Kinoteātra “Splendid Palace” ekrānos svētceļojumu aizsākusi Latvijas skatītājiem pazīstamā krievu teātra un kino režisora Kirila Serebreņņikova jaunākā filma "Māceklis / Ученик" (2016). Pērnā gada Kannu festivālā ieguvusi Fransuā Šalē specbalvu (to piešķir darbiem, kas īpašā veidā atspoguļo dzīves reālijas), filma joprojām aktīvi ceļo pa pasauli un izcīna godalgas dažādos festivālos. Pēc filmas noskatīšanās rodas mehāniska vēlme veidot diskusiju Bībeles citātu formā, savukārt pēc-seansa saruna ar režisoru liek atgriezties uz zemes un rosina ieslīgt kāda filozofa-racionālista domu graudos.
2012. gadā top mūsdienu ievērojamā vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga (Marius von Mayenburg) luga Moceklis / Märtyrer, pēc pāris gadiem tā piedzīvo pirmizrādi vadošajos Eiropas teātros, tai skaitā 2015. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Viestura Meikšāna režijā un Kirila Serebreņņikova vadītajā Maskavas Gogoļa Centrā. Serebreņņikova izpildījumā trāpīgi tiek spēlēts ar nosaukumu, apvienojot divus vārdus (moceklis un māceklis): (М)ученик. Viena no apmeklētākajām un asi aprunātajām bestsellera izrādēm par pusaudzi Benjaminu, kurš akli-fanātiski terorizē klasesbiedrus, skolotājus un māti ar pašpasludināta pravieša un tikumības sludinātāja lomu, kā jau liela daļa Serebreņņikova darbu, bija trāpījusi savā laikā un vietā – “на злобу дня”. Fon Maienburga lugas sižets – fantāzija no sērijas “kas būtu, ja...” – mūsdienu Krievijas reālijās, režisora prāt, bija īstenojusies līdzīgi krievu postmodernista Vladimira Sorokina anti-utopiskajiem tekstiem, ko burtiski vēl pirms pāris gadiem būtu grūti iedomāties notiekam reālajā dzīvē.
ОПК*
Pārceļot darbību parastā mūsdienu krievu vidusskolā, mazā sociālā mikrokosmā, Serebreņņikovs izvirza jautājumu par divu Krievijas nesatricināmo pīlāru, Varas un Reliģijas institūciju līdzāspastāvēšanu, kā arī Reliģijas un Ticības konfliktu. Nav nekas jauns, ka sociāli aktuāls un diskusiju provocējošs stāsts ir sava veida rāmis, kura iekšienē – tas galvenais, kam pastāvīgi pievēršas lielākā daļa režisoru, un Serebreņņikovs nav izņēmums. Cilvēks, viņa reakcijas, cilvēciskās kvalitātes un uzvedība saasinātās situācijās, viņa dažādās “glābšanas stratēģijas”. Būsim atklāti, tās tīkamās paralēles ar valsts režīmu atmaskojošām tendencēm, kas parādās lielākajā daļā mūsdienu neatkarīgā krievu kino, neviens nav atcēlis. Taču neatkarīgi no tā, kādu skatupunktu izvēlas skatītājs, un neatkarīgi no tā, ko viņš vēlas filmā saskatīt, Māceklis savā dinamiski didaktiskajā vēstījumā ir emocionāli spraigs un šādam skolas sola filmu sižeta stilam netipiski izsmalcināts vizuāls skatījums.
Materiāla aktualitāte pēc teātra izrādes un filmas nākšanas gaismā tikai pieaugusi. Krievijas medijos gandrīz ik nedēļu parādās brīžiem absurdas ziņas par reliģisku jūtu aizskārumu, ko izraisījis teātra iestudējuma vai mākslas izstādes saturs, vai par to, ka Izglītības ministrija izskata nodomu ieviest atbildību par neapmierinošu garīgi-tikumiskās izglītības kvalitāti ( ar šo ziņu savā Facebook lapā nesen padalījās pats režisors).
Skolas mācību priekšmets pareizticīgās kultūras pamati (* основы православной культуры) Krievijā parādījies salīdzinoši nesen, 2012. gadā; masveida reliģiskā atdzimšana ieņēmusi savu stabilo vietu varas mehānismu darbspējas uzturēšanā.
“Filma ir trāpījusi gaidīšanas nervā”- šādi tās panākumus skaidro režisors, uzsverot, ka sabiedrībā vienmēr pastāv nepieciešamība rast atbildes uz satraucošiem jautājumiem. Viena lieta, ja tās tiek meklētas, raugoties no vispasaules zināšanu līmeņa, – tas var būt ilgs un mokošs, bieži vien nerezultatīvs process. Bet pavisam cita lieta ir salīdzinoši ātra un ērta, tehniska grēku atlaišanas procedūra, ko piedāvā baznīcas institūcija un izvēlas lielākā daļa cilvēku jeb masas, - līdz ar to liels vēlētāju skaits...
