KINO Raksti

“Māsas”. Kāpēc mēs negribam dzīvot normālu dzīvi

21.10.2022
“Māsas”. Kāpēc mēs negribam dzīvot normālu dzīvi

Lindas Oltes debijas spēlfilma „Māsas” pēc žanra ideāli iekļaujas sociālās drāmas kanonos un, nav šaubu, kā tāda arī tiks recenzēta. Tajā ir viss, kas nepieciešams šādai filmai, iestrādāts precīzā un organiskā scenārijā, – bērnunams, adoptēšanas iespēja, nelabvēlīgas ģimenes, briesmas, kas draud ielu dzīvē. Taču ir arī nianses, kuras ļauj pārmest tiltu no “bērnunama bērniņa” līdz daudziem no mums, kas spītīgi dara to, ko uzskata par pareizu pats, nevis lērums padomdevēju apkārt.

Sižets ir skaidrs – trīspadsmit gadus vecā Anastasija (Emma Skirmante) un astoņus gadus vecā Diāna (Gerda Aljēna) iegūst lielisku iespēju no bērnunama izrauties uz Ameriku, kur māsas vēlas adoptēt stereotipiski kristīga ģimene, kamēr Latvijā viņas varbūt varētu noturēt māte Alla (Iveta Pole), kura zaudējusi bērnu aprūpes tiesības, un vecākā māsa Jūlija, kura iezīmē arī visticamāko negatīvo scenāriju jaunāko māsu dzīvei, ja viņas paliks Latvijā.

Arī filmas anotācija sniedz līdzīgu versiju: “Filmas galvenā varone ir dumpinieciskā Anastasija, kura ir pārliecināta, ka viņai nekādi adoptētāji nav vajadzīgi. Kad meitene uzzina savas bioloģiskās mātes Allas atrašanās vietu, Anastasija nolemj darīt visu, lai atjaunotu kontaktu un iemantotu mammas mīlestību.” Šī nepieciešamība pēc mātes mīlestības un ģimenes visspēcīgāk iezīmēta pat ne galvenajos notikumos, cik gandrīz vai nejauši novērotos mirkļos uz ielas vai skolā – mammas, vecāku, mīlestības pietiekamība citu dzīvēs ir tik visuresoša, ka jau nolasāma kā pasaules agresija pret visiem tiem, kam tās pietrūkst. Viegli var nolasīt arī simbolisko slāni – patversmē ieslodzīta suņa glābšanu un neiespējamību par to parūpēties; milzīgo lāci, kas simbolizē mātes neveiklās rūpes par bērniem, uz kuriem viņai vairs nav tiesību; lētās bižutērijas krelles un ponijā nogrieztos matus kā bērnu vēlmi līdzināties mātei. Kopumā tātad ir redzams spēles laukums, kurā visas figūras ir savās vietās, – bet, par laimi, filmā neviens varonis nav attēlots viennozīmīgi. Pat pareizā amerikāniete Greisa, šķiet, no sirds pārdzīvo mirkli, kurā nejauši saplēš Anastasijas krelles, un sliktais puika Eģiks nav nokrāsots viennozīmīgi melns.
Tiktāl viss ir diezgan skaidrs un, paļaujoties uz filmas tapšanas gaitā rūpīgi veikto izpēti, arī diezgan ticams –, bet

es gribētu pievērsties tikpat spēcīgajiem aspektiem, kas runā pretī vienkāršotam un pieejamam lasījumam.

Pirmkārt jau, tā ir gaišā un sirsnīgā tonalitāte, kas dominē filmas estētikā – pat Centrāltirgus nepievilcīgā apkārtne izskatās krāsaina un dzīvojama, nemaz nerunājot par citām filmēšanas vietām, kas ir vitālas un piesātinātas, pat ja acīmredzami signalizē par drūmām un bīstamām norisēm. No otras puses, arī jaukā amerikāņu ģimene, kas bīstami balansē uz nepievilcīgas perfekcijas robežas, sevī nes tumsas kodolu – gan tēva Kevina bērnības stāstā, gan vēl jo vairāk mazās, laimīgās meitenes Džojas aizrautīgajā iesaistē Anastasijas un Diānas pasaulē. Arī Greisas bažas un šaubas par to, kā adoptētās meitenes ietekmēs Džoju, ir atainotas nevis caur neiespējamā amerikāņu sapņa prizmu, bet gan kā universālās vecāku bailes par to, vai šo kārtējo bērnu audzināšanas problēmu vispār ir iespējams atrisināt. 

