Programmā „In Kino Veritas” šogad Rīgas starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF) izceļ vienu no neērtākajiem, patvaļīgākajiem un strīdīgākajiem režisoriem pasaules kinovēsturē – Pjēru Paolo Pazolīni. Viņa radošo darbību jau pirms gadiem 30 sāka pētīt kinozinātniece Anita Uzulniece, kura kopš 90. gadu vidus strādājusi daudzu starptautisku kinofestivālu ekumēniskajās žūrijās, bet gadsimtu mijā kopā ar domubiedriem dibināja kinoforumu Un Vārds tapa filma…, kas akcentē kinomākslas garīgo dimensiju.
No šāgada Pazolīni retrospektīvas Riga IFF ietvaros Anita Uzulniece izceļ filmu „Teorēma / Teorema” (1968).
Pretstatā savām kristīgajām filmām, piemēram, Mateja evaņģēlijs / Il vangelo secondo Matteo (1964), Pazolīni šoreiz nav ķēries pie kādas Bībeles figūras vai reliģiska materiāla. Teorēma savā dziļākajā struktūrā ir garīgs darbs, filmas eksperimentālajā izveidē tiek noskaidrota autentiskas dzīves nosacījumu iespējamība modernajā laikā: “Kas notiktu, ja bagātu buržuju ģimeni apciemotu jauns dievs, vienalga, Dionīss vai Jehova?”
Eksperimentālā mēģinājuma radikalitāte, kādā Pazolīni uzdod šo jautājumu, filmas iznākšanas laikā provocēja daudz pārpratumu. Itālijā filma savas piedauzības dēļ tika uz laiku aizliegta (izņemta no repertuāra), tad atkal bez izmaiņām atļauta. Reliģiskās un seksuālās ikonogrāfijas kombinācija raisīja vecās buržuāzijas sašutumu, reliģiskie attēli un norādes traucēja jaunos pilsoņus viņu hedoniskajā patērēšanā un bezdievīgajos pūliņos atbrīvoties no sevis. Kristīgi orientētai kritikai vajadzētu no laika distances ļauties Pazolīni provokācijas garīgajam spēkam un atklāt tās teo-dramaturģijas vai poēzijas dziedinošo dimensiju slāņus.
Teorēma nav kādas dogmas ilustrācija filmā. Eksperimenta atvērto struktūru var lasīt kā līdzību, centrālajai viesa figūrai šeit ir katalizatora funkcija. Noslēpumainā figūra (antīkais dievs? jūdu-kristiešu eņģelis?), šis bezvārda numinozais tēls ir vienīgais, kas mīl bez nosacījumiem, bet tikšanās ar viņu maina visus tēlus, kas sagūstīti savās lomās un maskās. Saskarsme ar dievišķo ļauj tiem piedzīvot jaunu, radikālu pašizziņu; katrs tiek konfrontēts ar to sevi, kas viņš varētu būt. Kā abstrakcijas, lomas nesēji, kā atsvešināts „Es” citu acīs, viņi var kaut uz brīdi piedzīvot sevi kā miesīgu-garīgu veselumu.
Ģimene un vecās identitātes forma sabrūk. Tēvs uzdāvina fabriku strādniekiem un atbrīvo sevi no sociālās atbildības. Māte nodzen (novājina) sevi nimfomāniskos mīlas joņos. Meita bēg no sava ķermeņa sastingumā un vājprātā. Dēls nododas bezmērķīgiem modernās avangarda mākslas protestiem. Turpināt dzīvot, kā agrāk, vairs nevar – maskas krīt, lomas jāmaina. Pazolīni filma ir līdzība un arī izaicinājums – cilvēka erotisko fantāziju atbrīvotāju (kārdinātāju) var uztvert arī kā beznosacījuma mīlestības nesēju un atpestītāju. Tā ir arī eksperiments – vai pēkšņa fascinējoša “dieva” parādīšanās var kļūt par starta laukumu “jaunam cilvēkam”?
Tuksneša epizodes, kas filmā parādās laiku pa laikam kā vadmotīvs, palīdz režisoram alegoriski sabiezināt krīzes dziedinošo iespēju. Kā Otrajā Mozus grāmatā (Exodus), tuksnesis ir izredzētības vieta. Kontrastā sociālajai telpai, kas gan raksturo un diferencē, gan ierobežo filmas tēlus, tuksnesis ir tukša garīgā telpa, kas parāda viņus visus kailus un bez atšķirības. Tuksnesis kļūst par vietu, kurā cilvēkam jātiek skaidrībā par būtisko. Tas ir simbols ilgām pēc absolūtas patiesības. Ja (vai – kaut arī) Pazolīni nevarēja (vismaz apzinīgi) ticēt Dievam, viņš tiecās paturēt to, kas varētu nozīmēt Dievu, kā tukšu, atvērtu telpu.
Filmā izsvaidītās tuksneša ainas ir kā ielaiduma daļas tādā absolūtā pasaulē, kas sadrupusi savās atšķirībās. Pēdējā kadrā šī alegorija sabiezinās kliedzienā, ar kuru kails aizskrien tēvs. Katrā ziņā buržuāzijas pārstāvjiem stāsts beidzas neizšķirti – tas nesniedz atbildi.
Arhaisku un elementāru sastāvu marginalizētā nozīmē filma stāsta arī ko pretēju, ar otrām beigām. Savā ticībā par subproletariāta un Dieva savienojamības iespēju Pazolīni filmā izceļ kalpones Emīlijas antiburžuāzisko raksturu: viņa dod mēmas zīmes, viņa klusē līdz beigu atklāsmei, viesis viņu piemin kā pirmo.
Viņa ir vienīgā, kas spēj dot mīlestību tālāk.
Pastāvot kaut kam neizskaidrojamam, viņa savās fantāzijās iedomājas tautu kā brīnumu. Tomēr arī šī mīlestība neuzvar. Debesbraukšana un augšāmcelšanās, un nokāpšana kapā (“Es neesmu nācis, lai mirtu, bet gan lai raudātu.”)
Filmas Teorēma reliģiskie elementi nekādā ziņā nav mazsvarīgi, tās ir Pazolīni katoliskās socializācijas lauskas (paliekas). Pazolīni estētikai ir pat eshatoloģisks pamats, viņš skatās uz pasauli caur dubultu kristīgas eshatoloģijas aspektu. Dziedināšana ir klātesoša (iespējama) un vienlaicīgi futūristiska. Stilistiski šī interpretācija saskatāma Teorēmas parabolās un alegoriskajās struktūrās (viesa figūra, tuksneša attēls, atsvešināti arhaiskas darbības zīmes). Pazolīni izvairās no mākslas reliģijas rezignācijas, glābjoties izlīdzināšanās estētikā. Viņa (teo)poētika balstīta radikālās ilgās pēc pestīšanas, kas šajā pasaulē (un līdz ar to arī mākslā) nevar rimties. Savā izpratnē par kristīgu izlīdzināšanos Pazolīni paliek uzticīgs zemei, proti, tajā izjustajām sāpēm un piedzīvotajiem atraidījumam – bez izskaistinājumiem. Katrā ziņā viņš atstāj šodienas atteikumā brīvu vietu. Tagad neatpestītā atpestīšana (teoloģiski – ticība) turas pie zemes un debesīm.
Vai Pazolīni reiz teiktais nav aktuāls arī šodien? “Mūsdienu pasaules indivīds – atsvešinātības upuris – dzīvo ar greiziem priekšstatiem par sevi, viņš nav autentisks. Attiecības starp cilvēkiem nav tikai runas, valodas komunikācija. Svešinieks, “dievišķais ciemiņš”, tikpat kā nerunā ne ar vienu.”
Krīze kā glābšanas iespēja un forma, simbolika caur provokatīvu ikonogrāfiju, beznosacījumu mīlestība kā atgriešanās iespēja – to visu Pazolīni Teorēma piedāvā, rosina izjust un par to domāt.
Filmas Teorēma seanss 15. oktobrī 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē un tiešsaistē 15.-23. oktobrī
