KINO Raksti

Riga IFF "skābās" filmas

29.09.2018

Rīgas starptautiskais kinofestivāls (RigaIFF), kas šogad notiek oktobrī, izsludinājis filmu programmu, un Kino Raksti sāk iepazīstināt ar to, ko varēsim Rīgā redzēt, sākot ar 18. oktobri. Režisore Laila Pakalniņa apraksta savus iespaidus par septiņām ievērības cienīgām dokumentālajām filmām, kas atrodamas dažādās RigaIFF programmās.

Skābās filmas. Es gribu tā nosaukt šo rakstu darbu tāpēc, ka man ļoti patīk filma Skābes mežs / Rūgštus miškas / Acid Forest, un tādējādi šo filmu izcelt, lai gan pats skābums tajā nenāk no visai jauka avota, taču ir dabīgs. Visas dokumentālās filmas, ko rādīs RigaIFF, man gan nešķiet vienlīdz labas vai tikpat labas, taču tās tomēr varētu ierindot skābajā kategorijā, ja domā par tādu cilvēku, kam labāk par šokolādi garšo skābi gurķi vai kurš pārēdies šokolādi tā, ka atliek vien piedāvāt skābu gurķi. Nu, tā man tāda puskorekta dokumentālā kino pretstatīšana spēlfilmām.

Kadrs no filmas "Skābes mežs"

Pēc šī paskaidrojuma es droši vien drīkstu atļauties Skābes mežu pat pārslavēt, kas nevienai dokumentālai filmai šāda apjomīga festivāla programmā par ļaunu nevar nākt. Manuprāt, par šo filmu iepriekš neko nevajadzētu zināt – vajag tikai skatīties un klausīties, un filma pati atnāks; smalki un pamazām, caur sarunu fragmentiem, kaut kur pa vidu putnu klaigāšanai atklājas lietas būtība. Mežs, kura praktiski vairs nav – koki vai nu jau nogāzušies, vai stāv kā pliki spoki, kas nolemti saļimšanai –, šis mežs ir ligzdošanas vieta milzīgai kormorānu kolonijai. Putni ķer zivis tuvumā esošajā līcī, bet dabiskās vajadzības nokārto mežā, tāpēc mežs kļūst skābs un iet bojā. Šis process turpinās nepārtraukti, turklāt kormorānu ir ļoti daudz. Un viņus, tāpat kā nomirušo un mirstošo mežu, aizsargā Eiropas Savienības likumi.

Putniem šajā filmā kamera ir tuvāk nekā cilvēkiem.

Taču filma, protams, ir par cilvēkiem, kas filmēti no ļoti augsta skatpunkta (putna skats). Redzama platforma mirušajā mežā, uz kuras ik pa brīdim uzkāpj dažādu tautību tūristi. Savukārt teksti (reakcija, uz to, ko cilvēki ierauga; viņu pārspriedumi, ko ar kormorāniem vajadzētu darīt, utt.) ir ierakstīti ļoti tuvplānīgi (mikrofons, visticamāk, noslēpts uz platformas). Tādējādi te ir visādas apgrieztās perspektīvas: putni lieli – cilvēki maziņi – toties labi dzirdami.

Varētu domāt – kaut kur Lietuvā kormorāni nokakā mežu, nu un? Bet tāda doma pat nedomājas, jo attēli un skaņa (mūzikas nav) vēsta kaut ko par dzīves mistiku un taipatlaicīgo vienkāršību. Turklāt pēc filmas noskatīšanās viss, kas no ekrāna nācis, vēl ilgi dzīvo tevī – smirdīgs un skaists.

Filmas beigas nestāstīšu. Un gan jau tās nemaz nav beigas.

RigaIFF programmā ir vēl viena dokumentālā filma par mežu, taču tā mani vismaz nedaudz nokaitināja. Varbūt man tikai tā šķiet, bet man tiešām šķiet, ka šī filma ir “pārredaktorēta”. Skatoties filmu Es dodos mežā / Sielunmetsa, man rēgojas perfekti izstrādātais, daudzreiz apspriestais projekts un scenārijs, kas punktuāli realizēts, maksimāli izspiežot dzīvas dzīves un dabīgu cilvēku fiksēšanas iespējas un līdz ar to klātbūtni filmā. Kadri ir nevis skaisti, bet smuki, mūzikas izmantojums tieši tāds pats. Tāda nedabīga filma par dabu.

Vai es ieteiktu to neskatīties? Nē – gaumes un vajadzības ir dažādas. Turklāt varoņu loks, kas pārstāv cilvēku atšķirīgo attieksmi pret Somijas nacionālo dārgumu mežu un dažādās vajadzības pēc tā, filmā ir plašs un daudzveidīgs, viņu starpā arī dīvainīši.
Filmas virsuzdevums, visticamāk, ir likt cilvēkiem un visupirms jau somiem aizdomāties par nepieciešamību saudzēt Somijas mežus. Tāpēc, skatoties šo filmu, es nevarēju nedomāt par to, ka mēs, latvieši, daudz darām Somijas mežu saudzēšanas jomā – Latvija uz Somiju eksportē savus kokus un kokmateriālus.

Nu, un ja jau esmu sākusi rakstīt par to, kas man kaut mazliet nepatika, tad vēl par vienu filmu, kuru, starp citu, es tiešām iesaku noskatīties. Teikt, ka filmā Bergmana sala / Bergman Island man nepatika tās tipiskais televizionisms, protams, ir mazliet pastulbi, jo šī filma ir Zviedrijas televīzijas produkts. Taču es tomēr palikšu pie sava – ja filmas autore Marija Nīrerēda būtu mazāk filmējusi sevi (t.i., būtu atvēlējusi nedalītu kadru Bergmanam), ja filmas operators, iemūžinot Faro ainavas, būtu filmējis kadrus un nevis bildītes, ja mūzika filmā būtu izmantota kaut nedaudz smalkāk un nevis tik banāli ilustratīvi, tad Ingmars Bergmans vienā no pēdējām savas dzīves intervijām bez šī samākslotā iesaiņojuma atrastos skatītājam daudz tuvāk. Un man šķiet, ka tad mēs tiešām varētu runāt par filmu, nevis televīzijas produktu.

Tagad filmas nav, taču neapšaubāmi ir Bergmans. Un, neskatoties uz to, ka tā ir drīzāk pastīva intervija, nekā saruna, un skatītājiem daudz kas ir zināmā atkārtojums (daudz no Bergmana teiktā iepriekš rakstījis viņš pats vai arī rakstījuši par viņu), Bergmana sacītais aizkustina. Gan tāpēc, ka Bergmans savā ziņā ir (filmā vēl joprojām ir, nevis bija) līdzīgs Verneram Hercogam, kurš gan ļoti labi raksta, gan ļoti interesanti stāsta, praktiski jebkurā situācijā. Gan tāpēc, un tas ir galvenais, ka no Bergmana sacītā (un paturot prātā viņa darbus) kļūst skaidrs, ka sala ir tikai dabiska vieta, kur režisoram būt, jo patiesībā viņš pats ir sala.

Man viena no emocionālākajām filmas vietām šķiet nevis tā, kur Bergmans runā par nāvi, bet gan tā, kur viņš it kā starp citu atzīstas, ka viņam nav bijis neviena, ar ko apspriest scenārijus, un arī neviena, kam parādīt tikko pabeigtu filmu. Nav runa par „vispār”, bet ir runa par „pa īstam”. Un tur nekā nevar darīt – tā tas ir.
(2007. gada sākumā satiku zviedru kinozinātnieci Māretu Koskinenu, kas tajā laikā bieži uzturējās Faro salā – Bergmans bija viņai palūdzis/atļāvis/uzticējis sakārtot savu arhīvu. Viņa teica, ka savus Oskarus, Palmas zarus un tamlīdzīgas lietas Bergmans esot salicis tualetē).

Bet nu jā – par salām, klintīm, bezdibeņiem, par tiem, kam nav īsti, ar ko apspriest to, ko viņi dara. Jo tas, ko viņi dara, ir kas tāds, ko citi nedara.

Vēl viena filma RigaIFF programmā par izcilu režisoru – Zilais samts. Atskats / Blue Velvet: Revisited. 24 gadus vecais kinoskolas students Pēters no Vācijas uzrakstīja 27 gadus vecajam Deividam uz Ameriku un lūdza atļauju dokumentēt, kā režisors uzņem savu jauno filmu. Deivids atļāva, piebilzdams, ka filma ir ekstrēms mazbudžets, tāpēc lai Pēters paņem līdzi daudz naudas un palīdz viņiem. (Filmas Zilais samts plānotais budžets bija desmit miljoni dolāru. Lai saglabātu kontroli pār filmu (t.i., gala variantu), Deivids Linčs bija piekritis budžeta un tajā skaitā arī sava honorāra samazinājumam. Ekstrēmais mazbudžets bija seši miljoni dolāru...).

Pēters Brācs filmēja kaut ko līdzīgu “making of”. Kaut ko līdzīgu tāpēc, ka paralēli intervijām ar Linču un citiem grupas cilvēkiem (Linčs, kurš nelabprāt runājot par radošo procesu, toreiz ar Pēteru sarunājās gan), kas tā kā piedienas normālā “making of”, Pēters vēl filmēja viskautko, turklāt uz Super 8. Un, ja tas būtu normāls “making of”, tam būtu jānonāk pie skatītājiem pirms Zilā samta pirmizrādes. Taču Pētera Brāca filma tapa 30 gadus vēlāk, un ir ļoti interesanti to skatīties. Protams, laiks savā ziņā uzlabo jebkuru dokumentālu materiālu, piešķirot tam vēsturisku vērtību. Bet man gribas ticēt, ka interesanti būtu bijis arī pirms 30 gadiem, jo, manuprāt, šo kadru īpašā vērtība ir to naivums (labā nozīmē), kas naivs, visticamāk, būtu arī pirms 30 gadiem.

Tā ir brīnīšanās par to, kā Deivids Linčs uzņem filmu.

Un izskatās, ka viņš to dara mierīgi, iespējams, izbaudot to brīvību, kas viņam izmaksājusi 4 miljonus budžeta samazinājuma. Bet ir arī noprotams, kas viņu tracina (lai arī viņš par to runā mierīgi) – un tas ir laiks, kas tiek patērēts gaismas uzlikšanai. Linčs sapņo par datoriem, ar ko visu varēs darīt ātrāk, par kamerām, kas būs mazākas un kurās varēs ierakstīt mēģinājumus (laipni lūgts mūsdienās!). Man patīk skatīties, kā Linčs laukumā darbojas ar otu, kā līmē burtus – viņa filma tik tiešām ir viņa filma, arī šī vārda telpiskajā izpratnē.

Un Pētera Brāca filma neapšaubāmi arī ir viņa paša filma, nevis piedeva Zilajam samtam, jo, manuprāt, tai būtu savs šarms pat tad, ja Deivids Linčs būtu mazpazīstams režisors un neviens nebūtu redzējis Zilo samtu. Brāca filmai ir savs īpašs, varētu teikt – pat jocīgs ritms, absolūti īpašs attēls (Super 8 + 16mm + ļoti daudzas agrāk nepublicētas fotogrāfijas) un skaņa. Es pieņemu, ka studentu Pēteru gluži visam klāt nelaida, taču radošu procesu viņam ir izdevies parādīt, uztaisot radošu filmu par to. Protams, jau tad, kad viņš sen izaudzis no studenta vecuma.

RigaIFF programmā tas vēl nav viss par studentiem un pasen uzņemtiem kadriem. Maijs 1968. Parīze / Mai 68, la belle ouvrage mani šokēja. Es nekad tik koncentrētā veidā nebiju dzirdējusi tik daudz šausmu par policijas un speciālo vienību vardarbību, brutalitāti un sadismu Parīzē 1968. gada maijā ne tikai attiecībā pret protestējošiem studentiem, bet arī garāmgājējiem (ar īpašu cietsirdību esot izturējušies pret ārzemniekiem).

Tas, kas šokē, ir gandrīz absolūts klātbūtnes efekts, ko pat vairāk nekā pašu notikumu fiksācija (filmā ir arī daži reportāžas kadri no barikādēm un demonstrācijām), sniedz intervijas, kas filmētas tieši tad – 1968. gada maijā. Ļoti labi nofilmētas skaistu, jaunu cilvēku sejas (fiziski skaisti gan vairs nav tie, kas sasisti vai citādi cietuši, pārsietām acīm, caurulīti degunā, intervēti guļot slimnīcu gultās). Viņi stāsta par to, ko piedzīvojuši nupat, nupat. Starp citu, tajā, kā viņi runā, brīžiem ir kaut kāda līdzība ar to, kā reizēm runā Sibīrijas nometnes pārdzīvojušie vai, piemēram, Lidija Lasmane-Doroņina. Līdzība ir smaidā, kas reizēm pavīd šajās sejās, kad viņi stāsta par to, ko pārcietuši. Smaids kā iespēja palikt pārākam par savu pazemotāju.

Un vēl šajā filmā ir ļoti daudz cigarešu dūmu – ne tieši rādītu, bet apjaušamu. Citādi laikam nav iespējams runāt par to, par ko jārunā.

Tā kā filmā ir ļoti daudz portretu, pamazām rodas sajūta, ka tu skaties sejā patiesībai. Vai jāskatās? Jā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī diemžēl nav filma par senajiem laikiem. Tā ir par laikiem, kad varas pārstāvji vairs nerīkojas savu pilnvaru un arī cilvēcības ietvaros.

Varbūt līdz šim man par 1968. gada notikumiem Parīzē bija mazliet romantizēts priekštats, kas radies no grāmatām un spēlfilmām, un, protams, arī no tā, ka Parīze ir Parīze, nu Parīze taču.
Un varbūt līdzīgi ir arī ar Šrilanku, kur gan neesmu bijusi, taču tiklīdz vēlos kaut ko par šo zemi uzzināt, no interneta dzīlēm kā spožas zivis pretī lec burvīgi apzīmējumi: austrumu pērle, tējas zeme, laimīgā zeme. Un nekā par to, ka tur mūsdienās ilgstoša pilsoņu kara laikā bojā gājuši un pazuduši 100 000 cilvēki. Turklāt saspīlējums starp singāļiem (vairākumu) un tamiliem (mazākumu) joprojām ir realitāte.

Tāpēc meitene ar skatuves vārdu M.I.A., kuru mamma astoņdesmitajos, kad sākās represijas pret tamiliem, atveda uz Angliju, nevar būt vienkārši repa dziedātāja, kas ražo hitus un pelna naudu (“Ja tavā rīcībā ir mikrofons, izmanto to, lai kaut ko pateiktu!”).

Tolaik, kad tūkstošiem tamilu devās bēgļu gaitās, M.I.A. ģimenei bija īpašs iemesls neizaicināt likteni – meitenes tēvs bija tamilu pretošanās kustības vadītājs. No likuma viedokļa – terorists, kurš valstī ieveda ieročus, somas virspusē uzlikdams bērnu drēbītes un rotaļlietas savām trim atvasēm. Taču šim faktam varbūt vairāk ir eksotiska nozīme (ko gan Rietumu mediji nekautrējas izmantot, vēršoties pret M.I.A.), jo tēvs bērnus neaudzināja, bērni no Šrilankas pat kartīti nesaņēma un Anglijā auga paši.

Ja kāds nesamierinās, ir interesanti. Ja kāds no emigrantu ģimenes ir izaudzis, kļuvis slavens un bagāts, un joprojām nesamierinās, ir skandāls.

M.I.A. ir neērta, neprognozējama, nevadāma slavenība, kura tāda ir tāpēc, ka tad, kad Rietumu pasaule sauc Šrilanku par laimes salu, viņa nevar nedomāt par savu tautiešu iznīdēšanu.

Filma Matangi / Maya / M.I.A. būtībā ir filma, kā kļūt par M.I.A. Un tā veidota no unikāla materiāla – filmā ir daudz M.I.A. pašas filmētu kadru. Pirms citi sāka filmēt M.I.A., viņa filmēja citus (un sevi), jo gribēja kļūt par dokumentālā kino režisori. Viņa deviņdesmitajos ir filmējusi savu ģimeni Anglijā, cenšoties saprast, kas ar viņiem – emigrējušiem tamiliem notiek. Viņa ir devusies filmēt uz Šrilanku, lai saprastu, kas notiek ar viņiem – tamiliem, kas dzīvo dzimtenē.

Vēl atliek piebilst, ka filmas režisors ir sens M.I.A. draugs Stīvs Lavridžs, ar kuru kopā viņa mācījusies mākslas skolā. Proti, tā nav M.I.A. filma pašai par sevi, taču nav arī filma no malas – tādējādi “klātbūtnes efekts” ir jūtams ļoti. Un vēl arī tas, ka meitenei acīmredzami netrūkst tādu skatuves zvaigznes pazīmju kā pašapziņa un patmīla. Turklāt, spriežot pēc viņas agrīnajiem video, šīs īpašības M.I.A nav ieguvusi kopā ar zvaigznes statusu (varbūt otrādi – tieši to dēļ kļuvusi par zvaigzni).

Nu jā, un šo visu es te rakstu tāpēc, lai pateiktu – tam, ka filma ir dinamiska un spraiga, iemesls nav reps, lai gan tas filmā, protams, skan. Man šķiet, ar filmu par M.I.A. ir tāpat kā ar Mai 68, la belle ouvrage – tu skaties cilvēka sejā un redzi viņu arī pēc tam, kad tajā sejā vairs neskaties. Jo tev ir pateikts kaut kas svarīgs.

Un tagad (ja nu kāds šo tiktāl ir izlasījis) es gribu pavēstīt, ka filmu Vīru spēles / Playing Men es neesmu atstājusi uz beigām kā saldo ēdienu, lai gan skābo filmu kontekstā šī, protams, ir vissaldākā (nevis tāpēc, ka vislabākā, bet gan tāpēc, ka ir tāda, kāda ir). Šī filma par vīriešiem, kas spēlējas, man ir tāda kā visas filmas rezumējoša un pie reizes arī pret visām sāpēm ja ne zāles, tad vismaz recepte.
Proti, viss jau te vīriešu dēļ. Bergmans, Linčs – vīrieši, vardarbīgie Parīzes policisti – vīrieši, nu, mežus izcērt – es domāju, pārsvarā vīrieši. M.I.A? Ja vīrieši nekarotu, viņa varbūt nebūtu M.I.A, bet turpinātu dzīvot Šrilankā un dzertu tēju. Kormorāni, kas apķēza kokus, – nu... neviens taču nesaka „kormorānes”, tātad kormorāni.

Filmu Vīru spēles, kas veidota ar tik nopietnu vieglumu, arī gribas nosaukt par to, par ko tā ir – par spēli, par spēlēšanos. Jo filma ar savu struktūru (principā jau režisors, turklāt vīrietis – Matjažs Ivanišins) it kā manefestē – katrs taisa filmas, kā grib, jo katrs spēlējas, kā grib. Man liekas, pietiks, ja pateikšu, ka tad, kad skatītājs ir kārtīgi iebraucis filmā (kura viņam nevar nepatikt, sākot jau ar pirmo kadru, un kura viņam turpina un turpina patikt), viss pēkšņi apraujas – režisoram esot uznākusi depresija, viņš nezina, ko darīt tālāk. Un viņš sēž krogā. Skaisti!

Un tad filma turpinās tālāk, citā stilā un citā ritmā, bet par to pašu, un tā pati filma. Skaista spēle!
Un tās jau arī ir tās zāles un tā recepte. Spēlēt un spēlēties vajag! Un gan jau visiem, ne tikai vīriešiem. Un vispār – spēlfilmas arī jāskatās.

Maijs 1968. Parīze (1969, Jean-Luc Magneron) – sestdien, 20.10. / 18:00 K.Suns
Matangi / Maya / M.I.A. (2018, Steve Loveridge) – pirmdien, 22.10. / 19:00 Splendid Palace Lielā zāle
Vīru spēles (2017, Matjaž Ivanišin) – sestdien, 27.10. / 15:00 K. Suns
Skābes mežs (2018, Rugilė Barzdžiukaitė) – sestdien, 27.10. / 16:00 Splendid Palace Mazā zāle
Bergmana sala (2006, Marie Nyreröd) – svētdien, 28.10. / 18:00 Splendid Palace Mazā zāle
Es dodos mežā (2017, Anu Kuivalainen) – svētdien, 28.10. / 18:30 K.Suns
Zilais samts. Atskats (2016, Peter Bratz) – svētdien, 28.10. / 20:30 K.Suns

Filmu kadri no RigaIFF publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan