Nedēļas nogalē noslēdzās 57. Karlovi Varu kinofestivāls, kas pieder pie nozīmīgākajiem A-klases festivāliem. Dominējošā stīga šāgada filmās – ētiskā uzstādījuma augstums, arī tad, ja kāds tam kāpj pāri. (Ar šo domu amizanti saspēlē pat jaunākais "Kristāla Globusa klips" ar Džoniju Depu.)
Kaut festivālā jau otro gadu nav sekcijas East of the West, tomēr jaunizveidotā Proxima un galvenā konkursa skate sniedz plašāku iespēju, nekā Kannās, Berlīnē un Venēcijā, piedalīties arī autoriem no postpadomju, postsociālisma, Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm.
Vērtīga ir arī festivāla industrijas sadaļa, kur sacensībā Works in Development var izcīnīt finansiālu atbalstu savam iecerētajam projektam. Mūsu jaunais režisors Pauls Ķesteris ar savu topošo pilnmetrāžas filmu Puika, kurš redzēja tumsā gan neiekļuva starp uzvarētājiem, bet prezentēšanas pieredze noteikti vērtīga. Tāpat kā Eiropas fonda Radošā Eiropa MEDIA Latvijas biroja dalība, kas veicina sadarbību ar citu valstu profesionāļiem.
Priecājos par iespēju kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas gandrīz katru gadu piedalīties Karlovi Varu festivālā, pazīt tā māksliniecisko vadītāju un sekot festivāla attīstībai. Ļoti pietrūkst mūžībā aizgājušās brīnišķīgās Evas Zaoralovas, bet viņas izaudzinātais Karels Ohs, tagadējais vadītājs, ar savu komandu arī labi veido programmu. Jau kuro gadu jāatzīst, ka patiešām var paļauties uz festivāla veikto priekšatlasi un presei ieteiktajām filmām viesnīcas Thermal mazajās zālēs, kaut ērtības un atmosfēra Lielajā zālē, ieskaitot filmas grupas piedalīšanos seansā, protams, ir daudz jaukāk. Bet mediju pārstāvju nerakstītais likums – paspēt noskatīties pēc iespējas vairāk filmu, vēlams, arī tās, kas tiks apbalvotas, – ir spēkā šā vai tā, neatkarīgi no krēslu ērtības, sāpošas muguras un tamlīdzīgi.
Šogad paspēju noskatīties tikai astoņpadsmit filmas,
bet visās sekcijās iekļautajos darbos kā tādu dominējošu stīgu varētu saklausīt filmu varoņu augsto ētisko uzstādījumu. Arī un pat īpaši tad, ja viņi paši to neievēro vai pārkāpj. Šķiet paradokss, bet tieši tādējādi tas rosina (pat piespiež) mūs, skatītājus, izvērtēt un ieskatīties sevī dziļāk. It kā jau visos laikos tā bijis, bet tieši šāgada iedarbīgākajās filmās morālā izvēle izrietēja ne tikai no varoņu psiholoģijas, vairāk no konkrētās vēsturiskās un ģeopolitiskās situācijas. Vai tas būtu postkomunistiskajā Bulgārijā vai mūsdienu Irānā, vai demokrātiskajā Norvēģijā, vai Argentīnā, Dienvidkorejā vai Beļģijā.
Protams, sagadīšanās, bet varbūt te darbojas līdzīgi maņu orgāni un ideāli – tieši filma, kas mani uzrunāja visspēcīgāk, saņēma arī festivāla lielāko balvu, Kristāla globusu. Tā bija bulgāru režisora Stefana Komandereva Blagas stundas / Urotcite na Blaga / Blaga’s Lessons. Galvenās lomas atveidotāja Eli Skorčeva tika atzīta par labāko aktrisi, arī Ekumēniskā žūrija apbalvoja šo filmu.