Otra filmas neparastā iezīme ir neveiksmīgā māte Alla, kura – lai cik cītīgi viņu nosodītu gan bērnu nama vadītāja, gan bāriņtiesa, gan arī vecākā māsa Jūlija, – acīmredzami priecājas par katru iespēju veidot kontaktu ar savu ģimeni. Protams, viņai nekas nesanāk, kā tas redzams objektīvajā nespējā būt atbildīgai par bērnu vajadzībām vai pamanīt, ka viņas meitu dzīve bīstami balansē uz noziedzības maliņas. Iespējams, Alla pati īsti nesaredz citas dzīves potenciālu un tieši tādēļ nespēj bērniem to sniegt – pati nākusi no bērnu nama, viņa ir izdzīvotāja naidīgā un nepatīkamā pasaulē, kurā tikai brīžiem pavīd prieka mirkļi, un šis prieks vienmēr ir nozagts, izkrāpts vai izblēdīts. Bet īsto jaudu Allai piešķir Ivetas Poles tēlojums: nervozie, neirotiskie smiekli, pārspīlētā pieķeršanās un brīžiem pilnīgi neadekvātā uzvedība, kas liek domāt par atkarībām (bet tieši uz to nenorāda), bērnišķīgums un kaprizitāte attiecībās ar bērniem, un vienlaikus kaut kas tāds, ko neviens cits filmas varonis meitenēm nesniedz, – spēja un vēlme runāt ar viņām, jo īpaši Anastasiju, vienā līmenī, ko gan grūti nosaukt par cieņpilnu, bet var saskatīt kā vienlīdzīgu.   

Abas pasaules – drūmo “nelabvēlīgo” dzīvi Latvijā un pliekano “ideālo” dzīvi amerikāņu ģimenē – savieno Anastasija, kura nolasās ne gluži kā dumpiniece, bet gan kā ārkārtīgi vērīga jauna būtne, kas godīgi saskata prieka iespējas gan mātes un māsas pritonos, gan arī ģimeniskajās izklaidēs kopā ar amerikāņiem. Iezīmēta kā bērns, kas agri uzņēmies atbildību par savu jaunāko māsu un tagad iespēju robežās rūpējas arī par vecākās māsas zīdainīti, viņa vienlaikus izrāda arī visas dzīves nesaudzēta pusaudža problēmas – agresivitāti, lamāšanos, smēķēšanu –, kuras jaunā aktrise izspēlē tikpat organiski kā bērnišķību un sīkas blēņas.

Bet cauri visai filmai kā Anastasijas rakstura dominante iezīmējas viņas pastāvēšana uz savu patību, savu privātumu un savu gribu. Kas viņa ir, cik liela ir viņas privātā telpa, ko viņa grib? No ārpuses šķiet, ka viņa pati nezina. Katrā ziņā citu pierakstītās birkas – vēlmi pēc mātes mīlestības, vēlmi pēc ģimenes, vēlmi dumpoties – viņas tēls pieņem un vienlaikus atgrūž. No vienas puses, viņa alkst pēc mātes, bet arī labi apzinās Allas nespēju šo lomu pildīt un iestājas par māti nevis ar vārdiem par mīlestību vai ģimeni, bet gan ar īsta taisnīguma cīnītāja argumentu: “Viņai neviens nepalīdz!” Arī vajadzība pēc ģimenes nav viennozīmīga – vecākās māsas ģimenē viņa neiederas, amerikāņu ģimenē varētu atrast kontaktu ja ne ar māti, tad vismaz ar tēvu un Džoju, turklāt palikt kopā ar māsu (vienlaikus labi zinot, ka šis būtu izdevīguma diktēts lēmums). Arī tā saucamā dumpošanās nav vienvirziena – no vienas puses, viņa ir patiešām neērts un spurains bērns, bet, no otras puses, pret skolas uzdevumiem izturas nopietni un atbildīgi, pat tad, ja tie viņai acīmredzami nav piemēroti.

