Protams, nominācija „Oskaram” ir liela lieta, tomēr filma „Jaukās dienas / Perfect Days” ir par mazām lietām.
Filma Jaukās dienas[1] sākas ar galvenā varoņa rutīnu. Pamostoties, vīrs gados, vārdā Hirajama, vienmēr nopūšas, tad apkopj istabas augus un ūsas, un tad dodas uz darbu, kur turpina apkopt, tagad sabiedriskās tualetes. Viņa rituāli ir attēloti ar neierastu detalizācijas pakāpi – mēs dzirdam, kā skan ūdens tukšā spainī, elektriskais skuveklis, atslēgas, dzēriena bundžas atvēršana un vienatne. Nepacietīgākiem skatītājiem jārēķinās, ka viņi dodas uz divu stundu garu “neko”, vienlaikus paturot prātā, ka šāds notikumu atainojums nenoliedzami ir iekšējās bagātības, nevis skopuma rezultāts. Šķiet, tikai ceturtajā dienā Hirajamas rutīnu sāk attēlot no citiem rakursiem, bet ap to laiku mēs jau viņu pazīstam kā sevi pašu. Labs teiciens, bet vai tas ir patiess? Ja kāds iedomātos mūs filmēt no rīta līdz vakaram, vai tā būtu daudzveidīga un atraktīva filma? Par to domāju, sēžot virtuvē pie loga un smēķējot kopā ar rīta kafiju. Aiz loga lido rozā kaiju kāsis, jo lec saule. Arī Hirajama ik rītu paskatās debesīs un pasmaida.
Kodzi Jakuso, galvenās lomas atveidotājs, 1990. gadā piedalījās krievu un japāņu kopražojuma filmā Zem ziemeļblāzmas / Under Aurora, kurā spēlēja arī Ņikita Mihalkovs. Tajā Jakuso varonis sadraudzējas ar pusvilku, bet beigās gandrīz nosalst – abi šie fakti ir visai tāli no jaukas dienas. Savukārt Jauko dienu režisors Vims Venderss sākotnēji ticis uzaicināts uzņemt īsfilmu par jaunajām Tokijas tualetēm, kuru apdari radījuši dažādi mākslinieki, bet režisors saskatīja materiālā lielāku potenciālu. Viss pārējais ir atkarīgs no mums pašiem.
Filmas varonis ir izcili nerunīgs, lielākā daļa kontaktu ar citiem cilvēkiem notiek ne pēc viņa iniciatīvas. Ja uz katru no šiem kontaktiem viņš tomēr neatsauktos ar mulsumu, smaidu vai vispār jebkādu reakciju, jāatzīst, viņš būtu krietni nesimpātiskāks. Savu darbu viņš veic skrupulozi, pat mazliet slimīgi uzcītīgi. Un filma tieši neatbild uz jautājumu, kāpēc viņš tāds ir, bet iedod vairākus mājienus. Arī varonis ne uz vienu jautājumu lāgā neatbild, labākajā gadījumā uzdod pretjautājumus. Tāpat viņš fotografē kokus un notikumus ap sevi, bet bildes liek kastēs, kas numurētas pēc datumiem. Zīmīgi, ka pats Hirajama pārtiek no vienveidīgas un neveselīgas pārtikas, it kā uztvertu par svētnīcu tikai ārpasauli, bet ne sevi.
Ik vakaru viņš lasa grāmatas, taču tālu netiek un mierīgi aizmieg. Cik daudz no izlasītā viņš atceras, uz cik jautājumiem viņš atbild sev iekšēji? Varoņa sapņi pārsvarā ir dienas notikumu variācijas – tie arī ir jauki, tāpat kā dienas. Un kuram gan mūsdienās nešķiet pievilcīgs daunšiftings, it sevišķi teorijā, kad tu pats esi savu nogurdinošo ambīciju kapliča, kad tu saklāj gultu un vairs nekārto visu pārējo pasauli? Tā taču ir sveša, tādēļ nereti automātiski pievilcīgāka dzīve. Grūti atrast pievilcīgāku lietu par visu šo minimālisma hedonismu.
Filmas kontekstā tas ir būtisks moments. Vai šāds varonis būtu izraisījis līdzīgas sajūtas, ja darbotos mums pazīstamākā vidē? Jauko dienu varoņi klausās un dzied rietumu mūziku, jo viņiem tā ir eksotika, tāpat kā viņi mums. Tas attiecas pat uz visikdienišķākajām lietām kadrā, kaut vai veids, kā Hirajama tīra grīdu – viņš izmētā slapjus avīzes gabalus, lai tos no jauna saslaucītu. Vai apskata tualetes poda apakšu ar spoguli un pārliecinās, vai tur nav palikuši netīrumi. To visu mēs neviļus varam sākt uztvert kā komiksu. (Ne velti pat tik miermīlīga filma kā Pazudis tulkojumā / Lost in Translation (2003) izraisīja Japānā arī kritiku par stereotipizēšanu.)
Un varētu par to visu arī nedomāt, bet vienkārši saskatīt vai nesaskatīt paralēles starp Hirajamas dzīvi un savējo. Viņu nebūt nevar nosaukt par vienaldzīgu – varonis palīdz kolēģim, pilnīgam savam pretstatam – diezgan kaitinošam vējagrābslim; bērnam, kas pazaudējies parkā; pusaugu māsasmeitai, kura aizbēgusi no mājām; viņš uzklausa arī pilnīgus svešiniekus. Pamana un ciena arī margināļus, kuri vairāk vai mazāk pieķērušies viens otram. Taču vienā filmas aprakstā izlasīju piebildi, ka Hirajama uztver tīrāmās tualetes kā tempļus. Turklāt viņš patiešām mēdz pusdienot sintoistu svētnīcas teritorijā – uz to norāda torija jeb arka, arī akmens figūras. Pirms ienākt svētnīcā, Hirajama vienmēr paklanās, tāpat kā klanās jebkuram svešiniekam, ar kuru sastopas skatieniem. Jā, sintoistu templī nedrīkst ienākt asiņains, ievainots vai sērojošs cilvēks, jo tas apdraud tīrību, tai vispār mācībā ir atsevišķa loma. Bet, ja godīgi, cik mēs zinām par Japānas kultūru? Pat paši sintoisti nereti izpilda lūgšanas desmitā gadsmita japāņu valodā, kuru nozīmi pilnīgi uztvert nespēj, atceras tikai fonētiski. Tikmēr mēs zinām Mišimu, Hirošimu un Fukušimu, un vēl šo to nepiedienīgu. Līdz ar to esam riska zonā – aklā pret atsaucēm un dzirdīgā pret vēlamām interpretācijām. Piemēram, kad varonis saka: “Tagadne ir tagad,” mums var kāroties samierināties ar savu, iespējams, necilo eksistenci, kaut arī filma nav tikai par to.
Hirajamas pasaule ir sakārtota un, šķiet, nekas ne viņu, ne pasauli satricināt nespēj. Pamosties katru rītu viņam liek sieviete, kura slauka ielu, un kafijas aparāta izsniegtais dzēriens; kafejnīcā Hirajamu sveicina kā smagā darba darītāju, bet publiskā pirtī viņš regulāri kopj savu tīrību. Varoņa māsasmeita ne bez pamata norāda, ka “koks ir tavs draugs”, un viņš to atzīst, jo ļoti bieži apcer kokus un augus. Filmā vairākkārt figurē Tokijas televīzijas un radio tornis, kura nosaukums ir Debesu Koks. Vai tornis ir mājiens uz jēgu hierahiju? Vai tas ir pretstats mazā cilvēka teritorijai, kad viņš pārstāda koku dzinumus savā dzīvoklī un apbrīno tos kā kņazs Miškins? Kādēļ cilvēkiem nepietiek ar kokiem, kādēļ viņi būvē šādu mirgojošu monstru? Ne velti Hirajama filmā atzīst, ka ir pasaules, kuras nesaskaras. Tieši nesen uzkāpu Latvijas Zinātņu akadēmijas skatu laukumā saulrietā, pavēros no augšas uz Rīgu un nodomāju, cik tā tomēr ir liela pilsēta, un katru māju kāds ir špaktelējis, katrā no tām mīt vairākas pasaules. Vērtīgi, jo reizēm var jau pagūt noticēt, ka pastāv tikai tviteris un apkures rēķini, – Jaukās dienas ir arī par to.
Tomēr nav nekā pastāvīgāka par mainību, tādēļ arī Hirajamas dzīvē notiek pārmaiņas. Uz brīdi kadrā parādās māsa, galvenajam varonim kontakts ar viņu ir zudis pirms daudziem gadiem un pēc tā atjaunošanas Hirajama manāmi nealkst. Māsa iemieso sevī pieaugušo cilvēku, kurš saprot tikai savas dzīves izvēles un automātiski smādē svešas, tādēļ viņu īsais dialogs izsaka tik daudz arī gandrīz bez vārdiem. Varbūt Hirajamas askēze ir ja ne atbilde pasaulei, tad izdzīvošanas veids, un nebūt ne tas sliktākais.
Protams, nevar nepieminēt arī pašas tualetes – tās Japānā nudien ir īpašas. Jānis Joņevs reiz stāstīja, kā nemācējis aiz sevis nolaist ūdeni un to izdarījis kāds vietējais, kurš iegājis kabīnē pēc viņa. Visticamāk, nodomādams, ka eiropieši ir netīrīgi un savādi. Vēl ar prieku konstatēju, ka Vimam Vendersam izdevies iepūst jaunu dzīvību skaņdarbā, kurš dublē filmas nosaukumu, jo brīdī, kad Hirajama to klausījās, gulēdams uz tepiķa, es gaidīju, ka viņš iegrims grīdā kā Marks Rentons no Vilcienvaktes / Trainspotting (1996), kad bija pārdozējis opiātus. Filma ir oda pieticīgumam, ar atbruņojošu prieku par dabas skaistumu un sīkumu glorificēšanu, un pati dzīve arī var būt sīkums. Uz brīdi pat šķiet, ka cienīt un mīlēt svešiniekus ir norma – arī tos, kuri tīra tualetes. Patiesībā varbūt tos pat visvairāk.
Filmas finālā mēs redzam Hirajamas seju vairākas minūtes no vietas, un tā ir atvērta grāmata. Ir pienācis brīdis saprast, vai tā drukāta svešvalodā. Vai kādam izdodas dzīvot labāku dzīvi? Vai tas viss gadījumā nav viena liela (maza) traģikomēdija? Mēs taču varam mēģināt cieņpilni pastāvēt līdzās viens otram, samierināties ar mazām lomām un vismaz apzināti nedarīt nevienam ļaunu, un vēl iestādīt kādu koku. Tomēr nevar noliegt, ka pastāv lietas, kuras nemaz nevajag risināt; tai skaitā, iespējams, dzīve. Tāpat kāds kretīns ņems un izsmidzinās Tokijas metro zarīna gāzi. Kādā ebreju anekdotē viens cilvēks uz jautājumu, vai viņš ir laimīgs, atbildēja: “Kas cits atliek?”