Pateikt, ka stāsts ir par vecāka gadagājuma cilvēku situāciju postsociālisma valstīs, kas lepojas ar tirgus ekonomiku, būtu par maz. Likstas, kas gāžas pār skolotājas Blagas galvu cita pēc citas – vīra nāve, kapu pieminekļa cenas nemitīgais pieaugums, muļķīga iekrišana uz krāpniekiem –, noved viņu pašu līdz noziegumam. Lai sadabūtu naudu, septiņdesmit gadus vecā principiālā un lepnā skolotāja iesaistās līdzīgā afērā, no kādas cietusi pati. Drosmīga filmas autoru izvēle – fināls, kas neļauj ne uzelpot par labā uzvaru, ne tikai nosodīt protagonisti, bet liek jautāt sev – kā mēs būtu rīkojušies viņas vietā? Kapu bizness, korupcija, noziedzība, valodas eksāmeni pilsonības saņemšanai, konsekvences tās pareizai lietošanai un daudzas citas komiskas un traģiskas detaļas arī bagātina psiholoģiski un mākslinieciski pārliecinošo filmu.
Žūrijas Speciālo balvu izpelnījās irāņu režisora Behroza Karamizades debijas filma Tukšie tīkli / Toorhaye Khali / Empty Nets, kas vēsta ne tikai par kāda mīlētāju pāra grūto ceļu līdz laulībām, bet arī par daudzām citām problēmām mūsdienu Irānā. Jaunekļa centieni iegūt iecerētās ģimenes piekrišanu, paceļoties līdz tās sociālajam statusam un materiālam līmenim, ved caur iesaistīšanos apšaubāmā zvejas biznesā un mēģinājumu transportēt nelegālu imigrantu ar traģisku iznākumu… Kad cilvēks neiederas pats savā valstī, arī viņam tā jāpamet.
Mums jau labi pazīstamais “vissliktākais cilvēks pasaulē” tāda paša nosaukuma filmā, respektīvi – šī cilvēka tēlotājs Herberts Nordrums par savu jaunāko darbu Ernsta de Gēra debijas filmā Hipnoze / Hypnosen tika atzīts par labāko aktieri. Arī moderns projekts – tā dēvēto start-up jaunuzņēmumu konkurss, kurā piedalās pāris, Andrē un Vera, meklējot sēklas naudu savam projektam par „meiteņu ievešanu sieviešu pasaulē”. Tas izrādās pārbaudījums arī viņu attiecībām – smēķēšanas dēļ veiktā hipnoze padarījusi Veru neprognozējamu, bet – cik tā ir cauri nešana, cik patiesa psiholoģiska transformācija, varam tikai zīlēt. Asprātīga, brīžiem nesaudzīga satīra par visādām prezentācijām, publisko komunikāciju un tamlīdzīgi; mazliet no citas puses, nekā to savos darbos dara cits Ziemeļvalstu režisors, Rubens Estlunds.
Jau vairākas reizes šajā festivālā man gadījies braukt kaut kur kopā ar vēlākajiem laureātiem – tā arī šogad ceļā uz kādu pieņemšanu trāpījos vienā festivāla mašīnā ar libāņu režisoru Sirilu Aris un viņa filmas Deja uz vulkāna malas / Dancing on the Edge of a Volcano radošo grupu. Filma saņēma žūrijas speciālbalvu, un šis ir vēl viens gadījums, kad jākonstatē, cik maz mēs patiesībā zinām par to, kas notiek pasaulē tālu vai ne tik tālu no mums – kā šodien varam tikai brīnīties, cik nezinoša izrādījās Rietumu pasaule par Krieviju un Ukrainu… Dokumentālās filmas pamatā ir 2020. gada eksplozija Beirutas ostā un tās sekas – kā rīkojās valdība, kāda korupcija valda valstī, kas noticis ar iedzīvotājiem, – to filmā aktīvi, parādoties kadrā, skaidro producente un citi filmas veidotāji. Tautas gars zīmīgi skan libāņu dzejnieces Nadia Tueni teiktajā: “Es izvēlos jūru par spīti kuģu vrakiem.”
Otrās sekcijas Proxima konkursā uzvarēja Dienvidkorejas režisora Yoo Ji-young filma Dzimšana / Birth. Mīlošs pāris, draudzene pēc pirmā romāna panākumiem raksta nākamo, draugs strādā privātā skolā. Izrādās, ka aizsargāšanās nav nostrādājusi, pārītim piesakās bērns. Vai sieviete to vēlas, vai var to izlemt viena, vai jāpakļaujas arī partnera vēlmēm? Vai viņa, kļūstot par māti, spēs turpināt rakstīt? 155 minūšu garumā risinās šādi jautājumi, pārbaudījumi, dzīves modeļu izmēģinājumi (pat pārceļoties uz viesnīcu), paralēli – skolas dzīve ar netaisnīgu konkurenci un bezkaunīgu direktoru. Apbrīnojami mierīgo, šķietami nejūtīgo korejiešu aktieru spēles manieri, kad, piemēram, sievietes skaistajā sejā nepakustas ne vaibsts, var iztraucēt tikai alkohols, kas filmā plūst diezgan daudz. Un tā iespaidā iespējami izvirdumi, kas skolotāju noved cietumā, bet viņai, kas tomēr bija uzņēmusies mātes misiju, beidzas traģiski. Rezultātā – romāns Dzimšana. Tāds kā Astoņarpus, tikai citā laikā, citos platuma grādos, citā medijā, bet tas pats – viss, kas ar mums notiek…
Iespēja atgūt garām palaisto
Jau vienmēr esmu slavējusi Karlovi Varu festivālu par tā sekciju Horizonti, kas sniedz iespēju noskatīties labāko no Venēcijas, Kannu, Berlīnes un Sandensas festivāla. Mani iespaidoja argentīniešu režisora Rodrigo Moreno filma Noziedznieki / Los delincuentes – filma par brīvību. Tas nekas, ja to iegūst par diezgan dārgu cenu – aplaupot banku, kurā pats strādā, atsēžot sodu cietumā, bet toties tad… pa plašiem laukiem, zirga mugurā, ar skaistuli pie sāniem un nekādas rutīnas! Intrigu uztur naudas glabāšanas veids, kolēģa un drauga iesaistīšana, viena un tā pati skaistule. Interesanta filmas muzikālā partitūra, simfoniskas mūzikas pielietojuma manierē. Šī arī ir ļoti gara filma – 189 minūtes, bet tās paiet nemanot. Režisora Rodrigo Moreno vārdu ir vērts atcerēties, viņa iepriekšējā filma Berlinālē ieguva Alfrēda Bauera balvu.
Par staigājošo IMDb dēvētais kinovēsturnieks un režisors Marks Kazins, kura filmas ir tik vērtīgs materiāls studentiem, jau ir pastāvīgs Karlovi Varu festivāla viesis, gan te, gan Berlīnē un citos festivālos viņa filmas gūst lielu atzinību. Jaunākā, Maršs uz Romu / Marcia su Roma, ir arhīva materiālu kompilācija par bēdīgi slaveno itāļu “melno kreklu” gājienu uz Romu, kuru Benito Musolini inspirēja, pats tajā nepiedaloties. Audiovizuāla eseja par personības kultu, tā izpausmēm un sekām. Ar skatu nākotnē, tā teikt, – velkot uzskatāmas paralēles ar mūsdienu diktatoriem līdz pat Ungārijas galvam un netālas kaimiņvalsts caram ar viņa „specoperāciju”. Paralēli paša Kazina komentāriem (viņš vienmēr pats komentē savas filmas) šeit iemontēta itāļu aktrise Alba Rorvahere – viņas teiktais un attieksme, kuru pauž varbūt tikai skatiens, izsaka tik daudz par itāļu tautas attieksmi pret savu diktatoru.
Režisora Davida Ferario filma Umberto Eko – pasaules bibliotēka / Umberto Eco: La biblioteca del mondo cenšas aptvert šī filozofa un rakstnieka ieguldījumu Rietumu kultūrā. Filma veidota kā ceļojums pa viņa personīgo bibliotēku, ko papildina sarunas ar ģimenes locekļiem un citāti no viņa darbiem, kuru nozīme tikai pieaugusi kopš Eko nāves 2016. gadā. Godpilna un vērtīga rakstnieka piemiņa. Atceros, kā Venēcijas biennālē, kur taču tik daudz performanču un visādu vizuāli ekspresīvu mākslas darbu, cilvēki ilgi stāvēja pie ekrāniem, kuros bija tikai intervijas ar Umberto Eko.
Kaut Tomasa Imbaha filma Say God Bye sekcijā Proxima netika apbalvota, tā pelna ievērību kā vēl viens kinematogrāfisks svētceļojums – šoreiz no Cīrihes uz Ženēvu pie Žana Lika Godāra. (Verners Hercogs savu 1974. gada gājienu no Minhenes uz Parīzi pie saslimušās kinozinātnieces Lotes Aisneres gan tikai aprakstījis grāmatā.) Šveiciešu režisora Imbaha road movie uzņemta ar mobilo telefonu un uz 35mm filmas. Paldies Dievam, ka Godārs svētceļniekiem vismaz durvis atvēra un dāvanas pieņēma – atcerēsimies, kā viņa viļņa biedrenei Anjēzei Vardai filmā Sejas, ciemi / Visages, villages (2017) durvis pat netika atvērtas, bet mūsu Arsenālā pirms gadiem 35 uz stacijas perona dienu pēc dienas stāvēja tautumeita un šo kino dievu, kā viņu dēvē Imbahs, tā arī nesagaidīja.
Raksta sākumā pieteikto ētiskā uzstādījuma tēmu ārkārtīgi spilgti savā režijas debijā Kad tas kūst / Het smelt atspoguļoja pazīstamā beļģu aktrise Vērle Betensa. Filmas galvenā varone Eva atgriežas savā bērnības pilsētiņā ar lielu ledus kluci mašīnas bagāžniekā. Šeit piedzīvotais noteicis visu viņas dzīvi. Nešķiramā trijotne – divi čaļi un Eva, trīs musketieri, kā viņus tolaik dēvēja, – kļūst pieauguši caur nežēlīgiem pārbaudījumiem. Te savijies viss – bērnišķīgā paļāvība un uzticība, kas sadzīvo ar tieksmi izskatīties pieaugušākai, greizsirdība pret nobriedušāku būtni, kura ierodas kaimiņos, jūtu izpausmes un sekas. Pubertātes laika smagums un briesmas. Ģimenes, pašas un draugu vecāku loma un ietekme. Reti patiess un sāpīgi dziļš mākslas darbs, kas nemoralizē, bet liek atcerēties sevi, savus ievainojumus un arī iespējamās nodevības. Evu bērnībā atveido Rosa Maršanta, kura Sandensā saņēma žūrijas speciālbalvu par labāko aktierdarbu; abas aktrises Evas lomā atrastas apbrīnojami līdzīgas.
Kur likt Kristāla globusus
Festivāla atklāšanu un noslēgumu, kā katru gadu, rotāja spilgti priekšnesumi, kādu patiešām nav nevienā citā festivālā Atklāšanas ballītē viesnīcas Thermal priekšpagalmā īpaša odziņa bija Kristāla globusa šāgada laureāta Rasela Krova uzstāšanās ar savu grupu. Vēl viena šī festivāla ekstra ir videoklipi, kuros Globusu saņēmušie aktieri asprātīgi apspēlē dažādas versijas, kur viņi savu balvu liek, kā glabā vai izmanto. Jaunākajā klipā, kas tika demonstrēts festivāla atklāšanā, darbojas Džonijs Deps…
Nākamais, jau piecdesmit astotais Karlovi Varu festivāls gaidīs mūs no 28. jūnija līdz 6. jūlijam.