Manā skatījumā filmas Māsas smalkākais gājiens ir cilvēka būtības prasmīga slēpšana no skatītāja. Neliels noslēpums ir katrā no varoņiem – ne par vienu nav līdz galam izskaidrota ne viņa motivācija, ne tas, kāpēc viņi „ir tādi, kādi ir”. Tiek doti mājieni, bet skatītājam ir dota arī telpa apzināties, ka šie mājieni noved tikai pie ticamiem minējumiem, bet ne patiesības. Protams, par lielāko daļu mēs varam iedomāties, ka viņu liktenis ir zināms un izlemts, līdzīgi kā mēs to iedomājamies par paviršiem paziņām un garāmgājējiem… un ir nepieciešams mirkli padomāt, lai saprastu, ka tā ir tikai stereotipu izmantošana pašu ērtībām. Līdzīgi arī ir ar filmas sižetu – tajā notiekošais it kā ir labi zināms no sociālās filmas žanra kanoniem, un katrā pavērsienā, šķiet, gribas notikumus skatīt kā figūru gājienus uz šaha galdiņa, izvēloties ērtāko un vai ticamāko turpinājumu, kā nezināmo atstājot tikai filmas veidotāju vēlmi skatītāju saraudināt ar “priecīgām” vai “bēdīgām” beigām.

Tomēr beigās Anastasija pārsteidza arī (žanra nedaudz nogurdināto) mani, izdarot savu izvēli, kas ir vienlaikus pārsteidzoša un viņas raksturam atbilstoša.  

Iespējams, atslēga ir Anastasijas tēlojumā – jaunās aktrises Emmas Skirmantes seja un balss bieži vien iegūst neitrālu grimasi un pieklusinātu, apslāpētu, neizteiksmīgu balsi. Šis afekts “labāk neko netēlot, vienkārši norunāt tekstu”, jo īpaši bērna vai pusaudža izpildījumā, sniedz mājienu par ne vien noslēptu un grūti pieejamu, bet varbūt pat pēc būtības nesasniedzamu pasauli, kas, lai arī nav vārdos izteikta, tomēr virza varoņa gribu un līdz ar to arī rīcību – kā nezināma liesma, kas sadedzina saprātīgus argumentus. Visa filma ir piesātināta ar Anastasijai dotajiem padomiem, kas variē no gādīgiem līdz vienaldzīgiem, no morāliem līdz klaji amorāliem, un viņas klusējošo iecirtību tam visam pretī. Šī neizdibināmība padara viņas izvēles nevis tipiskas, bet vispārcilvēciskas – ir iespējams (un, man šķiet, arī vajadzīgs) pārmest tiltu no “bērnunama bērniņa” līdz daudziem no mums, kas spītīgi dara to, ko uzskata par pareizu, lai arī elementāra loģika un neizturami daudzi padomdevēji norāda, ka tas nav pareizi, ka tas nav normāli. Un mēs nevaram paskaidrot, kāpēc atsakāmies “dzīvot normāli”, kāpēc mēs neizvēlamies, piemēram, normālu ģimenes dzīvi ar normāliem cilvēkiem vai normālu darbu, kāpēc mums nav normāls dzīvoklis un normāli draugi. Kāpēc mums ir ģimene un draugi, par kuriem mēs atsakāmies just kaunu. Kāpēc mūsu dzīvesveids, par spīti tam, ka ir aplams, varbūt pat bīstams, var iedvest patiesa prieka, krāsainības un piesātinātības sajūtu. Kāpēc mēs esam “viņi” pret citu “mēs”, ja mums taču ir dotas tik daudzas iespējas pielāgoties, iekļauties, saprast spēles noteikumus un spēlēt līdzi?

Nav jau tā, ka mēs nesaprotam, nespējam notēlot vai tīras spītības dēļ atsakāmies. Nav arī tā, ka mēs nezinātu – reizēm pieejam bīstami tuvu kaut kādām robežām, aiz kurām paveras tumsa –; nav tā, ka mēs tās robežas nepārkāptu, nav tā, ka mums nebūtu bail vai dusmas, vai šausmas. Nav tā, ka mēs nezinātu riskus (mēs zinām, mēs tos esam redzējuši daudz skaidrāk nekā tie, kas mums uz tiem norāda). Nav tā, ka mēs zinātu, ko gribam un pēc kā dzenamies. Bet ir tā, ka ir iekšā kāda pašam neredzama un neizzināma liesma, kura mūs ved pa to ceļu, kuru ejam, un vienīgais veids, kā šo liesmu iepazīt, ir doties turp, kur tā iet.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan