Tuvojoties Valsts svētku nedēļai, 10. novembrī Rēzeknē, Latgales vēstniecībā „Gors” Latgales pirmizrādi svinēs režisora Jāņa Ozoliņa-Ozola dokumentālā filma „Likteņzeme”, piedaloties filmas autoriem un varoņiem. Ceļš uz filmu sācies visai neparasti – caur režisora iepriekšējo filmu „Mūžīgais kalendārs”, kurā Amerikas Pēteris ieraudzīja savus Latgales radus...
Sašķeltās latviešu tautas likteņus savulaik ieskandināja zvaniņi Mežaparka lielajā estrādē pirmajos kopīgajos Dziesmu svētkos un Jura Podnieka filmā Krustceļš. Vienas tautas daļas likteņu pētīšana izvērsta Dzintras Gekas Sibīrijas filmu ciklā, otra – trimdas latvieši, kā mēs viņus dēvējam -, koncentrēti un blīvi viņas filmā Dieva putniņi (2015), bet Likteņzemē savesti kopā visi trīs tautas zari. Un izrādās, tiem ir daudz kopīga, līdz pat ārējai līdzībai pāri paaudzēm (Sibīrijas māsasmeitas sejas panti kā viens pret vienu ar Amerikas Pētera Ragauša vaibstiem).
Un vitalitāte, kaut kāds latgalisks spēks un enerģija.
Traģiskie skaitļi par latviešu tautas piespiedu un brīvprātīgo (kaut negribēto un riskanto) dzimtenes atstāšanu, kas ievada filmu, jau liecina par lielvaru konfliktu izraisīto netaisnību – viena ceturtā daļa latviešu tautas Otrā pasaules kara dēļ izklīdināta pa plašo pasauli, uz Rietumiem un Austrumiem. Izrādās, septiņi tūkstoši no tiem bijuši no Latgales.
Ceļš uz trīs atšķelto tautas daļu satikšanos (un arī filmu Likteņzeme) bijis neparasts. Amerikā skatoties Jāņa Ozoliņa-Ozola filmu Mūžīgais kalendārs (2012), Pēteris Ragaušs tur sazīmēja savus Latvijā palikušos radiniekus. Latvijas apmeklējums saveda kopā divus no sadalītās dzimtas zariem, kas tad kopā devās pie trešā – uz Sibīriju, kur mīt ģimenes deportētās daļas pēcteči.
Filmas veidotāji piedalījušies daudzos aizkustinošos dzimtas salidojumos tuvu un tālu, priecājušies un raudājuši, ēduši, dzēruši, dziedājuši un dejojuši kopā ar visām paaudzēm, uzklausījuši viņu domas un atziņas. Meklējuši un atraduši aizgājēju kapu vietas, aizkustinoši veduši maisiņā zemi no vienas valsts uz otru.
Kā centrālais un vienojošais tēls izvirzās (izvēlēts) Pēteris Ragaušs, Latgales puika, kurš šodien Amerikā vada lielu naftas kompāniju, darbojas arī Baltijas-Amerikas Brīvības fonda valdē un uzņem savā mājā Latvijas prezidentu.
No atmiņu fragmentiem kā puzle izveidojas tas lielais, tas dzimtas stāsts un tautas liktenis. Nelīdzens, atskabargains un arī traģisks. No individuālā, no personāžiem veidojas dzīvā vēsture. Vēsture, kur atsevišķas zemes tikušas izpostītas – „kā lieli ziloņi izbradā zāli”, kāds saka filmā. Ieraudzīt Gulaga vietās, Aleksandrovkā, uz koka vārtiņiem auseklīti, dzirdēt, kā nācās ēst kartupeļu mizas, kā sibīrieši tomēr pieņēmuši izsūtīto ar koferīti, domādami, ka „ļekarj prijehal / dziednieks atbraucis”, bet tā izrādījās šuvēja ar saviem piederumiem... Otrā, Rietumu pusē, kurp vecāki izbrauca, riskējot ar dzīvību, bērni iedzīvojušies, cep lielos daudzumos (tikai) mūsu speķa pīrādziņus un kopj latviskas tradīcijas. Par Staļina noziegumiem un deportācijām Pēteris Ragaušs esot nikns joprojām, padomju „pārrāvuma” laiks viņam liedza uzturēt radniecīgās saites, bet tagad iepazītais licis mainīt viedokli daudzās lietās un domāt, kā varētu palīdzēt un sadarboties, – vai tas vien jau nav milzīgs ieguvums!
Cik daudzi no mums, regulārajiem (tieši tulkojot amerikāņu lietoto vārdu “parastie”) / caurmēra latviešiem zināja par Andrīva Jurdža veikumu grāmatniecībā laikā, kad Latgalē bija latīņu drukas aizliegums?
Ar roku sveces gaismā rakstīta grāmata, kuru, mātes atstātu, Amerikā glabā Andrīva Jurdža pēctecis Pēteris Ragaušs, bet otru eksemplāru viņš atrod Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – Cilvēks un viņa dvēsele.
Pētera un Helēnas māte Anna Amerikā sūtījusi savus bērnus katoļu privātajā skolā un radinājusi skaitīt rožu kroni, Helēna ir māksliniece. Bet tieši Latgalē un Sibīrijā, satiekot savus radus, kas atrodas uz tik atšķirīgas sociālās pakāpes, Amerikas radi dziļāk apzinās, ka nāk nevis no nekurienes, bet gan no ļoti stipras ģimenes. Un vecāku iemācītais „Neļauj sevi padarīt mazu un pazemot!”, izrādās, lieti noderējis gan Austrumos, kur nonākušie tika sagaidīti ar „fašisti prijehaļi!”, gan Rietumos, kur sākotnēji atšķīrās ar apģērbu un neprata angļu valodu. Tikšanās ļāva radiem salāgot līdzšinējos priekšstatus ar realitāti un vēl vairāk mīlēt savu zemi. Latgali, kas ir labākā zeme pasaulē. Tā var teikt arī pēc filmas, kas veltīta Ragaušu un Cibuļsku dzimtas vecākiem Annai un Vitoldam. „Ja mūsu mamma būtu te, viņa smaidītu...”
Formāli spriežot, Jāņa Ozoliņa- Ozola dokumentālā filma veidota tradicionāli un reālistiski, bet tā patiešām skar dvēseli. Katrs lielās dzimtas loceklis ar savu izskatu, patiesumu un parādību jau rada tēlu, kas rezonē ar tālajiem, no citas pasaules, vides un apstākļiem nākušajiem, iekustinot kaut kādu lielāku, pasaules mēroga sakarību, ļaujot un liekot ne tikai katram gribēt veidot un iepazīt savu ciltskoku, bet arī izprast kopsakarības, mīlēt un sargāt savus tuvākos un savu zemi. Skaistais stāsts par zirgu, no kura Pētera vectēvs pirms izvešanas atvadījies, to noskūpstot ar asarām acīs, un kuru neviens pēc tam nav varējis pieradināt, nav leģenda – tā vizualizācija filmā kopā ar Latgales skaisto mežu galotnēm un Guntras Kuzminas mūziku ievada, noslēdz un harmonizē šo lielo stāstu par likteņiem šajā skaistajā zemē.
Filmas pirmizrāde, kas sakrita ar Jāņa Streiča jubilejas gada kulmināciju un dzimšanas dienas svinībām Latgales sirdī, tikai izcēla un apstiprināja šā novada spēku un nozīmi cilvēka dzīvē. Visos laikos.
Detalizēta informācija par seansu „Gorā” – ŠEIT.
