Kinoteātris „Kino Bize” katru gadu decembra sākumā svin savu jubileju, piedāvājot skatītājiem kāda vērtīga kinorežisora filmu retrospektīvu. Šogad – Vims Venderss. Un tikpat tradicionāls ir fakts, ka „Kino Rakstu” publikācijas gatavošanā iesaistās viss kinoteātra kolektīvs.
Kinoteātru konferencē Viļņā decembra sākumā no skatuves ieminējāmies, ka demonstrēsim Vima Vendersa filmu retrospektīvu. Kafijas pauzē pienāca diskusiju vadītājs Mārtins Bleinijs un paziņoja, ka ir sens Vendersa paziņa un centīsies mūs savest kopā pa vidu milzu e-pastu jūklim. Mārtins sāka atcerēties agrākos laikus Berlīnē, kur pārvācies uz dzīvi iepriekšējā gadsimta beigu posmā un sastapis virkni atpazīstamu režisoru, mūziķu un mākslinieku. Berlīnes ielas viņš dalīja arī ar Vimu Vendersu. Netiekot vairs ārā no Mārtina atmiņu sniega bumbas, mēs trijatā sastinguši stāvējām ar trim tukšām kafijas krūzēm, kamēr paralēlajā pasaulē no galda pazuda visi pīrādziņi un groziņi.
Nedēļu vēlāk saņēmām vēstuli no Vendersa asistentes, ka režisors ir ļoti aizņemts un diemžēl nevarēs pieslēgties zvana sarunai ar Kino Bizes skatītājiem. Viss saprotami, jo pēdējais gads patiesi varētu tikt dēvēts par Vima Vendersa gadu. Neilgi pirms iepriekšējiem Ziemassvētkiem uz ekrāniem nonāca viņa jaunākais darbs Jaukās dienas / Perfect Days, kas likumsakarīgi rosināja kinoteātrus, festivālus un mākslas institūcijas visā pasaulē atsvaidzināt atmiņas par režisora agrākajiem darbiem.
Šāgada maijā Kannu kinofestivālā uz lielā ekrāna atgriezās restaurētā Parīze, Teksasa (1984), svinot 40. gadadienu kopš filmas pirmizrādes; sekoja filmas un plašākas retrospektīvas demonstrēšana citos festivālos un kinoteātros.
Tā vien likās, ka visa gada notikumi pakāpeniski ved uz sestdienu, 7. decembri, – ne tikai kinoteātra Kino Bize jubileju, bet arī dienu, kad Vendersam tika pasniegta Eiropas Kinoakadēmijas balva par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Tas bija vakars, kurā draugi un kolēģi – Niks Keivs, Martins Skorsēze un Kodzi Jakušo (kas par kompāniju!) – videosveicienos izteica savu cieņu un pateicību režisoram. Skorsēze, nezaudējot sev raksturīgo asprātību, novēlēja piedzīvot vēl daudz “jauko dienu”, savukārt Kodzi Jakušo, atgādinot par savu lomu režisora jaunākajā filmā, solījās svinēt apbalvojumu ar tualetes birsti rokās. Kosmosā beidzot iestājās kārtība un līdzsvars. Un Vendersa deviņu minūšu uzruna, saņemot balvu uz skatuves. Mēs nevarētu prasīt neko vairāk, ja vien viņš ievadā teiktu: “Labvakar, Latvija! Labvakar, Kino Bizes skatītāj!”
Viņš saņēma balvu, piegāja pie mikrofona un uzreiz sāka ar politiku. Politiski rāmēti ievadi regulāri izskanēja ceremonijas laikā no vairākiem kinoindustrijas pārstāvjiem, bet Vendersam tas jo īpaši piestāv kopš agrīnajiem darbiem sešdesmito gadu beigās. Viņš vienmēr bijis mazliet aktīvists jeb sapņotājs par labāku sadzīvošanu. Vienmēr kaismīgi iestājies ne tikai par kino kā nozīmīgu mākslas formu, bet arī par filmu skatīšanos uz lielā ekrāna kinoteātrī.
Šāgada novembrī Venderss publicēja ziņu, piesakot Eiropas Mākslas kino dienas svinības. Izcelsim kaut vai tikai daļu no tās:
“Ja kaut kas vispār var mūs glābt no lēta un bīstama populisma, tās ir izglītība un kultūra. Svarīga un politiķu joprojām nenovērtēta daļa no tām ir filmas – stāsti, kas stāsta par mūsu pašu un citu kultūrām, dzīvesveidiem un pieredzēm. Un tikpat nozīmīgs ir kinoteātris kā vieta, kur mēs kopā ar citiem ļaujamies iegrimt šajās pasaulēs, kas ļauj mums paplašināt savus apvāršņus un piedzīvot citas perspektīvas, arī vēsturi.
Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka politiķi vēl joprojām nepietiekami novērtē kino nozīmi. Kinoizglītībai pasaulē, kuru dominē kustīgie attēli, sen jau vajadzēja būt neatņemamai sastāvdaļai skolu mācību programmās – tāpat kā vizuālajām mākslām, mūzikai un literatūrai. Jauniešiem ir jāapgūst skatīšanās alfabēts un attēlu gramatika, lai spētu pamanīt, kad ar tiem cenšas manipulēt. Mūsdienās manipulācija tiek veikta vairāk ar attēliem nekā vārdiem.”
Vai mēs varētu turpināt viņu citēt visa šī raksta garumā? Noteikti. Tā pat bija mūsu sākotnējā iecere – iztulkot Vendersa idejas, viņa skatienu uz pasauli, un ļaut lasītājam ienākt viņa perfektajā dienā, viņa varoņu dzīvē. Gatavojoties Kino Bizes jubilejas retrospektīvai, mēs jau pāris nedēļas dzīvojāmies Vendersa stāstos, pētot filmu ainas un varoņus. Daniela atstiepa vectēva garo, smago mēteli, pie kura piešūt eņģeļa spārnus – no veikala, par eiro deviņdesmit deviņi. Uzdzinām viņu uz tirdzniecības centra jumta, lai nofotografētu un mēģinātu saklausīt pilsētas čukstus, cilvēku dvēseļu pārdomas – kā to reiz darīja Bruno Ganca un Oto Sandera tēlotie eņģeļi, vērojot Berlīni no augšas un atgādinot, ka ikdienišķums pats par sevi ir brīnums.
Elia gliteru spīguļos mācījās akrobātikas vingrinājumus pie kinoteātra logiem, uz mirkli kļūstot par trapeces dejotāju, kuras dēļ viens no eņģeļiem bija gatavs atkal atgriezties mirstīgo pasaulē.
Māris devās aplūkot mākslas darbus izstādē un izsvērt to viltošanas iespējas, iegrimstot Toma Riplija tumšajā algoritmā, kā reiz darījis Deniss Hopers filmā Amerikāņu draugs (1977). Nofotografēties pie gleznas vajadzēja ātri, divās minūtēs, jo galerijas vadītājai ir uzkrājies nogurums no sociālo mediju ietekmētājiem.
Ar trepēm un taimera palīdzību pie kinozāles lodziņa mēģinājām atkārtot filmas Parīze, Teksasa smeldzīgo dialogu starp Undu un Janetu. Neizliekoties par Robiju Milleru un necenšoties panākt viņa kadru perfekciju, Vendersa pasaule lēnām pārklājās ar mūsējo, īsos mirkļos dzīvojot viņa filmās tikpat intensīvi, kā tās vērojot.
Ieiet Vendersa radītajā vidē un uzkavēties uz kādu laiku ir patīkami. Šeit neviens neskries pakaļ, nedraudēs vai nesitīs (slēpjam Riplija līķus aiz Parīzes metro kolonnām un vilciena tualetēs). Kaut kas traumatisks varoņa dzīvē ir noticis jau agrāk – iespējams, kāda cita režisora darbā. Pie Vendersa mēs cenšamies sadzīvot ar iepriekš notikušajām nelaimēm, strīdiem un pārdzīvojumiem, cenšamies atkal no jauna veidot ikdienu, kuras nelielajās niansēs rast skaistumu un mierinājumu.
Vendersa varoņi mēdz būt vientuļnieki kā filmā Alise pilsētās (1974) un Laikam ejot (1976 ). Tie klīst bez noteikta galamērķa, satiek negaidītu ceļa biedru. Tikšanās maina ierasto dienas kārtību, kas veidota ar nolūku izvairīties no sabiedriskošanās. Bet mazliet sabiedriskošanās, mazliet sarunas, kopā sēdēšanas parkā uz sola, ķerot saules gaismu, kaut uz neilgu brīdi trāpa kādā drošības nolūkiem aizsargātā sirds kambarī. Varoņiem ir ļauts baudīt palēninātu, brīvi tekošu laiku. Tādu, kurā tagadne ir pašpietiekama un pietiekami interesanta, lai tajā dzīvotu, spēlētos, eksperimentētu. To trāpīgi iezīmē Trevisa un Volta saruna tuksnesī par dēlu Hanteru filmā Parīze, Teksasa:
– Cik viņam tagad ir gadu?
– Janvārī būs astoņi.
– Tad jau tagad viņam ir septiņi.
Tagadnei nav jābūt daļai no plašāka nākotnes plāna, tai nav jābūt praktiskai un lietderīgai. Šādā nepiespiesta laika plūdumā pēc filmas noskatīšanās mēs nedzirdētu paziņojumu, ka ir iztērētas divas stundas no dzīves. Šīs divas stundas ir daļa no dzīves, kurā visam nav obligāti jānotiek pēc konkrēta plāna.
Iznākot no kinoteātra pēc filmas Parīze, Teksasa vai Amerikāņu draugs noskatīšanās, viss sarkanais arī šajā dzīvē iemirdzas mazliet spožāk. Pagalmā rudenī, kad ainavu klāj brūnganpelēkie toņi, kaimiņi uz veļas auklas izkāruši divus sarkanus, pirmajā salnā sastingušus paklājus. Pāris soļu un laika mērvienību tālāk autoostas sānos nav glancētu, sarkanu plastmasas krēslu, toties starp sarkanām luksoforu gaismām un vējā plīvojošiem vīriem sarunājas vācu studenti, no kuriem vienam galvā spilgti sarkana ziemas mice bez naga.
Pats Venderss bieži vien stāsta, ka savulaik sapņojis kļūt par gleznotāju. Studiju gados Parīzē viņš uz kinoteātri gājis nevis aiz mīlestības pret kino, bet vienkārši tāpēc, ka dzīvoklī bija par aukstu. Acīmredzot aukstums bijis gana neatlaidīgs, jo rezultātā Venderss gada laikā noskatījies vairāk nekā tūkstoš filmu, atklājot režisorus, kas vēlāk kļuvuši par viņa paša darbu iedvesmas avotiem. Šī nejaušība kļuva par viņa likteni, un varbūt arī jums, lasītāji, laiks ļauties kādam līdzīgam impulsam. Izturieties pret kinoteātri kā pret siltuma oāzi – ne tikai ķermenim, bet arī prātam un dvēselei. Atslēdziet apkuri uz pāris stundām, ietaupiet pāris centus un dodieties uz kinozāli, lai atklātu piecus Vima Vendersa darbus. Kas zina, kur aizvedīs šis nejaušais lēmums kādas Lū Rīda vai Raja Kūdera kasetes pavadījumā – varbūt tas pārtaps svētceļojumā pa Rietumvācijas kinoteātriem, izbraucienā cauri ASV tuksnešiem, atpūtā uz soliņa Tokijas parkā vai pat kļūs par pirmo soli ceļā uz neparastu draudzību.
FOTOGALERIJA: Vima Vendersa motīvi "Kino Bizē"
