briesmonis radīja ziņkārību par to, kā gan var iemīlēties tik atšķirīgu sugu pārstāvji. Un, ja reiz tomēr iemīlas, tad vēl pieaugušākos prātos rodas jautājumi par to, kā, diez, viņu romantiskā mīlestība izpaužas fiziski.

Ūdens forma ir īpaša pasaka „tiem, kuri neiederas” – filmas pamatā ir kontrasts starp normālo, pareizo dzīvi un devianto, kaut kādā mērā īpašo, jocīgo dzīvi, kuras dažādos pavedienus un dažādās izpausmes izspēlē Elaiza, viņas draudzene un kolēģe Zelda, viņas kaimiņš, skumjais un novecojošais mākslinieks, bezdarbnieks un gejs Ričards. Un, protams, pats Amfībija. Kas šiem tēliem ir kopīgs, izņemot to, ka visi ir novirze no normas?

Īsti nekas, tomēr ir tik skaisti un dzīvi apliecinoši, ka viņi atrod kopīgu valodu, kaut arī dažiem no viņiem valoda kā runas komunikācijas veids neeksistē.

Negaidīta drosme

Šī pasaka ir arī negaidīti drosmīga filma. Tā uzdrošinās pārkāpt robežas, kas definē iztēloto un iespējamo, turklāt saņem tādu atsaucību gan biļešu ieņēmumu, gan kritikas sajūsmas veidā, un tas ir zināmā mērā neparasts notikums.

Filmas drosmei ir vairāki īpaši izceļami aspekti. Vispirms, šajā filmā galvenā varone Elaiza ir mēma bārene, tomēr nevis tipiskais upuris, bet gan sieviete, kura izveidojusi savu dzīvi pēc pašas noteikumiem, tostarp neizslēdzot diezgan aktīvu seksualitāti – viņas ikdienas rutīna iekļauj arī masturbāciju vannā. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Pirmkārt – mēs kā skatītāji neesam pieraduši redzēt pēc mūsu sabiedrības standartiem nepilnīgas sievietes kā seksuālas būtnes.

Otrkārt, joki par vīriešu masturbāciju ir plaši sastopami, iedvesmojot pat īpašu izklaides produktu apakšžanru, ko pārstāv, piemēram, American Pie (cita starpā skaidra masturbācijas aina redzama arī vēl vienā šāgada Oskariem nominētajā filmā – jau slavenā persika aina no Call Me By Your Name), bet sievietes seksualitāte ir kas tāds, kas uz lielā ekrāna joprojām vēl nav nonācis pietiekami bieži.

Filmas drosme un apņēmība risināt tēmas, no kurām citi izvairās, iezīmējas arī Elaizas un Amfībijas attiecību seksualitātē.

Ūdens forma skatītāju nemanāmi ievelk tādos ūdeņos, kuros jāsāk apšaubīt mūsu pieņēmumus par to, kas ir normāls un kas nav. Šajā ziņā īpaši raksturīgs ir kontrasts starp diviem filmā attēlotiem dzimumaktiem – Elaizas un Amfībijas attiecībās tas ir kaut kas īpaši maģisks un neparasts, bet galvenā ļaundara, ASV valdības pārstāvja Ričarda Striklanda dzimumakts ar sievu ir mehānisks un, godīgi sakot, pat slimīgs (turklāt skatītāja nepatīkamās asociācijas šajā ainā vairo Striklanda problēmas ar pirkstu).

Protams, pasakas veidošanas paņēmieni, precīzā vide, žanru hibridizācija un fascinējošais mūzikas celiņš palīdz izveidot to skaidro sajūtu, ka mēs kā skatītāji esam Elaizas, nenormālās, pusē – viņas lielās, brīnumu pilnās acis kļūst par mūsu skatpunktu. Tomēr viņa nav vienīgā, kura šajā stāstā ir nenormālā, neparastā. Kādā intervijā Zeldas lomas attēlotāja Oktāvija Spensere uzsver, ka filma ir par mēmu sievieti un viņas mīlestību pret Amfībiju, kurš nerunā cilvēku valodā, tāpēc galvenie filmas dialogi tiek otrā plāna tēliem - melnādainai apkopējai un slēptam gejam, kurš ir vientuļnieks, mākslinieks un mazliet arī alkoholiķis.

Šādā veidā tiek mazliet pārrakstīta vēsture, iztēlojoties tādu realitāti, kas patiesībā noteikti nebūtu iespējama 20. gadsimta 60. gados, kad notiek filmas darbība. Tomēr režisors, retrospektīvā dodot vārdu šādiem tēliem un piešķirot viņiem iespēju izstāstīt savus stāstus, izdzīvot savas dzīves uz lielā ekrāna, uzrunā arī mūsdienu autsaiderus, kuri joprojām nejūtas pietiekami bieži reprezentēti kinomākslā.

