Šerloku Holmsu mums neļaus aizmirst nekad. Lūk, "Netflix" producējis un demonstrē atkal jaunu puzles gabaliņu leģendārā detektīva ģimenē - filmu par Šerloka stipri jaunāko māsu, brīvdomīgu, neatkarīgu un vitālu meiteni Īnolu ("Enola Holmes", 2020). Protams, viņa arī risina kriminālnoslēpumus, tādējādi iekļaujoties vēl citā ārkārtīgi plašā kosmosā - stāsti par meitenēm-detektīvēm dažādos gadsimtos.
“Stāstā nedrīkst figurēt ķīnietis,” skan viens no detektīvliteratūras desmit baušļiem, ko 1929. gadā publicēja detektīvu autors un reizē arī katoļu teologs un priesteris Ronalds Nokss; viņa tēzes joprojām tiek uzskatītas par detektīva pamatkodeksu. Straumēšanas platformas Netflix producētajā filmā Īnola Holmsa / Enola Holmes (2020), lai arī parādās dažas nodevas mūsdienās pieprasītajai etniskajai daudzveidībai, ķīniešu tiešām nav, un tā principā atbilst gandrīz visiem kodeksa punktiem, ja pieņemam, ka “naivā partnera” loma, kam tiek atklātas detektīva pārdomas, šoreiz uzticēta skatītājam – Īnola ik pa laikam ieskatās kamerā, nojaucot ceturto sienu, lai pavēstītu pie ekrāniem sēdošajiem savus tālākos nodomus un secinājumus (piemēram, ka visdrošāk ir ceļot sēru tērpā, jo cilvēki baidās no atraitnēm).
Filma, kas uzņemta pēc amerikāņu autores Nensijas Springeres jauniešu detektīvstāstu sērijas pirmās grāmatas Gadījums ar pazudušo marķīzu / The Case of the Missing Marquess (2006)[1], ir stāsts par Īnolu Holmsu, Šerloka un Maikrofta Holmsu stipri jaunāko un brīvdomīgo māsu. Viņai ir tikai 16 gadi, bet, kā neaizmirst piezīmēt vīzdegunīgais Maikrofts, viņu māte Jūdorija, šī nepieradinātā un bīstamā sieviete, vienatnē ir uzaudzinājusi neizglītotu mežonēnu, kas nemāk ne pieklājīgi ģērbties, ne uzvesties.
Mēs gan ātri saprotam, ka patiesībā meitene ir ļoti patstāvīga, vitāla, domāšanā neatkarīga un visnotaļ atjautīga. Kad pēc mātes mīklainās pazušanas Īnola nonāk Maikrofta aizgādnībā, viņš nolemj ar meiteņu skolas vadītājas mis Harisones stingrās rokas palīdzību izkalt no viņas īstu lēdiju un labu līgavas materiālu. To, protams, Īnola, kas ik pa brīdim atceras dažādas mātes izteiktas sentences un pamācības par sievietes patieso vietu sociumā, nav gatava pieņemt. Caur dažādām sarežģītām norādēm atradusi mātes paglabāto naudu un pārģērbusies par puišeli, Īnola aizlaižas no mājām un saviem stīvajiem brāļiem, lai atrastu māti un droši vien arī pati sevi.
Tālākie viņas piedzīvojumi jau rit līksmā, straujā un laikmetīgi kaleidoskopiskā montāžā, un var tikai apbrīnot dabisko talantu un šarmu, kas piemīt Milijai Bobijai Braunai – jaunajai aktrisei, kas tēlo Īnolu
un visu šo pārspīlējumu pārņemto balagānu notur kaut kādos intereses un sirsnības rāmjos. Vārdu sakot, nesliktas ģimenes filmas rāmjos.
Holmss un viņa epigoņi
Īnola Holmsa, skatoties no produkta pozīcijas, ir superkombinācija, kurā apvienojas trīs spēcīgas un populāras komponentes – Viktorijas laika Anglija, kriminālintriga un meitene-detektīve. Turklāt kā bonuss vēl nāk klāt Holmsu dzimtas vārda leģendārais statuss. Jo Šerloka Holmsa tēlam piemīt mistiska maģija – ne velti viņš joprojām nav nogrimis detektīvliteratūras aizmirstības atvaros, kuros pazuduši daudzi šī žanra teksti, literārā ziņā, iespējams, pat pārāki par Konana-Doila sacerējumiem.
Ja paskatās, cik daudz dažādu ar Šerloka Holmsa vārdu saistītu darbu tapuši kino un televīzijā vien pēdējo desmit gadu laikā! Abas Gaja Ričija stīmpanciskās filmas (Sherlock Holmes (2009) un Sherlock Holmes: A Game of Shadows (2011)), kur Roberts Daunijs juniors Holmsa lomā ālējas un maskējas uz nebēdu; vēl ir spāņu versija Holmss & Vatsons: Madrides dienas / Holmes & Watson. Madrid Days (2012), kur abus varoņus uz Madridi aizvedis kāds ar Džeka Uzšķērdēja izmeklēšanu saistīts pavediens. Marka Gatisa un Stīvena Mofata leģendārais seriāls Sherlock (BBC, 2010-17), kur Benedikta Kamberbača un Martina Frīmena tēlotie un neirožu mocītie varoņi dzīvo mūsdienu stresainajā Londonā. Mūsdienās, gan tikai Ņujorkā, dzīvo arī seriāla Elementāri / Elementary (CBS, 2012-19) varoņi, vienīgi šeit Džons Vatsons pārtapis par ārsti Džoanu Vatsoni, Holmsa dzīvokļa un atturības biedreni. Vēl radikālāk rīkojušies japāņu seriāla Miss Sherlock (HBO/Asia, 2018) veidotāji – darbības vieta ir mūsdienu Tokija, kur dažādas mīklas risina policijas konsultante Sāra Šellija Futuba ar iesauku Šerloks un ķirurģe Vato-sana Tačibana. Toties Krievijā veidotais seriāls Шерлок Холмс (2013) ir pavisam tradicionāls gan laika un vietas, gan galveno varoņu dzimuma ziņā. Pirms pāris gadiem iznāca arī neveiksmīgā komēdija Holmss & Vatsons / Holmes & Watson (2018) – fakts, ka abās galvenajās lomās bija amerikāņi, jau pats par sevi bija uzskatāms par sacelšanos pret kanonu. Savukārt izcilā Bila Kondona filma Holmsa kungs / Mr. Holmes (2015) par Šerloka vecumdienām, ar ģeniālu Īanu Makkelenu titullomā, ir smalka etīde par novecošanu un atmiņu gaistošo dabu.
Arī tuvākajā nākotnē Holmsa vārds negrasās pazust no ekrāniem – vēl šogad gaidāms britu seriāls The Irregulars par bērnu bariņu, kas atklāj noziegumus, bet visus laurus par to piesavinās Holmss; vēl arī Lielbritānijas un Francijas kopražojuma filma Šerloks Holmss pret Frankenšteinu / Sherlock Holmes vs Frankenstein un somu seriāls ar daiļskanīgo nosaukumu Šerloks Norts / Sherlock North (North – angļu valodā ‘ziemeļi’), kur darbība notiek kaut kur mūsdienu Somijas ziemeļos un detektīvs-konsultants Holmss no Londonas sadarbojas ar vietējo dakteri Johannu Vatsoni.
Grāmatu sērijas
Holmsa vārds populārajā kultūrā ir kļuvis par pašvērtību un labi zināmu klišeju, taču tad, ja milzu konkurences apstākļos ir jāpiedāvā jauns produkts – jauniešu detektīvstāsts vai ģimenes filma –, tas, kā izrādās, joprojām piesaista uzmanību. Lūk, tā nav nekāda Anabella Riplija vai Dorotija Selvina, tā ir Īnola Holmsa, un pašu Holmsu tur vēl spēlē Henrijs Kavils – tas taču ir Supermens, johaidī! Tāpēc nav pārsteidzoši, ka gan literatūrā, gan citos medijos Holmsa uzvārda izmantošana ir bieži izmantots instruments arī iepriekš. Lai labāk kontekstualizētu Īnolas tēlu šajā tradīcijā, pakavēsimies pie vēl dažām sievietēm-detektīvēm, kam ir kāda radniecība vai cita veida tiešs sakars ar slaveno dedukcijas meistaru.
Fikcionālās kontinuitātes ziņā kā pirmo var minēt detektīvromānu sēriju par Mēriju Raselu[2] – sērijas pirmais romāns Biškopja mācekle / The Beekeeper’s Apprentice (1994) norisinās 1915. gadā, kad 15 gadus vecā Mērija pārceļas no Kalifornijas uz dzīvi pie tantes Saseksas grāfistē Anglijā un ātri iedraudzējas ar kaimiņu – pensijā aizgājušo Šerloku Holmsu. Mērija kļūst par viņa sabiedroto un mācekli, un turpmāko 16 grāmatu un 10 gadu gaitā (jaunākā romāna Rivjēras zelts / Riviera Gold darbība notiek 1925. gadā) viņi ne vien kopīgi atrisina noziegumus, apceļojot visu pasauli, bet arī kļūst par vīru un sievu.
Savukārt vissvaigākie produkti šajā literārajā tradīcijā ir divas Šarlotes. Pirmā ir Šarlote Holmsa jeb lēdija Šerloka – jauna detektīve-amatiere oriģinālajā Holmsa laika Londonā; viņa ir pieņēmusi pseidonīmu Šerloks Holmss un tā arī iegājusi vēsturē[3]. Otra ir Šerloka pēctece kaut kur mūsdienu Amerikas vidusskolā, un par viņas sabiedroto noziegumu šķetināšanā kļūst skolas regbija komandas dalībnieks un Džona Vatsona mazmazmazmazdēls Džeimijs Vatsons[4]. Lai neliktos, ka tā ir tīri literāra tradīcija, šai kategorijai var piepulcināt arī kanādiešu seriālu Šērlijas Holmsas piedzīvojumi / The Adventures of Shirley Holmes (YTV, 1996-2001) – dažādas mistērijas šeit cenšas atrisināt pusaudze Šērlija, kuras vectēvocis ir neviens cits kā Šerloks Holmss.
Meitenes detektīves
Ar Holmsa vārdu saistītas sieviešu dzimuma detektīves ir samērā jauna parādība, tomēr meitene-detektīve (girl detective) kā galvenā varone ir diezgan sens un populārs literārs paņēmiens, ko ieviesa jau par “detektīvromānu māti” dēvētā amerikāņu rakstniece Anna Ketrīna Grīna (1846-1935), pie kuras nopelniem, starp citu, pieder arī citu šī žanra klasisko motīvu izveide. Viņas Violeta Streindža ir jauna sieviete, detektīvamatiere, kura darbojas Ņujorkas augstākajā sabiedrībā; viņas piedzīvojumi deviņu stāstu krājumā Zelta kurpīte un citas mīklas Violetai Strendžai / The Golden Slipper, and Other Problems for Violet Strange iznāca 1915. gadā. Pie agrīnajām meitenēm-detektīvēm pieskaitāmas arī Oza zemes autora L. Frenka Bauma varones pusaudzes Fībija Dēringa (1912) un Mērija Luīze Berouza (1916).
Protams, viszināmākā detektīvmeitene-ilgdzīvotāja ir Nensija Drū – no 1930. gada līdz 2003. gadam stāsti par viņas piedzīvojumiem ASV izdoti 175 grāmatās, kuras sacerējusi vesela rinda autoru zem kolektīvā pseidonīma Karolīna Kīna, tie ir neskaitāmas reizes ekranizēti gan kino, gan televīzijā – sākot ar četrām 30. gadu filmām, kur galveno lomu spēlēja Bonita Grenvila, līdz pat 2019. gada televīzijas seriālam.
Nensija Drū ir kļuvusi par Amerikas kultūras ikonu, par kuru sacerēti visdažādākie teksti no literatūrkritikas, mitoloģijas, feminisma, psihoanalīzes un vēl dažādiem skatījumiem;
viņas ietekmi savā dzīvē atzinušas virkne pazīstamu sieviešu, sākot ar Hilariju Klintoni un beidzot ar nesen aizsaulē aizgājušo ASV Augstākās tiesas tiesnesi Rūtu Beideri Ginzburgu. (Starp citu, lai neliktos, ka tas ir tikai Amerikas fenomens, atcerēsimies mūsu pašu atraktīvo pusaudzi Unu, kura ar savu draugu un milicijas palīdzību atklāj noslēpumus Zentas Ērgles stāstos Uno un trīs musketieri (1970) un Noslēpumainais atradums (1980).)
13 gadus vecā lēdija Greisa Kevendiša, kas darbojas Elizabetes I galmā[5]; 11 gadus vecā Flāvija de Lusa, kura šķetina noziegumus 50. gadu Anglijas laukos[6], pusaudzes Deizija Velsa un Heizela Vonga, kuras vada savu detektīvaģentūru 30. gadu Anglijas internātskolā[7], arī 14 gadus vecā Īnola Holmsa, kas risina mīklainus gadījumus Viktorijas laika Londonā, – viņas visas ir liecinieces tam, ka 21. gadsimtā detektīvmeiteņu žanrs literatūrā ir piedzīvojis strauju renesansi, un tieši sintēzē arvēsturisko detektīvu.
Viduslaiki un Agata
Vēsturiskajā detektīvā darbība, no autora perspektīvas raugoties, norisinās kādā vēsturiskā periodā. Par vēsturiskā detektīva aizsācējiem uzskata amerikāņu autori Lilianu de la Torri, kura 1943. gadā publicēja pirmo stāstu no sērijas par 18. gadsimta britu literātiem Semjuelu Džonsonu un Džeimsu Bozvelu; starp žanra pamatlicējiem ir arī Agata Kristi ar viņas vienīgo vēsturisko (Senajā Ēģiptē notiekošo) detektīvromānu Beigās ir tikai nāve / Death Comes as the End (1944) un Anglijā dzīvojošais amerikānis Džons Diksons Karrs, kurš saviem vēlīnajiem darbiem (20. gadsimta 50.-70. gadi) izvēlējās dažādus norises laikus, sākot ar 18. gadsimta beigām līdz pat 20. gadsimta pirmajai desmitgadei.
Mūsdienu detektīvromānos izmantot citu vēsturisko laiku ir ārkārtīgi populārs paņēmiens, iespējams, tieši moderno tehnoloģiju dēļ,
kas šobrīd ne tikai noziegumu atklāšanu padarījušas par ārkārtīgi tehnisku un racionālu procesu, bet arī cilvēku pārvietošanos un komunikāciju – ļoti paredzamu un tiešu. Vēsturiskie periodi romānos var būt ļoti dažādi, tomēr liekas, ka vispopulārākie ir, pirmkārt, viduslaiki, kur visbiežāk detektīva lomā darbojas kāds attapīgs mūks vai mūķene – teiksim, brālis Viljams no Bāskervilas Rozes vārdā[8] vai māsa Fidelma 7. gadsimta Īrijā[9], un, otrkārt, 19. gs. beigas-20. gs. sākums.
Taču, kā liecina daudzi šeit iepriekš minētie piemēri, kā darbības vieta vēsturiskajos detektīvos, vismaz anglofonajā pasaulē, neapšaubāmi dominē Anglija. Anglija ar galma intrigām un nodevībām, slepenām kaislībām un ārēju atturību, senām pilīm un tumšiem skvēriem, uzpostiem un tenku pilniem ciematiņiem, dēmoniskiem dzejniekiem un apspiestām guvernantēm, Londonas nomalēm un mūžam pārpildītām dzelzceļa stacijām – tas viss papildus faktam, ka tieši Anglijā radās gotiskā romāna žanrs un uzplauka detektīvs savā visklasiskākajā un krāšņākajā formā. Turklāt skaidrs, ka tieši Anglijā dzīvo visatjautīgākie, izdomas bagātākie un ambiciozākie ļaundari.
Autentiskā laiktelpā
Iespējams, lielā mērā pateicoties Šerloka Holmsa nemirstīgajam garam un viņam sekojušajai kultūras bagāžai vairāk nekā gadsimta garumā, karalienes Viktorijas (arī karaļa Edvarda VII 1901-1910) laikmets Anglijā daudziem saistās ar īsto, autentisko detektīva laiktelpu.
Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Īnolai Holmsai paralēli izmeklētājām-vienaudzēm ir daudz detektīvu-laikabiedru, starp kuriem ir arī vairāki interesanti sieviešu tēli: vecmeita-protofeministe-ēģiptoloģe Amēlija Pībodija[10]; brīvdomīgā amerikāņu lubeņu autore Ketrīna Ārdlija, kas pārcēlusies uz Dedhemas ciemu Eseksas grāfistē[11]; lēdija Emīlija Hārgrīvsa, kas pīpē cigārus, dzer portvīnu un izmeklē augstākās sabiedrības noziegumus[12]; loģiskā lauku ārste Aleksandra Gledstone[13]; dāmu kompanjone Lizija Mārtina, kas pārcēlusies no provinces uz Londonu[14]; sabiedrības dāma lēdija Džūlija Greja, kas savas detektīves gaitas sāk ar vīra slepkavības izmeklēšanu[15]. Bet televīzijā pavisam svaigs pienesums ir privātdetektīve mis Elaiza Skārleta, kura cīnās pret noziedzību kopā ar Skotlendjarda inspektoru Viljamu Velingtonu seriālā Mis Skārleta un Djūks / Miss Scarlet and The Duke (Alibi, 2020).
Pieļauju, ka filmas gadījumā tieši vēsturiskais konteksts ir noteicošais Īnolas Holmsas vēstījuma elements, jo ievietot brīvdomīgu un domāšanā neatkarīgu sieviešu dzimuma varoni ārkārtīgi konservatīvā un reglamentētā sociālo normu sistēmā (un tikpat tradicionālā un shematiski būvētā žanrā), protams, jāuzskata par ārkārtīgi ideoloģisku paņēmienu, kā mainīt stereotipiskus dzimumu lomu priekšstatus, uzsvērt tā saucamo girl power konceptu un norādīt uz to, ka pagātnē arvien ir bijušas spēcīgas sievietes, kas spējušas (vai vismaz centušās) dzīvot patstāvīgu, piepildītu, līdztiesīgu dzīvi. Turklāt, kā redzam Īnolas gadījumā, ierobežojumi, kam viņa ir pakļauta atbilstoši sava laika pareizajiem audzināšanas un uzvešanās priekšstatiem, ir būtisks sižeta virzības elements – viņai ir, par/pret ko cīnīties un iestāties.
To, ka mēs kā skatītāji uz 19. gadsimta beigu Īnolu nešaubīgi raugāmies no mūsdienu skatpunkta, vēl jo vairāk akcentē dažādi ļoti laikmetīgi formālie filmas elementi – stilīgi starptitri, datorgrafikas iespējas, strauja montāža u.c. Tomēr dīvainā kārtā aizmetnis šim aktuālajam detektīvžanra “feministiskajam griezumam” ir jāmeklē daudz senāk – pirmā īsti feministiskā detektīve radās un darbojās vienā laikā ar Šerloku Holmsu. Ketrīnas Luīzas Pērkisas (1839-1910) detektīvstāsti par izmeklētāju Lavdeju Brūku, līdzīgi kā Holmsa gadījumā, sākotnēji tika publicēti periodikā, bet stāstu krājumā[16] izdoti 1894. gadā. Kā rakstīja Glasgow Herald, “mēnesi pēc mēneša mis Lavdeja Brūka ar savu nepārspējamo dedukciju turpina pārspēt Šerloku Holmsu. […] Mums vienīgi bail, ka mis Brūkas pārāk lielā apķērība noziedznieku ķeršanā neļaus viņai noķert vīru”[17].
30 gadus vecā Brūka nebija precējusies un arī neizrādīja nekādu interesi par laulību. Pērkisai, atšķirībā no autoriem vīriešiem, nelikās būtiski stāstos ievīt romantisko līniju, un, atšķirībā no citām tā laika literārajām detektīvēm, kas bija amatieres un nodarbojās ar noslēpumu atrisināšanu sociāli pieņemamos rāmjos, Brūka bija profesionāle – strādāja algotu darbu detektīvaģentūrā un izmeklēja noziegumus ar loģisku spriedumu, analīzes un dedukcijas palīdzību. Īnola Holmsa ir par jaunu, lai strādātu aģentūrā vai jebkur citur, viņas galvenais uzdevums gan šīs filmas, gan turpmāko grāmatu gaitā ir izbēgt no brāļiem Holmsiem un nosūtīšanas uz internātskolu, taču visādā citādā ziņā – īpaši attiecībā uz maskēšanos un pārģērbšanos – viņa ir nevainojama mis Brūkas mantiniece.
Īnola Holmsa nav ne ļoti laba, ne ļoti slikta filma. Varbūt nedaudz labāka par vidējo Netflix produkciju,
kas tik bieži. par spīti vislabvēlīgākajiem ražošanas nosacījumiem, nespēj pārvarēt algoritma izskaitļota B kategorijas produkta pēcgaršu. Varbūt tāpēc, ka tās pamatā ir literārs darbs. Varbūt tāpēc, ka tā ir šo dažādo un bagātīgo detektīvžanra tradīciju nesēja. Varbūt tāpēc, ka spēj panākt viegluma, atraktivitātes un sajūtu „tas-viss-nav-jāuztver-pārāk-nopietni”.
Man, godīgi sakot, patīk detektīvi, man patīk veco laiku Anglija un man patīk stipras meitenes. Tāpēc es gaidīšu turpinājumu. Otrā grāmata, ja kas, saucas Gadījums ar lēdiju kreili /The Case of the Left-Handed Lady (2007).