Mācekļu mocekļi
Filmas vājais punkts ir aloģisms un neskaidrība, kā tad īsti Benjamins Južins (Pjotrs Skvorcovs / Пётр Скворцов) – vientuļas mātes audzināts puika, melnajās mūsdienīga pravieša drānās ģērbies, savas klases baltā vārna, visai grotesks un hiperbolizēts tēls – ir nonācis līdz šādam stāvoklim. Benjamins terorizē apkārtējos ar pastāvīgu Bībeles citēšanu vietā un nevietā, līdz pats savā aklajā un eksaltētajā ticībā sagriež kājām gaisā tajā rakstīto. Par baušļu ievērošanu nav ne runas, par tikumības normām nākas šaubīties. Vienu brīdi viņš atsakās izģērbties peldēšanas stundās, bet pats vēro savas daiļās klasesbiedrenes, citreiz lēkā pa klasi kails un atklāti provocē apkārtējos. Kamēr Benjamina vienaudži dzīvo seksuāli atvērtu dzīvi, norisinās pirmais konflikts – starp miesu un garu.
Klasesbiedru atveidošanai režisors izvēlas sporta skolas audzēkņus, neprofesionālus aktierus, lai galvenais varonis līdzās savam “iemīļotajam māceklim”, klibkājim Grišam, uz viņu fona izskatītos bikls un necils. Vai izdodas – tas vēl ir jautājums, jo Skvorcova āriene ir tik specifiski pievilcīga, ka nebūs brīnums, ja viņa sejai dzīsies pakaļ Eiropas modeļu aģentūras.
Benjamina manipulatīvās attiecības ar Grišu (Aleksandrs Gorčiļins / Александр Горчилин) ir traģiskas, taču vienlaikus tajās delikāti atbalsojas homoseksualitātes tēma. Griša ir īsts moceklis – mīlestības un savas fizioloģiskās nepilnības upuris, kam īsti nav vietas šajā pasaulē. Mocekle ir arī Benjamina māte (Jūlija Auga / Юлия Ауг).
Balansējot starp diviem svaru kausiem, galvenais konflikts filmā risinās starp divām spēcīgām personībām.
Viens ir reliģiozais fanātiķis Benjamins, otra – kategoriska ateiste, skolotāja Jeļena Ļvovna (Viktorija Isakova / Виктория Исакова), liberāle bez kompleksiem, īsts jaunās paaudzes mācībspēka iemiesojums – brauc ar mopēdu un vada seksuālās izglītības stundu džinsos ar augstpapēžu kurpēm, atļaujas dēku ar sporta skolotāju, bet galvenais – apveltīta ar patiesu un neatlaidīgu vēlmi pēc taisnības. Tikai zinātne un racionālisms – transcendentāla un garīga pasaule viņai ir sveša. Viņa vienīgā atļaujas iziet ārpus rāmjiem un domāt, analizēt, prātot, līdz ātri vien kļūst par sabiedrības ienaidnieci. Divi radikāļi, divi savu uzskatu fanātiķi.
Tie, kas pa vidu, pārējie skolotāji, paslēpuši galvas smiltīs, cenšas saglabāt neitralitāti, līdz situācija kļūst galēji absurda. Aiz tā visa vīd divkosība, seklums, paviršība. Pareizticīgo mācītāja, tēva Vsevoloda izskats – liels zelta krusts un masīva zelta pulksteņa aproce – runā paši par sevi: ar ticību viņam ir maz sakara, viņš ir reliģiskas institūcijas pārstāvis tās laicīgajā izpausmē; izpildvara, pret ko sākumā protestē arī pats Benjamins.
Episkais kino jeb Brehta atbalss
Filmas saturā atspoguļojas ne viena vien aktualitāte. Sākot no dažādu varas veidu klasifikācijām, arī saistītām ar izglītības sistēmas problēmām, beidzot ar homoseksuālisma un antisemītisma motīviem, liberālisma un konservatīvisma konfliktiem, netaisnību, aklumu un viena pret visiem bezspēcību. Kā arī diskutablas un filozofiskas pārdomas par ticības un reliģijas kontrapunktiem, to fanātiskām izpausmēm un pašmērķīgām manipulācijām. Kinematogrāfiskie līdzekļi, ar kuru palīdzību šis problēmu klāsts sasniedz skatītāja prātu un jutekļus visefektīvākajā veidā, ir ne mazāk izteiksmīgi par sāpīgiem jautājumiem.
Jāatceras, pēc kādiem principiem Kirils Serebreņņikovs iestudē savas teātra izrādes. (Ne mazāk svarīgs ir fakts, ka viss filmas aktieru pamatansamblis, izņemot galveno varoni Benjaminu un mācītāju, spēlē šīs lomas arī uz skatuves. Tas, iespējams, visvairāk manāms, vērojot Viktoriju Isakovu, vienu no mūsdienu krievu kinoindustrijas vadošajām aktrisēm – viņas varones, skolotājas Jeļenas Ļvovnas fanātiskā aizrautība savas patiesības pierādīšanā mijas ar eksaltētu teatralitāti.)