Un kā tev patika?

Man patīk runāt ar apkārtējiem par to, kā viņiem patika filma Ūdens forma, un komentāri ir pārsteidzoši dažādi. Kāds mans draugs bija mazliet vīlies, ka filmai ir (salīdzinoši) laimīgas beigas – viņam tas likās negaidīti del Toro radošās biogrāfijas kontekstā. Citi komentāri no kolēģiem, draugiem un paziņām bija par to, ka filma liek justies neērti (jā, filma ir uzkrītoši fiziska – cilvēku savstarpējās attiecības šeit vairāk nekā citkārt virza seksualitāte).

Mans, iespējams, mīļākais iebildums pret filmu nāk no brāļa – viņam likās, ka filma ne pārāk precīzi ataino auksto karu.

Brāļa piebilde par to, ka jau atkal Holivuda izmanto briesmīgu krievu valodu, protams, ir adekvāta (nopietni, mīļā Holivuda! - krieviski pasaulē runā aptuveni 267 miljoni cilvēku; tad cik grūti ir atrast kādu, kurš varētu krievu valodas tekstu ierunāt pareizi?!), taču šķiet savādi filmai par romantiskām attiecībām starp mēmu sievieti un Amfībiju pārmest vēsturisku neprecizitāti. Bet šis komentārs man palīdzēja saprast – iespējams, mums tomēr ir problēmas ar to, kā tiek uztvertas dažādu žanru filmas, mēs, piemēram, gaidām reālisma klātbūtni filmā, kas balstīta pilnīgā fantāzijā. Līdz zināmam punktam šīs gaidas pat ir adekvātas, jo galu galā filmai taču ir jāpārliecina skatītājs, ka viss attēlotais ir patiešām noticis; filmai ir, vienkārši sakot, jāturas kopā.

Manu plašo sarunu ietvaros izkristalizējās viena kopīga iezīme – Ūdens forma nevienam no aptaujātajiem nebija, kā lai to saka, sirds filma, tomēr likās interesants, līdz galam nesaprotams darbs, pie kura noteikti pēc kāda laika varēs atgriezties. Šobrīd filma ir kā svaiga gaisa malks tiem, kas jūtas kā autsaideri un vēlas redzēt atšķirīgu skatījumu uz mīlestību.

Izaicinājums meinstrīmam

Ūdens forma ir pārsteidzoši skaista un jauka filma, kurai piemīt neparasts maigums gan formā, gan tēlos un to savstarpējās attiecībās. Ir mazliet biedējoši apzināties, ka (jau atkal) dzīvojam tādos laikos, kuros šāds maigums uz ekrāna ir svarīgs eskeipisma veids no realitātes – tā šādiem autsaideriem jau atkal kļūst nedraudzīgāka.

Un Ūdens forma ir nepieciešamā pasaka, brīnuma deva arī visiem tiem, kuri lielākoties pamatstraumes filmās netiek reprezentēti – ne tikai neesoši tēli kā Amfībija, bet arī mēmi cilvēki, skumji un vientuļi cilvēki, kuri savu dzīvi mēģina tomēr noturēt kaut kādā secībā un kārtībā, neraugoties uz sabiedrības regulārajiem mājieniem, ka viņi šeit neiederas, viņu pieredzes nav svarīgas. Ūdens forma ne tikai attēlo šādas dzīves, bet arī tās padara skaistas, tāpēc šī filma meinstrīma kino kontekstā ir acīmredzams izņēmums.

Ūdens forma pilnīgi noteikti nav 2017. gada labākā filma, jo nav jau tādas vienas labākās filmas –

lai cik būtu jocīgi, ka tas gadu no gada ir jāatkārto, tomēr pierakstu drošībai vēlreiz. Ūdens forma pat neietilpst manā personīgajā Top 3 filmu sarakstā no 2017. gada, tomēr šī ir nenoliedzami svarīga un atmiņā paliekoša filma. Kaut vai tāpēc, ka ir sasodīti sarežģīti atrast filmu, kas liek justies līdz kaulam labāk par savām iespējām dzīvē, neskatoties uz to, ka apstākļi, kuros eksistē, reizēm nebūt nav draudzīgi. Un reizēm ir svarīgi, ka ir tāds kino, kas atgādina, ka dzīve nav tikai ciešanas un skumjas. Dzīvē ir arī kino, kas liek justies labi, vai vismaz labāk, nekā pirms filmas. Un, ja vēl šāds kino vienlaikus izaicina stereotipus un to, ko esam pieraduši redzēt uz lielā ekrāna, - vēl jo iespaidīgāk.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan