Dokumentālā filma „Astra” sāk savu dzīvi tieši 40 gadus pēc tiesas prāvas, kurā Astram un viņa domubiedriem par “pretpadomju darbību” un citiem “nodarījumiem” okupētās jeb Padomju Latvijas Augstākā tiesa piesprieda bargus sodus.
Šī jubileja visdrīzāk ir sakritība, taču vienlaikus ar filmu tā raisa tiešus jautājumus. Vai atjaunotās Latvijas 33 gados Astras ideāli ir paturēti spēkā, vai arī viņa vārds noteiktos datumos (un tikai pēdējos gados) tiek vien deklaratīvi tiražēts? Vai plašā sabiedrībā ir izprasts Astras un citu padomju okupācijas laika pretestībnieku upuris brīva cilvēka, vārda un informācijas brīvībai, neatkarīgas un latviskas Latvijas idejai? Vai ir apzināts Astras personības lielums Latvijas un arī pasaules mērogā? Vai viņa piemiņa – pienācīgi uzturēta un kopta?
Jāatzīst, pirmo reizi filmu Astra (režisore Liene Laviņa, scenāristi Gundars Rēders un Raitis Valters, operatori Aleksandrs Grebņevs, Krists Spruksts, Valdis Celmiņš, Jānis Indriks, Raits Valters, filmu studija Skuba) redzēju pavasarī, 4. maija pirmizrādē, tagad esmu to noskatījusies vēl vairākas reizes. Pēc pirmizrādes mans vērtējums bija visai kritisks, skaudri izjūtot “kaut kā trūkumu”, un pirmais iespaids, kā zināms, parasti ir visspēcīgākais un precīzākais. Taču pēc atkārtotas skatīšanās saasinātā attieksme mazinājusies, novērtējot to, kas filmā ir, lai arī iebildumi nav zuduši. Ir nolasāms, ka filma veidota pamatīgi, ar pietāti un cieņu pret garā un garīgi stipru, nesalaužamu cilvēku, kurš mūsdienās beidzot saņēmis arī valstisku atzinību, kļuvis par latviešu nevardarbīgās pretošanās simbolu padomju okupācijai.
Blīvs filmā ir vēsturisko liecību klāsts – tai skaitā agrāk neredzētas fotogrāfijas no Astras ģimenes un līdzgaitniekiem, arī retas laikmeta hronikas; īpaša veiksme ir autentiskais VDK videoieraksts no Astras likteņbiedra Jāņa Vēvera pratināšanas Stūra mājas izmeklētāja kabinetā 1983. gadā.
Nenogurdināmā operatora, hronista Raita Valtera 90. gados radītās dokumentālās filmas Sirdsbalss fragmenti ne tikai dabiski iekļaujas jaunajā filmā, bet arī veido tās emocionālo kodolu.
Tie satur unikālus pagājības fiksējumus, kādi nekur citur nav atrodami.
Valtera videoformātā iemūžinātās Gunāra Astras bēres 1988. gadā, ko oficiālie plašsaziņas līdzekļi nemaz nedrīkstēja atspoguļot, rāda to latviešu sabiedrības daļu, kurai Astras vārds bija zināms un daudz nozīmēja jau tolaik. Šī saspēle starp abām filmām apliecina autoru labo saprašanos, pat zināmu pēctecīgumu, kas šķiet jo sevišķi simpātiski. Un Raits Valters ir gan līdzdalīgs filmas Astra scenārija radīšanā, gan redzams pašā filmā. Sazin kādā veidā viņam izdodas panākt, ka “vecie čekisti” ar Valteru runā, tostarp filmēšanas laikā vēl dzīvais Voldemārs Gothards, kurš bija Astras lietas izmeklētājs 1961. gadā (!) un izmeklēja arī Jurģa Skulmes lietu 70. gados, tāpat arī Arvils Pūris, viens no 1983. gada Astras lietas izmeklētājiem. Filmā ir kadri, ko nešauboties var uzskatīt par īpaši lielu veiksmi.
Par Astru stāsta arī tēlnieks Gļebs Panteļejevs – viņš savā darbnīcā veido pieminekli Nebaidies!, ko vēlāk uzstādīs Baumaņa skvērā pie kādreizējās Augstākās tiesas ēkas – vietā, kur Gunārs Astra tiesā teica savu leģendāro Pēdējo vārdu. Filmā redzam spēcīgu mākslinieku, kurš pamatīgi iedziļinājies – iegājis Astras liktenī, un viņam patiesi ir, ko teikt.
Filmas veidotāji fiksējuši arī to, kā Rīgas apgabaltiesas vadība pārrunā savu darbinieku attieksmi pret pieminekli Astram tiesas nama tuvumā, pie viņu darbavietas logiem. Aptaujā tā izteikta skaitliskā izteiksmē – 89 “pret” un 5 “par”. Varbūt viņus savulaik pārsteigusi pieminekļa maketa testēšana, kas sākotnēji nudien lika domāt, ka iecere ir mazajam skvēram neatbilstoša. Tomēr būtiskāks par vietas kašķi ir īsais formulējums, kas izskan no goda tiesneses mutes, proti – aizsardzības līnijas novilkšana, aizstāvība tiem okupācijas režīma tiesnešiem, kuri savus laikabiedrus tiesājuši par pretpadomju darbību. Kārtējais apliecinājums, ka mūsdienās izpratne par pagātnes pārvarēšanu Latvijas tiesu varā joprojām ir vāja, un tikai nedaudziem Latvijas juristiem ir griba un spēja par šo neērto tēmu reflektēt atbilstoši jau sen pastāvošai starptautiskajai pieredzei. Neslēpšu, ka tāds virknējums aizvien izraisa sāpes un nelabumu – paši latvieši padomju okupācijas laikā izmeklē latviešu “noziegumus”, paši latvieši par tiem tiesā savus tautiešus un vēl pēc desmitgadēm šos tiesātājus aizstāv jau atjaunotajā valstī...
Mūsdienu jaunākajām paaudzēm iespēja uztvert Gunāru Astru kā reāli dzīvojušu cilvēku rodas caur brāļa Leona, dzīvesbiedres Līvijas Astras un viņas dvīņumāsas Ingrīdas Titavas, audžumeitas Diānas stāstījumiem. Tos papildina melnbaltā animācija, kas filmā ierakstās dabiski un papildinoši, tātad nav modes diktēta piedeva.
Man vienīgi šķiet, ka pārāk liela loma filmā atvēlēta Astras 1983. gadā tiesā teiktā Pēdējā vārda ieraksta meklējumiem. Lai arī stilīgais, mūžam jaunais hipijs Alfrēds Stinkuls ir dekoratīvi iespaidīgs, turklāt – daudz svarīgāk – pats bijis klāt Astras prāvā un uzņēmies risku nelegālo ierakstu aizgādāt uz rietumiem, filmā izspēlētajai intrigai šķiet atdots laiks, kuru daļēji varēja aizpildīt ar būtiskāku saturu.
Vienā filmā, saprotams, nevar pateikt visu, tomēr nedrīkstētu izpalikt pieminējums par to, kā Gunārs Astra iekšēji mainījās un nobrieda pirmā ieslodzījuma laikā. Jo pirmo sodāmību Astra nopelna ne jau kā apzināts cīnītājs pret Latvijas okupāciju, par tādu viņš kļūst 15 garos ieslodzījuma gados. Tiesa, Knuts Skujenieks, viņa lēģera biedrs, to pusteikumā piemin, bet šī tēma netiek turpināta. Iespējams, derētu arī skaidrāk iezīmēt tā laika politisko kontekstu, minot ne tikai starptautisko saspīlējumu, bet arī faktu, ka pat Hruščova atkušņa laikā pastāvēja norādījumi VDK plānveidā atrast PSRS republikās un sodīt zināmu skaitu “buržuāzisko nacionālistu”.
Par Astru, atklājot viņa personības šķautnes, filmā izsakās arī līdzgaitnieki – pretestībnieki Jānis Rožkalns, Jānis Vēvers, Lidija Lasmane, Andrejs Pūce, pagūts intervēt arī nu jau mūžībā aizgājušo Intu Cālīti, kurš par pretpadomju darbību tika sodīts trīs reizes.
Taču iztrūkst paša galvenā – ko īsti Gunārs Astra, jau pēc pirmā ieslodzījuma atgriezies Latvijā, brīvībā darīja un izdarīja, un kāpēc? No filmas izriet, ka formālā apsūdzība bijusi par dažu aizliegtu grāmatu un radioierakstu glabāšanu un pavairošanu, par ko vara viņam piesprieda septiņu gadu cietumsodu stingrajā režīmā un piecus gadus izsūtījumā. Taču neatklāta paliek Gunāra Astras darbība pārdomāti organizētajā un aktīvajā, kaut mazskaitlīgajā Latvijas neatkarības kustībā, kas pastāvēja konspirācijas apstākļos, sākot no 70. gadu beigām līdz 1983. gada sākumam. Skatītājs par to diemžēl neuzzina neko, tādējādi šī kustība kārtējo reizi tiek apieta, tās nozīme – noklusēta. Šis konteksta trūkums arī ir lielākais pārmetums filmas veidotājiem. Jo Gunārs Astra nedarbojās viens, bet iekļāvās lielākā latviešu pretestības kodolā, kāds tiešām pastāvēja, un par kuru, cerams, beidzot profesionāli sāks interesēties arī vēsturnieki.
Filma Astra portretē Gunāru Astru kā mūsu nācijas varoni, kuram piemita tāda drosme, stāja un morālā varonība, kāda pa spēkam tikai retajam. Rāda šī cilvēka ceļu no pilnīga oficiozā nolieguma padomju okupācijas laika Latvijā līdz latviešu nācijas un valsts morālās vadzvaigznes statusam mūsdienās. Uztveru to kā filmas veidotāju augsti vērtējamu un profesionālu devumu nācijas atmiņas stiprināšanā, kā Gunāra Astras godinājumu. Ar piebildi, ka filmas beigās izvēlētais muzikālais priekšnesums – konjunktūras iespaidā radītais darbs – nekādi neiet kopā ar Astras tēlu. Taču varbūt tieši ar šīs filmas starpniecību Gunāru Astru būs iespējams atklāt arī plašākai pasaulei.
