Pasaules mākslas kino straumēšanas platforma "Mubi" svētdien, 14. februārī, atzīmē četrpadsmito dzimšanas dienu un aicina svinēt kopā, ļaujot kinomīļiem visā pasaulē 24 stundas lietot šo platformu par brīvu, skatoties filmas, kas pieejamas attiecīgās valsts teritorijā. Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka iesaka piecas filmas, ar kurām sākt šo sinefilu ballīti.
Fando un Liza / Fando y Lis
(1968, Alejandro Jodorowsky)
Čīliešu kulta režisora Alehandro Hodorovska debija pilnmetrāžā, tapusi pēc viņa domubiedra, performanču mākslinieka Fernando Arabala izrādes motīviem, ir viens no dīvainākajiem uz ekrāna redzētajiem svētceļojumiem. Vardarbīgais blondīns Fando un viņa skaistā, vārā, pa pusei paralizētā līgava Liza ceļā uz dziedināšanu Taras zemē sastop tēlus, kas iezīmē Hodorovska turpmāko filmu estētiku. Sirreālu hepeningu virknē apvienojas Meksikas mākslas dzīve sešdesmitajos, dragkvīnu procesijas uz nepieejamām klinšu takām, kailums un nāve. Popkultūras tēli, līdztekus mitoloģiskajiem, ik uz soļa sēj neprātu un iznīcību.
Satikšanās ar cilvēku: Džeimss Boldvins Parīzē / Meeting the Man: James Baldwin in Paris
(1970, Terence Dixon)
Šī ir ne tikai dinamiska, vērīga, un vērtīga kultūrvēsturiska fiksācija – ikoniskā amerikāņu literāta Džeimsa Boldvina portretfilma. Tā ir arī dienasgrāmata vārdu cīņai, kas norisinās starp harismātisko Boldvinu un režisoru Terensu Diksonu ar viņa uzņemšanas grupu. Spīts un poza, ko Boldvins ieņem, ir viņa manifests laikā, kad tumšādainais rakstnieks atbēdzis uz Eiropu dzīvības draudu dēļ – “Eiropai es joprojām esmu mežonis,” viņš paziņo režisoram laukumā pie Bastīlijas cietokšņa.
Kitijas salons / Salon Kitty
(1976, Tinto Brass)
Itāļu kinorežisors Tinto Brass plašākai publikai saistās ar infantilām erotiskajām filmām, tādēļ viegli palaist garām viņa agrīnos darbus, ko augstu vērtējuši gan kritiķi, gan kinofestivāli. Kitijas salons, iznācis uz ekrāniem vien divus gadus pēc Lilianas Kavāni Nakts portjē / Il portiere di notte (1974), ir tikpat ekscentrisks kā, teiksim, ja Džons Voterss būtu filmējis Titāniku. Brasa filmas apdullinošajā Nazisploitation kiča mērcē salonā pie šarmantās Kitijas satiekas izkurtuši nacisti mežģīņu veļiņā, pārliecinātas nacionālsociālistes prostitūtas-spiedzes, kāds personāžs, kā izkāpis no Oto Diksa gleznas Žurnālistes Silvijas fon Hardenas portrets, homoseksuāli kabarē dejotāji, svaigi izcepti kliņģeri peņa formā un no Lukīno Viskonti filmām pazīstamais Helmuts Bergers augsta ranga esesieša lomā – viņu iekšēji dedzina apspiestās kaislības un varaskāre.
Kadiķa koks / The Juniper Tree
(1990, Nietzchka Keene)
Pāragri mūžībā aizgājušās amerikāņu režisores un kino profesores Nīčkas Kīnes filmogrāfijā ir vien seši ieraksti, un Kadiķa koks ir veltījums vienai no režisorei mīļākajām brāļu Grimmu pasakām. Filmā, kuru pilnībā finansējusi pati režisore, atbalsojas gan viņas padziļinātās zināšanas senislandiešu valodā un kultūrā, gan arī – acīmredzami – Ingmara Bergmana kino. Empātisks un simbolisks dabas tvērums, trausla un skumja noskaņa, askētiska un robusta aktierspēle piešķir pasakai ziemeļnieciskus vaibstus. Vienā no lomām šajā melnbaltajā viduslaiku pasakā redzama vēl gandrīz pusaudze Bjorka.
Joprojām Lorenss / Laurence Anyways
(2012, Xavier Dolan)
Par barokālu melodrāmu dēvētā Ksavjē Dolana filma reibina ar visiem pieejamajiem kino elementiem, tā ir dzīve, ietverta kinokadrā. Spilgta, pulsējoša, ar pavadošās mūzikas celiņu un kostīmiem kā suverēnām vērtībām. Sižetiskā ass – Lorensa transformācija no vīrieša par sievieti desmit gadu garumā – ir izejas pozīcija stāstam par plūstošu identitāti, attiecību uzplaukumu un norietu, disfunkcionālu ģimeni, sabiedrības fobijām un līdzīgi domājošo kopienas spēku.
