Ar Laini viss būs kārtībā, es sev teicu pēc “Neona pavasara” noskatīšanās. Ar Ādamu arī. Bet kas notiks ar Gundu un kā viņai tagad klājas, tas mani satrauca.
Tātad Gunda (Grētas Trušiņas piezemēti siltajā atveidojumā) ierāpās manā apziņā un nelika domas mierā vairākas dienas pēc filmas pirmizrādes. Skaidrs, ka Gunda ir cilvēks bez lieliem materiālajiem resursiem, bez aizstāvošas senču aizmugures. Lainei vismaz ir māja, kurā brāļuks atstāts pašplūsmai un Lainei nākas pildīt vecāku pienākumus, bet Gunda dzīvo šaurībā, un valsts sistēmai, tās institūciju spējai aizstāvēt viņas tiesības Gunda netic.
Kinozālē skatoties izvarošanas ainu, kurā blakus Marijas Luīzes Meļķes meistarīgajai spēlei noteikti jāpiemin arī rafinētais un precīzais skaņu ieraksts un montāža, man apkārt sēdošās meitenes gan ķermeniski, gan vokāli izpauda savu empātiju ar upuri – grozoties, kunkstot, vaidot, aizturot elpu vai elpojot līdzi. Zālē līdzjūtības vibrācija jau bija pilnā skaļumā, bet vēlākajā ainā, Mašai un Lainei novedot atriebības plāniņu līdz galam, skatītājos (arī vīriešos) prieks par “sadošanu” pārkāpējam izskanēja spontānos aplausos.
Neatceros, kad vēl kinozālē Rīgā būtu piedzīvojusi aplausus filmas varoņu darbībai, bet Neona pavasarī tas notika. Aizmirsām būt ieturētie latvieši un apsveicām filmas tēlus par viņu rīcību.
Gunda filmā parādās reivā, un neko daudz par viņas pagātni mēs neuzzinām. Viņai ir analogā fotokamera, visnotaļ hipsterīga ierīce, kura simbolizē vēlmi saglabāt atmiņas un pretoties digitālo mirkļa bilžu tirānijai. Gunda runā maz, bet viņa izvilina Laines sejā skaistākos smaidus. Kā jau klasiskā kino naratīva uzbūvē – otrā plāna tēls tiek izmantots galvenā varoņa izšķirošo atklāsmju atspoguļošanai.
Visticamāk, Gunda ir proleta meitene, un proletam filmās nekad neklājas viegli. Kā līdzīgs piemērs no latviešu filmām man pirmā prātā ielēca bērnībā iesāpinātā sirds par Andra Bērziņa atveidoto Ēriku Rolanda Kalniņa Akmenainajā ceļā (1983). Ēriks patiesībā izvairās būt strādnieks, pretēji Andreja Žagara staltajam Robertam, bet viņi abi ir zemākas šķiras zēni, kuri laužas dzīvē uz augšu. Kamēr Žagara Roberts man šķita fiziski skaists, bet raksturā neizteiksmīgs, Bērziņa Ēriks pats raudāja un saraudināja arī mani. Trīskārt zemē nosviests, viņš ceļas un ceļas, un tēlā ir četras dimensijas, kuras atdzīvina samērā stīvo vidi, tādējādi spēcīgi ceļot filmas kopējo kvalitāti un vēstījumu. Gan jau man hormoni toreiz, Akmeņainā ceļa pirmās skatīšanās vecumā, bija visprecīzākajā receptoru vietā iestellēti, ja tieši Andra Bērziņa tēls smadzenēs pavīd pirms tādiem izciliem zvaigžņu sniegumiem, kāds ir Kārļa Sebra, Eduarda Pāvula un Līgas Liepiņas klasiskais trio Leonīda Leimaņa meistardarbā Pie bagātās kundzes (1969).
Kā padomjlaikos dzimušam skatītājam man vienmēr bijis skaidrs, ka filmās, kuru darbība norisinās vietās un gados bez „proletariāta diktatūras” varas, strādnieku šķirai iet slikti un beigās ies vēl sliktāk, jo kapitālisms ir ļauns. Nabagie cīnīsies, cerēs, spēlēs uz augstāko likmi, tomēr beigās zaudēs vēl sāpīgāk. Laikam tas ir likumsakarīgi, ka labākās mūsdienu filmas par strādnieku šķiru veido briti Maiks Lī un Kens Loučs, jo Lielbritānijas sabiedrība bija un ir slavena ar savu skaudro un nepārvaramo sašķeltību.
Filmas par strādniecības grūto dzīvi reti var sniegt glamūrīgu sapni un aizmiršanos kinozāles tumsā. Strādniecība velk pie zemes, pie realitātes, un tajā ir pārāk daudz grūtību. Ja fiziska darba darītājam grūtību nav, tad uzskatām filmu par nepatiesu, vai arī par naivu pasaciņu sociālā taisnīguma meklējumu iemidzināšanai.
Vai man vajadzētu zināt, ka sapņi ir atstāti retrofilmām un Gunda nāk no mūsdienu tiešās kinovalodas, no saožami miesīgas realitātes, kādu uzbur Matīsa Kažas Neona pavasaris? Atzīsties, kauninu savu prātu, – gribējās tev cerību stariņu, bet parādītais, Gundai noslēdzoties sevī, ir patiesi, ticami un reāli. Tāpat kā Gasa van Santa My Own Private Idaho (1991). Satiekas bagātnieka atvase Skots (Kīnu Rīvss) un trauslais, miegā un dzīvē apmaldījies Mikijs (Rivers Fīnikss). Draudzība, attiecības, reibums un riebums pret augstāko sabiedrību pavīdēja, un tad atkal filmas beigās katra šķira ieņēma sev paredzēto, iezīmēto vietu.
Laine (Marija Luīze Meļķe) nav gan tik superbagāta, tomēr viņas tēvs (vai citi senči) ir centušies, un bērnu dzīvēm ir gana plašas istabas, kurās var dzert kolu, ēst picas un to visu izvemt atpakaļ, ja nav rociņas, kura pieri pirms miega noglauda. Gan ģimenes labais auto, gan visa pārējā ārējā atribūtika, kura iekļaujas standartizētajā laimes receptē, vedina Laines tēlu atšifrēt kā jūtīgu cilvēku, kuram ar materiālo labklājību vien dzīvē piepildījuma nav.
Esot tādi pētījumi, kuros izmērīts, ka visnabadzīgākie un visbagātākie šīs planētas iedzīvotāji savus bērnus audzina vienādi – tos neredzot un nesatiekot. Jānis Skutelis šārudens latviešu kino maratonā spēlē divas otrā plāna tēva / vīra lomas. Elzas Gaujas filmā Mamma vēl smaida viņš pozitīvi izceļas ar reālu un ticamu aktierdarbu, patīkami piezemējot sakāpināto situāciju, kurā nokļuvusi dzīvesbiedre, bet Neona pavasarī Skutelis organiski iekļaujas jauno un jaudīgo aktieru ansamblī.
Tiesa, Neona pavasaris nav filma par sabiedrības ekonomiskajiem slāņiem vai viņu cīņu par labāku dzīvi.
Tā ir filma par piedošanu starp paaudzēm.
Laines vecāki pašrealizējas, un izskatās, ka tas viņiem izdodas labi, tikai bērni mājās bez mīlestības un uzmanības stīdzē kā bāli laksti bez saulītes gaismas. Ja filmu aplūko no sabiedrības ekonomiskās labklājības prizmas, Neona pavasaris apliecina, ka Latvijā viss ir kārtībā un nedz Gundai, nedz Ādamam nav jāiet kādu aplaupīt, lai tiktu pie savas reibinājuma devas. Gerda Lapoškas jūtīgajam Ādamam ir nogurusi mamma – medmāsa Biruta, kurai nav jēgas meklēt iespēju savas dzīves uzlabojumam kādā arodbiedrību streikā vai dumpī pret valdību, pieprasot augstāku atalgojumu vai labākus darba apstākļus. Tāpat kā visur citur pasaulē, arī Janas Čivželes Biruta atrod savu ceļu līdz dvēseles mieram, un „kariņlevita režīms” var gulēt mierīgi.
Es ceru, ka Gunda atlabs pēc traumas un viņai izdosies dzīve tepat, starp mums, ka viņai nebūs jābēg prom uz citurieni, kā tas bija jādara Austrai Zīlei Ceplī (1972). Arī Regīnas Razumas Austra zaudē spēlē ar pasaules varenajiem, un par viņas tēla tālāko likteni minējums vienmēr ir bijis pesimistisks – pēc iekāpšanas vilcienā viņa nonāks Vakareiropā, kur viņu sagaida vien darbs prieka namā vai uz ielas.
Aiz Kauguru reiva tumšzilā tvana un rozīgā ritma no drebulīgi salstošās nakts izlīdīs diena. Tai būs patiesi bāla ādas krāsa.
Divdesmit pirmajā gadsimtā Latvijā seksuālās vardarbības upuri joprojām noklusē notikušo. Tā ir brutāli pelēka realitāte. Gunda viena pati ar to galā tikt nevar.