Skatuves mākslā Serebreņņikova rokraksts ir cieši saistīts ar vācu episkā teātra (Episches theater) un Bertolda Brehta tradīcijām.
Latviešu skatītājiem par to bija iespēja pārliecināties ne reizi vien, no Nacionālā teātra iestudētajām Gogoļa Mirušajām dvēselēm līdz Gogoļa centra viesizrādēm ar Ovīdija Metamorfozēm vai Gončarova Parasto stāstu. Distancēšanās efekts, domu dominēšana par emocijām, uzsvars uz teksta deklamāciju, kritiskā attieksme un ceturtās sienas laušana, un visbeidzot – ass un aktuāls laikmeta problēmu atspoguļojums. Vairāki izteiksmes līdzekļi – tā saucamie brehtiskie songi (dziesmu iestarpinājumi), paskaidrojoši uzraksti, vai aktieru uzsvērti teatrālas, publikai vērstas apjomīgu teksta blāķu (Bībeles citātu vai savu patiesību) deklamācijas – no skatuves aizceļo uz ekrānu. Ar visām no tā izrietošām metaforistiskām struktūrām filmā parādās arī izrādēs ne reizi vien izmantotas maskas – piemēram, tēloti apgarotais Benjamins bioloģijas stundā izsmej Darvina teoriju, ģērbies mērkaķa kostīmā. Būtībā katrs no varoņiem šeit ir tēls-maska, taču katram no viņiem ik pa brīdim izdodas parādīt kaut ko vairāk, nekā tikai savu sociālo aizsegu.
Nevajag ticēt, vajag domāt
Filma, tāpat kā pirmavots, ir fantāzija par tēmu – pieņēmums, hiperbolizēta fikcija ar skaudru sociālās realitātes piegaršu. Tomēr emocionāli mēs identificējamies ar varoņiem un stāstu – Brehta paņēmieniem uz ekrāna vienmēr ir īpašs skanējums (atcerēsimies nosacīto un stilizēto, bet emocionāli graujošo Larsa fon Trīra Dogvilu). Serebreņņikovs meistarīgi spēlējas ar skatītāja simpātiju un antipātiju vektoriem. Klātbūtnes efekts tiek panākts, pateicoties operatora Vladislava Opeļjanca (Владислав Опельянц, pazīstams ar darbu pie Ņikitas Mihalkova lielbudžeta kinoepopejām) aktīvai rokas kamerai, gariem plāniem vai mākslinieciski izteiksmīgiem, reliģisku alūziju bagātiem un simboliskiem kadriem, precīzām gaismas spēlēm un kopēji pievilcīgai filmas tonalitātei.
Tieši pateicoties acij tīkamai bildei un fotogēniskām mizanscēnām, ko režisors pārņem no teātra, filma ar tik smagu un apjomīgu tekstuālu bāzi ir viegli skatāma. Komiski iestarpinājumi līdzsvaro stāsta patiesi traģiskās sekas. Ja galvenie tēli pēc būtības ir veidoti ar augstu nosacītības līmeni un nevairās no pārspīlējumiem vai klišejām, kopumā filma no šāda uzstādījuma tikai vinnē. Neiztiekot bez didaktisma devas, filma tomēr nedos atbildi ne uz vienu no sāpīgiem jautājumiem, bet gan uzdos vēl vairāk.
Mācekļa fināls ir tikpat spēcīgs, cik kulminācijā skanošā mūzikas kompozīcija – smagā metāla grupas Laibach dziesma God is God, kuras pavadībā Benjamins cauri pilsētai stiepj uz skolu paštaisītu koka krustu – ironiska režisora izvēle. Ticība vai reliģija? Un tieši neticīgajai skolotājai brīdī, kad cīņa liekas zaudēta, parādās miruša puikas rēgs – metafizisks, transcendentāls, pārdabisks. Oriģinālā fon Maienburgs ir asinskārs – viss beidzas evaņģēliski tieši un letāli -, bet šeit tas ir simbolisks žests, drosmīga pozīcija un aktuāla deklarācija. “Es esmu savā vietā! Un jūs?!” – histēriski pauž Viktorijas Isakovas varone. To var uztvert gan stāsta kontekstā, gan plaši ārpus tā –
kad valsti arvien biežāk pārņem drudža lēkmes (pēdējā laikā populārs apzīmējums inteliģences lokā), tikai maza daļa domājošu indivīdu ir pietiekami spēcīgi, lai paliktu, izturētu, turētos pie sava, cerībās un ticībā uz labāko.
“Nevajag ticēt – vajag domāt. Varbūt nevajag akli ticēt grāmatās rakstītam?! Nevajag sacensties, kura no reliģijām ir efektīgāka! Lai reliģija ir veselais saprāts, lai reliģija ir cilvēka dzīvība, lai reliģija ir laime!”- Kirils Serebreņņikovs. Āmen. Aplausi. Priekškars.
Informācija par filmas seansiem ŠEIT.
